Atļaut sev pasapņot

Jau otro dienu man galvā sēž doma par pilnīgi citu rakstu, bet nu jau kādu brīdi fonā iet multfilma "Atrast Nemo" un es saprotu, ka, nē. Šodien prasās pēc mazliet multfilmas "preparēšanas"- liela daļa dialogu ir jaudīgāki un šim brīdim piemērotāki, nekā lielākā daļa psiholoģijas, iedvesmas un ezoterikas grāmatas kopā ņemot :)

Jāatzīst, jau kādu laiku šķita, ka jaunākās multfilmas ittin nemaz nav domātas bērniem, bet gan pašiem vecākiem. Es nezinu kāpēc, lai arī šī ir redzēta reizes 3-5 noteikti, tieši šodien, pat neskatoties to tā pamatīgi no vietas, daudz ko dzirdu pilnīgi citādi kā iepriekš. Tā riktīgi noderīgi.

Pirmām kārtām jau tas, ko saka Nemo tētis visu filmas pirmo pusi. Viņš burtiski programmē dēlu- nē, tur neej, tas ir pārāk bīstami. Tu esi pārāk vājiņš, Tev jāuzņem spēki. Tu man esi vienīgais, Tu nedrīksti iet bojā. Patiesībā tētis ir upuris un tirāns vienā personā. Viņš pamatīgi manipulē ar Nemo un neļauj viņam attīstīt sevī ticību par paša spēkiem, to sajūtu, kā ir kļūdīties un uzņemties atbildību pašam par savām kļūdām. Uz brīdi tas strādā, taču pēc laika tas viss uzkrājas un reiz var nākt ārā kā vulkāns. Un Nemo aizmuka. Nedrīkst izdzīvot savu mīļo dzīvi, cenšoties viņus no kaut kā pasargāt. Tā vietā ir jāaudzē sevī ticība, ka mūsu mīļie ir fantastiski- viņi var visu, viņiem visur veicas un viņi visur gūst panākumus.

Otrā lieta (zivs), kura man likās fantastiska, ir Dorija- zivtiņa, kurai ir ļoti īsa atmiņa. Viņa visu aizmirst. Viņa aizmirst gan to, ko var, gan arī to, ko nevar. Un rezultāts ir tāds, ka viņa tik daudz ko atļaujas un tiešām spēj izdarīt, tikai tāpēc, ka viņa neatceras, ka viņa nevar. Iedomājies, cik daudz mēs varētu paveikt un izmēģināt dzīvē, ja mēs aizmirstu, ka mēs nevaram, nemākam, ka mums ir kauns vai bailes paveikt ko jaunu.

Trešais mirklis ir brīdis, kad Dorija un Nemo tētis ir vaļa mutē un Droija saka, ka valis liek viņiem ļauties un peldēt pa straumi, jo tad viss būs labi. Un tētis pretojas un prasa Dorijai- un ja nu mums neizdodas? Dorija atbild- es nezinu, tad jau redzēsim! Un viņi ļaujas. Un viss notiek uz labu :)

Stāsts atkal un atkal ir par to, ka mums ir jāaizmirst, cik nopietni un pieauguši esam. Ka mums ir jāaizmirst, ka mēs nevaram. Jo, kā teicis Volts Disnejs- Ja Tu vari kaut ko iztēloties, Tu to vari arī piepildīt. Tikai atļauj sev mazliet vairāk pasapņot :)

Man šķiet, ka jāsāk caurskatīt visas multfilmas, ko esam atlikuši datorā kā "Multfilmas Rausītim". Un man ir pamatotas aizdomas, ka tur atradīšu daudz un labas īstas dzīves gudrības :)

Lai radoši,

Es

Par šo un to :)

Esmu no tiem cilvēkiem, kam patīk izzināt jauno. Īpaši, ja tas skar mani kā personību. Mani sajūsmina katrs gājiens pie astrologa, pie dziedniecītes, uz jaunu semināru utt. utjpr. Man patīk kolekcionēt atziņas, pārdomāt tās un paņemt sav, to, kas der tieši man. Es ticu, ka pēc kāda laika man tas vairs nebūs vajadzīgs un man būs savs, liels, spēcīgs, stabils viedoklis par lietām, vietām un cilvēkiem. Iespējams, arī es redzēšu un jutīšu mazliet vairāk kā citi. Bet tieši šobrīd es mācos. Un arī dalos ar visu, ko iemācos un uzzinu :) 

