Tā saka, ka ja Tev būs lemts kaut kur būt, Tu noteikti tur
nokļūsi. Agri vai vēlu, pa pilnīgi apzinātu vai arī absolūti negaidītu ceļu. Un
tā notika ar mani. Pašā Ziemas saulgriežu viducī notika mana pirmā čakru
līdzsvarošanas nodarbība- tikšanās ar manu sarkano sauli.
Par čakrām ir dzirdējis teju ikviens. Ja esi Pavasara
Studijas cilvēks, reizi pa reizei apskati, kas šeit jauns notiek un lasi Ineses
grāmatas, noteikti esi kaut ko par to dzirdējis un arī pamanījis nodarbības un
vebinārus. Galu galā pat rudens nometne bija veltīta čakru līdzsvarošanai. Par
to runā ajūrvēdas speciālisti, austrumu gudrību turētāji, masieri, enerģiju
līdzsvarotāji un arī mūsu pašu dziednieki un zintnieki. Kāds to varbūt sauc par
čakru, cits- par dzīvības enerģijas centru, kāds vēl citā, sev mīļākā vārdā,
bet doma jau viena un tā pati.
Man šķita, ka es tīri labi orientējos, kur nu kura atrodas
un ko dara, bet.. reiz man pavaicāja- klau, kā nu zināt, ka man kāda čakra nav
pietiekami aktīva un ko ar to praktiski darīt? Un es apmulsu. Es! Kura
izlasījusi čakru rokasgrāmatu, gudri par to runājusi ar dažādiem speciālistiem
un patiesībā ar jebkuru, kurš apmēram nojauš kas tās čakras tādas ir. Un es
saprotu, ka neko es nezinu. Ak, ego, mīļais :)
Bet kā saka mana mamma- viss kas notiek, neapgāžami un
neatgriezeniski notiek uz labu. Mana neziņa nolika pie vietas manu visgudrību
un es sapratu, ka ir pienācis īstais laiks patiešām izprast, kas tas ir un kā
var man palīdzēt. Un pašai nemanot, ne aci nepamirkšķinot es jau sēdēju graudu
kaudzītē un klausījos Ineses un Toma līganajā stāstījumā.
Es nepārstāstīšu visu, ko mēs darījām, jo patiesībā to nemaz
nevar tā atstāstīt- to ir jāsajūt caur katru šūniņu un vienkārši jāielaiž sevī.
Bet tas, ar ko es patiešām vēlos ar Tevi dalīties ir manas atziņas un.. mans
novēlējums Tev un visvairāk- pašai sev.
Es nevaru vārdiem aprakstīt, kas īsti notika, bet manī kaut
kas atvērās, vai arī iztīrījās, lai dotu vietu jaunajam, tik ļoti svaigam un
dzīvam. Es sāku raudāt jau izejot pa studijas durvīm, es pieraudāju visu
3.autobusu un turpināju raudāt vēl visu vakaru, ik pa brīdim mierinot vīru, ka
man viss ir ļoti ļoti labi un tieši tā, kā vajag.
Kā pirmo es vēlos mums novēlēt vienkārši būt. Atļaut sev
pašam dzīvot tā, kā vēlies Tu un Tavs iekšējais bērns. Atļauj sev noaut basas
kājas un pastaigā pa savu māju, sajūti to. Sajūti mirkli, kad pēdas skar zemi
un nedari neko citu. Neskrien, neplāno, neatdod savu laiku sociālajiem tīkliem
un tiem, kuriem tas nav neko vērts. Salasi savas dzīves stundas un minūtes kā
lielāko dārgumu un uzdāvini ikvienam, kurš Tev ir patiesi mīļš. Iemīļo un cieni
patiesi un no sirds sevi un savu tuvāko. Un nebaidies atteikties no tiem, kuri Tev nesniedz neko vērtīgu. Tas
nemaz nav egoistiski. Tas ir vērtīgi.
Es mums novēlu novilkt katram savu pagātnes sāpju mugursomu
un atstāt to tur, kur tai pienākas būt- tajā mirklī, kurš jau pagājis un nekad
neatgriezīsies. Vai sajūti, cik viegli paliek brīdī, kad atbrīvojies no lieka
nesamā? Vai redzi, cik daudz skaistu mirkļu vari likt to vietā, izbaudīt šo
brīdi un mirkli?
Un vēl es mums novēlu izdzīt saknes- lielas, spēcīgas,
dzīvīgas un dzīvību nesošas. Sazemēties un sajust to pamatīgumu un bagātību, ko
dod mūsu tauta, mūsu zeme, mūsu senči un ģimene. Mamma un tētis. Brāļi un
māsas. Mūsu mīļotie un bērni. Un pat tad, ja kādu reizi Tu sajutīsies vientuļš,
atceries, ka visa Tava bagātība, viss Tavs pamatīgums un Tavas saknes ir Tavā
sirdī un vienmēr blakām. Brīnišķīga sajūta, vai ne?
Apbrīnojami, bet tieši tik nopietnas un reizē vieglas un
spārnojošas sajūtas sniedza nieka 2,5 stundas, tepat tuvējā Pārdaugavā, tepat
Pavasara Studijā. Mums nav jābrauc uz Indiju vai jāmeklē laime aizokeāna zemēs.
Tā ir tepat mums līdzās, mūsu zemē augušos graudos, čiekuros un jūras smiltīs,
līdzcilvēkos un valodā- atlaid aizvainojumu un visus pagātnes kreņķus un
atveries sajūtām. Un tieši šobrīd, Vecā gada izskaņā, ir īstais laiks to
paveikt.
Lai vēl vairāk sajustu šo īpašo mirkli, es Tev no sirds
novēlu atrast laiku noskatīties multfilmu Mazais Princis. Tā nav multfilma
bērniem un, iespējams, viņiem nemaz nepatiks. Bet ja Tu noskatīsies, Tu
sapratīsi. Un nekad vairs negribēsi līdz galam pieaugt un kļūt bezgala
nopietns. Tu lolosi savu iekšējo bērnu un arī mazos, tik ļoti dzīvi mīlošos
ķiparus savos līdzcilvēkos. Tev patiks :)
Lai skaistas un bezgala vieglas pēdējās šī gada dienas,
Renāte
Renāte
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru