Par sajūtām

Pēdējās nedēļas laikā man ir bijušas vairākas sarunas par sajūtām. Visiem šiem cilvēkiem ir vairākas kopīgas iezīmes- diskomforts, dzīves jēgas meklējumi, satraukums un apnikums darbā, motivācijas trūkums, reta vai sen neizjusta laimes sajūta. Un jautājumi ir tikai divi. Vai tas ir normāli un ko man darīt. Uz pirmo varu atbildēt uzreiz- Jā! Es tam esmu gājusi cauri un vēl aizvien reizēm atgriežos pie šīm trauksmainajām sajūtām (un tas ir labi!). Un otrs- strādāt ar sevi! Kā? To zini un atbildēt vari tikai Tu pati.

Šis ir ļoti interesants laiks. Tieši šo frāzi Tu visdrīzāk jau esi lasījusi reizes 50 dažādos žurnālos, grāmatās un dzirdējusi cilvēkus mētājamies ar šo teikumu pa labi un pa kreisi J Taču tā tiešām ir. Interesantais laiks ir tas, ko mēdz dēvēt par Kavantu pāreju, Ūdensvīra laikmetu un vēl visādi citādi. Ļoti vienkāršojot- laiks, kad spēcīgi un ātri mainās enerģijas. Dzīve mutuļo un kūsā un patiešām- laiks skrien ātrāk. Arī fiziski, ne tikai sajūtās, par ko runā arī fiziķi. Vai tas ir slikti? Nebūt ne. Tas ir citādāk. Tas, kādēļ jūtamies slikti ir tāpēc, ka vēl aizvien visu gribam kontrolēt ar prātu. Bet nesanāk. Tāpēc mums ir diskomforts, sajūta, ka zaudējam vadību pār savu dzīvi. Vienīgais kā varam sev palīdzēt- atlaist prāta grožus pavisam un ļauties J Atvērt sirdi un no jauna iemācīties mīlēt ne tikai apkārtējos, bet arī sevi.

Ir noņemts „vāciņš” un teju katrs (kurš ļaujas) sāk izjust izmaiņas pats sevī. Kāds var atklāt dziednieciskas spējas, cits- jaunus talantus un aizraušanās. Sākt saskatīt sakarības notikumos, redzēt viedus sapņus u.c. Parādās jautājumi par dzīves jēgu un savas dzīves virsuzdevumu, kā arī biežāk aizdomājamies par neredzamajām lietām un to, kas ir aiz ikdienas rutīnas”. Kā dzied Prāta Vētra- tur kaut kam ir jābūt J Bet doma skaidra- kaut kas notiek, kaut kas mutuļo un mainās. Un sākumā ir ļoti, ļoti grūti, jo šķiet- kur es tāds dīvains starp dīvainajiem gadījies. Man sākumā bija ļoti grūti. Aiz katras frāzes teicu- ai, neņem mani galvā, man kaut kāds sviests darās. Muļķības! Viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek un tādas sajūtas ir ļoti normālas. Saudzīgi aprunājies ar tuvākajiem un tici man- arī Tavā paziņu un draugu lokā atradīsies kāds, kurš jūtas tieši tāpat J

Ceru, ka nesaviebies šausmās un šis viss neliekas pārāk no realitātes atrauti J Ja tomēr- arī tas ir ok! Mums katram ir jānonāk pie savām atziņām. Nav vienas un pilnīgas taisnības, nekad. Jo pat krāsas mēs uztveram citādi un katrs pa savam un ir pilnīgi absurdi strīdēties, kura ir īstā. Jo- katram taču sava un visīstākā.

Bet ko tad darīt, lai justos labāk, lai sāktu ķert un izmantot tos šī brīža labumus? Mans ieteikums būs vienkāršs un reizē tik nereāls- ērti apsēsties un sajusties ļoti labi- kādam vajadzēs vīraku, kādam- atvērtu logu, citam dīvānā, citam meža malā- tieši tur, kur Tu jūties labi. Un pavaicāt sev- ko es patiešām vēlos? Kas ir tas, kas dara mani laimīgu? Ko es varu labot/ mainīt, lai šobrīd justos vēl labāk? Elpo, ļaujies, esi mīļa pret sevi un nepārtrauc pati sevi. Lai domas virpuļo kā trakas, tikai necenties tās noķert. Kad lielais domu putenis būs rimis, Tu tās ieraudzīsi- savas atbildes.

Izklausās labi, taču diezgan grūti paveicams, vai ne? Bet tieši tur slēpjas tas viss, ko meklējam. Darbā ar sevi. Jāatzīst, ka arī es esmu tas cilvēks, kurš vēlas, lai man pasaka- ej tur, dari to, un tad Tev noteikti veiksies. Arī es meklēju gatavas atbildes un receptes. Es meklēju drošību un īsto Skolotāju. Taču, ak, Tavu brīnumu- es esmu viss, ko pati meklēju J un visi tie gudrie cilvēki, visas terapijas un lekcijas, grāmatas- ir tikai instrumenti (kā lukturīši, kartes un kompasi), lai ilgajos meklējumos galu galā atkal nonāktu uz pareizā ceļa, kurš ved uz manu pašas sirdsgudrību.

Par to, kur esmu bijusi, lasījusi, uzzinājusi- par to kādā no nākošajiem rakstiņiem.

Samīļo sevi un drošu sirdi dodies iekšā šodienā. Tici man, tā būs lieliska J

Renāte

Mīlestība pret sevi un egoisms

Sveika mīļā!

Pirmā īstā aprīļa nedēļa ir sākusies un šis rīts ir brīnumains- zilām debesīm, putnu treļļiem piepildīts un ar neizteiktu solījumu uz lūpām- šī būs viena lieliska un notikumiem bagāta nedēļa! Tieši par šādām dienām es saku- enerģija burtiski sprāgst no visām malām un gribas ne tikai to saujām smelt, remdējot ziemas laikā izveidojušos nogurumu, bet arī tik pat aktīvi dot saviem mīļajiem.

Tieši par to es šodien gribu ar Tevi parunāties. Uzsākot Laimes terapiju un ceļu pie sevis, mēs ļoti bieži apstājamies pie jautājuma- kur ir tā smalkā robeža starp mīlestību pret sevi un egoismu. Vai nav tā, ka jau no bērnu dārza mums māca- domāt par sevi un likt sevi augstāk par citiem ir nosodāmi un slikti?

Mēs katrs uz Zemes ierodamies ar savu enerģijas bagāžu- vai tas būtu čemodāns, trauks, nemateriāls objekts, bet ideja ir viena. Mēs esam šeit ar konkrētu daudzumu spēka, potenciāla, dzīvības enerģijas. Un dzīves laikā mēs to piepildām ar dažādiem jaukiem notikumiem, aktivitātēm un visu to, kas mūs iedvesmo un liek justies brīnumaini. Taču no šīs krātuves mēs arī ņemam- tas ir mūsu mazais akumulators un lādētājs. Un mēs mēdzam to iztukšot arī citu labā- kad uzņemamies svešas rūpes vai darbus, kam ir nepieciešami papildus spēki.

Ideālajā gadījumā, kad mīlam un dzirdam paši sevi, mēs piepildām savu enerģijas krūzi tik pilnu, ka līst pāri. Un visu šo pārpalikumu mēs ar mierīgu un atvērtu sirdi varam dot saviem mīļajiem. Tādā gadījumā mēs pilnīgi noteikti nekaitējam ne sev, ne otram.