Nu lūk, un vairākās šādās sarunās ir izkristalizējies, ka es esmu no tiem cilvēkiem, kam nepietiek ar teoriju. Jā, es burtiski "apēdu" grāmatas ar dažādām teorijām un atziņām, uzsūcu visu, ko man stāsta. Taču tās pa īstam sāk dzīvot ar mani, kad notiek kāda situācija, kāda kārtīga mācība, kad beigu beigās es varu teikt- jā, tā tiešām ir. Vai gluži pretēji- tas nemaz nav atbilstoši man. Varētu pat teikt- nemaz nemācos no citu kļūdām, bet spītīgi situ punus pierē un kāpju uz saviem grābekļiem. Un vēl interesantākais ir tas, ka tiklīdz es iemanos kaut ko vai kādu nosodīt, tā šī pati situācija tādā vai citādā veidā atspēlējas uz mani. Šķiet, ka Karma ir nolēmusi mani tā cītīgi un pamatīgi paskolot. Bet, saliekot visus plusus un mīnusus, man šķiet, ka tā ir pat mazliet privilēģija. Man ir pašai sava privātskolotāja :)

Bet tas par ko šodien gribēju parunāties ir mūsu, vai drīzāk- mana attieksme pret citiem. Es mācos būt tāda, kura pieņem visu citādo. Viedokli, izskatu, situācijas un visu citu, kas nesakrīt ar to, kā es esmu pieradusi būt un darīt. Jāatzīst, viegli tas nenākas, bet aizvien labāk gan. Es ar katru dienu vairāk pieķeru sevi pie tā, ka priecājos un jūtu cieņu pret tiem, kuri atšķiras un nekautrējas no tā, ko pateiks citi. Lielā valstī to paveikt ir viegli, taču Latvijā, kur praktiski visi viens otru pazīst un katram ir viedoklis- tas ir mazliet grūtāk :) Esmu ievērojusi, ka mēs katrs vēlamies atšķirties un dusmojamies, kad citi mūs nosoda, taču brīdi, kad saskaramies ar kaut ko neierastu, paši metamies izteit savu viedokli. Tāds apburtais aplis.

Vakar dzirdēju interesantu frāzi- Sāncensība, konkurence, cīņa- tās visas ir vīrišķās kvalitātes un vairo testosteronu. Vīrišķo hormonu, kurš mums, meitenēm, mūsdienu apstākļos jau tā ir vairāk kā vajadzīgs. Bet interesantais ir tas, ka te ietilpst arī salīdzināšana, vērtēšana, apskaušana. Mazliet pakošļājot šo frāzi saprotu, ka ik dienu es to vien daru, kā salīdzinu, vērtēju, cepos par kaut ko, ko kāds man ir pateicis vai nevilšus nodarījis. Un izrādās, ka visu šo laiku ražoju mazos vīrišķos nedraugus. Patiesībā ir tā, ka tik daudz nelietderīgas enerģijas aiziet tādā pilnīgi liekā padarīšanā, kā īgņošanās un bubināšanā. Pa to laiku varētu.. kaut vai paklačoties vai samīļot kādu vai palasīt grāmatu.

Man šķiet, ka pasaule būtu traki feināka, ja mēs vienkārši būtu mīļas. Nekautrētos ar komplimentu dalīšanos, ar jauku vārdu un samīļojienu saviem tuvajiem, ja neskrietu kā trakas zebiekstes pa lielceļu, ja gatavotu mierīgas maltītes, ja lasītu vairāk romantisku romānu, nekā skatītos ziņas un lasītu visu to, ko mums potē mediji, Ja mēs vienkārši apsēstos un ieklausītos tajā mazajā meitenē, kurai tik ļoti patik rotāties, pucēties un gozēties spoguļa priekšā. Kura tik patiesi teica saviem mīļajiem, ka mīl viņus un arī atļāvās piecirst kāju, ja kaut kas nepatika. Nu forši tak, vai ne :)?

Lai superīga Tev diena un atļauj sev šodien mazliet paliderēties :)

Buča!

