Par sajūtām

Pēdējās nedēļas laikā man ir bijušas vairākas sarunas par sajūtām. Visiem šiem cilvēkiem ir vairākas kopīgas iezīmes- diskomforts, dzīves jēgas meklējumi, satraukums un apnikums darbā, motivācijas trūkums, reta vai sen neizjusta laimes sajūta. Un jautājumi ir tikai divi. Vai tas ir normāli un ko man darīt. Uz pirmo varu atbildēt uzreiz- Jā! Es tam esmu gājusi cauri un vēl aizvien reizēm atgriežos pie šīm trauksmainajām sajūtām (un tas ir labi!). Un otrs- strādāt ar sevi! Kā? To zini un atbildēt vari tikai Tu pati.

Šis ir ļoti interesants laiks. Tieši šo frāzi Tu visdrīzāk jau esi lasījusi reizes 50 dažādos žurnālos, grāmatās un dzirdējusi cilvēkus mētājamies ar šo teikumu pa labi un pa kreisi J Taču tā tiešām ir. Interesantais laiks ir tas, ko mēdz dēvēt par Kavantu pāreju, Ūdensvīra laikmetu un vēl visādi citādi. Ļoti vienkāršojot- laiks, kad spēcīgi un ātri mainās enerģijas. Dzīve mutuļo un kūsā un patiešām- laiks skrien ātrāk. Arī fiziski, ne tikai sajūtās, par ko runā arī fiziķi. Vai tas ir slikti? Nebūt ne. Tas ir citādāk. Tas, kādēļ jūtamies slikti ir tāpēc, ka vēl aizvien visu gribam kontrolēt ar prātu. Bet nesanāk. Tāpēc mums ir diskomforts, sajūta, ka zaudējam vadību pār savu dzīvi. Vienīgais kā varam sev palīdzēt- atlaist prāta grožus pavisam un ļauties J Atvērt sirdi un no jauna iemācīties mīlēt ne tikai apkārtējos, bet arī sevi.

Ir noņemts „vāciņš” un teju katrs (kurš ļaujas) sāk izjust izmaiņas pats sevī. Kāds var atklāt dziednieciskas spējas, cits- jaunus talantus un aizraušanās. Sākt saskatīt sakarības notikumos, redzēt viedus sapņus u.c. Parādās jautājumi par dzīves jēgu un savas dzīves virsuzdevumu, kā arī biežāk aizdomājamies par neredzamajām lietām un to, kas ir aiz ikdienas rutīnas”. Kā dzied Prāta Vētra- tur kaut kam ir jābūt J Bet doma skaidra- kaut kas notiek, kaut kas mutuļo un mainās. Un sākumā ir ļoti, ļoti grūti, jo šķiet- kur es tāds dīvains starp dīvainajiem gadījies. Man sākumā bija ļoti grūti. Aiz katras frāzes teicu- ai, neņem mani galvā, man kaut kāds sviests darās. Muļķības! Viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek un tādas sajūtas ir ļoti normālas. Saudzīgi aprunājies ar tuvākajiem un tici man- arī Tavā paziņu un draugu lokā atradīsies kāds, kurš jūtas tieši tāpat J

Ceru, ka nesaviebies šausmās un šis viss neliekas pārāk no realitātes atrauti J Ja tomēr- arī tas ir ok! Mums katram ir jānonāk pie savām atziņām. Nav vienas un pilnīgas taisnības, nekad. Jo pat krāsas mēs uztveram citādi un katrs pa savam un ir pilnīgi absurdi strīdēties, kura ir īstā. Jo- katram taču sava un visīstākā.

