Solījums sev

Svētki beigušies un ir sajūta, ka laika pagriešana devusi mums ne tikai garākus un gaišākus vakarus, bet arī atnesusi īstu pavasari. Tas jaušams gaisā- smarža, saules pieskārieni uz ādas, tas, kā pēkšņi mainījusies apkārtne- viss liek pārslēgties uz pilnīgi jaunām sajūtām. Gribas skriet, iet, darīt, jūsmot, mīlēt un... kļūt mazlietiņ labākam, tīrākam, vieglākam un arī viedākam.

Gavēņa laiks ir garām, tomēr tam sekojošie svētki nereti ir iemesls, lai lielo attīrīšanos domās un arī fiziskajā plānā sāktu tieši tagad. Un kādēļ gan ne, jo mēs paši esam burvji un radītāji savas pasaules vidū, vai ne tā?

Pēc ciemošanās pie radiem, gribas kļūt atvērtākai, vairāk laika pavadīt kopā, ik dienas priecājoties un novērtējot, cik brīnišķīgi ir tad, ja ir ģimene. Un tas nekas, ka apkārt valda kņada, ik pa brīdim kāds saburkšķas vai kārtīgi nokaitina. Ir tik kapitāla sajūta, ka viņi visi man ir- tik dažādi, tik kolosāli, tik ļoti katrs ar saviem kukaiņiem galvā. Manējie J un šoreiz apsolu, pa īstam, ka ikdienas skrējienā, ik dienas par viņiem piedomāšu mazlietiņ vairāk. Un vienmēr atradīšu laiku tikties, sarunāties vai vismaz aizsūtīt mīļu ziņu.

Pēc mīļas apmaiņas ar tuvākiem un tālākiem draugiem apsolu sev un viņiem, ka tiksimies biežāk. Ka mācīsimies izšķirt prioritātes un reiz par visām reizēm apgūsim to, ka visus darbus nekad nepadarīsim, ka māja nekad nebūs perfekti tīra un nekad nebūs tādu ideālo apstākļu, lai tiktos. Apsolu sev, ka ļaušu sev šo fantastisko prieku- mazliet pabīdīt ikdienas darbus nost un atvērt durvis saziņai ar savējiem.

Pēc mazliet lielākas pārēšanās kā ierasts apsolu sev, pa īstam un godīgi, ka mīlēšu savu ķermeni ar katru dienu aizvien vairāk. Ka nepiekasīšos pie mazliet lielāka amortizācijas slānīša tur vai šur. Nerāšu un nezākāšu sevi. Ka būšu sev vismīļākā mamma un draudzene, nevis ļaunā pamāte. Ka lutināšu un rūpēšos par sevi, kā vispilnīgākās Dvēseles Templi. Ka būšu vesela un laimīga.

Pēc mirkļa divvientulībā ar dabu un sadzirdot koku šalkas un putnu treļļus, es apsolu sev savaldīt prātu un atvērt plašāk sirdi. Tik ļoti tādos mirkļos sajūti vienotību ar kaut ko lielu un skaistu. Tīru un spēcīgu sajūtu, ka es esmu galvenā aktrise savā dzīves filmā un tas, kas reiz nospiedis sirdi patiesībā nav manas vēlmes un manas sirds izvēlētais ceļš. Es apsolu sadzirdēt sevi ik mirkli un paturēt sirdī šī brīža putnu dziesmas, lai atkal sadzirdētu tās pašā trauksmainās pilsētas viducī.

Es apsolu sev noticēt man un justies tik labi un laimīgi kā vēl nekad J

Lai Tev fantastisks šīs brīnumainās nedēļas sākums. Pilns skaistu solījumu sev, kurus Tu vienmēr ievērosi un nekad nepievilsi. Jo tikai Tu pati esi savs Noslēpums un arī tā Atslēga J

Ar sveicieniem,

Renāte