Ir pagājusi nedēļa, kopš čakru semināra, kad kopīgi
pieķērāmies otrās čakras jeb- mūsu oranžās saules sakārtošanai. Apsēžos un
ievelku elpu, jo... ārprāts, cik ātri gan ir paskrējis laiks!
Tieši pirms nedēļas, pārrunājot savas sajūtas pēc pirmā
semināra, izrunājām, cik ļoti viss mainās, kad dzīvojam ar „šeit un tagad
apziņu”. Kad neļaujam prātam auļot kā satrakojušam kumeļam, bet ik pa brīdim
tam uzsaucam- esi rāms, mans draugs, viss, kam jānotiek, tāpat notiks, arī ja
neskriesi tam satrakojies pretim. Un patiesi, vai esi ievērojis, ka brīžos, kad
esi mierīgs, kad ļaujies- lai nāk kas nākdams, es esmu tam gatavs- tad vari
darīt kaut 100 lietas vienlaikus un viss izdodas. Bet ir brīži, kad viss
mutuļo, auļo, bet nesanāk itin nekas- vienkārši nepietiek laika, kaut izstiepies vai saraujies.
Tā notiek, ja dzīvojam ar vienu kāju nākotnē vai arī vēl
esam atstājuši „astes galu” pagātnes notikumos. Un nav svarīgi labos vai ne tik
labos. Nekādas apzinātības un rāma prāta. Vairs neatceros, kurš to ir teicis,
bet kāds gudrs cilvēks noteikti J
Mums nav pieejama neviena cita diena, kā vien šodiena. Un nereti, diemžēl, mēs
arī šo pašu vienīgo dienu neizdzīvojam godam.
Lielākoties mēs esam prāta cilvēki- to mums māca jau no
bērna kājas. Jādara tā, jādara šitā, kad izaugsi liels, varēsi darīt ko gribi. Bet
tā lielākoties nenotiek- atkal jāiekļaujas kaut kādos rāmjos. Un, kad esi
sasniedzis vecumu, kad jāsāk darīt tā, kā pašam gribas, visas iepriekš uzkrātās
zināšanas jau ir uzcēlušas savus iekšējos nosacījumus, robežas un žogus. Un tad
diemžēl mēs pārstājam dzirdēt paši sevi, jo prāta zobratu radītie trokšņi
apklusina dvēseles balsi.
Tieši šobrīd lasu Aleksandra Svijaša grāmatu (ko noteikti
iesaku izlasīt arī Tev ;) ) „Ko darīt, ja viss nenotiek kā gribētos”. Un man
ļoti patika divas atziņas. Pirmā- prāta pārlieku lielā darbība mūs fiziski
nogurdina un atņem mums dzīvei nepieciešamo enerģiju. Un, patiesi- vai esi ievērojis,
cik ļoti fiziski grūti ir tad, kad esi par kaut ko satraucies vai norūpējies.
Tad šķiet, ka nav spēka pat soli paspert un, jo ilgāk negatīvās domas kuļas pa
galvu, jo nogurušāks un bezspēcīgāks jūties? Un otrā- brīžos, kad prāts ir
uzņēmis apgriezienus un pārņēmis pilnīgu vadību pār cilvēku, mēs vairs
nedzirdam Augstāko. Mēs nedzirdam paši sevi. Jo, atzīsti to vai ne- visas
lielās pasaules gudrības jau ir mūsos. Mums tikai atkal jāiemācās sadzirdēt
pašiem sevi.
Ir mirkļi, kad prāts apklust. Tajos brīžos man ir sajūta, ka
kļūstu liela, daudz lielāka par savu fizisko ķermeni. Tad es burtiski dzirdu un
fiziski sajūtu, kā pārtrūkst manis pašas uzliktās važas un mani pārņem absolūta
pārliecība, ka es varu sasniegt pilnīgi visu. Tas ir brīdis, kad es skaidri
apzinos- man nav nepieciešami nekādi nosacījumi vai noteikumi, lai es būtu
laimīga tieši šeit un tagad. Es esmu pārliecināta- tie ir brīži, kad prāts
apklust.
Es mācos un darbojos, lai šādu mirkļu būtu vairāk, daudz
vairāk. Lai tāda būtu visa mana dzīve! Un es no visas sirds novēlu, lai tāda
būtu arī Tavējā- jo viss jau ir mūsos, tikai mazliet jāapklusina prāts J
Lai mums izdodas!
Renāte
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru