Kad darbs kļūst par ražīgu sirdslietu

Paldies i-neta mežiem par ausainā drauga fotoo :)

Cilvēki, kuri ir savā īstajā vietā, var burtiski saost kā pavasari gaisā. Enerģija ap viņiem burtiski sprēgā un lēkā, bet viņi paši caur to plūst tik eleganti mierīgi, ka pilnīgi skauž. Fantastiski! Es tādus cilvēkus varētu.. apēst :)! Pārnestā nozīmē, protams, taču domu saprati. Viņu sabiedrībā varētu kavēties stundām ilgi un būt laimīgs pat sēžot kaut kur kaktiņā un klusi viņus vērojot darbojoties. Vai arī lasot un pārlasot rakstus un intervijas ar viņiem. Šķiet, ka šiem cilvēkiem pieder pasaule. Savējā. Svešu viņiem nemaz nevajag. Nu un ka kādam nepatīk vai arī neierakstās kādos noteiktos rāmjos? Viņi ir kā Dievi Olimpa kalnā- tik tāli, neaizsniedzami, bet tepat blakus.

Nu gan liderīgs ievads izdevās. Taču tādas sajūtas pārņem, „saožot” kārtējo laimīgo, kurš dara to, ko vēlas un kuram darbs tiešām ir hobijs un to pat kauns nosaukt par maizes darbu. Drīzāk- ražīga sirdslieta. Mmmmm, skan skaisti :)

Jāteic, ka manā draugu lokā nav daudzu šādu laimīgo. Drīzāk tie ir attāli paziņas vai arī nejauši sastapti cilvēki. Reizēm šķiet, ka man ir talants tādus atrast un par viņiem pastāstīt tālāk, citiem, kuri atkal iedvesmojas un smeļas atkal iedvesmu un uz brīdi gūst enerģiju paši pacelties vismaz pāris milimetrus virs zemes. Taču es labsajūtā smaidu, jo zinu, ka lielākā daļa manu draugu nemierā grozās un dīdās, jo jūt, ka arī paši nav īstajās vietās un vēlas atrast to īsto, vienīgo nodarbošanos, kas ieskandinās visas dvēseles stīgas vienā apburošā akordā.

Visbiežāk stāsts par viņiem sākas šādi- strādāju ofisā un jutu, ka tā nav mana īstā vieta. Un tad sapratu- stop, tā vairs nevaru! Gribu citādāk, labāk, dvēseliskāk, kvalitatīvāk! Un aiziet- tālākais jau līdzinās amerikāņu kalniņiem, kad viens notikums noved pie nākošā. Citi stāsti sākas ar- mums piedzima bērniņš un sapratām, ka tā turpināt vairs nevar. Un  atkal- stāsts par to, cik ļoti mēs esam izslāpuši pēc sajūtām, reālām, cilvēcīgām emocijām, kur nespiež dedlaini projektiem, kurus iespējams, cm pirms finiša vienkārši kancelēs. Darbiem, kurus var nokavēt, ja jāiet uz bērna koncertu vai arī kur strādāt 24h no vietas, jo mūza nelaiž vaļā un gribas izdarīt vēl to un šito.

Aizveru acis un murrāju. Jo zinu, ka mana sajūta un īstā darbošanās mani jau gaida. Tepat aiz stūra, rokas stiepiena attālumā, jo arī mums piedzima mazs brīnums, kurš ir pelnījis vislaimīgākos vecākus pasaulē :)

Lai mums visiem izdodas saklausīt savas dvēseles alkas un izveidot savu nodarbošanos par vienu kolosāli ražīgu sirdslietu!

Mīlestībā,

Es

Par citādo un savādo

Kaut kā pēdējā laikā manī pārdomas raisa dažādi raksti, intervijas, vienkārši teikumi un frāzes. Viena no šādām pārdomu raisošām intervijām bija kādā no ziņu portāliem pārpublicēta daļēja intervija ar Maiju Silovu. Kopā ar virsrakstu tas bija diezgan tiešs uzbrauciens tiem, kuri savu piepildījumu un hobiju ir raduši sporta zālē, attīstot savus fiziskos labumus.

