Arī cilvēkos tas atver kaut ko viedu un senu. Ja vien ļaujas to sajust. Man šādas izjūtas ir pirmo reizi. Vai pie vainas kļūšana par mammu, ieklausīšanās sevī, kaut kā jauna atvēršana un ļaušanās, bet varbūt viss kopā- lai nu tas paliek minējums. Jūtu vien to, ka man vēl nekad nav bijis tik daudz dziļu un būtisku jautājumu uz kuriem atbildēt varu vien pati. Un tas viedums slēpjas tajā, ka apzinos un saprotu, ka katrai atbildei ir vajadzīgs laiks. Lai nobriestu, nogatavotos un negaidot sprāgtu vaļā kā tas pumpurs pirmsjāņu dienā.
Dzīve ir brīnumaina un vienreizīga. Kā fantastisks ceļojums. Ja vien to paturam prātā un ļaujamies. Ir riktīgi viegli sagumt zem ikdienas rūpēm un problēmām. Un katra no tām šķiet tik nozīmīga, tik fatāli, un katra nākamā vēl smagāka un drūmāka, ka jāvaicā- kāds ceļojums, kāds brīnums?
Dzīvot pozitīvi, brīvi savos uzskatos un ar patstāvīgu laimes izjūtu ir patiešām smags darbs. Vismaz sākotnēji. Personīgi man nesagādā nekādu problēmu "noķert kreņķīti da parjebko". Šorīt pat- kreņķis, ka bebis izdomājis piecelties 6, nevis 7.30, kā es ieplānoju. Un pusdienu šņācienu pārtrauca kastrētais kaķis, kurš to nesaprot un izdomājis pabaurēt pa visu māju. Jo redz es biju ieplānojusi ko citu, laiku sev utt utjpr. Bet patiesībā jau tas ir smieklīgi :) un vēl smieklīgāk ir tas, ka nekāda kreņķīša tur patiesībā nav, rīt es to nemaz neatcerēšos. Nu pēc mēneša noteikti :) Bet piekritīsi- ir viegli tā mazliet burkšķoši un sarauktu pieri iet pa dzīvi. Labā ziņa ir tāda, ka vismaz man tīri labi patī izaicinājumi un nereti es izvēlos grūtākos ceļus.
Nelaimīgumu es izjūtu tīri fiziski- man sāk sāpēt pleci un sprands, spiež pieri, ir tāds dullums galvā un liekas, ka gribas visu nokratīt nost. Un pareizi jau ir- ķermenis pats saka, kas jādara- krati to nīgrumu nost un kļūsti laimīga! Dzīvo un apzinies tieši šo mirkli. Nebojā šodienu, domājot par pagātni un plānojot nākotni. Dzīvo!
Mans veids, kā atgriežu sevi šeit un tagad ir apzināšanās, ka pēc maza brīža šī mirkļa raizes kļūs nebūtiskas- tās izšķīdīs un prātā paliks vien būtiskākie brīži- bērna pirmie brīži, kādi feini kopā idzīvoti mirkļi, fantastiskas un vēl neizbaudītas garšas. Taču visgrūtāk man ir atraisīt pašai pieviktos grožus un ļaut sev izskrieties kā mežonīgam kumeļam- neplānot, neparedzēt, neizdomāt un neidializēt. Ui cik grūti. Bet es pie tā strādāju. Un savā svaigi iegūtajā viedumā paļaujos, ka tas ar laiku atnāks pats par sevi, nemanot. Tad, kad mana savvaļīgā daba būs pāraugusi pašas uzliktās pavadas.
Vakardien izlasīju rakstu par kādu jaunu ceļotāju, kura pameta labu darbu prestižā kompānijā, lai nodotos ceļošanai un dzīves baudīšanai. Viņa strādā pagaidu darbiņus visā pasaulē un bauda katru dienu. Bez smalkām drānām, auto un dzīvokļa. Ar vienu mugursomu plecos. Aizķēra viņas teiktais, ka pasaulē tā ir ierasta prakse, taču Latvijā uz Tevi skatās šķībi, aizdomīgi un pat ar žēlumu, ja iepriekš esi strādājis ofisā un nu vēlies pastrādāt jūrmalas kafejnīcā vai kādā mājīgā vietā, kur pildīt sirdi ar siltumu, nevis būvēt karjeras kāpnes. Es viņu apbrīnoju, nudien. Jo vēl aizvien domāju par to, ko teiks citi, ko par mani padomās vai arī- kā tas izskatīsies manā CV.
Un atkal es atgriežos pie sevis un savām izjūtām. Šajā maģiskajā laikā esmu sapratusi un pieņēmusi, ka jebkura neapmierinātība ar ārējiem apstākļiem ir mana neiecietība un neapmierinātība pašai ar sevi. Un viss. Neviens mazais starpgadījums nav tik būtisks, lai izsistu no līdzsvara cilvēku, kurš ir apmierināts ar savu dzīvi.
Mans uzdevums un mīļš novēlējums sev- mīļā, atlaid grožus vaļīgāk, ļauj sev uzelpot un sāc dzīvot tādu dzīvi, par kādu esi sapņojusi. Jo stāsts nav par naudas summu, kas ir Tavā bankas kontā, stāsts nav par mīļajiem, kuri atnāks un padarīs Tevi laimīgu. Stāsts ir par Tevi, Tavu laimes sajūtu un iekšējo apmierinātību pašai ar sevi.
Bučoju un mīļoju! Lai skaista un brīnumaina diena :)
