Par citādo un savādo

Kaut kā pēdējā laikā manī pārdomas raisa dažādi raksti, intervijas, vienkārši teikumi un frāzes. Viena no šādām pārdomu raisošām intervijām bija kādā no ziņu portāliem pārpublicēta daļēja intervija ar Maiju Silovu. Kopā ar virsrakstu tas bija diezgan tiešs uzbrauciens tiem, kuri savu piepildījumu un hobiju ir raduši sporta zālē, attīstot savus fiziskos labumus.

Tā nu izlasot šo daļu sacepos tā, ka nopirku Shape, lai tikai izlasītu, ko tad viņa patiešām domāja. Un, še tavu brīnumu, intervija nemaz nebija tāds uzbrauciens, bet gan Maijas skatījums uz dzīvi un šī konkrētā sadaļa, mazliet salikta no dažādām daļām, nemaz ar tik dramatiska nebija. Tas drīzāk bija izklāsts par to, kā viņa nedara. Ok, jāpiekrīt, ka to varēja formulēt citādāk. Bet tomēr.

Un te nu laiks manām pārdomām. Kāpēc mūs uzkurina, pat sakaitina atšķirīgi viedokļi? Kāpēc tas, kas ir ārpus manas komforta zonas, ikdienas rutīnas un ierastās telpas šķiet tik bīstams un pretreakciju raisošs? Kāpēc tiem, kuri vakarus pavada uz dīvāna pie TV tik ļoti tracina tie, kuri sporto vai apmeklē kultūras pasākumus (un, patiesībā, arī otrādi)? Kāpēc veģetārieši uzklūp gaļēdājiem un gaļēdāji veģetāriešus uzskata par zālēdājiem, kuri visu dienu košļā diļļu bunti vai salātlapu? Kāpēc garmatainās meitenes saka, ka īsmatainās ir puiciskas un tās, kuras staigā balerīnās, viebjās redzot daiļavu augstpapēžu kurpēs?

Paldies interneta dzīlēm par vizualizāciju :)

Neiecietīga tā mūsu sabiedrība. Un es arī. Man nepatīk, ja mans viedoklis nav vadošais un mani patiešām tracina, ja kāds izdara kaut ko, par ko es jau kādu laiku esmu domājusi un sapņojusi. Jo tas taču nozīmē, ka tas ir iespējams- kāds taču to ir izdarījis! Un kurš ir vainīgs, ka es vēl aizvien sapņoju? Tikai un vienīgi es pati...

Vēl viens raksts, kurš paturpina manu šodienas un arī vakardienas domu ir Martas Kukarānes raksts tajā pat Shape. Par to, ka tikai un vienīgi mēs paši sapratīsim, kas mums patīk un der. Un jo ātrāk mēs to izdarīsim, jo labāk un veselīgāk mums pašiem un apkārtējiem. Atteiksimies no tā, kā vajag un darīsim tā, kā gribas.

Jāatzīst, ka visi spilgtie dižgari, ģēniji, vienkārši patiešām laimīgie cilvēki, kuri dara, ko vēlas, nekādi un nebūt nav pelēkās peles. Viņi visi ir ārpus mūsu komforta zonas un vairāk vai mazāk viņiem ir vienalga, ko pārējie par viņiem domā. Vai esi redzējis nievājošu komentāru rindu pie kādas neitrālas personas raksta vai intervijas, kurai pat lāgā nav sava viedokļa? Varbūt kļūdas pēc jā, bet tas ir retums. Jo runā jau par tiem, kuri ir neērti mums pašiem, jo viņi atļaujas un dara vairāk. Un atzīsti, Tev tak’ arī tā gribas. Tikai bail. Vismaz pagaidām :)

Tāpēc, ja dari, ko pats vēlies un par Tevi runā un reizēm aprunā- priecājies! Tu esi priekšā, Tu esi ārpus pelēkās masas, ārpus rutīnas un rāmjiem. Un piekritīsi- elpot tur ārā ir daudz vieglāk :)! Bet ja esi tas, kurš bubina, kā reizēm arī es- pavaicā sev- nu kāpēc tas mani tā aizķēra? Varbūt tā ir kārtējā zīme, ka man pašam ir jāmainās? Jo patiesība jau viena- tas, kurš ir mierā un laimīgs pats ar sevi un savām izvēlēm, reti kad sadusmosies uz otru tāpēc vien, ka viņam ir citādāks izskats, uzskati un redzējums uz dzīvi kopā. Viņš pasmaidīs par citādo un savādo un noglabās to savā pieredzes lādītē.

Lai smaidīgi un miermīlīgi!