Skandināvijas piezīmes

Šo rakstiņu lasīsi tad, kad es jau būšu Latvijā, izkrāmējusi 150 maisiņus un somiņas un jau apradusi ar atgriešanos. Bet tieši šeit un tagad, kad top šīs rindiņas, sēžu namiņa priekšā ar fantastisku skatu uz ezeru, strautiņa čalošanu un zosu gāgāšanu man aiz muguras. Idille J

Kamēr mazais čuč pirmo diendusiņu, ir laiks Skandināvijas piezīmēm. Lai kā negribētos atzīt, informācija šobrīd pa vienu ausi ielido un pa otru izlido. Jau pāris stundas pēc izbraukšanas no kolosālas viesnīciņas es sapratu, ka neatceros tās nosaukumu, lai arī bijām tur 2 dienas, ik rītu dzērām kafiju no krūzītes, uz kuras bija nosaukums, kā arī visās vietās bija uzraksti ar šīs vietas vārdu. Tā lūk.

Bet nu mazliet par piezīmēm. Katrs ceļojums ir ne tikai fizisks, bet arī iekšējs, kad pieņem sev jaunas atziņas, jaunus atklājumus par sevi pašu un piefiksē lietas, ko vēlētos paņemt sev. Šis nebūs ceļojuma apraksts, to varbūt kādreiz. Drīzāk interesanto lietiņu pieraksts.

Mana māja- mans paradīzes stūrītis

Es nezinu, vai tā patiešām ir, taču braucot cauri Norvēģijai, radās sajūta, ka katra Norvēģa māja ir viņa lepnums un pils. Un nebūt tāpēc, ka viss būtu glauns un jauns. Mājiņas patiesībā ir vecas, taču koptas. Mauriņš perfekts un visur svaigi, koši un plaukstoši ziedi. Lai arī mājiņa ir vienīgā 20 km rādiusā un tik dīvainā vietā, kur pat alnim būtu pagrūti ierāpties- tā ir skaista un sapucēta. Te vietā būtu teiciens, ka viss sākas ar mani pašu un laime nav jāmeklē ārpusē. Vismaz man reizēm ir tā- ai, vienalga kāda kārtība vai nekārtība ir mājās, es te tagad izskriešu, palustēšos, sapucēšos un gan jau kaut kad to māju savākšu. Šī ceļojuma laikā man ir radusies sajūta, ka es gribu radīt savu MĀJU sajūtu savā dzīvoklī. Un man nekur nav jāskrien, nekam nekas nav jāpierāda. Forša sajūta J

Dzīve ir jābauda

Te dzīvi bauda tieši cilvēki gados. Tik kolosāli, ka ome ar opi atšauj uz ezeru nopeldēties, uzpīpēt un iedzert aliņu. Viņi skaļi ķiķina un iedod bučiņas. Viņš viņai atver durvis un viņa viņam uzsmaida. Un dvēsele dzied J Te lesbiešu pāris nekautrējas viena no otras un no citiem. Rāmi sēž blakus, bauda skatu un nemanāmi noglāsta roku. Ģimenes ar bērniem priecājas un viens otru nekušina. Viņi kopā rotaļājas un vecāki nebaksta telefonu. Viņi sauļojas un panašķējas, uzspēlē ķerenes un kopā lēkā uz batuta. Es tik sen nebiju redzējusi skatu, kad mamma sauļojas, tētis lasa grāmatu vecākā meita raksta dienasgrāmatu un mazie puikas turpat dauzās. Nekādu aizspriedumu, tikai dzīves baudīšana un laiks viens otram. Tik ļoti kā vēl nekad gribu dzīvot te, tagad, tieši šajā mirklī, tieši sev un ģimenei.

Ļoti interesanti, ka šeit visas reklāmas ir pozitīvas un skaistas. Par labāku dzīvi, par skaistiem pasākumiem, par dzīves baudīšanu. Latvijā reklāmas ir par sadzīvi, par problēmu un tās risinājumu, par to, ka ir jāberž, jātīra, jāaizņemas. Un tas nekas, ka es nesaprotu 80% ko viņi šeit reklāmās saka, es labprāt tās paņemtu čemodānā līdzi un aizvestu uz Latviju un nomainītu ar tām, ko rāda šobrīd. Jo tā ir programmēšana. Un kāpēc „potēt” ar to, ka dzīve ir nemitīga cīņa. Labāk ielaist vienu mazu „špricīti” ar prieku, humoru, tralalā un šalalā J