Tā nu izlasot šo daļu sacepos tā, ka nopirku Shape, lai tikai izlasītu, ko tad viņa patiešām domāja. Un, še tavu brīnumu, intervija nemaz nebija tāds uzbrauciens, bet gan Maijas skatījums uz dzīvi un šī konkrētā sadaļa, mazliet salikta no dažādām daļām, nemaz ar tik dramatiska nebija. Tas drīzāk bija izklāsts par to, kā viņa nedara. Ok, jāpiekrīt, ka to varēja formulēt citādāk. Bet tomēr.

Un te nu laiks manām pārdomām. Kāpēc mūs uzkurina, pat sakaitina atšķirīgi viedokļi? Kāpēc tas, kas ir ārpus manas komforta zonas, ikdienas rutīnas un ierastās telpas šķiet tik bīstams un pretreakciju raisošs? Kāpēc tiem, kuri vakarus pavada uz dīvāna pie TV tik ļoti tracina tie, kuri sporto vai apmeklē kultūras pasākumus (un, patiesībā, arī otrādi)? Kāpēc veģetārieši uzklūp gaļēdājiem un gaļēdāji veģetāriešus uzskata par zālēdājiem, kuri visu dienu košļā diļļu bunti vai salātlapu? Kāpēc garmatainās meitenes saka, ka īsmatainās ir puiciskas un tās, kuras staigā balerīnās, viebjās redzot daiļavu augstpapēžu kurpēs?

Paldies interneta dzīlēm par vizualizāciju :)

Neiecietīga tā mūsu sabiedrība. Un es arī. Man nepatīk, ja mans viedoklis nav vadošais un mani patiešām tracina, ja kāds izdara kaut ko, par ko es jau kādu laiku esmu domājusi un sapņojusi. Jo tas taču nozīmē, ka tas ir iespējams- kāds taču to ir izdarījis! Un kurš ir vainīgs, ka es vēl aizvien sapņoju? Tikai un vienīgi es pati...

Vēl viens raksts, kurš paturpina manu šodienas un arī vakardienas domu ir Martas Kukarānes raksts tajā pat Shape. Par to, ka tikai un vienīgi mēs paši sapratīsim, kas mums patīk un der. Un jo ātrāk mēs to izdarīsim, jo labāk un veselīgāk mums pašiem un apkārtējiem. Atteiksimies no tā, kā vajag un darīsim tā, kā gribas.

Jāatzīst, ka visi spilgtie dižgari, ģēniji, vienkārši patiešām laimīgie cilvēki, kuri dara, ko vēlas, nekādi un nebūt nav pelēkās peles. Viņi visi ir ārpus mūsu komforta zonas un vairāk vai mazāk viņiem ir vienalga, ko pārējie par viņiem domā. Vai esi redzējis nievājošu komentāru rindu pie kādas neitrālas personas raksta vai intervijas, kurai pat lāgā nav sava viedokļa? Varbūt kļūdas pēc jā, bet tas ir retums. Jo runā jau par tiem, kuri ir neērti mums pašiem, jo viņi atļaujas un dara vairāk. Un atzīsti, Tev tak’ arī tā gribas. Tikai bail. Vismaz pagaidām :)

Tāpēc, ja dari, ko pats vēlies un par Tevi runā un reizēm aprunā- priecājies! Tu esi priekšā, Tu esi ārpus pelēkās masas, ārpus rutīnas un rāmjiem. Un piekritīsi- elpot tur ārā ir daudz vieglāk :)! Bet ja esi tas, kurš bubina, kā reizēm arī es- pavaicā sev- nu kāpēc tas mani tā aizķēra? Varbūt tā ir kārtējā zīme, ka man pašam ir jāmainās? Jo patiesība jau viena- tas, kurš ir mierā un laimīgs pats ar sevi un savām izvēlēm, reti kad sadusmosies uz otru tāpēc vien, ka viņam ir citādāks izskats, uzskati un redzējums uz dzīvi kopā. Viņš pasmaidīs par citādo un savādo un noglabās to savā pieredzes lādītē.

Lai smaidīgi un miermīlīgi!

Nevajag sevi lauzt

Šāds vai arī dikti līdzīgs virsraksts bija Daces Rukšānes intervijai žurnāla OK! marta numurā. Intervija laba un lika padomāt, bet tas virsraksts patiesībā bija tas, kas mani tik dikti aizķēra. Un, kad pēc gandrīz mēneša, dzīve saveda mani kopā ar fantastisku cilvēku, kurš redz maķenīt vairāk kā mēs, pārējie, tieši šis pats citāts atskanēja no viņas mutes un ķēra mani kā zibens spēriens.