Bet ko tad darīt, lai justos labāk, lai sāktu ķert un izmantot tos šī brīža labumus? Mans ieteikums būs vienkāršs un reizē tik nereāls- ērti apsēsties un sajusties ļoti labi- kādam vajadzēs vīraku, kādam- atvērtu logu, citam dīvānā, citam meža malā- tieši tur, kur Tu jūties labi. Un pavaicāt sev- ko es patiešām vēlos? Kas ir tas, kas dara mani laimīgu? Ko es varu labot/ mainīt, lai šobrīd justos vēl labāk? Elpo, ļaujies, esi mīļa pret sevi un nepārtrauc pati sevi. Lai domas virpuļo kā trakas, tikai necenties tās noķert. Kad lielais domu putenis būs rimis, Tu tās ieraudzīsi- savas atbildes.

Izklausās labi, taču diezgan grūti paveicams, vai ne? Bet tieši tur slēpjas tas viss, ko meklējam. Darbā ar sevi. Jāatzīst, ka arī es esmu tas cilvēks, kurš vēlas, lai man pasaka- ej tur, dari to, un tad Tev noteikti veiksies. Arī es meklēju gatavas atbildes un receptes. Es meklēju drošību un īsto Skolotāju. Taču, ak, Tavu brīnumu- es esmu viss, ko pati meklēju J un visi tie gudrie cilvēki, visas terapijas un lekcijas, grāmatas- ir tikai instrumenti (kā lukturīši, kartes un kompasi), lai ilgajos meklējumos galu galā atkal nonāktu uz pareizā ceļa, kurš ved uz manu pašas sirdsgudrību.

Par to, kur esmu bijusi, lasījusi, uzzinājusi- par to kādā no nākošajiem rakstiņiem.

Samīļo sevi un drošu sirdi dodies iekšā šodienā. Tici man, tā būs lieliska J

Renāte

Mīlestība pret sevi un egoisms

Sveika mīļā!

Pirmā īstā aprīļa nedēļa ir sākusies un šis rīts ir brīnumains- zilām debesīm, putnu treļļiem piepildīts un ar neizteiktu solījumu uz lūpām- šī būs viena lieliska un notikumiem bagāta nedēļa! Tieši par šādām dienām es saku- enerģija burtiski sprāgst no visām malām un gribas ne tikai to saujām smelt, remdējot ziemas laikā izveidojušos nogurumu, bet arī tik pat aktīvi dot saviem mīļajiem.

Tieši par to es šodien gribu ar Tevi parunāties. Uzsākot Laimes terapiju un ceļu pie sevis, mēs ļoti bieži apstājamies pie jautājuma- kur ir tā smalkā robeža starp mīlestību pret sevi un egoismu. Vai nav tā, ka jau no bērnu dārza mums māca- domāt par sevi un likt sevi augstāk par citiem ir nosodāmi un slikti?

Mēs katrs uz Zemes ierodamies ar savu enerģijas bagāžu- vai tas būtu čemodāns, trauks, nemateriāls objekts, bet ideja ir viena. Mēs esam šeit ar konkrētu daudzumu spēka, potenciāla, dzīvības enerģijas. Un dzīves laikā mēs to piepildām ar dažādiem jaukiem notikumiem, aktivitātēm un visu to, kas mūs iedvesmo un liek justies brīnumaini. Taču no šīs krātuves mēs arī ņemam- tas ir mūsu mazais akumulators un lādētājs. Un mēs mēdzam to iztukšot arī citu labā- kad uzņemamies svešas rūpes vai darbus, kam ir nepieciešami papildus spēki.

Ideālajā gadījumā, kad mīlam un dzirdam paši sevi, mēs piepildām savu enerģijas krūzi tik pilnu, ka līst pāri. Un visu šo pārpalikumu mēs ar mierīgu un atvērtu sirdi varam dot saviem mīļajiem. Tādā gadījumā mēs pilnīgi noteikti nekaitējam ne sev, ne otram.