Uzticies savam vīrietim

Jau iepriekš biju dzirdējusi , ka vīriešiem ar to intuīciju ir krietni labāk kā mums, meitenēm J Jo gluži vienkārši mēs uzņemam enerģiju no zemes, bet viņi- no kosmosa. Nu lūk. Bet iepriekš es tam tā ļoti ļoti uzmanību nepievērsu. Taču šis brauciens 100% pierādīja, ka vīrietis jūt, ir tikai viņam jāļauj, jo bieži vien man liekas, ka es zinu un māku labāk. Ai cik nelabi J 2 reizes iebraucot kempingā, vīrs teica- te nepaliksim, braucam tālāk. Lai arī bērnam jau bija laiks ēst, visi bijām pārguruši un likās, ka ir pilnīgi vienalga, kur palikt. Un tiešām- paiet 15 minūtes un esam vietā, kur izmaksas ir vai nu tādas pat, vai mazlietiņ augstākas, bet viss pārējais- reizes 5 labāks, foršāks, tīrāks. Un mēs visi esam laimīgi J Turpmāk vairāk piedomāšu pie tā, vai es patiešām varu „ātrāk un labāk” un ļaušu, lai mani apčubina J

Vairāk nav labāk

Es īsti nezinu, kā nosaukt šo punktu, bet idejiski ir apmēram tā- Skandināvi iegādājas dažas, bet patiešām labas lietas, kas arī atbilstoši maksā. Vismaz man ir radies priekšstats, ka mēs dzīvojam galēji pretēji- mums ir raksturīgi pirkt daudz, bet lēti, lietas, kuras nereti diezgan ātri sabojājas. Taču rezultāts ne vienmēr ir tāds, ka mēs iegūstam vairāk un vairāk ietaupām. Ne velti ir teiciens- skopais maksā 2x. Ar vīru runājām, ka latviešiem ir mazliet „iedzīts” taupīgums un žmiegšanās. Kafijas automāts vai i-Robots mājās ir ekstra un mazliet zīmēšanās. Taču tajā pat laikā- kā dēļ Tu strādā? Vai tāpēc, lai iztērētu algu par niekiem, kurus beigās tāpat izmet, jo tie ātri nolietojas? Piemērs varētu būt apģērbs un apavi- man ir tendence sapirkties desmitiem vienību pa lētu naudu. Rezultāts ir tāds, ka pēc sezonas apavi ir izmetami un maiciņas izskatās nevelkamas jau pēc mēneša vai diviem. Tajā pat laikā es nopērku labus apavus, kuriem pirmās novalkāšanās pazīmes parādās pēc 2 gadiem. Vai arī tiešām laba skandināvu ražojuma jaka, kura maksā x2, tomēr man vajag tikai to, nevis vēl 3 kārtas, kā arī tā izskatās kā jauna gadus 3. Nu apmēram tā. Jāmet nost kāmīšā/skopuļa tēls. Man nevajag visas pasaules mantas. Man vajag mazliet, bet labu.

Par nacionālajiem jautājumiem

Šis jautājums Latvijā ir ļoti ļoti karsts. Un to var saprast. Tomēr pēc 1,5 nedēļām Zviedrijā un Norvēģijā šķiet, ka televīzijā mums tomēr nav viss kārtībā J Valodniecības centrs šaušaļojas par to, ka anglicismi ienāk ikdienas sarunās un viss ir jātulko. Tomēr.. vismaz pēdējā laikā 70% raidījumu pa LNT, TV3 un TV3+ ir krievu raidījumi vai seriāli. Tajā pat laikā Norvēģijā un Zviedrijā ir ļoti daudz ārvalstu TV raidījumu un filmas, kuras rāda oriģinālvalodā un ar subtitriem zviedriski vai norvēģiski. Cilvēki apgūst angļu valodu (un arī citas valodas), viņiem ir izvēles iespējas ko skatīties (ne tikai Ekstrasensu cīņas, Radu būšana un Mīļā, mēs nogalinām bērnus- un visi pārējie 15 krievu seriāli un raidījumi) un viņiem ir arī ļoti daudz savu raidījumu. Kolosāli! Es runāju krieviski, man patīk mani krievu draugi, man patīk arī daži raidījumi un filmas, tomēr nu jau ir par daudz un es ļoti ceru, ka reiz tas mainīsies J

