Par kakām. Pavisam nopietni

Daudz ir skaistu un radošu stāstu par to, kā cilvēki beidzot ir pievērsušies tam, par ko sen ir domājuši un tiešām vēlējušies darīt- rakstīšanai. Es mēģināju vairāk kārt. Viena no tām- sāku pierakstīt idejas telefonā, lai, kad būtu laiks, ierakstītu tās blogā. Otrā, jau mazliet reālāka- pieteicos rakstīt Māmiņu kluba gaidītāju blogam. Šis izgāzās ar blīkšķi. Jo es sapratu, ka man nepatīk, ka mani vērtē. Un, ja nu tomēr vērtē- ka nenovērtē, vai vērtē par maz. Klasiska egoisma izpausme :) Un vēl man nepatika, ka pretēji verbālajai caurejai, kas ir superīgākais veids, kā izpausties, sāku domāt, kā rakstīt pareizi un par to, kas interesētu citiem. Ha! Un atkal iezvanījās egoisms- šitāda rakstīšana man nav pa prātam!

Tāpēc ir tā, kā Inese (www.pavasarastudija.lv) stāsta savos semināros- ir jāsāk no sēkliņas, no mazumiņa, no niecīgas, bet spēcīgas idejas un jāaudzē tā lielāka. Un, pats galvenais- jādara tas un tā, kā pats vēlies.

Bet iemesls sākt rakstīt, patiešām ir. Ne vairāk un ne mazāk, kā mana bērna.. kaka. Pavisam nopietni.

Bildīte no i-neta dzīlēm, bet tik ļoti atbilstoša :)

Tā runā un es tam pilnīgi ticu, ka mēs, mammas, spējam fenomenāli ietekmēt savus mazuļus. Mamma saspringst- bēbis nekakā. Mamma saspringst vēl vairāk- bēbis savukārt nekakā vēl vairāk un nu jau sāk arī neēst. Un aizzzziet mammas murdziņš Nr.1! Ja esi no tām mammām, kuras nestreso un ar Tava bēbīša vēdera izeju viss ir vislabākajā kārtībā- apsveicu! Ja ne un esi tāda kā es- nesatraucies, Tu neesi viena! Laikam tieši tas man pietrūka- apziņa, ka neesmu viena, ka tādas problēmas ir daudziem. Jo man apkārt tiešām ir mammas varones- vai nu viņām šādu problēmu nav, vai arī viņas klusē kā partizāni un liek Tev justies kā neveiksmīgākajai mammai pasaulē. Neapzināti, protams. Vai arī man vienīgajai, savā draugu lokā, problēmas viens no risinājumiem ir to izrunāt. Jo, runājot, nereti, viss atrisinās. Vai, arī vienkārši paliek vieglāk!

Bet, atgriežoties pie kakām. Bija tā. Kad bija negulētas gandrīz 3 nedēļas, jo jaunajam cilvēkam sāka šķilties zobi (apmēram 3 nedēļas pēc tam, kad bija pārdzīvotas kolikas, kad arī ar miegu bija kā bija), raudāju teju katru otro stundu (no kā uzvilkās arī bēbis un sāka nekakā un pēc tam arī švakāk ēst :) ). Un tad jau vienā mirklī sāk šķist, ka vīrs iesaistās par maz (nav taisnība) un pašai jumts brauc (taisnība) un nolēmu, asarām birstot, ka jāuzraksta vīram, kā es jūtos un arī jāatvainojas par savu ne pārāk pieskaitāmo stāvokli. Asarām vēl aizvien birstot, visu uzrakstīju, palika vieglāk un... kad jau rakstīju pēdējās rindkopas, izdzirdēju salūtu sava mīļā puikas pamperī! Ak, Tavu prieku! Aši aši mēģinot pabeigt iesākto, izdzirdēju vēl pāris „sprādzienu”! Un te pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm manā galvā atausa patiesībā- mammīt, atbrīvojies! Un, ja tas nozīmē rakstīt un izrakstīt visu, kas sakrājies, tad- lai iet!

Nu mīļie, tad lai iet arī! Ceru, ka kādam satrauktam prātam mani prātuļojumi būs kā oāze tuksneša vidū. Bet, ja viss šis šķiet absurdi un no sērijas „mūsu laikos bija grūtāk un mēs tikām galā labāk”, ceru, ka vismaz pasmaidīsit un dzīvosiet tālāk ar apziņu, cik labi tiekat ar visu galā un „redz cik labi, ka citiem iet grūtāk”. Jo arī tā ir forša apziņa, kas reizēm motivē pasmaidīt un izbaudīt dienu*. Bet žulti gan atstājam pie sevis. Vai vismaz kādā citā blogā :)Paldies, ka uzklausījāt un- uz tikšanos!

* bez liekulības. Kad, pārmocījusies no koliku izraisītās negulēšanas izlasīju, ka Liepājā piedzimuši trīnīši, man palika vieglāk. Nopietni. Jo mans viens, mīļais, taču spalgi bļaujošais un gulēt nedodošais, ir tikai viens :) un man noteikti ir vieglāk!