Taču kas visbiežāk notiek reālajā dzīvē? Mēs izsmeļam savu trauku gandrīz tukšu, neļaujot tam piepildīties un vēl mēģinām izķeksēt kaut ko no pašas trauka apakšas, lai iedotu arī otram. Un vai zini, kas notiek? Mēs padarām otru cilvēku par zagli, kurš burtiski izzog mūsu spēku atlikumus. Mēs kļūstam piktas, īgnas, nepiepildītas. Kā Tev šķiet, vai tas, ko esam atdevuši otram ir spēcinošs un tiešām noderīgs? Visdrīzāk, ka nē. Tas ir duļķains, negatīvu emociju bagāts un bieži vien pat kaitējošs.

Bet ko darīt, ja šķiet, ka bez manis dzīve apstāsies, ģimene nomirs badā, vecāku lauku īpašums aizaugs vairāk kā Brazīlijas mūžameži un bērni noslīks netīrumu kaudzē? Apstāties un uzpildīt sevi kaut tik mazliet, lai apklust aizvainojums un parādās spēks kaut roku pacelt un loģiski padomāt. Mums, sievietēm (jā jā, arī man J ) ir tieksme domāt, ka mēs visu varam. Un mēs taču arī varam. Bet vai vajag?

Man ļoti patīk kāds teiciens- īsta mīlestība ir nevis mīlēt tā, lai bez manis nevar iztikt un kaut iet bojā, bet tā, lai otram arī bez manis ir labi. Jo no tās, kurai nav bail zaudēt, nekad neaizies. Brīnišķīgi atvieglojoša doma, vai ne?

Esmu nonākusi pie secinājuma, ka vienīgais, kurš var man palīdzēt, esmu es pati. Un liels palīgs šajā dziednieciskajā procesā ir patiesība. Atzīt sev, ka man kaut kas nepatīk (pēc ilgas sevis mocīšanas es atzinu, ka man šausmīgi briesmīgi nepatīk skriet un es neredzu neko skaistu sev cilpošanā pa Rīgas centru. Man tam vajadzēja 5 gadus) un pateikt to arī otram (piemēram, ka Tev ļoti nepatīk un apgrūtina, ka vecākiem ir milzīgs dārzs ar kuru viņi netiek galā un burtiski manipulē ar Tevi). Bet mums taču tik ļoti gribas būt labām meitenēm, vai ne?! Un mēs arī esam labas- pašas labākās sev, jo citas, kura būtu vēl labāka un perfektāka mums vienkārši nav. Tādēļ atzīsties mīļajiem un pārtrauc piktoties un sūtīt viņiem negatīvas emocijas noklusējot patiesību. Jo tas, kā viņi to uztvers- apvainosies vai pieņems- jau ir viņu atbildība. Mamma ir liela meitene un tētis ir liels puika- viņi tiks galā, tici man. Jo arī viņiem Tu esi pati pati labākā.

Iespējams, tagad Tu domā- jā, bet viņi visi taču ir pieraduši, ka es visu daru. Jā, tā tiešām arī ir. Te vietā būtu salīdzinājums ar interneta pieslēgumu J mums Latvijā tas esot viens no ātrākajiem un jaudīgākajiem. Taču Tu noteikti arī esi dzirdējusi kādu no tām anekdotēm- neprecies ar cilvēku, kamēr neesi redzējusi, kā viņš uzvedas, kad pazūd vai kļūst lēnāks internets. Nu vai kaut ko līdzīgu J ideja jau ir tā pati- mēs esam pieraduši, ka šis pieslēgums mums ir super ātrs un izdevīgs un pēkšņi tas pazūd- kā? Ar kādām tiesībām? Kāpēc tā? Taču pēc brīža jau mēs esam pieraduši un dusmojamies aizvien mazāk, samierināmies un vienkārši pieņemam.

Darot visu citu vietā, Tu esi šis jaudīgais internets un ir tikai pašsaprotami, ka sākumā „patērētāji” dusmosies. Taču atceries, ka tas viss ir arī viņu labā. Tad, kad būsi uzpildījusies, enerģijas un mīlestības pilna- tad Tu atkal varēsi dot. Tikai nu jau daudz prātīgāk. Tā, lai labi būtu ne tikai kopā ar Tevi, bet arī mirkļos, kad Tevis nav klāt.

Lai mums lieliska šī nedēļa,

Renāte

Es- savas dzīves galvenā aktrise!

Nu gan vairs neviena atruna un teikums par to, ka „pavasaris drīz būs klāt un tad jau sākšu darboties un tad jau arī spēku būs vairāk” nedarbojas. Viņš ir klāt- fantastiskais, putnu čivināšanas piepildītais, ziedošais un tūliņ arī reibinoši smaržojošais pavasaris!

Dienās, kad saule spīd un šķiet, ka viss ir burtiski košām krāsām nokrāsots, spēka ir tik daudz, ka varētu spridzināt un kalnus gāzt. Taču tad atnāk kāds mākonis, uz brīdi sauli piesedz un.. klāt gan iesnas vai mazliet smeldzošs kakls, gan arī drūmums un spēku izsīkums. Ak, pavasari, kāpēc gan Tu ar mums tā rotaļājies?!

Pavasaris ir kolosāls laiks ne tikai ar to, ka līdz ar dabu mostamies arī mēs, bet kūstot sniegam atsedzas arī ziemas laikā sašmucētās ielas un ar pilnu jaudu spraucas ārā visi nesmukumi, aizturētās dusmas, neapmierinātība mūsos pašos. Tas notiek tādēļ, ka visu ziemu esam bijuši rāmi, mazkustīgi, savās pārdomās ieslīguši un tieši tagad, kad tik ļoti gribas uzsākt ko jaunu (vai nu sportot, vai sākt veselīgi ēst vai jebkā citādi mainīt savu dzīvi), ir sajūta, ka gribas visu lieko nomest no pleciem un sākt ar baltu lapu. Taču- ak, vai! Tā vietā bieži vien nāk vilšanās, motivācijas zudums un neticība saviem spēkiem. Un ko darīt, lai tiktu ar to visu galā un kopā ar smaržojošajiem ceriņiem paceltos 7 cm virs zemes un ar pilnu labsajūtu izbaudītu skaisto dzīvi?

Kā vienmēr, atgriežoties pie Laimes terapijas- ir jāsāk ar sevi J Gluži kā pārpildītu drēbju skapi ir jāizrevidē visas aizturētās negatīvās emocijas, ir jāatlaiž pāridarījumi un aizvainojumu. Ir jāatbrīvo vieta jaunajam- lai tam ir telpa, kur attīstīties un augt. Un tad, kad to būsi paveikusi, kā arī noticējusi, tā pa īstam un līdz galam, ka patiešām vari sasniegt visu iecerēto- tieši tā arī notiks J Es zinu, cik ļoti reizēm ir vajadzīgs atbalsts un iespēja palūkoties uz sevi un savām fantastiskākajām īpašībām no malas, tādēļ aicinu Tevi uz Laimes terapijas 2.nodarbību, 26.aprīļa vakarā, kurā runāsim par to:

o       Kā atbrīvoties no visām liekajām, ziemas laikā uzkrātajām emocijām

o       Kā mūsu pašu emocijas ietekmē visus mūsu ķermeņa enerģētiskos centrus (čakras)

o       Kā pieņemt mūsu mainīgās sievišķīgās (un visnotaļ lieliskās) emocijas un sadraudzēties ar tām

o       Kā sadzirdēt pašām sevi un izvirzīt savus mērķus, kurus vēlas sasniegt mūsu augstākais ES

o       Kā iedvesmoties un ar savu piemēru iedvesmot savus mīļos

Tu esi savas dzīves autore, tādēļ ir laiks kļūt par galveno aktrisi sevis pašas radītajā, brīnumskaistajā filmā J

Lai Tavs pavasaris ir tik skaists, ka ik mirkli gribas iesaukties „nu gluži kā kino!” J

Renāte

Informācija par sarunu vakaru drīzumā- www.pavasarastudija.lv

Solījums sev

Svētki beigušies un ir sajūta, ka laika pagriešana devusi mums ne tikai garākus un gaišākus vakarus, bet arī atnesusi īstu pavasari. Tas jaušams gaisā- smarža, saules pieskārieni uz ādas, tas, kā pēkšņi mainījusies apkārtne- viss liek pārslēgties uz pilnīgi jaunām sajūtām. Gribas skriet, iet, darīt, jūsmot, mīlēt un... kļūt mazlietiņ labākam, tīrākam, vieglākam un arī viedākam.