Bērni- tā ir vērtība

Un ne tikai vārdos, bet arī darbos. Ak mīļie, cik te ir lēti pamperi un visas bērnu lietiņas!! Pēdējā laikā man radās iespaids, ka Latvijā lielākais ienākumu avots ir tieši bērni. Ja bērnu lietiņa, tad maksā x2. Šeit ir gluži otrādi. Lielā pamperu paka maksā 4 (!!) eur. Tāpat arī peldampamperīši. Latvijā pirku tos par 7-8 eur. Šeit- nepilni  4. Lieki teikt, ka mašīna ir tik pilna ar pamperiem, ka grūti ielikt līdzi paņemtās mantas J

Bet es nesūdzos J Es ļoti ilgojos pēc mājām. Ļoti ļoti! Un nekur daba nav tik skaista, kā pie mums. Un cilvēki vismīļākie, jo savējie! Un man tik ļoti pietrūkst treniņu J ui, ku grūti būs atsākt J

Bet tas ko es gribu teikt- ir jāsāk ar mazumiņu, ar sevi pašu. Ir jāmīļo pašam sevi, jāmīļo savs tuvākais, sava māja. Un tad arī apkārtējie mainīsies uz labu un viss būs superīgi.  Un ir jāļauj sev ceļot, lai to visu apzinātos, saprastu, pieņemtu un mainītos pats un mainītu arī visu apkārtni!

Lai superīgi un iedvesmojoši,
Es

I am Cait

Jau kādu laiku briedu uzrakstīt kaut ko par šo sievieti. Un te, Norvēģijas vidū, kamēr vīrs iebridis fjordu upē un mazais saguris čuč, īstais laiks paskatīt vēl kādu sezonu un uzrakstīt kādu rindiņu :)

Ja nezini, par ko ir runa, īss apraksts. Keitlīna Dženere bija Brūss Dženers- tās pašas varenās Krisas Dženeres vīrs un Kimas Kardašjanas patēvs. Ilgus gadus viņš piedalījās TV šovā un bija diezgan kluss tēls, Kardašjanu mamma viņu izrīkoja pa labi un pa kreisi un patiesībā man bija viņu žēl. Un te pēkšņi izrādās, ka viņš gadiem ir sapņojis kļūt par sievieti.

Un kļuva arī. 65 gadu vecumā veica dzimuma maiņas operācijas, lietoja hormonus un izskatās patiešām satriecoši. Zinu, ka daudzas pasaules organizācijas atzīst viņu par goda viešņu un biedri. Citi izsaka, cik ļoti lepojas ar viņu un ka viņa ir varone. Citi savukārt publiski nīst, lamā, peļ. Facebook klīda bildīte ar ugunsdzēsēju, kurš tur rokās bērnu un, lai arī precīzu aprakstu neatceros, tur bija kaut kas par to, ka Keitlīna nav nekāda varone, lūk tas ir varonis!

Kāds ir mans uzskats? Man ir dziļi simpātiskas jūtas un man ir prieks, ka viņa savos 65 gados atļāvās izdarīt kaut ko tādu- tik wou! Un runāt par to skaļi, atbalstīt tos, kuri cieš no tā, ka nesaprot, kas ar viņiem īsti notiek. Iesaku noskatīties šī TV šova vismaz pirmo sēriju, kur tiek runāts par to, cik daudz pašnāvības izdara cilvēki, kuri jūtas kā pretējais dzimums, bet ir ieslodzīti savā ķermenī. Tik ļoti skumji.

Bet šoreiz par skumjo ne. Šoreiz par to, kas mani pārsteidza. Cik ļoti sievišķīga ir Keitlīna! Žesti, kustības, mīmika, stils, meikaps un mati. Protams, protams, tur strādā vesela stilistu komada, bet tomēr- ja tas "nenāktu no iekšām", neviens stilists tur neko nevarētu pasākt. Tā nu es vienā rāvienā noskatījos pirmo un arī otro sēriju, kurā parādās vēl citas sievietes (kuras iepriekš bijušas vīrieši). Un visas kā viena viņas ir skaistas, koptas un tik ļoti sievišķīgas. Viņām neapnīk pucēties, metrūkst laika izvēlēties apģērbu un baudīt savu sievišķību.

Un tas man lika aizdomāties- kādēļ mēs, sievietes no dabas, nereti burkšķam un bubinam- kādēļ mums ir šī nasta un jāatbilst sabiedrības spiedienam un jābūt tādām un šitādām, ja te- vesela čupiņa ar vīriešiem aiz milzīgas vēlmes kļūt par sievietēm pat maina dzimumu un piedomā pie pilnīgi ikvienas kustības un darbības, lai tikai būtu sievišķīgas?

