„Mums tā nebija” jeb- ne tik patīkamais ātri aizmirstas

Esmu izgulējusies! Pirmo reizi pa, šķiet, trīs nedēļām, esmu tiešām ļoti pieklājīgi izgulējusies. 8 stundas ir iepriekšējo divu diennakšu nogulēto stundu kopskaits. Aizpampusi, nesaprotot kur atrodos un, jā, arī panikā pieceļoties un skatoties vai mana mīļā sirsniņa elpo. Tā laikam jūtas visas mammas, kuras ievērības cienīgu laiku nav i acī redzējušas tā saukto „beauty sleep” :)

Un te es pēkšņi pieķeru sevi, draudzenēm watsappā lepni stāstot, cik forši ir izgulēties un patiesībā, jau aizmirstot, ka iepriekšējās nedēļas esmu raudājusi, kliegusi un plēsusi matus no galvas laukā, jo miega bads nu jau sāka ietekmēt nervu sistēmu. Tāda pat kā iedomība, ka redz, citām ik pa 2-3 stundām jāceļas barot, bet „manējais gan nogulēja 7h no vietas”. Vai tiešām ne tik patīkamais tik ātri aizmirstas? Jā. Vai tad tā nebija arī jau uz dzemdību galda, kad uz punča uzlika mazo, karsto un slīdīgo brīnumiņu? Jap. Tajā brīdī jau biju aizmirsusi visas ašpadsmit dzemdību stundas. Un neatceros vēl aizvien. Un visiem stāstu, ka dzemdības nebija tik trakas :)

Un zini, tas patiesībā nomierina un liek atslābt. Jo pierādās tik viens- tajos brīžos, kad esmu netikusi (savā prātā) galā ar kādu problēmu un vaicājot atbildi, saņēmusi tik info, ka- mums tik traki nebija un vispār man ar zīdaini bija daudz vieglāk- patiesībā mammas to jau bija aizmirsušas un savā laikā pašas bija kritušas panikā. Mmmm, kā medus manai saldumu alkstošajai dvēselei...

 

Foto no i-neta dzīlēm :)

Man ir kāda fantastiska draudzene, kuru apbrīnoju līdz pašiem sirds dziļumiem. Viņa tiek galā ar visu un ar smaidu sejā. Apkārtējie viņu slavē un stāda par piemēru, kā ir jāuzvedas jaunajai mammai- visur tiek, visur var, visu pati pati. Ideāla! Un galīgi pretēja man, par ko man, protams, raudiens līdz aizsmakumam. Bet tad es tiku izrunāties ar viņu klātienē. Un, izrādās, ka arī viņai ir „pidžamu dienas”, arī viņa raud, krīt panikā un draud savu vismīļāko bēbīti „aiznest uz mežu”, ja viņš nebeigs raudāt vai arī negulēs (joks, protams). Cik tomēr tā reālā dzīve atšķiras no tā, kādu mēs to redzam no malas vai arī kā mums to pasniedz citi. Vēl aizvien tā zāle blakus pagalmā ir zaļāka, nekā mūsējā. It kā.

Ar to es gribēju teikt, ka mēs visi esam cilvēki ar savām emocijām. Citi ar to tiek galā klusējot, paturot pie sevis. Savukārt tādi kā es- izrunājot, „apkošļājot” un jā, diemžēl arī meklējot atbildes internetā un vēršoties pēc padoma pie citām mammām. Tas ir mans spožums un posts vienlaikus. Jo- reizēm es saņemu pa ausīm un liekas, ka tikai man ir tādas kaites un neražas, bet tajā pat laikā es reizēm atrodu vēl kādu ar tādu pat sāpi. Un paliek vieglāk, jo saproti, ka neesi viens*. Bet vēl patiesīgāka patiesība ir tā, ka tikai mammas sirds ir tā, kas visu zina vislabāk. Kad atmet visus citus viedokļus un iespaidus. Tāpēc šodien es gribētu pasumināt un iedrošināt visas mammas- ieklausieties sevī! Ja vajag- pārrunājiet ar citiem, ja vajag- rocieties internetā, ja vajag- skaļi raudiet! Bet vienmēr un visur palieciet uzticīgas sev! Samīļoju :)!

* Un te man atkal jāpasmaida par sevi, jo izrādās, ka esmu ekstraverts vientuļais vilks. Man vajag gan krietnu devu vienpatības, gan arī sajūtu, ka esmu notikumu virpulī un visam sekoju un iesaistot