Gavēņa laiks ir garām, tomēr tam sekojošie svētki nereti ir iemesls, lai lielo attīrīšanos domās un arī fiziskajā plānā sāktu tieši tagad. Un kādēļ gan ne, jo mēs paši esam burvji un radītāji savas pasaules vidū, vai ne tā?

Pēc ciemošanās pie radiem, gribas kļūt atvērtākai, vairāk laika pavadīt kopā, ik dienas priecājoties un novērtējot, cik brīnišķīgi ir tad, ja ir ģimene. Un tas nekas, ka apkārt valda kņada, ik pa brīdim kāds saburkšķas vai kārtīgi nokaitina. Ir tik kapitāla sajūta, ka viņi visi man ir- tik dažādi, tik kolosāli, tik ļoti katrs ar saviem kukaiņiem galvā. Manējie J un šoreiz apsolu, pa īstam, ka ikdienas skrējienā, ik dienas par viņiem piedomāšu mazlietiņ vairāk. Un vienmēr atradīšu laiku tikties, sarunāties vai vismaz aizsūtīt mīļu ziņu.

Pēc mīļas apmaiņas ar tuvākiem un tālākiem draugiem apsolu sev un viņiem, ka tiksimies biežāk. Ka mācīsimies izšķirt prioritātes un reiz par visām reizēm apgūsim to, ka visus darbus nekad nepadarīsim, ka māja nekad nebūs perfekti tīra un nekad nebūs tādu ideālo apstākļu, lai tiktos. Apsolu sev, ka ļaušu sev šo fantastisko prieku- mazliet pabīdīt ikdienas darbus nost un atvērt durvis saziņai ar savējiem.

Pēc mazliet lielākas pārēšanās kā ierasts apsolu sev, pa īstam un godīgi, ka mīlēšu savu ķermeni ar katru dienu aizvien vairāk. Ka nepiekasīšos pie mazliet lielāka amortizācijas slānīša tur vai šur. Nerāšu un nezākāšu sevi. Ka būšu sev vismīļākā mamma un draudzene, nevis ļaunā pamāte. Ka lutināšu un rūpēšos par sevi, kā vispilnīgākās Dvēseles Templi. Ka būšu vesela un laimīga.

Pēc mirkļa divvientulībā ar dabu un sadzirdot koku šalkas un putnu treļļus, es apsolu sev savaldīt prātu un atvērt plašāk sirdi. Tik ļoti tādos mirkļos sajūti vienotību ar kaut ko lielu un skaistu. Tīru un spēcīgu sajūtu, ka es esmu galvenā aktrise savā dzīves filmā un tas, kas reiz nospiedis sirdi patiesībā nav manas vēlmes un manas sirds izvēlētais ceļš. Es apsolu sadzirdēt sevi ik mirkli un paturēt sirdī šī brīža putnu dziesmas, lai atkal sadzirdētu tās pašā trauksmainās pilsētas viducī.

Es apsolu sev noticēt man un justies tik labi un laimīgi kā vēl nekad J

Lai Tev fantastisks šīs brīnumainās nedēļas sākums. Pilns skaistu solījumu sev, kurus Tu vienmēr ievērosi un nekad nepievilsi. Jo tikai Tu pati esi savs Noslēpums un arī tā Atslēga J

Ar sveicieniem,

Renāte

Es- mans Noslēpums un Atslēga

Es skaidri atceros to mirkli, kad sapratu- kaut kas ir ļoti mainījies un nekad vairs nebūs tā, kā agrāk. Iekšā urdošais nemiers, pārdomas par dzīves jēgu, šaudīšanās no vienas jaunas nodarbošanās pie otras. Fiziski izjūtams diskomforts un jautājums- kas ir mans uzdevums šajā dzīvē? Vai tiešām darbs no 7.30 līdz 19.00, reizēm pat 23.00 ir viss, kas šajā dzīvē man ir paredzēts? Kur tam visam pa vidu „samenedžēt” attiecības ar mīļoto, radīt un izaudzināt mazuli un vēl tikties ar citiem cilvēkiem? Kas ir mans īstais aicinājums un kāda ir mana potenciālā jauda?

Pagāja krietns laika sprīdis pārdomās, gadi 5 ar milzum daudz literatūras, neskaitāmiem kursiem un sarunām ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Un lielu, pat izmisīgu vēlmi- lūdzu, pasakiet, kas man jādara vai vismaz- vai tas ko es daru, ir pareizi? Un tad es apjautu- visas atbildes ir manī un neviens cits izņemot mani pašu nekad nezinās un nepateiks- kas ir mana īstā sūtība, kas padarīs mani laimīgu par visiem iespējamajiem procentiem. Pēc ilgiem meklējumiem un sarunām ar sevi pašu es sapratu- mīļā, Tu esi pati savs vislielākais noslēpums un arī atslēga uz to. Viss pasaules spēks slēpjas Tevī pašā un Tev ir visas iespējas veidot savu ikdienu tieši tādu, kādu Tu pati vēlies.

Jau tad, kad tuvākie man vaicāja- nu kam dēļ Tev tās neskaitāmās grāmatas, lekcijas un sarunas?- jau tad es zināju, ka šo bagātību es uzkrāju ne tikai sev, bet arī Tev. Mans lielākais prieks un aicinājums ir dalīties ar visām tām lieliskajām atziņām, ko savā izziņas procesā esmu guvusi. Es vēlos Tevi iedvesmot iepazīt sevi un saprast, ka tikai un vienīgi Tavās rokās ir visas iespējas piepildīt savu izsapņoto dzīvi. Jo es esmu pilnīgi pārliecināta, ka mirklī, kad mēs no sirds un patiesi iepazīstam un sadzirdam paši sevi- tad visas pārējās rūpes izkūp gaisā kā nebijušas.

Ja esi gatava uzsākt savu Laimes Terapiju un kļūt pašai par savas laimīgās dzīves radītāju, aicinu Tevi un tikšanos 12. aprīlī plkst. 18:00, Pavasara Studijas telpās (sīkāka informācija www.pavasarastudija.lv)

Mēs runāsim par tādām tēmām kā:

o       Visuma likumiem ikdienā un kā tie palīdz sasniegt mūsu ieceres

o       Cik būtiski ir iemīlēt un iepazīt sevi- ko tas sniedz man un apkārtējiem?

o       Kā uzzināt- ko es patiesībā vēlos un kas mani no tā attur?

o       Radīsim atbildes uz jautājumu par to, kas ir egoisms un kas- sevis pieņemšana un mīlēšana

o       Runāsim arī par Atlikto dzīvi- par mūžīgajām atrunām un cerībām sākt justies laimīgai tad, kad... (notievēšu, iegūšu jaunu darbu, nopirkšu to īpašo kleitu..)

o       Mācīsimies, kā atļaut sev gribēt un pieņemt pašu labāko, ko dzīve mums ir paredzējusi un ir gatava sniegt

o       Kā arī runāsim par to, kā tieši ŠEIT un TAGAD sākt savu izsapņoto dzīvi J

Visas pārmaiņas mūsu dzīvēs sākas tad, kad mēs tās pieņemam un atļaujam tām ienākt mūsu dzīvēs. Tādēļ uzaicinu Tevi pieņemt un iemīlēt sevi tieši tagad, iesākoties skaistākajam gadalaikam- pavasarim!