Semināros lektores nereti iesaka obligāto literatūru un filmas, kuras noskatīties. Tad nu es, domājot par nākotni, ieteiktu noskatīties vismaz 2 pirmās sērijas, kuras man pašai ļoti patika :) Pamācīties sievišķību, paskatīties, cik daudz dažādā ir ārpus manas mājas robežām un ka mēs katrs esam vesela pasaule un nekad nezinām, kas otram iekšā notiekās.

P.s. un vēl interesanti. Keitlīnas ģimene, kopš viņa ir iznākusi saulītē, ir ļoti attālinājusies un pat nodarbojas ar apmelošanu. It sevišķi tas attiecināms uz Kardašjanu mammu. Un te viela pārdomām par to, cik citreiz ir ērti, ka blakus esošais cilvēks ir kluss un neredzams un netraucē. Bet kad viņš iziet saulītē, kļūst neērts, netīkams un traucējošs. Ai cik tas ego tomēr ir nejauks :)

Diena, kad nolēmu būt laimīga Sieviete Dieviete

Mmmm.. kārtējā ceturtdiena un pēc 3 nedēļu pauzes atsākušies semināri Dzīves Mākslas Akadēmijā. Es nekādi nevaru saprast, kā tas viņai izdodas, bet Antriņa ir lieliska- sajūta tāda, ka esmu sapildījusies sievišķo enerģiju un nu varu laisties dzīvē kā tas uztjūnētais, sapostais Ferarri no Robina S. Šarmas grāmatas. Šādos brīžos gribas iesaukties- Ai, kā gribas dzīvot! Un tā dikti skaisti!

Šodien es atļaušos pateikt skaļi- es gribu uzsūkt visu šo fantastisko mācību par sievietes sūtību un būtību un reiz, cerams ne tik tālā nākotnē, pati sākt to pasniegt. Man šķiet tik fantastiski pacilājoša sajūta, ka es varētu (un es taču varu!) iedvesmot kādu tik ļoti, kā tas viss iedvesmo mani. Kad ar katru poriņu izjūti, ka vari visu un, ka būt sievietei ir TĀDA svētība un TĀDS spēks! Un vēl arī to, ka nekam citam nav nozīmes- tikai Tavai attieksmei un redzējumam. Un, ka mainot to, Tu vari izmainīt ne tikai sevi, ne tikai savas ģimenes sajūtas, bet ittin visu un visus, ar ko Tu saskaries vai pat tikai saskaties. Kolosāli, vai ne? :) Jau kādu laiku šī sajūta mani spārno un es mācos. Katru dienu, katru mīļu brīdi. Reizēm aizskrienot 3 soļus uz priekšu, reizēm- 4 atpakaļ. Bet galvenais, ka bilance ir pozitīvu par labu sievišķajam manī.

Murr :)

Šodien, runājoties ar vīru atzinu, ka lielāko savas dzīves daļu esmu dzīvojusi vīrišķajās enerģijās. Jā, esmu pucējusies, krāsojusies, bet tā attieksme.. Nu tāda traki lecīgi vīrišķa. Cīņa, panākumi, rezultāti, mērķi.. Pēc būtības vajadzētu būt tā, ka mēs (sievietes) pa dienu darām to, kas mums patīk un padodas un pa vidu vēl paspējam parunāties, sapildīties ar foršām emocijām, socializēties un būt skaistas un iedvesmot vīriešus sasniegt rezultātus. Un tad atnākt mājās un būt labā omā, sapucēties, sagaidīt vīru un bērnus mājās, sabužināt viņus, iedvesmot, saņemt komplimentus, baudīt vakaru, mīlestību.. un tā skaisti visu mūžu arī nodzīvot.

Realitāte diemžēl nereti ir krietni skaudrāka. Mēs dodamies uz darbu, strādājam, pildām plānus, nereti paliekam ilgāk, atnākam mājās un vienīgā doma ir- lieciet mani mierā un ļaujiet man izstiepties pie TV uz dīvāna un kārtīgi pieēsties. Ar kaunu jāatzīst, ka esmu saņēmusi uzslavas un apbalvojumus kā labākā kolēģe, superpozitīvs cilvēks, iedvesmotājs, bet mana ģimene no šī pozitīvā cilvēka nereti neredzēja neko. Jebšu drīzāk jāsaka, ka redzēja gan, tikai ļauno dvīņumāsu- noskrējušos, dusmīgu, vienmēr par problēmām un negācijām runājošu mani.

