Par to, kā jābūt

Diezgan lielu sava apzinātā mūža daļu, ja ne pat lielāko, es esmu bijusi perfekta mašinērijas sastāvdaļa. Mans dzinulis- labs, prestižs darbs, finansiālais nodrošinājums tāds, lai es varētu apmaksāt aukli, savu mašīnu, manikīru, kosmetologu utt. utjpr. Es nedarīju neko, kas nenesa kaut kādu rezultātu. Lecu vai no ādas laukā, lai... es goda vārds nesaprotu, kāpēc. Atceros, kā brālis ar sievu iepleta acis pēc mana uzskaitījuma, kam ir jānotiek un kas jānodrošina, lai man būtu bērni. Tagad saprotu, ka viņu reakcija nebija apbrīna, bet gan šoks J

Un tad piepeši kaut kas mainījās. It kā kāds nospiestu slēdzi un mans prāts nomainīja virzienu. Nepameta un vēl aizvien nepamet sajūta, ka viss, kas notiek, ir nepareizi- kādam izdevīgi, vajadzīgi, ka esmu viena no miljoniem skudru pūznī, kas nozombēti dzenas uz priekšu un tikai dara. Stabs stabs koks koks māja māja... Pazīstami, vai ne?

Sāku meklēt literatūru, jebkādu informāciju un tā burtiski atrada mani pati. Piepeši es sapratu, ka ir vēl daudz tādu pat kā es, kuriem acis veras vaļā un visa būtība pretojas mūsu iepriekšējai dzīvei. Es vairs negribu skriet un lekt no ādas laukā, zaudēt dzīvesprieku dēļ kaut kā nesaprotama. Es gribu dzīvot!

Šodien, pastaigājoties ar mazo susuru pa Dziesmu svētku parku, pārņēma sirreāla sajūta. Es piepeši ieraudzīju, cik tas parks ir skaists! Ak jel! Man pagāja gandrīz 28 gadi, kamēr es to ieraudzīju. Jo es beidzot neskrēju, nedzinos galvu nodūrusi, lai atkal kaut kur paspētu.

Bērnu kopšanas atvaļinājums ir grūts darbs. Kā teica mana draudzene- tas nav nekāds atvaļinājums J Tā ir. Taču tas ir fantastisks laiks, lai saprastu, ka kaut kas manā dzīvē galīgi nebija tā, kā vajag. Tagad tai ir cita garša- vesela buķete, kuru izgaršot vēl un vēl! Skatos uz mazo jaunskungu bēbīšu krēsliņā sev blakus- vāvuļo, pēta, ik pa laikam papurkšķina, sasmejas, tad apvainojas un atkal sasmejas. Un tik labas un patiesas ir viņa acis! Vīriņš katru dienu saka- tas viņa fantastiskais skatiens! Un mēs bez vārdiem vienojamies, ka centīsimies atkal uz pasauli raudzīties bērna acīm- ar zinātkāri, izbrīnu, mīlestību, sajūtu, ka esam viens otram, nevis darbam vai politiķiem.

Es aicinu katru aizdomāties- kādēļ mēs esam šeit, uz Zemes? Vai tiešām, lai vaiga sviedros vergotu naudai, rēķiniem, termiņiem, nedod Dieviņ- karotu par kādiem ideāliem? Vai arī, lai iemīlētu, mīlētu, taptu mīlēti, sniegtu prieku un radītu smaidus? Man gribas ticēt, ka otrais J

Nepārproti, man patīk sajūta, ko sniedz nauda. Armani jaunās smaržiņas, Lancome tušiņa un, ak, svētā govs, kā man gribas jauno Tatis leoparda somiņu- mmmm! Bet tas viss ir pēc maniem mīļajiem, manas ģimenes, maniem hobijiem un manis pašas. Tas viss ir nevis statusam un tāpēc, ka vajag un ko par to teiks citi. Bet tāpēc, ka es to vēlos J

He, un atkal atbrīvojoties un uzrakstot, dzirdu nodevīgo purkšķi sava mīluļa pampī- mamma atbrīvojās un atbrīvojās arī bebuka puncis J Ticu, ka šis sarakstītais varbūt neizteiks Tev neko. Varbūt pat radīsies jautājums- ko viņa īsti gribēja ar to teikt?

Varbūt šādi- es kvēli aicinu, nenoliec savus sapņus uz kāda noputējuša plaukta un neaproc sajūtu, ka vēlies ko mainīt, piemājas dārzā. Mīli un cieni sevi un- rīkojies! Un lai mums katram izdodas atrast tādu maizes darbu, kas būtu arī hobijs. Lai ik diena nestu smaidus, prieku un- sapņu piepildījumu!

Samīļoju!