Skandināvijas piezīmes

Šo rakstiņu lasīsi tad, kad es jau būšu Latvijā, izkrāmējusi 150 maisiņus un somiņas un jau apradusi ar atgriešanos. Bet tieši šeit un tagad, kad top šīs rindiņas, sēžu namiņa priekšā ar fantastisku skatu uz ezeru, strautiņa čalošanu un zosu gāgāšanu man aiz muguras. Idille J

Kamēr mazais čuč pirmo diendusiņu, ir laiks Skandināvijas piezīmēm. Lai kā negribētos atzīt, informācija šobrīd pa vienu ausi ielido un pa otru izlido. Jau pāris stundas pēc izbraukšanas no kolosālas viesnīciņas es sapratu, ka neatceros tās nosaukumu, lai arī bijām tur 2 dienas, ik rītu dzērām kafiju no krūzītes, uz kuras bija nosaukums, kā arī visās vietās bija uzraksti ar šīs vietas vārdu. Tā lūk.

Bet nu mazliet par piezīmēm. Katrs ceļojums ir ne tikai fizisks, bet arī iekšējs, kad pieņem sev jaunas atziņas, jaunus atklājumus par sevi pašu un piefiksē lietas, ko vēlētos paņemt sev. Šis nebūs ceļojuma apraksts, to varbūt kādreiz. Drīzāk interesanto lietiņu pieraksts.

Mana māja- mans paradīzes stūrītis

Es nezinu, vai tā patiešām ir, taču braucot cauri Norvēģijai, radās sajūta, ka katra Norvēģa māja ir viņa lepnums un pils. Un nebūt tāpēc, ka viss būtu glauns un jauns. Mājiņas patiesībā ir vecas, taču koptas. Mauriņš perfekts un visur svaigi, koši un plaukstoši ziedi. Lai arī mājiņa ir vienīgā 20 km rādiusā un tik dīvainā vietā, kur pat alnim būtu pagrūti ierāpties- tā ir skaista un sapucēta. Te vietā būtu teiciens, ka viss sākas ar mani pašu un laime nav jāmeklē ārpusē. Vismaz man reizēm ir tā- ai, vienalga kāda kārtība vai nekārtība ir mājās, es te tagad izskriešu, palustēšos, sapucēšos un gan jau kaut kad to māju savākšu. Šī ceļojuma laikā man ir radusies sajūta, ka es gribu radīt savu MĀJU sajūtu savā dzīvoklī. Un man nekur nav jāskrien, nekam nekas nav jāpierāda. Forša sajūta J

Dzīve ir jābauda

Te dzīvi bauda tieši cilvēki gados. Tik kolosāli, ka ome ar opi atšauj uz ezeru nopeldēties, uzpīpēt un iedzert aliņu. Viņi skaļi ķiķina un iedod bučiņas. Viņš viņai atver durvis un viņa viņam uzsmaida. Un dvēsele dzied J Te lesbiešu pāris nekautrējas viena no otras un no citiem. Rāmi sēž blakus, bauda skatu un nemanāmi noglāsta roku. Ģimenes ar bērniem priecājas un viens otru nekušina. Viņi kopā rotaļājas un vecāki nebaksta telefonu. Viņi sauļojas un panašķējas, uzspēlē ķerenes un kopā lēkā uz batuta. Es tik sen nebiju redzējusi skatu, kad mamma sauļojas, tētis lasa grāmatu vecākā meita raksta dienasgrāmatu un mazie puikas turpat dauzās. Nekādu aizspriedumu, tikai dzīves baudīšana un laiks viens otram. Tik ļoti kā vēl nekad gribu dzīvot te, tagad, tieši šajā mirklī, tieši sev un ģimenei.

Ļoti interesanti, ka šeit visas reklāmas ir pozitīvas un skaistas. Par labāku dzīvi, par skaistiem pasākumiem, par dzīves baudīšanu. Latvijā reklāmas ir par sadzīvi, par problēmu un tās risinājumu, par to, ka ir jāberž, jātīra, jāaizņemas. Un tas nekas, ka es nesaprotu 80% ko viņi šeit reklāmās saka, es labprāt tās paņemtu čemodānā līdzi un aizvestu uz Latviju un nomainītu ar tām, ko rāda šobrīd. Jo tā ir programmēšana. Un kāpēc „potēt” ar to, ka dzīve ir nemitīga cīņa. Labāk ielaist vienu mazu „špricīti” ar prieku, humoru, tralalā un šalalā J

Uzticies savam vīrietim

Jau iepriekš biju dzirdējusi , ka vīriešiem ar to intuīciju ir krietni labāk kā mums, meitenēm J Jo gluži vienkārši mēs uzņemam enerģiju no zemes, bet viņi- no kosmosa. Nu lūk. Bet iepriekš es tam tā ļoti ļoti uzmanību nepievērsu. Taču šis brauciens 100% pierādīja, ka vīrietis jūt, ir tikai viņam jāļauj, jo bieži vien man liekas, ka es zinu un māku labāk. Ai cik nelabi J 2 reizes iebraucot kempingā, vīrs teica- te nepaliksim, braucam tālāk. Lai arī bērnam jau bija laiks ēst, visi bijām pārguruši un likās, ka ir pilnīgi vienalga, kur palikt. Un tiešām- paiet 15 minūtes un esam vietā, kur izmaksas ir vai nu tādas pat, vai mazlietiņ augstākas, bet viss pārējais- reizes 5 labāks, foršāks, tīrāks. Un mēs visi esam laimīgi J Turpmāk vairāk piedomāšu pie tā, vai es patiešām varu „ātrāk un labāk” un ļaušu, lai mani apčubina J