Tie, kuri mani labi pazīst, zina, ka jau kādu laiku manī plosās jaunas sajūtas un domas. Ne tikai bērniņa piedzimšanas sakarā, bet tā globāli- par lielajiem dzīves jautājumiem, kas ir sieviete un viņas misija dzīvē. Jau kādu laiku apmeklēju dažnedažādus seminārus par sievišķības vairošanu un to, kā sevī apslāpēt vīrišķo cīņu ar dzīvi. Jo esmu taču sieviete un man ir jādzīvo ar baudu, mieru un harmoniju, uzmanību veltot ģimenes pavardam un bērnu auklēšanai. Mani tas tiešām „pavelk” un es apbrīnoju katru sievieti, kurai izdodas sasniegt šo augstāko sievišķās būtības attīstības punktu. Bet tad seko „bet”.

Sievišķīgāka es kļūstu. Un mācos paļauties un reizēm arī pakļauties, bet... grūti tas man nāk. Kā tad, ja mēģinātu kādu spurainu zvēru pret spalvu paglaudīt. Viens solis uz priekšu, pusotrs atpakaļ. Neizdodas man gūt apgaismoto laimes sajūtu bēbīti mājās auklējot. Kādu brīdi plosījos un domāju- nu kas man kaiš? Kāpēc visām izdodas, bet man ne? Puņķi un asaras, sabēdājies bērniņš un apjucis vīrs. Un mamma pa vidu, kura mēģina mierināt un teikt, ka tādas sajūtas ir normālas.

Un tad notika divas liktenīgas sarunas un viss lēnām kļūst skaidrs, kā pēc biezas miglas. Mīļā, nevajag sevi lauzt un locīt pēc citu mērauklas.

Mani ir divreiz vairāk vīrišķās enerģijas un mans dzīves centrs ir darbs. Tā vienkārši ir. Man ir svarīgi izskatīties labi un savās sportiskajās aktivitātes sasniegt rezultātu, ar kuru varu palielīties un arī „samērīties”. Man nepieciešams plāns dienai un pāris pieturas punkti, kuri parādītu, ka diena nav bijusi veltīga. Man patīk strādāt un būt apbrīnotai. Man patīk pierādīt savu viedokli un tā pareizību. Man patīk organizēt, pat ja reizēm es pati sapinos savā meistarībā. Mani kaitina cilvēku nevarība un reizēm arī akla muļķība. Es esmu šerpa un reizēm no manas mutes izlido kaut kas „francisks” :) Man patīk būt kopā ar dēliņu, bet lai es varu paralēli padarīt kaut ko sev- presītes, afirmācijas, pazīmēt mandalas vai palasīt žurnālu. Bet tāda es esmu un jo vairāk es to saprotu, jo vieglāk paliek. Tā ir mana laimes terapija- dzīvot pa savam. 

Fantastiskais Salvadors Dalī :)

Es vēl aizvien pārlieku daudz ieklausos citos un domāju, ko viņi par mani padomās. Bet viņi jau nedomā :) viņiem ir savas dzīves un savi kreņķi- ko citi par viņiem padomās. Tāpēc mans dzīves uzdevums ir dzīvot ar kaifu, tieši tā, kā man gribas. Reizēm iedzerot sarkanvīnu vai labu konjaku, apēdot pusi "Cielaviņas" ar dakšu turpat no kastes, sportojot līdz spēku izsīkumam, iegūstot muskuļu reljefu, kas patīk man nevis citiem, pļāpājot ar bēbīti un kopā ripinoties pa paklāju, kopā ejot ciemos un pieņemot ciemiņus, plānojot savu biznesiņu vai nodarbi, kas nesīs man patstāvīgus ienākumus. Un ne jau tāpēc, ka mans fantastiskais vīrs nevarētu mūs nodrošināt. Bet tāpēc, ka man tā gribas un man to vajag :) 

Nelauzīsim sevi. Būsim sievišķīgas, bet katra pa savam. Cita- ar maigumu, ļaušanos un paļaušanos, cita- ar koķetu spītu un mazliet spēka izpausmi. Bet tā, lai sievišķīgi. Un pašām kaifs :)