Uz tikšanos,

Renāte

Par viedokļiem. Tiem svešajiem

Ne vienā sarunā vien esmu minējusi- viss sākas ar sevis iepazīšanu. Vai tā būtu Laimes terapija, attiecības ar apkārtējiem, ģimene, karjeras attīstība- ņem jebkuru savu dzīves jomu un galu galā tāpat attapsies pie jautājuma- kas es esmu un ko es patiesi vēlos? Kādēļ tā?

Mirkļos, kad mēs neesam par kaut ko pārliecināti, dzīve, citu cilvēku veidolā, mums sūta eksāmenus vienu pēc otra. Tevi tincinās, strostēs un konfrontēs tieši tajos jautājumos, kuros jutīsies visnedrošāk. Piemēram, pēc bērna kopšanas atvaļinājuma Tu esi izlēmusi neatgriezties ofisā, bet palikt mājās vēl 1,5 gadu, lai kopā ar mazo pavadītu ikdienu un palaistu viņu bērnu dārzā tieši tad, kad viņš būs gatavs. Tu pēkšni izjutīsi sabiedrības pastiprinātu interesi un spiedienu- kā tad tā, vai tad Tu darbā nemaz netaisies atgriezties? Vai arī, Tu esošajā darba vietā jūties nelaimīga un vēlies kaut ko radikāli mainīt, jo citādi Tu vienkārši sajuksi prātā. Piemēram, nomainot labi apmaksātu darbu pret oficiantes darbu mājīgā kafetērijā. Un nu Tu dzirdi tikai tos jautājumus, kas skar algas apmēru, amata līmeni un prestižu sabiedrības acīs. Vai arī - Tu jūties gaužām izsmelta esošajās attiecībās un vēlies sākt jaunu dzīvi. Un kā tad Tu tā varēji- tik feins tas Tavs dzīvesbiedrs! Un Tu sāc šaubīties un līkumot pati savos jautājumos un atbildēs un ar katru mirkli slīksti tumšajā neziņā aizvien dziļāk..

Atbilde uz visiem šiem tik svarīgajiem jautājumiem ir tikai un vienīgi Tevī. Ja Tu nebūsi 100% pārliecināta par to, ko patiesi vēlies  un kaut uz sekundi šaubīsies- katrs teikums no apkārtējo puses, kas kaut mazuliet atgādinās par šo tēmu, Tev šķitīs kā duncis mugurā un tiešs uzbrukums Tavam lēmumam.

Tādēļ nekavējies ne mirkli, atlicini sev pāris minūtes laika un uzdod šos pāris tik vienkāršos jautājumus. Un atbildi tik godīgi, cik vien iespējams:

o       Vai es esmu laimīga?

o       Kā man trūkst, lai es būtu patiešām, patiešām laimīga?

o       Kas man traucē būt laimīgai tieši tagad?

o       Kur un kā es gribētu sevi redzēt pēc gada?

o       Vai cilvēki, vide man apkārt ļauj man būt patiesi laimīgai?

o       Ko es varētu paveikt tieši tagad, lai justos tuvāk savai laimei?

Jo pārliecinātāka es esmu par savu viedokļa patiesību, jo grūtāk kādam ir satricināt manu iekšējo pasauli. Tad vairs nesatrauc- ko par mani padomās? Kā es izskatīšos no malas?

Kad esam patiesi stipri savā ticībā sev, mēs sasniedzam jaunu attīstības līmeni- absolūti pilnīgu cieņu pret otra cilvēka viedokli. Tajā brīdī Ego vairs nevēlas lekties un zīmēties, kad ar putām uz lūpām ir jāaizstāv sava taisnība un ne tikai tā jāpierāda, bet arī obligāti jāparāda, ka otrs ir kļūdījies. Tajā mirklī ir viena alga, vai otrs ir veģetārietis vai gaļēdājs, ticīgais vai ateists, vai sievišķīga sieviete sporto vai nē un ar ko otrs dien dienā nodarbojas. Tajā mirklī ir svarīgs tikai tas, kādas ir manas vērtības un vai es pati tām esmu uzticīga.

Tomēr reizēm ir brīži, vietas un jautājumi, kuri iedzen tik dziļi stūrī, ka izeju grūti atrast. Tādos mirkļos ir vērtīgi pajautāt ar pretjautājumu:

o       Un kādēļ Tev ir tik svarīgs šis mani skarošais jautājums?

o       Vai Tu pats esi laimīgs savā situācijā, ja tik ļoti vēlies labot manējo?

o       Kā Tu jūties- vai esi patiesi laimīgs?

Tā nav necieņa, tas nav uzbrukums. Tas ir atgādinājums otram (uzbrucējam) atgriezties pašam pie sava ES- pie sava centra sevī. Ir tāda skaista patiesība- laimīgs cilvēks nekad neuzbruks otram un necentīsies to mācīt, ja padoms nav lūgts. Par piemēru situācija no manas dzīves. Brīžos, kad ar vīru sākam „cepties” par kādu situāciju vai personu, kura nav īsti mums pa prātam, kāds no mums, kurš ir tuvāk apskaidrībai pavaicā- klau, zaķīt, kas te notiek? Vai mums abiem ēst sāk gribēties, ka mēs sākam citus ķidāt?

Un patiesi- paēdis cilvēks ir laimīgs cilvēks un prāts vairs itin nemaz netiecas nozākāt kādu citu J

Lai lielisks nedēļas iesākums un lai daudz skaistu apskaidrības mirkļu iepazīstot sevi J

Renāte

Mazliet par mašīnām un dzīvi

Sveika mana mīļā!
Sen no manis nekas nav dzirdēts, bet kā vienmēr- tas neko nenozīmē :) manā prātā viss mutuļo, mostas, esmu vēl zinātkārāka kā agrāk un ar lielu aizrautību uzsūcu visas tās foršās zinības, kuras ikdienu padara.. mazliet maģisku, ārpus rāmjiem un tik ļoti ļoti foršu :)
Un šodien, tieši Sieviešu svētku dienā, es aicinu Tevi uz sarunu par.. auto! Jā, jā Tu itin nemaz nepārklausījies. Kādu mirkli atpakaļ es dzirdēju tik spēcīgu salīdzinājumu, kas man vēl vairāk izskaidroja un nostiprināja pārliecību, ka mūsu katra dzīve ir nenovērtējama, vienīgā un tikai un vienīgi mūsējā.