Vairāk nav labāk

Es īsti nezinu, kā nosaukt šo punktu, bet idejiski ir apmēram tā- Skandināvi iegādājas dažas, bet patiešām labas lietas, kas arī atbilstoši maksā. Vismaz man ir radies priekšstats, ka mēs dzīvojam galēji pretēji- mums ir raksturīgi pirkt daudz, bet lēti, lietas, kuras nereti diezgan ātri sabojājas. Taču rezultāts ne vienmēr ir tāds, ka mēs iegūstam vairāk un vairāk ietaupām. Ne velti ir teiciens- skopais maksā 2x. Ar vīru runājām, ka latviešiem ir mazliet „iedzīts” taupīgums un žmiegšanās. Kafijas automāts vai i-Robots mājās ir ekstra un mazliet zīmēšanās. Taču tajā pat laikā- kā dēļ Tu strādā? Vai tāpēc, lai iztērētu algu par niekiem, kurus beigās tāpat izmet, jo tie ātri nolietojas? Piemērs varētu būt apģērbs un apavi- man ir tendence sapirkties desmitiem vienību pa lētu naudu. Rezultāts ir tāds, ka pēc sezonas apavi ir izmetami un maiciņas izskatās nevelkamas jau pēc mēneša vai diviem. Tajā pat laikā es nopērku labus apavus, kuriem pirmās novalkāšanās pazīmes parādās pēc 2 gadiem. Vai arī tiešām laba skandināvu ražojuma jaka, kura maksā x2, tomēr man vajag tikai to, nevis vēl 3 kārtas, kā arī tā izskatās kā jauna gadus 3. Nu apmēram tā. Jāmet nost kāmīšā/skopuļa tēls. Man nevajag visas pasaules mantas. Man vajag mazliet, bet labu.

Par nacionālajiem jautājumiem

Šis jautājums Latvijā ir ļoti ļoti karsts. Un to var saprast. Tomēr pēc 1,5 nedēļām Zviedrijā un Norvēģijā šķiet, ka televīzijā mums tomēr nav viss kārtībā J Valodniecības centrs šaušaļojas par to, ka anglicismi ienāk ikdienas sarunās un viss ir jātulko. Tomēr.. vismaz pēdējā laikā 70% raidījumu pa LNT, TV3 un TV3+ ir krievu raidījumi vai seriāli. Tajā pat laikā Norvēģijā un Zviedrijā ir ļoti daudz ārvalstu TV raidījumu un filmas, kuras rāda oriģinālvalodā un ar subtitriem zviedriski vai norvēģiski. Cilvēki apgūst angļu valodu (un arī citas valodas), viņiem ir izvēles iespējas ko skatīties (ne tikai Ekstrasensu cīņas, Radu būšana un Mīļā, mēs nogalinām bērnus- un visi pārējie 15 krievu seriāli un raidījumi) un viņiem ir arī ļoti daudz savu raidījumu. Kolosāli! Es runāju krieviski, man patīk mani krievu draugi, man patīk arī daži raidījumi un filmas, tomēr nu jau ir par daudz un es ļoti ceru, ka reiz tas mainīsies J

Bērni- tā ir vērtība

Un ne tikai vārdos, bet arī darbos. Ak mīļie, cik te ir lēti pamperi un visas bērnu lietiņas!! Pēdējā laikā man radās iespaids, ka Latvijā lielākais ienākumu avots ir tieši bērni. Ja bērnu lietiņa, tad maksā x2. Šeit ir gluži otrādi. Lielā pamperu paka maksā 4 (!!) eur. Tāpat arī peldampamperīši. Latvijā pirku tos par 7-8 eur. Šeit- nepilni  4. Lieki teikt, ka mašīna ir tik pilna ar pamperiem, ka grūti ielikt līdzi paņemtās mantas J

Bet es nesūdzos J Es ļoti ilgojos pēc mājām. Ļoti ļoti! Un nekur daba nav tik skaista, kā pie mums. Un cilvēki vismīļākie, jo savējie! Un man tik ļoti pietrūkst treniņu J ui, ku grūti būs atsākt J

Bet tas ko es gribu teikt- ir jāsāk ar mazumiņu, ar sevi pašu. Ir jāmīļo pašam sevi, jāmīļo savs tuvākais, sava māja. Un tad arī apkārtējie mainīsies uz labu un viss būs superīgi.  Un ir jāļauj sev ceļot, lai to visu apzinātos, saprastu, pieņemtu un mainītos pats un mainītu arī visu apkārtni!

Lai superīgi un iedvesmojoši,
Es