Nevajag sevi lauzt

Šāds vai arī dikti līdzīgs virsraksts bija Daces Rukšānes intervijai žurnāla OK! marta numurā. Intervija laba un lika padomāt, bet tas virsraksts patiesībā bija tas, kas mani tik dikti aizķēra. Un, kad pēc gandrīz mēneša, dzīve saveda mani kopā ar fantastisku cilvēku, kurš redz maķenīt vairāk kā mēs, pārējie, tieši šis pats citāts atskanēja no viņas mutes un ķēra mani kā zibens spēriens.

Tie, kuri mani labi pazīst, zina, ka jau kādu laiku manī plosās jaunas sajūtas un domas. Ne tikai bērniņa piedzimšanas sakarā, bet tā globāli- par lielajiem dzīves jautājumiem, kas ir sieviete un viņas misija dzīvē. Jau kādu laiku apmeklēju dažnedažādus seminārus par sievišķības vairošanu un to, kā sevī apslāpēt vīrišķo cīņu ar dzīvi. Jo esmu taču sieviete un man ir jādzīvo ar baudu, mieru un harmoniju, uzmanību veltot ģimenes pavardam un bērnu auklēšanai. Mani tas tiešām „pavelk” un es apbrīnoju katru sievieti, kurai izdodas sasniegt šo augstāko sievišķās būtības attīstības punktu. Bet tad seko „bet”.

Sievišķīgāka es kļūstu. Un mācos paļauties un reizēm arī pakļauties, bet... grūti tas man nāk. Kā tad, ja mēģinātu kādu spurainu zvēru pret spalvu paglaudīt. Viens solis uz priekšu, pusotrs atpakaļ. Neizdodas man gūt apgaismoto laimes sajūtu bēbīti mājās auklējot. Kādu brīdi plosījos un domāju- nu kas man kaiš? Kāpēc visām izdodas, bet man ne? Puņķi un asaras, sabēdājies bērniņš un apjucis vīrs. Un mamma pa vidu, kura mēģina mierināt un teikt, ka tādas sajūtas ir normālas.

Un tad notika divas liktenīgas sarunas un viss lēnām kļūst skaidrs, kā pēc biezas miglas. Mīļā, nevajag sevi lauzt un locīt pēc citu mērauklas.

Mani ir divreiz vairāk vīrišķās enerģijas un mans dzīves centrs ir darbs. Tā vienkārši ir. Man ir svarīgi izskatīties labi un savās sportiskajās aktivitātes sasniegt rezultātu, ar kuru varu palielīties un arī „samērīties”. Man nepieciešams plāns dienai un pāris pieturas punkti, kuri parādītu, ka diena nav bijusi veltīga. Man patīk strādāt un būt apbrīnotai. Man patīk pierādīt savu viedokli un tā pareizību. Man patīk organizēt, pat ja reizēm es pati sapinos savā meistarībā. Mani kaitina cilvēku nevarība un reizēm arī akla muļķība. Es esmu šerpa un reizēm no manas mutes izlido kaut kas „francisks” :) Man patīk būt kopā ar dēliņu, bet lai es varu paralēli padarīt kaut ko sev- presītes, afirmācijas, pazīmēt mandalas vai palasīt žurnālu. Bet tāda es esmu un jo vairāk es to saprotu, jo vieglāk paliek. Tā ir mana laimes terapija- dzīvot pa savam. 

Fantastiskais Salvadors Dalī :)

Es vēl aizvien pārlieku daudz ieklausos citos un domāju, ko viņi par mani padomās. Bet viņi jau nedomā :) viņiem ir savas dzīves un savi kreņķi- ko citi par viņiem padomās. Tāpēc mans dzīves uzdevums ir dzīvot ar kaifu, tieši tā, kā man gribas. Reizēm iedzerot sarkanvīnu vai labu konjaku, apēdot pusi "Cielaviņas" ar dakšu turpat no kastes, sportojot līdz spēku izsīkumam, iegūstot muskuļu reljefu, kas patīk man nevis citiem, pļāpājot ar bēbīti un kopā ripinoties pa paklāju, kopā ejot ciemos un pieņemot ciemiņus, plānojot savu biznesiņu vai nodarbi, kas nesīs man patstāvīgus ienākumus. Un ne jau tāpēc, ka mans fantastiskais vīrs nevarētu mūs nodrošināt. Bet tāpēc, ka man tā gribas un man to vajag :) 

Nelauzīsim sevi. Būsim sievišķīgas, bet katra pa savam. Cita- ar maigumu, ļaušanos un paļaušanos, cita- ar koķetu spītu un mazliet spēka izpausmi. Bet tā, lai sievišķīgi. Un pašām kaifs :)