Patiesībā stāsti ir divi. Pirmais nāk no Robina Šarmas grāmatas, kur viņš mūs pašus salīdzina ar fantastisku, sarkanu, jaudīgu, iekārojami Ferrari (vai jebkuru citu transportlīdzekli, kurš Tavai sirdij liek iepukstēties straujāk, vai vismaz raisa interesi). Un tagad iedomājies, ka labā burve ir novicinājusi nūjiņu un Tu esi saņēmusi šo kolosālo braucamrīku. Tu izbaudi katru rūkoņu piespiežot gāzes pedāli. Tu ieelpo jaunā salona smaržu, Tu izbaudi katru sekundi, katru nobraukto kilometru un laimīga murrā. Tu regulāri uzpildi labāko degvielu, seko tehniskajām apskatēm un nomazgā visus dubļus, putekļus un ziemā kaisīto sāli. Vakaros Tu to noparko garāžā un ļauj tam atpūsties. Tu rūpējies, lai šis skaistais auto Tev kalpotu ilgi un dikti.
Un tagad iedomāsimies tādu absurdu, ka šis auto esi Tu pati. Nereti Tu brauc un brauc bez apstājas, pat naktīs turpini kurbulēt satrakojušos motoru (prātu). Tu ēd to, ko ātri var paķert un labi ja kādreiz atceries par vitamīniem vai kaut ko vērtīgu un veselīgu sev. Un tagad salīdzini, cik rūpīgi mēs izturamies pret lietām, kuras uzskatām par vērtīgām, lai gan tik pat un vēl jo rūpīgāk mums būtu jāizturas pašām pret sevi, vai ne tā? Tāpēc mans pirmais aicinājums šodien ir- esi pati sev visvērtīgākā lieta, vissvarīgākais cilvēks, pati pati foršākā!
Un tagad otrs stāsts, kurš man lika aizdomāties vēl jo vairāk. Mēs katrs esam šoferis uz lielās auto šosejas, ko sauc par dzīvi. Ja mēs katrs parūpētos par sevi- savu veselību, piemērotu transporta līdzekli, ievērotu ceļa zīmes un braukšanas virzienu- braukt būtu pavisam viegli, vai ne? Nebūtu avāriju, sastrēgumu, lamāšanās pie stūres u.tml.
Tā nu mēs braucam, skaistas ainavas zib gar logiem un te, hops! Mēs satiekam savu Īsto un Vienīgo un sākam braukt vienā virzienā. Pasaka sākas. Pēc kāda laika, visbiežāk mums, meitenēm, sāk šķist, ka mēs zinām labāk, kā vajag braukt un sākam piekantēt arī Viņa auto. Pastumjam pa labi, pa kreisi, pasteidzinam, nobloķējam. Bet varbūt vispār cenšamies pārņemt vadību.
Un te, hops! Pēc laika parādās viena Mini mašīnīte, te otra (piemēram, dēliņš un meitiņa :) ) un mēs cenšamies pārņemt arī šo transporta līdzekļu vadību. Mīļā, Tu jau iedomājies šo skatu, vai ne? Kaut kas no filmas Ātrs un Bez Žēlastības, kaut kas no Lielceļu Policijas- pilnīgs haoss, mūžīgas avārijas u.c. briesmīgi skati. Iespējams, ka pārējo auto vadītājiem nemaz nav iebildumu- viss tiek paveikts, viss tiek noorganizēts un arī atbildība nav jāuzņemas. Taču kas notiks, ja pēkšņi Tu vairs nevarēsi žonglēt ar to visu? Kurš tad parūpēsies par Taviem mīļajiem, kuri Tavas labās sirds dēļ ir izlaidušies savu auto aizmugurējos sēdekļos. Un mīļā- kurš galu galā gribēs parūpēties par Tevi- nikno lielceļu fūriju, kura pati visu var un kurai pat bail tuvoties- ja nu neuzsprāgs un neuzlaiž gaisā arī visus pārējos, kuri atrodas šajā ceļa posmā?
Tāpēc mans otrais aicinājums tieši šodien, tieši šajos burvīgajos svētkos- būsim pašas savu lielisko, skaisto auto- mūsu lieliskās dzīves- vadītājas! Izbaudīsim šo ceļojumu un ļausim to izbaudīt arī mūsu mīļajiem, jo viņi ir to pelnījuši. Jo galu galā mīlēt nenozīmē vēlēt saviem tuvajiem laimi kopā tikai ar mani. Bet arī bez manis, savos ikdienas skrējienos, priekos un bēdās :)

Lai skaista un ziediem bagāta šī burvīgā pavasara diena!
Mīlestībā,
Renāte

P.S. vai Tu jau dzirdēji pirmos strazdus vīterojam :)? Es jā!

Mazie dzīves pārbaudījumi? Tas taču ir super!

Mums ir fantastiska lektoru grupiņa- mēs katra esam tik dažāda, tik unikāla, tik interesanta. Pat gatavojot vienas tēmas uzstāšanos, katra ir kā atsevišķa izrāde ar savu stāstu. Un ir tik fantastiski interesanti ne tikai piedzīvot, bet vērot arī citos to mirkli, kad tēma iedegas acīs un Tu saproti- jā, šī ir tieši šī pasniedzēja tēma vai arī burtiski izgaršot to, kā kāda konfrontējoša saruna, uzdevums Tevi mazliet paburza, mazliet palauž un pēc mirkļa atbilde paveras no absolūti cita skatu punkta. Un tā jau ir ar visu šajā dzīvē. Sākotnēji nezināmais biedē. Taču, ja esam gatavas un atvērtas, tas bieži vien izrādās kā viens lielisks piedzīvojums un brīnišķīgi pārmaiņu sākums.

Ar meitenēm pārrunājām- tikko ķeramies klāt jaunai tēmai, izzinām un šķiet- nu gan es zinu visu, tā uzreiz mums atsūta pa  uzdevumam, testam vai pat kārtīgam eksāmenam. Kā sakot- nu paskatīsimies, cik ļoti labi esi visu apguvusi un patiesi izzinājusi. Piemēram- ar milzu aizrautību izzinām un pilnveidojam sievišķības tēmu. Zinām, ka naudas lietas jāatstāj vīru un puišu ziņā vai arī domās vienkārši jāatlaiž un jāļaujas plūdumam. Un te pēkšņi negaidot notiek kaut kas TĀDS, ko nevarēja ne paredzēt, ne tam sagatavoties un vienā sekundes simtdaļā esi uzvilkusies kā stīga un ieslēgusi bargāko grāmatvedi sevī. Kāda vēl sievišķība?! Vai arī- zinām taču, ka sievišķā puse ir tā maigā, tā mīlošā un iedvesmojošā. Un esam atvērtas un burtiski lidojam centimetru septiņus virs zemes un te.. ne no kurienes uzrodas garāmbraucoša mašīna un tieši man blakus peļķe un.. no lidojošā tauriņa ir palicis slapjš pleķītis- un kā būt maigai un mīlošai brīdī, kad gribas noķert to vadītāju un noslīcināt viņu tajā peļķē?!

Pazīstama situācija, vai neJ? Agrākā es saminstinājās pie visām raizēm- uzskatīju, ka ja man reiz izgāja tā, kā ne pārāk patīk, tātad tas man neder un jāmet malā. Bet patiesībā ir gluži pretēji. Šādas ķibeles vien norāda, ka kaut kas ir sakustējies. Ir iesākusies Tavas personības un iepriekš uzkrāto pieredžu transformācija un tas noteikti ir uz labu. Šādos brīžos es atceros gudrību, ka ja Tu ik dienas darīsi vienu un to pašu, iesi pa to vienu un to pašu ceļu, pēc gada Tu atradīsies tieši turpat, kur šobrīd. Taču, ja Tu paiesi kaut vai mazu solīti pa labi vai pa kreisi, pēc gada Tu jau būsi kādā jaunā vietā- kaut vai solīti tālāk. Un arī tas var nozīmēt jaunas pieredzes, zinības, iepazīšanās, sajūtas un daudz ko citu.

Ar to visu es gribēju Tev novēlēt- ja esi sajutusi pārmaiņas sevī un vēlies mainīt savu dzīvi uz labu- noteikti dari to un neminstinies ne mirkli. Kāda jauna grāmata, Laimes terapija, varbūt čakru līdzsvarošana vai meditācija- ieklausies, kas tieši šobrīd ir nepieciešams Tev un- uz priekšu! Un nesabīsties pie pirmajiem klupšanas akmeņiem, jo, kā dzied Jānis Aišpurs :”..Kalniem pāri, citi kalni būs. Ar vieglu soli pāri tiem, ar vienu ”. Skaisti, vai ne J?

