Bezliekulības gavēnis

Pēdēja laikā aizvien vairāk pārliecinos, ka dzīve slēpjas sīkumos. Tā šodien, pēc īsas sarakstes ar draudzenīti, burtiski atvērās acis. Mēs tik bieži ikdienā liekuļojam- atrunājamies, izvairāmies, pielabināmies, lai iegūtu sev vēlamo attieksmi, izrādītos labāki kā esam vai arī, lai saudzētu citu un arī savas jūtas. It kā cēli, tomēr- vai tādējādi neliedzam sev iespēju būt patiesiem un dzīvot tā, kā patiesi vēlamies?

Attēls no filmas "Liekulības tirgus"

„Labdien, mani sauc Renāte un es regulāri liekuļoju, meklējot attaisnojumus tam, lai kaut ko nedarītu ārpus savas komforta zonas un vienmēr justos labiņa.” Auč.. tāda nu bija mana atklāsme.

                            

Esmu cilvēks, kurš sirgst ar teicamnieka sindromu. Visu gribu zināt iepriekš, visam sagatavoties, visiem izpatikt, būt uz „tip-top”, nepatīk aizvainot citus, kā dēļ bieži lavierēju konflikta situācijās un tā tālāk un tā joprojām. Un man grūti nākas mainīt ierastās lietas. Piemēram- ja mans dienas režīms ir tāds, tad katrs pārkāpums ir drauds manai ierastajai kārtībai un tas mani dzen izmisumā. Tajā pat laikā man gribas draudzēties un doties uz jaunām vietām kopā ar mazo bēbīti. Taču arī tas ir izaicinājums ikdienas ieradumam, jo, iespējams, es netikšu galā un nezināšu kā rīkoties. Vieglāk taču ir barot un guldīt mazo pēc ierastā grafika, ierastajā veidā un vietā, iet pastaigā vienā laikā utt. Tā nu es meklēju atrunas, lai kaut ko nedarītu- šodien līst, šodien man nav mašīnas, šodien ne, šodien ne, citreiz. Un tāds apburtais loks- jo vairāk sēdi savā rutīnā, jo grūtāk no tās izkāpt. Vēl viena mazā liekuļošana- ai, tie taču hormoni vai arī- bēbītis paaugsies un tad gan. Bet patiesībā jau šodien mums pieder tikai šodiena- šis vienīgais brīdis. Un jābeidz atrunāties. Jāsāk dzīvot.

Otra atklāsme, kas pār mani nāca- esmu cilvēks, kurā tik viegli iesēt šaubas un mainīt manu viedokli un te vēl piekabinās vēlme izpatikt. Beigu beigās izdodas tāds kārtīgs liekulības tirgus :) It kā nolemju vienu un te, pēc vienas vai otras sarunas- hops un jau ko citu.

Vēl es atzinu sev, ka esmu čīkstule. Tāda riktīga un gruntīga. Te šis nav labi, te tas. Tam kleita pa īsu, šim darbi ne tādi. Visi slikti un vispār pati arī ar sevi netieku galā. Starp citu, arī tagad, tieši rakstot šīs rindas, es atkal čīkstu, par ko nu jau man ir jāpasmaida :)

Ko nu darīt un kā nu būt? Atslābt. Padoms, ko mans vīrs man dod ik dienu. It kā nekāds. Bet patiesībā baigi labais! Reiz, sēžot un runājoties, abi nonācām pie secinājuma, ka manā dzīvē ne reizi nav bijis posms, kad es par kaut ko „neceptos”. Traks var palikt! Šitāds enerģijas kvantums aizgājis ņemoties būtībā par neko. Jau sen būtu Everestā uzkāpusi vai savu biznesu uzsākusi.

Labs ir, šodienai atziņu un „pīkstienu” gana! Laiks posties uz randiņu un kāpt laukā no savas komforta zonas. Laiks baudīt, laiks dzīvot, laiks uzsākt bezliekulības gavēni. Lai iet pirmās 40 dienas līdz Lieldienām un, kas zina, varbūt izdosies un piekopšu to turpmākās dzīves garumā. Tas gan būtu skaisti :)!

Par to, kā jābūt

Diezgan lielu sava apzinātā mūža daļu, ja ne pat lielāko, es esmu bijusi perfekta mašinērijas sastāvdaļa. Mans dzinulis- labs, prestižs darbs, finansiālais nodrošinājums tāds, lai es varētu apmaksāt aukli, savu mašīnu, manikīru, kosmetologu utt. utjpr. Es nedarīju neko, kas nenesa kaut kādu rezultātu. Lecu vai no ādas laukā, lai... es goda vārds nesaprotu, kāpēc. Atceros, kā brālis ar sievu iepleta acis pēc mana uzskaitījuma, kam ir jānotiek un kas jānodrošina, lai man būtu bērni. Tagad saprotu, ka viņu reakcija nebija apbrīna, bet gan šoks J

Un tad piepeši kaut kas mainījās. It kā kāds nospiestu slēdzi un mans prāts nomainīja virzienu. Nepameta un vēl aizvien nepamet sajūta, ka viss, kas notiek, ir nepareizi- kādam izdevīgi, vajadzīgi, ka esmu viena no miljoniem skudru pūznī, kas nozombēti dzenas uz priekšu un tikai dara. Stabs stabs koks koks māja māja... Pazīstami, vai ne?

Sāku meklēt literatūru, jebkādu informāciju un tā burtiski atrada mani pati. Piepeši es sapratu, ka ir vēl daudz tādu pat kā es, kuriem acis veras vaļā un visa būtība pretojas mūsu iepriekšējai dzīvei. Es vairs negribu skriet un lekt no ādas laukā, zaudēt dzīvesprieku dēļ kaut kā nesaprotama. Es gribu dzīvot!

Šodien, pastaigājoties ar mazo susuru pa Dziesmu svētku parku, pārņēma sirreāla sajūta. Es piepeši ieraudzīju, cik tas parks ir skaists! Ak jel! Man pagāja gandrīz 28 gadi, kamēr es to ieraudzīju. Jo es beidzot neskrēju, nedzinos galvu nodūrusi, lai atkal kaut kur paspētu.

Bērnu kopšanas atvaļinājums ir grūts darbs. Kā teica mana draudzene- tas nav nekāds atvaļinājums J Tā ir. Taču tas ir fantastisks laiks, lai saprastu, ka kaut kas manā dzīvē galīgi nebija tā, kā vajag. Tagad tai ir cita garša- vesela buķete, kuru izgaršot vēl un vēl! Skatos uz mazo jaunskungu bēbīšu krēsliņā sev blakus- vāvuļo, pēta, ik pa laikam papurkšķina, sasmejas, tad apvainojas un atkal sasmejas. Un tik labas un patiesas ir viņa acis! Vīriņš katru dienu saka- tas viņa fantastiskais skatiens! Un mēs bez vārdiem vienojamies, ka centīsimies atkal uz pasauli raudzīties bērna acīm- ar zinātkāri, izbrīnu, mīlestību, sajūtu, ka esam viens otram, nevis darbam vai politiķiem.

Es aicinu katru aizdomāties- kādēļ mēs esam šeit, uz Zemes? Vai tiešām, lai vaiga sviedros vergotu naudai, rēķiniem, termiņiem, nedod Dieviņ- karotu par kādiem ideāliem? Vai arī, lai iemīlētu, mīlētu, taptu mīlēti, sniegtu prieku un radītu smaidus? Man gribas ticēt, ka otrais J

Nepārproti, man patīk sajūta, ko sniedz nauda. Armani jaunās smaržiņas, Lancome tušiņa un, ak, svētā govs, kā man gribas jauno Tatis leoparda somiņu- mmmm! Bet tas viss ir pēc maniem mīļajiem, manas ģimenes, maniem hobijiem un manis pašas. Tas viss ir nevis statusam un tāpēc, ka vajag un ko par to teiks citi. Bet tāpēc, ka es to vēlos J

He, un atkal atbrīvojoties un uzrakstot, dzirdu nodevīgo purkšķi sava mīluļa pampī- mamma atbrīvojās un atbrīvojās arī bebuka puncis J Ticu, ka šis sarakstītais varbūt neizteiks Tev neko. Varbūt pat radīsies jautājums- ko viņa īsti gribēja ar to teikt?

Varbūt šādi- es kvēli aicinu, nenoliec savus sapņus uz kāda noputējuša plaukta un neaproc sajūtu, ka vēlies ko mainīt, piemājas dārzā. Mīli un cieni sevi un- rīkojies! Un lai mums katram izdodas atrast tādu maizes darbu, kas būtu arī hobijs. Lai ik diena nestu smaidus, prieku un- sapņu piepildījumu!

Samīļoju!