Kad darbs kļūst par ražīgu sirdslietu

Paldies i-neta mežiem par ausainā drauga fotoo :)

Cilvēki, kuri ir savā īstajā vietā, var burtiski saost kā pavasari gaisā. Enerģija ap viņiem burtiski sprēgā un lēkā, bet viņi paši caur to plūst tik eleganti mierīgi, ka pilnīgi skauž. Fantastiski! Es tādus cilvēkus varētu.. apēst :)! Pārnestā nozīmē, protams, taču domu saprati. Viņu sabiedrībā varētu kavēties stundām ilgi un būt laimīgs pat sēžot kaut kur kaktiņā un klusi viņus vērojot darbojoties. Vai arī lasot un pārlasot rakstus un intervijas ar viņiem. Šķiet, ka šiem cilvēkiem pieder pasaule. Savējā. Svešu viņiem nemaz nevajag. Nu un ka kādam nepatīk vai arī neierakstās kādos noteiktos rāmjos? Viņi ir kā Dievi Olimpa kalnā- tik tāli, neaizsniedzami, bet tepat blakus.

Nu gan liderīgs ievads izdevās. Taču tādas sajūtas pārņem, „saožot” kārtējo laimīgo, kurš dara to, ko vēlas un kuram darbs tiešām ir hobijs un to pat kauns nosaukt par maizes darbu. Drīzāk- ražīga sirdslieta. Mmmmm, skan skaisti :)

Jāteic, ka manā draugu lokā nav daudzu šādu laimīgo. Drīzāk tie ir attāli paziņas vai arī nejauši sastapti cilvēki. Reizēm šķiet, ka man ir talants tādus atrast un par viņiem pastāstīt tālāk, citiem, kuri atkal iedvesmojas un smeļas atkal iedvesmu un uz brīdi gūst enerģiju paši pacelties vismaz pāris milimetrus virs zemes. Taču es labsajūtā smaidu, jo zinu, ka lielākā daļa manu draugu nemierā grozās un dīdās, jo jūt, ka arī paši nav īstajās vietās un vēlas atrast to īsto, vienīgo nodarbošanos, kas ieskandinās visas dvēseles stīgas vienā apburošā akordā.

Visbiežāk stāsts par viņiem sākas šādi- strādāju ofisā un jutu, ka tā nav mana īstā vieta. Un tad sapratu- stop, tā vairs nevaru! Gribu citādāk, labāk, dvēseliskāk, kvalitatīvāk! Un aiziet- tālākais jau līdzinās amerikāņu kalniņiem, kad viens notikums noved pie nākošā. Citi stāsti sākas ar- mums piedzima bērniņš un sapratām, ka tā turpināt vairs nevar. Un  atkal- stāsts par to, cik ļoti mēs esam izslāpuši pēc sajūtām, reālām, cilvēcīgām emocijām, kur nespiež dedlaini projektiem, kurus iespējams, cm pirms finiša vienkārši kancelēs. Darbiem, kurus var nokavēt, ja jāiet uz bērna koncertu vai arī kur strādāt 24h no vietas, jo mūza nelaiž vaļā un gribas izdarīt vēl to un šito.

Aizveru acis un murrāju. Jo zinu, ka mana sajūta un īstā darbošanās mani jau gaida. Tepat aiz stūra, rokas stiepiena attālumā, jo arī mums piedzima mazs brīnums, kurš ir pelnījis vislaimīgākos vecākus pasaulē :)

Lai mums visiem izdodas saklausīt savas dvēseles alkas un izveidot savu nodarbošanos par vienu kolosāli ražīgu sirdslietu!

Mīlestībā,

Es