Lai mums izdodas,
Renāte

Parunāsimies par.. stresiņiem

Hello from the other side- gibas dziedāt kā no Adeles dziesmas :) 3 pilnas nedēļas slimošanas un es atkal jūtos dzīva, spēka pilna (nu gandrīz :) ), radoša un tā, ka ļoti gribas ar Tevi parunāties! Tieši slimojot un kārpoties atkaļ augšā, pārdomāju daudzas ar sevi pašu saistītas lietas. Un viena no tām- stress vai, pareizāk sakot- kāpēc man un arī Tev to galīgi un pavisam nevajag.
Vispār man nepatīk tas vārds. Varētu aizstāt ar "bēdiņa", "ķibelīte", "nelaimīte" vai ko citu. Taču tas nebūs īsti precīzi, jo viss iepriekš nosauktais ir īslaicīgs, pārvarams un var kalpot par atspēriena punktu jauniem sasniegumiem. Taču stress...
Pastāstīšu ko mazliet vairāk par sevi. Esmu emocionāla, ļoti empātiska, visu cenšos izdarīt pēc tīrākās sirdsapziņas un godīgi. Kopumā viss ir ļoti labi, taču vēl tam visam klāt nāk spēja satraukties un uzpūst no mušas ziloni. Manas kolēģes mīļi pavelkot uz zoba sauca mani par "Panika, panika" un piešķīra man moto: "Galveais nezaudēt paniku". Diezgan smieklīgi, taču tik tuvu patiesībai, ka patiesībā traģiski :)
Aptuveni mēnesi atpakaļ ar mani notika atgadījums, kad mani nepatiesi apvainoja kādā notikumā un es tik ļoti sakreņķējos, ka šī situācija bija vienīgais, kas aizņēma manu prātu. Principā es sāku nevis dzīvot, bet eksistēt, gaidot iespējamo sodu, brīdinājumu vai ko citu. Tas vilkās 2 nedēļas un beigu beigās ne es vainīga, ne sods, bet.. Pilnīgi lieks stress, no kā varēja pilnīgi mierīgi izbēgt. Šķiet, ka šeit varētu likt laimīgu punktu, iedzert šampanieti un dzīvot tālāk, bet...
Bet es, šādi stresojot, pilnīgi sagrāvu savu imunitāti un sāku slimot. Sākotnēji ar rota vīrusu, tad temperatūru un kakla sāpēm, tad iesnām un klepu un beigu beigās man uz vairāk kā nedēļu pazuda balss, nu tā kārtīgi pamatīgi un pirmo reizi dzīvē. Man, esot diezgan lielai pļāpai ar plašu un darbīgu 5.čakru, tas bija visnotaļ liels pārbaudījums.

Kā vēstī tautas paruna- kad karš beidzies, visi gudri, arī es :) Man vispār piemīt izteikta īpašība mācīties tikai no savas pieredzes, kļūdām un veiksmēm. Nereti gadās tā, ka izlasot kādu grāmatu, pēc neilga laika ar mani notiek tieši tāda situācija, kur apgūtās prasmes tiek pārbaudītas praksē.
Aleksandrs Svijašs savos darbos stāsta, ka katram cilvēkam ir iekšējais uzraugs, regulators, kurš modru aci vaktē, vai cilvēks iet savu noteikto ceļu, vai dara to, kas sirdij liek justies laimīgai un vai nedara sev un apkārtējiem pāri. Un ja dara kaut ko aplamu, cenšas pievērst uzmanību, lai cilvēks kaut ko mainītu. Nu lūk, es to visu redzēju, visu sapratu, bet nu tik ietiepīgi neko nemainīju, ka saslimu. Un man vienkārši lika kaut ko mainīt. Tāpēc, ja ar muguras smadzenēm jūti, ka kaut kas neiet tik raiti kā gribētos- atvēli sev mazliet laika, lai ieklausītos sevī un kaut ko mazlietiņ pamainītu. Varbūt izmuksi no nejēdzīgas slimošanas :)
Bet tas vēl nav viss, šoreiz gribu padalīties ar savām atziņām sava klusēšanas retrīta (t.i.-piespiedu nevarēšanas runāt laikā )laikā:
~ Nav jēgas satraukties par lietām, kuras Tu nevari ietekmēt. Tu tikai lieki barosi šo situāciju un iespējams, ar savām emocijām to padarīsi tikai smagāku. No sirds iesaku noskatīties Toma Henka jauno filmu "Spiegu tilts"- tajā kādam spiegam, pirms soda pasludināšanas vaicā :"Vai Tu patiešām nesatraucies?" un viņš parausta plecus un vaicā : "Vai tas ko mainīs?". Un patiesi- vai tas ko mainīs?
~ Satraucoties, it sevišķi par lietām, kas nekādi neskar Tavu ģimeni un mīļos, Tu viņiem atņem sevi- laiku, ko jūs varētu kopā izbaudīt. Tu it kā esi, bet Tevis nav. Līdzīgi kā tad, kad Tu sēdi sociālajos tīklos un Tavējie nevar pievērst Tavu uzmanību. Tik pat destruktīvi :(
~ Brīžos, kad Tevi nepatiesi apvaino, vienalga vai kādā sadzīviskā situācijā, uz ielas uzkliedzot vai kā citādi- neļaujies, lai Tevi enerģētiski izsūc sausu. Cik vien  iespējams, norobežojies no situācijas un tici sev. Kā arī sūti mīlestību tam, kurš ir bijis nejauks. Tici man, ja kāds ir nejauks, viņš pilnīgi noteikti nav laimīgs un viņam ļoti ļoti pietrūkst pozitīvo emociju. Iespējams, ka viņš ir tāds tieši aiz izmisuma.
~ Es padevos šai situācijai un pati sevi nolaidu līdz upura līmenim- man katram pretimnācējam gribējā izstāstīt, kā mani apvainoja un kāda es nabadzīte. Jutos nelāgi, nelabi, manas radošās spējas noplaka, es nevarēju parakstīt un rokdarbot. Rokas necēlās un visu ķermeni vilka pie zemes. Kad man vēl nepieleca, ka jāsaņemas, man pazuda balss. Nu redz, ja jau tāda nabadzīte, tad še Tev- balss arī nav vajadzīga :)
~ Un tad es vienkārši nolēmu, ka man nav spēka slimot. Es riktīgi  paliku dusmīga :) Bet tas nav īstais risinājums. Labāk ir vienkārši nolemt- viss, es tagad būšu vesela! :) Tik ātri tas gan nenotika, bet tas noteikti bija pareizais virziens un man pamazām atgriezās spēki.

Patiesībā ir tā, ka nemaz nevajag kādu kurš "uzliktu aci", sūtītu kādu nelāgu domu vai kā citādi mūs negatīvi ietekmētu. Visspēcīgākais pāridarītājs esam mēs paši pret sevi. Ja mēs esam spēcīgi, enerģijas pilni, neviens mūs nemaz nevar ietekmēt. Tāpēc mans novēlējums ir - lai mēs ļoti ļoti mīļotu sevi un reiz, kādā skaistā dienā aizmirstu, kas tas tāds stress ir un nekad par to neatcerētos :)

Priekā mīļie un- uz drīzu tikšanos ar jaunām atklāsmēm :)
Renāte

Par izvēlēm

Slimība ir unikāls laiks, kad atrauties no ikdienas kreņķiem un škietamajām prioritātēm. Absolūti kolosāls mirklis, lai beidzot, beidzot apklusinātu iekšējos trokšņus un mākslīgos stresus, kuri pēkšņi acīmredzot kłūst lieki.

Tā nu brīdī, kad no sevis nevarēju dabūt laukā neko vairāk kā vārgu telefona ekrāna bakstīšanu, uzskrēju rakstam, kura autors diezgan dzēlīgi izteicās par Uģi Kuģi. Mazliet atrāvās arī Skutelis, bet nu nesalīdzināmi mazāk :)

Es neesmu bijusi uz nevienu Uģa lekciju, taču zinu, ka cilvēkiem patīk, tās ir pārpildītas un teiktais iet tālāk un atrod dzirdīgas ausis. Zinu arī, ka viņš daudz atsaucas uz Vēdām un esmu dzirdējusi vairākas atsauksmes, ka cilvēkiem ļoti patīk, pat ja šis tas nav šķitis līdz galam pieņemami un ne īsti gājis pie sirds klausītājam. Kopējā bilance- ļoti pozitīvi un kāpēc gan nepaklausīties.

