Pēdējās nedēļas mani burtiski vajā stāsti, filmas,
situācijas, kuras kliedz par vienu un to pašu. Cik ļoti daudz dzīvē ir problēmu neizrunāšanās dēļ, kad pieklājīgi noklusē vai arī nevari saņemties pateikt.
Diez, cik mīlas stāstu nav guvuši laimīgas beigas mulsuma un kautrības dēļ? Cik
ģimeņu dzīvo nelaimīgas, jo pāris viens par otru kaut ko pieņem, taču principā
nemaz nezina, ko domā otrs? Cik sarežģītu situāciju ir palikušas neatrisinātas
tikai tādēļ, ka bail aizvainot? Un galu galā viss ir vēl sarežģītāk, jo kā
tādas smagas klavieres uz muguras tās visas neizrunāšanās un klusie
aizvainojumi velkas līdzi n-tos gadus..
Arī man ir līdzīgi. Esmu (vismaz līdz bērna piedzimšanai
biju J
) šausmīgi briesmīgi pieklājīga- ka tikai kādu neaizvainotu, neaizskartu, ka
tik par mani nepadomā ko sliktu vai ne tik labu kā man gribētos. Pucēju un
spodrināju savu teicamnieces tēlu un saulītē spīdēju kā tikko nopulēts baznīcas
gailis. Bet kam to vajag, ja iekšā gruzd un vārās nepateiktais un visu laiku
gribas tik bubināt un burkšķēt par to, kas man tajā vai šajā situācijā
nepatīk?
Un tad es ieraudzīju, ka man tuvu cilvēku dziļi aizskar. Un
pēkšņi man kļuva vienalga, kas notiks ar mani- vai ar mani vēlāk nerunās, vai
uz mani uzmetīs lūpu, vai būšu kļuvusi pēkšņi netīkama. Man bija svarīgi
pateikt, kas bija krājies 10 garus gadus. Un palika tik viegli elpot...
Es nezinu, kā šī situācija atrisināsies. Taču es pirmo reizi
pa ilgiem laikiem jūtos brīva, patiesa un absolūti tīra. Es neizliekos, es
nepieklustu, es tikai gādāju par savas ģimenes labsajūtu. Un man nav nekādu
citu priekšnojautu, kā vien tā, ka beidzot tas ir pateikts un lai notiek, kas
notikdams J
Lai viegli elpot,
Renāte
 |
| paldies i-netam par foto :) |