Taču kas visbiežāk notiek reālajā dzīvē? Mēs izsmeļam savu trauku gandrīz tukšu, neļaujot tam piepildīties un vēl mēģinām izķeksēt kaut ko no pašas trauka apakšas, lai iedotu arī otram. Un vai zini, kas notiek? Mēs padarām otru cilvēku par zagli, kurš burtiski izzog mūsu spēku atlikumus. Mēs kļūstam piktas, īgnas, nepiepildītas. Kā Tev šķiet, vai tas, ko esam atdevuši otram ir spēcinošs un tiešām noderīgs? Visdrīzāk, ka nē. Tas ir duļķains, negatīvu emociju bagāts un bieži vien pat kaitējošs.

Bet ko darīt, ja šķiet, ka bez manis dzīve apstāsies, ģimene nomirs badā, vecāku lauku īpašums aizaugs vairāk kā Brazīlijas mūžameži un bērni noslīks netīrumu kaudzē? Apstāties un uzpildīt sevi kaut tik mazliet, lai apklust aizvainojums un parādās spēks kaut roku pacelt un loģiski padomāt. Mums, sievietēm (jā jā, arī man J ) ir tieksme domāt, ka mēs visu varam. Un mēs taču arī varam. Bet vai vajag?

Man ļoti patīk kāds teiciens- īsta mīlestība ir nevis mīlēt tā, lai bez manis nevar iztikt un kaut iet bojā, bet tā, lai otram arī bez manis ir labi. Jo no tās, kurai nav bail zaudēt, nekad neaizies. Brīnišķīgi atvieglojoša doma, vai ne?

Esmu nonākusi pie secinājuma, ka vienīgais, kurš var man palīdzēt, esmu es pati. Un liels palīgs šajā dziednieciskajā procesā ir patiesība. Atzīt sev, ka man kaut kas nepatīk (pēc ilgas sevis mocīšanas es atzinu, ka man šausmīgi briesmīgi nepatīk skriet un es neredzu neko skaistu sev cilpošanā pa Rīgas centru. Man tam vajadzēja 5 gadus) un pateikt to arī otram (piemēram, ka Tev ļoti nepatīk un apgrūtina, ka vecākiem ir milzīgs dārzs ar kuru viņi netiek galā un burtiski manipulē ar Tevi). Bet mums taču tik ļoti gribas būt labām meitenēm, vai ne?! Un mēs arī esam labas- pašas labākās sev, jo citas, kura būtu vēl labāka un perfektāka mums vienkārši nav. Tādēļ atzīsties mīļajiem un pārtrauc piktoties un sūtīt viņiem negatīvas emocijas noklusējot patiesību. Jo tas, kā viņi to uztvers- apvainosies vai pieņems- jau ir viņu atbildība. Mamma ir liela meitene un tētis ir liels puika- viņi tiks galā, tici man. Jo arī viņiem Tu esi pati pati labākā.

Iespējams, tagad Tu domā- jā, bet viņi visi taču ir pieraduši, ka es visu daru. Jā, tā tiešām arī ir. Te vietā būtu salīdzinājums ar interneta pieslēgumu J mums Latvijā tas esot viens no ātrākajiem un jaudīgākajiem. Taču Tu noteikti arī esi dzirdējusi kādu no tām anekdotēm- neprecies ar cilvēku, kamēr neesi redzējusi, kā viņš uzvedas, kad pazūd vai kļūst lēnāks internets. Nu vai kaut ko līdzīgu J ideja jau ir tā pati- mēs esam pieraduši, ka šis pieslēgums mums ir super ātrs un izdevīgs un pēkšņi tas pazūd- kā? Ar kādām tiesībām? Kāpēc tā? Taču pēc brīža jau mēs esam pieraduši un dusmojamies aizvien mazāk, samierināmies un vienkārši pieņemam.

Darot visu citu vietā, Tu esi šis jaudīgais internets un ir tikai pašsaprotami, ka sākumā „patērētāji” dusmosies. Taču atceries, ka tas viss ir arī viņu labā. Tad, kad būsi uzpildījusies, enerģijas un mīlestības pilna- tad Tu atkal varēsi dot. Tikai nu jau daudz prātīgāk. Tā, lai labi būtu ne tikai kopā ar Tevi, bet arī mirkļos, kad Tevis nav klāt.