No interneta dzīlēm :)

Bet šeit cilvēks tika tik pamatīgi satracināts, ka bija jāuzraksta raksts. Bet laikam pat ne tas tik ļoti piesaistīja, kā komentāri gan zem paša raksta, gan arī Facebook. Liela daļa no tiem bija apmēram šādi- nu tad beidzot kāds to pasaka, beidzot es varu dzīvot mierīgi un laimīgi, jo kāds Uģi ir pielicis pie vietas u.tml. Un tad sekoja žults izliešana par visiem Latvijā dzīvojošajiem pozitīvās domas nesējiem (prātā nenāca cits apzīmējums).

Un man radās divi jautājumi- mīļais cilvēk, ja Tevi tas viss tik ļoti satracina un traucē dzīvot- kādēļ Tu tam pievērs uzmanību un dodies uz šīm lekcijām, lasi šo autoru teikto? Un kādēļ Tevi tik ļoti satrauc, ka šos cilvēkus sabiedrībā atzīst un par viņu uzstāšanos viņi saņem naudu (te atrāvās arī Skutelis..)? Ja mēs katrs varētu godīgi atbildēt uz šiem vai līdzīgiem jautājumiem līdzīgā situācijā, šādu rakstu un komentāru nebūtu. Jo mēs būtu aizņemti ar savu mērķu noteikšanu un sasniegšanu, ar īstā ceļa meklējumiem, ar to, ka mēs beidzot censtos saklausīt to, ko paši patiešām vēlamies šajā dzīvē piedzīvot un sasniegt.

Esmu ievērojusi, ka brīžos, kad parādās kāda tendence un cilvēki uz to pavelkas, pēc kāda mirkļa parādās tādi kā apgaismotāji, glābēji, tautas balss, kas pasaka, ka visiem tas viss ir līdz kaklam. Piemēram, Crossfit- tas viss ir slikti, viss ir fui! Kad parunājies ar cilvēku, saproti, ka viņš nemaz nezina, kas tur notiek un kāda ir šī sporta veida filosofija. Šobrīd aktuāla noliegšanas tēma ir šīs Vēdiskās zināšanas, sievišķības tēma. Tas tiek uztverts kā drauds un tādēļ tiek noliegts. Protams, tā visa sabiedriskajā telpā paliek par daudz un par intensīvu. Tomēr jāatzīst- tādēļ mēs saucamies par Homo Sapiens, ka mums ir dotas spējas filtrēt informāciju, atlasīt sev nepieciešamo un vajadzīgo. Ne visiem ir vajadzīgs viens un tas pats.

Daudz dzirdēts, ka šādās lekcijās tiek "atražots" tas, ko mēs jau zinām. Jā, pilnīgi un noteikti jā, jo es par visiem 100% piekrītu, ka uz Zemes mēs nonākam ar pilnīgu zināšanu lādi. Taču ikdienas skrējienā mēs esam to aizmirsuši un ir forši un labi, ka kāds to reizēm atgādina. Un vēl ir tā, ka mums katram šīs zināšanas ir citādas, tādēļ mēs paņemam kādu šķipsniņu no viena lektora, vēl riekšaviņu no k'das grāmatas, kādu domu graudiņu no draudzenes un veselu klēpi gudrību no mammītes un omītes. Un kopā sanāk mana- visīstākā un vislielākā patiesība. manējā :)

Bet tas, ko es gribēju pateikt ir- tajā mirklī, kad Tu aizsvilsties par to, kas Tev nepatīk, kas "tracina un besī" tajā otrā, kurš kaut ko dara, kurš gūst panākumus, nav svarīgi- lielākus vai mazākus, pie kura tiecas un kurš attīstās, neskatoties uz visiem skeptiķiem un noliedzējiem- pajautā sev- kādēļ mani tas tracina? Un visbūtiskākais- ko es varētu darīt tādu, kas man sniedz prieku un attīsta mani, lai man nebūtu laika pat aizdomāties par šiem kaitinošajiem objektiem un man nebūtu laika priecāties, kad kāds viņus virtuālajā telpā ir nolicis pie vietas. Lai dienas beigās es varu pateikt- es nu gan esmu TĀDS malacis, ka šodien paveicu tik kapitālas lietas :)

P.s. Iesaku noskatīties filmu- Straight outta Compton- diezgan skarba, brutāla filma, kas balstīta uz patiesiem notikumiem par Ice Cube, Dr.Dre, Snoop Dog un citām melnādainajām repa zvaigznēm. Cik daudz stereotipiem un rasisma radītā posta viņiem ir nācies iet cauri. Un kur šobrīd ir viņi un kur tie, kuri viņus noliedza un vēlējās pazudināt. Suņi rej, bet karavāna iet tālāk :)

Priekā,
Renāte :)

Vai es drīkstu būt laimīga?

Es nezinu kādēļ, bet pēdējā laikā mani cenšas sasniegt kaudzēm negatīvas informācijas. Caur sociālajiem tīkliem, caur vēstulēm, sarunām u.c. veidā. Sociālie tīkli šobrīd ir negatīvās informācijas pūžņi- katrs cenšas nošērot, padalīties ar kādu aicinājumu ziedot vai iesaistīties, tādējādi iesaistoties un palīdzot. Tas viss notiek tik intensīvi, tik ļoti ļoti, ka reizumis pašam sev jāpavaicā- vai tajā visā man ir tiesības būt laimīgam? Kā tas vispār ir iespējams un vai tas nav egoisms? Vēl jo vairāk- ja kas nelāgs notiek ar tiem, kuri ir mums līdzās?

Mana atbilde ir- jā! Vēl jo vairāk- jo skumīgāks un nelaimīgāks ir ittin viss mums apkārt, jo priecīgākiem mums ir jābūt un jo vairāk ir jāstaro no pašiem sirds dziļumiem uz āru, lai gaisma pietiktu ne tikai sev, bet arī mīļajiem un visiem, kuri vien ir mums tuvumā.

Mazai atkāpei, par ko iedomājos šorīt, īsi pirms pamošanās un kas mani pamatīgi sasmīdināja :) Iedomājies pa ielu ejošu, sadrūmušu, skatienu nodūrušu un pamatīgi sakumpušu cilvēku. Normāla parādība, vai ne? Tāds ikdienas skats un nekā neparasta. Un tagad iedomājies riktīgi smaidīgu, starojošu cilvēku, kurš iet piepaceltu gaitu, skatoties vai nu uz priekšu vai uz garāmgājējiem, varbūt pat pasmaidot tiem. Divas iespējas- vai nu mēs viņu uzskatīsim par riktīgi savādu, kaut ko salietojušos vai arī viņš mums uzlabos omu un mēs arī turpināsim starot visu atlikušo dienu. Variantu izvēlamies mēs katrs pats, pēc tā brīža sajūtām :) Bet ar to es gribu teikt- īgnam un sadrūmušam būt ir daudz vieglāk, nekā starojošam. Jo tas ir ne tikai vairāk pūļu prasoši, bet arī sabiedrība nemaz tik viegli neļaujas tādai spārnu izplešanai :) Bet tas noteikti, noteikti ir tā vērts!