Tāpat šodien pati sev atzinu, ka nereti pati sevi sakacinu un saērcinos par kāda teikto un tad to visu galvā pārmaļu un ķidāju un sadusmojos vēl vairāk un tad vēl nereti aprunāju šo vienu nelaimīgo ar kādu citu.. Viss, pietiek! No šodienas es izvēlos izrunāt sāpi atklāti (pirmais solis jau šovakar veikts- ne tik ērta saruna pārvērtās par superīgu parunāšanos un visiem palika vieglāk :) pirms tam par šo tēmu es "cepos" 2 nedēļas. Ai, ar izgāzto negatīvo enerģiju droši vien varētu kādu Latgales ciemu ziemā apkurināt... ), izvēlos laist gar ausi to, kas man nav pieņemams, ja vien tas neaizvaino vai neaizskar mani. Jo, būsim reāli- mēs visi esam superīgi cilvēki. Un vienkārši fiziski nav iespējams, ka mums par visu sakristu viedokļi. Tāpēc es izvēlos izvairīties no nepatīkamā, bet koncentrēties uz pozitīvo un kopīgo (lai Latgales ciemi apkurina sevi paši :) ).

Es apņemos mīlēt sevi un savu ķermeni. Atvērt acis un ausis un sadzirdēt, ko tieši es vēlos. Es apņemos pucēties un rotāties un būt maiga un mīloša. Es apņemos nesatraukties par lietām, ko nevaru ietekmēt. Es apņemos teikt daudz jo daudz komplimentus, arī sev! Es apņemos ļaut sev būt sievišķīgai un baudīt to, ka es esmu Sieviete- Dieviete. Jo es tiešām tāda esmu. Un Tu, mīļā, arī :)!

Samīļoju,
Renāte

Par cieņu. Pret sevi

Daudz un dikti pēdējos ierakstos pieminēju cieņas jautājumu- ka jāciena otra viedoklis un jāļauj viņam domāt tā, kā pats vēlas. Vismaz man ir tā- jo vairāk kādai idejai pieķeros, jo vairāk mani no augšas pārbauda- vai patiešām esmu uztvērusi visu pareizi un vai šī doma man patiešām der.

Pāris dienu atpakaļ nopirku mazu, necilu Torsunova grāmatiņu, kas īsumā pārstāsta vēdās teikto par vīrieša un sievietes pienākumiem un laimēm. Viens no pirmajiem teikumiem saka, ka nereti tie, kuri izvēlas iet garīgās attīstības ceļu, kādā no savas dzīves posmiem kļūst mazliet augstprātīgi- tādi drusku iedomīgi un ar zvaigznīšu slimību sirgstoši. Viņiem patīk pamācīt, pakoriģēt, salīdzināt citu dzīves ar izlasītajām un dzirdētajām gudrībām. Un es lasu un saprotu- tā tā tā mīļā, vai tas nav drusku par Tevi :)? Ir ir, mierīgu sirdi sev atzīstu un atceros vienā no semināriem dzirdēto- sāc ar iegūto zināšanu pielāgošanu savā dzīvē- soli pa solim. Un pārējie paši, redzot pozitīvās izmaiņas, vēlēsies uzzināt, ko Tu tur īsti apgūsti un ķīmiķo.

Tā nu arī man pēdējās dienās nāk viens mazais dzīves eksāmens pēc otra. Un šķiet, tieši šodien, darot tik ikdienišķu lietu, kā mazgājot galvu, es sapratu, ko man vēlējās pateikt. Ka jāsāk ar cieņu pret savu viedokli, nevis cita. Jā, es mēdzu cepties un bubināt par citu izteikto (manuprāt) nepatiesību un vēl ilgi to malt un košļāt. Taču ārēji es vienmēr esmu pieklājīga, noklusēju savu sakāmo un esmu par "mīļo mieru", savus uzskatus un viedokli noliekot kā vienu no pēdējiem un diezgan pamatīgi to apšaubot pie pirmajiem pārbaudījumiem. Nepareizi!