Lai mums lieliska šī nedēļa,

Renāte

Es- savas dzīves galvenā aktrise!

Nu gan vairs neviena atruna un teikums par to, ka „pavasaris drīz būs klāt un tad jau sākšu darboties un tad jau arī spēku būs vairāk” nedarbojas. Viņš ir klāt- fantastiskais, putnu čivināšanas piepildītais, ziedošais un tūliņ arī reibinoši smaržojošais pavasaris!

Dienās, kad saule spīd un šķiet, ka viss ir burtiski košām krāsām nokrāsots, spēka ir tik daudz, ka varētu spridzināt un kalnus gāzt. Taču tad atnāk kāds mākonis, uz brīdi sauli piesedz un.. klāt gan iesnas vai mazliet smeldzošs kakls, gan arī drūmums un spēku izsīkums. Ak, pavasari, kāpēc gan Tu ar mums tā rotaļājies?!

Pavasaris ir kolosāls laiks ne tikai ar to, ka līdz ar dabu mostamies arī mēs, bet kūstot sniegam atsedzas arī ziemas laikā sašmucētās ielas un ar pilnu jaudu spraucas ārā visi nesmukumi, aizturētās dusmas, neapmierinātība mūsos pašos. Tas notiek tādēļ, ka visu ziemu esam bijuši rāmi, mazkustīgi, savās pārdomās ieslīguši un tieši tagad, kad tik ļoti gribas uzsākt ko jaunu (vai nu sportot, vai sākt veselīgi ēst vai jebkā citādi mainīt savu dzīvi), ir sajūta, ka gribas visu lieko nomest no pleciem un sākt ar baltu lapu. Taču- ak, vai! Tā vietā bieži vien nāk vilšanās, motivācijas zudums un neticība saviem spēkiem. Un ko darīt, lai tiktu ar to visu galā un kopā ar smaržojošajiem ceriņiem paceltos 7 cm virs zemes un ar pilnu labsajūtu izbaudītu skaisto dzīvi?

Kā vienmēr, atgriežoties pie Laimes terapijas- ir jāsāk ar sevi J Gluži kā pārpildītu drēbju skapi ir jāizrevidē visas aizturētās negatīvās emocijas, ir jāatlaiž pāridarījumi un aizvainojumu. Ir jāatbrīvo vieta jaunajam- lai tam ir telpa, kur attīstīties un augt. Un tad, kad to būsi paveikusi, kā arī noticējusi, tā pa īstam un līdz galam, ka patiešām vari sasniegt visu iecerēto- tieši tā arī notiks J Es zinu, cik ļoti reizēm ir vajadzīgs atbalsts un iespēja palūkoties uz sevi un savām fantastiskākajām īpašībām no malas, tādēļ aicinu Tevi uz Laimes terapijas 2.nodarbību, 26.aprīļa vakarā, kurā runāsim par to:

o       Kā atbrīvoties no visām liekajām, ziemas laikā uzkrātajām emocijām

o       Kā mūsu pašu emocijas ietekmē visus mūsu ķermeņa enerģētiskos centrus (čakras)

o       Kā pieņemt mūsu mainīgās sievišķīgās (un visnotaļ lieliskās) emocijas un sadraudzēties ar tām

o       Kā sadzirdēt pašām sevi un izvirzīt savus mērķus, kurus vēlas sasniegt mūsu augstākais ES

o       Kā iedvesmoties un ar savu piemēru iedvesmot savus mīļos

Tu esi savas dzīves autore, tādēļ ir laiks kļūt par galveno aktrisi sevis pašas radītajā, brīnumskaistajā filmā J

Lai Tavs pavasaris ir tik skaists, ka ik mirkli gribas iesaukties „nu gluži kā kino!” J

Renāte

Informācija par sarunu vakaru drīzumā- www.pavasarastudija.lv