Atgriežoties pie būšanas laimīgam un ar domu sevī- nesen tādā pārdomu mirklī es saskāros ar žurnālu "Ieva", kurš ir iznācis īsi pirms Ziemassvētkiem (ar Ilzi Ķuzuli- Skrastiņu uz vāka). Diemžēl žurnāls jau ir aizdevies prom un nevarēšu precizēt vārdu, bet man ļoti ļoti patika kādā intervijā mācītāja teiktais, ka mums ir jāiemācās būt tepat un koncentrēt mīlestība sevī un savos tuvajos. Lai darītu labu, nav jāskrien glābt izskaloti vaļi kaut kur Meksikā, nav jāveido bēgļu patversmes Sīrijā vai arī jāžēlo teroraktā cietušie kaut kur tūkstošiem km attālumā. Tās ir briesmīgas, asinis stindzinošas lietas, taču tajā pat laikā mēs varam izdarīt daudz vairāk laba, mīlot mājiniekus, izejot paspēlēties ar bērniem, uzzvanot omītei, palīdzot kaimiņu tantei. Vienalga ko, bet tepat esošu. Jo virtuāli atbalstot kaut ko tādu, kas ir tālu, virtuālu un svešu- mēs savā ziņā atpēkamies no šeit esošā, pabarojam savu ego un aizmirstam, pēc datora aizvēršanas. Sūtīsim gaišas, mīlestības pilnas domas tālumā, un darīsim labas, brīnišķīgas lietas tepat, saviem tuvajiem. Un būsim laimīgi, reāli redzot un sajūtot, cik mūsu veiktais iepriecina.

Žēlums, bailes un dusmas ir iznīcinošas emocijas. Tās atņem dzīvības spēkus un paralizē ķermeni. Tas ir tik ļoti nogurdinoši un.. tik nevajadzīgi. Tāpēc es aicina Tevi to visu izmest no galvas un ražot endorfīnus- tos foršos laimes hormoniņus, kuri ar cilvēku dara brīnumus (starp citu, vai esi redzējis sociālā projekta rezultātus, kur sākumā vienkārši nobildēja cilvēkus, un pēc tam vēlreiz, bet pēc tam, kad pateica, ka viņš/viņa ir skaists/a. Fantastiskas izmaiņas, kuras var redzēt pat caur attēlu :) ). Un te, ja nu pēkšņi Tevi vēl satrauc domas par to, ka tas ir egoistiski, atceries Bībelē teikto - "Mīli savu tuvāko kā sevi pašu". Ja Tu nemīli sevi, kā gan Tu vari mīlēt savu tuvāko? Un sevis mīlēšana sākas ar sevis sadzirdēšanu, jušanu, novērtēšanu un pieņemšanu.

Mums nereti šķiet, ka mums ir jāizdara viss, lai sagādātu prieku/ gandarījumu visiem pārējiem, tikai ne sev. Taču tas ir nudien aplami. Ja mēs sevi laiku pa laikam nesamīļojam, nepalutinām un nesapildām ar enerģiju, mums vienkārši nav ko dot apkārtējiem. Mēs kļūstam drūmi un dusmīgi un nelaimīgi. Un nemīlam ne sevi, ne savu tuvāko. Aplami.

Ar to visu es gribēju atklāt nedēļas nogali :) Lai kolosālas, sevi mīlošas un superīgas brīvdienas! Izdari to, ko patiešām vēlies, no sirds un nenožēlojot. Piemēram es tikko apēdu divas kūciņas, bez pārmetuma un ar pilnīgu laimes izjūtu. Jo es sevi ļoti ļoti mīlu :)

Lai izdodas atrast ceļu pie sevis.

Renāte

Sākt dzīvot ar sirdi

Ir pagājusi nedēļa, kopš čakru semināra, kad kopīgi pieķērāmies otrās čakras jeb- mūsu oranžās saules sakārtošanai. Apsēžos un ievelku elpu, jo... ārprāts, cik ātri gan ir paskrējis laiks!

Tieši pirms nedēļas, pārrunājot savas sajūtas pēc pirmā semināra, izrunājām, cik ļoti viss mainās, kad dzīvojam ar „šeit un tagad apziņu”. Kad neļaujam prātam auļot kā satrakojušam kumeļam, bet ik pa brīdim tam uzsaucam- esi rāms, mans draugs, viss, kam jānotiek, tāpat notiks, arī ja neskriesi tam satrakojies pretim. Un patiesi, vai esi ievērojis, ka brīžos, kad esi mierīgs, kad ļaujies- lai nāk kas nākdams, es esmu tam gatavs- tad vari darīt kaut 100 lietas vienlaikus un viss izdodas. Bet ir brīži, kad viss mutuļo, auļo, bet nesanāk itin nekas- vienkārši  nepietiek laika, kaut izstiepies vai saraujies.

Tā notiek, ja dzīvojam ar vienu kāju nākotnē vai arī vēl esam atstājuši „astes galu” pagātnes notikumos. Un nav svarīgi labos vai ne tik labos. Nekādas apzinātības un rāma prāta. Vairs neatceros, kurš to ir teicis, bet kāds gudrs cilvēks noteikti J Mums nav pieejama neviena cita diena, kā vien šodiena. Un nereti, diemžēl, mēs arī šo pašu vienīgo dienu neizdzīvojam godam.

Lielākoties mēs esam prāta cilvēki- to mums māca jau no bērna kājas. Jādara tā, jādara šitā, kad izaugsi liels, varēsi darīt ko gribi. Bet tā lielākoties nenotiek- atkal jāiekļaujas kaut kādos rāmjos. Un, kad esi sasniedzis vecumu, kad jāsāk darīt tā, kā pašam gribas, visas iepriekš uzkrātās zināšanas jau ir uzcēlušas savus iekšējos nosacījumus, robežas un žogus. Un tad diemžēl mēs pārstājam dzirdēt paši sevi, jo prāta zobratu radītie trokšņi apklusina dvēseles balsi.

Tieši šobrīd lasu Aleksandra Svijaša grāmatu (ko noteikti iesaku izlasīt arī Tev ;) ) „Ko darīt, ja viss nenotiek kā gribētos”. Un man ļoti patika divas atziņas. Pirmā- prāta pārlieku lielā darbība mūs fiziski nogurdina un atņem mums dzīvei nepieciešamo enerģiju. Un, patiesi- vai esi ievērojis, cik ļoti fiziski grūti ir tad, kad esi par kaut ko satraucies vai norūpējies. Tad šķiet, ka nav spēka pat soli paspert un, jo ilgāk negatīvās domas kuļas pa galvu, jo nogurušāks un bezspēcīgāks jūties? Un otrā- brīžos, kad prāts ir uzņēmis apgriezienus un pārņēmis pilnīgu vadību pār cilvēku, mēs vairs nedzirdam Augstāko. Mēs nedzirdam paši sevi. Jo, atzīsti to vai ne- visas lielās pasaules gudrības jau ir mūsos. Mums tikai atkal jāiemācās sadzirdēt pašiem sevi.

Ir mirkļi, kad prāts apklust. Tajos brīžos man ir sajūta, ka kļūstu liela, daudz lielāka par savu fizisko ķermeni. Tad es burtiski dzirdu un fiziski sajūtu, kā pārtrūkst manis pašas uzliktās važas un mani pārņem absolūta pārliecība, ka es varu sasniegt pilnīgi visu. Tas ir brīdis, kad es skaidri apzinos- man nav nepieciešami nekādi nosacījumi vai noteikumi, lai es būtu laimīga tieši šeit un tagad. Es esmu pārliecināta- tie ir brīži, kad prāts apklust.

Es mācos un darbojos, lai šādu mirkļu būtu vairāk, daudz vairāk. Lai tāda būtu visa mana dzīve! Un es no visas sirds novēlu, lai tāda būtu arī Tavējā- jo viss jau ir mūsos, tikai mazliet jāapklusina prāts J

Lai mums izdodas!

Renāte