Esmu sapratusi, ka ļoti daudz ko man māca mans dēliņš. Pirmkārt- pacietību un to, ka jāuzticas savai intuīcijai un sirdsbalsij. Ne reizi vien ir bijis tā, ka mans viedoklis, ko pati esmu pieklusinājusi, beigu beigās ir vispareizākais, kuram pēcāk piekrīt arī savas jomas speciālisti. Valters ir īpašs un daudz ko dara pa savam. Viņš ilgi nevēlās un vienā dienā izdomāja, ka viņš var velties. Pie tam uz abām pusēm uzreiz. Viņš daudz ko dara ātrāk par savu vecumu, taču rāpot viņam ir slinkums. Feināk ir izdomāt, kur vēlas nokļūt un tad caur sāniņu aizvelties uz turieni. Jāsaka, ka viņš neko nedara uz pieprasījumu. Viņš applaudē un saka "Atā", māk slēgāt gaismas slēdzi un darīt vēl visādus brīnumus. Ja vien to nepieprasa un neliek darīt uz pasūtījumu :) Dakteri un fizio trenerīte saka, ka viss ir super un katrs attīstās savā tempā. Taču ir cilvēki, kuriem baudu sagādā panikas uzkurināšana un ķibeļu meklēšana. Žēl, ka nereti tie ir diezgan tuvu stāvoši. Un te ir brīdis, kad cieņa pret sevi un saviem mīļajiem ir lielāka par cieņu, pret otra cilvēka viedokli. "Tava brīvība beidzas tur, kur sākas mans deguns". Izcils teiciens! Jāizdrukā un jāpielīmē pie mājas durvīm :)

Ilgu laiku man ļoti gribējās izpatikt un būt vislabākajai draudzenei pasaulē. Es caur visām maņām mēģināju sajust otra cilvēka pašsajūtu, pieskaņoties tai, regulāri uzzvanīt vai uzrakstīt, regulāri aicināt uz jubilejām utt. Un tad man atvērās acis. Ja cilvēks apvainojas, ka Tu nebrauc pie viņa ciemos, jo Tev nav auto, bet viņam ir un uz lūgumu pašam atbraukt ciemos atbild ar :"Tu uzvedies kā 1.klasē, pieprasot "Kas man par to būs?"!", tad man jāsecina, ka tas nav gluži nesavtīgs draugs, kurš tiksies, ja būs iespēja. Tas ir labs cilvēks, kuram ērtāk ir tā, kā ir ērtāk pašam. Tas ir brīdis, kad ir jāsāk cienīt pašam sevi- jāpārstāj justies vainīgam par kaut ko, ko Tu nevari izdarīt un jādzīvo tā, kā ir feināk un ērtāk man un manai ģimenei. Jo ir cilvēki, kuri labprāt tiksies kādu reizi pie manis, kādu reizi pie viņiem un vēl citu- kaut kur pusceļā pa vidu :) Jebkuras attiecības ir abpusējs process- ar vienu rociņu dod, ar otru- saņem. Un- cik dosi, tik arī saņemsi.  Bet ja vēl mazliet par draudzību- man šķiet, ka visfeināk ir tad, kad sazvanāmies, ja ir laiks, satiekamies, kad sanāk, neko negaidām pretim, bet baudām momentu. Un parasti tieši tādi mirkļi ir paši paši kaifīgākie un mīļākie. Un nav būtiski,vai pēdējo reizi sazvanījāties vakar, aizvakar vai pusgadu atpakaļ. Draudzība nav regularitāte, bet sirds sajūta- jā, tas ir mans cilvēks!

Un vēl esmu piefiksējusi- tik ļoti nāk atpakaļ tādas situācijas, kur iepriekš esmu bijusi mainītās lomās. Tāpēc es no sirds un ļoti lūdzu piedošanu visiem, kuriem esmu devusi nevēlamus un negaidītus padomus un ieteikumus. Lūdzu piedot man arī to, ka neesmu bijusi nesavtīga draudzene un uzvedusies nesaprotami un cūcīgi. Jo es esmu tā darījusi un daudz. Un es cenšos un ticu, ka ar katru mirkli, ar katru minūti tādu mazo cūcdarbiņu no manas puses būs aizvien mazāk un es kļūšu par iecietīgāku, mīļāku, foršāku, atvērtāku un uzticamāku cilvēku un draudzeni.

Lai izdodas ieklausīties sevī, sākt cienīt, pirmām kārtām, savu viedokli un pēc tam- arī savu tuvāko un visu citu viedokļus.

Ar mīļumu, Renāte