Mums visiem ir mazliet bail

Pēdējās dienas atverot sociālos tīklus, uzkrītoši daudz cilvēku rakstu sākas ar :"Es parasti nesūdzos un nečīkstu, bet šoreiz.." un tad aiziet situācijas apraksts. Kādu apkrāpa banka, citu līdzcilvēku uzvedību, vēl kādam Valsts pārvalde ir nokaitinājusi. Vienu vārdu sakot- es jau tāds neesmu, bet šoreiz pateikšu. Man kā lielajam prātotājam uzreiz jādomā- kādēļ tas viss nonāk manā uztveršanas zonā un vai galu galā es neesmu tāda pati- man tik ļoti gribas izteikties un tik ļoti gribas paust viedokli, un reizē arī ir tik ļoti bail, ka mani nesapratīs un es neatbildīšu kāda gaidām. Esmu, tieši tāda mīļo lasītāj es arī esmu :)

Man vajadzēja vairākus gadus, lai saprastu, ka mani rokdarbi ir ko vērti, ka tie var patikt un patīk citiem cilvēkiem. Man vajadzēja neizsakāmi ilgu laiku, lai es varētu paprasīt par tiem samaksu, jo- kas es tāda, lai to varētu atļauties? Man vajadzēja vēl ilgāku laiku, lai savus darbus publicētu Facebook un Instagram un vēl vairākus mēnešus pēc tam, lai varētu pateikt- hei, arī Tu vari tos iegādāties, tik sazinies ar mani. Un man vajadzēja tik pat ilgu laiku, lai saņemtos rakstīt un savas pārdomas arī publicēt, jo- kas es tāda, lai noslogotu kāda cita informatīvo telpu.

Mēs visi esam vārīgi, kad jautājums skar kaut ko, ko mēs paši esam radījuši- tai skaitā jautājumos par mūsu bērniem. Mēs esam kā jēlas olas, kā vistrauslākie pavasara ziedi mirkļos, kad kāds kritizē, pasaka ko skarbāku vai pat nejauši aizskar šo tik ļoti mums svarīgo. Nereti gadās, ka cilvēks nespēj pretoties negatīvajam un pats sāk noliegt paša radīto, novēršas vai pat vēršas pret to. Tie, kas ir mazliet uzaudzējuši ādu, metas taisnoties un ir tādi, kuri savā pārliecībā ir tik stipri, ka, ja ne uzreiz novēršas, tad uzklausa un aizmirst negatīvo. Es novēlu mums visiem kļut par tiem trešajiem- būt bezgala un malas pārliecināti par to, ko darām un sakām un ielikt tajā tik daudz mīlestības, cik vien ir iespējams un iedomājams.

Es vēl mācos un tik viegli nemaz man nesokas. Reiz es sajutos tik bezgala vainīga un nekam nederīga, ka ar savu rakstīto aizskāru cita jūtas. Negribot, nemaz par to neiedomājoties un vēl aizvien pat nesavelkot kopā- kas tur bija tāds. ja es būtu pārliecināta par sevi, sevis teikto, es uzklausītu un ņemtu vērā. Bet es aizsvilos, sabēdājos, izdzēsu un vēl atvainojos.

Tāpat nesen pie kāda manis rakstīta raksta cilvēks komentāros uzrakstīja "Un?". Un es atkal pati sevi nolīdzināju līdz ar zemi. Tātad nebija labi, tātad mana ziņa neaizgāja, tātad es neesmu gana laba. Bet patiesībā jau es nemaz nezinu kas ar to "Un?" bija domāts un visdrīzāk nekad arī neuzzināšu. Un mums katram laiku pa laikam būs tāds "Un?", kurš pārbaudīs- cik ļoti Tu pats tici tam, ko dari? Un mans novēlējums nākošajam gadam- notici! Nu tā līdz iekšām :)

Ja esi horoskopu mīļotājs un Facebook lietotājs, noteikti zini astrologu Andi Gesti, kurš ik mēnesi publicē vienkārši kolosālus, fantastisku un superpozitīvus horoskopus. Un tieši šodien es redzu rakstu, kurā viņš skaidro, kādēļ raksta tik pozitīvus un "cukurainus" horoskopus (nu bet protams, tāpēc ka negatīvā mums visiem ir līdz acīm un tāpēc, ka patiesībā mēs katrs pats izvēlamies attieksmi ar kādu dzīvi tvert. Anda attieksme ir kolosāli pozitīva). Tātad arī Andis šodien saskārās ar savu "Un?". Un tad komentāros viena meitene rakstīja, ka tieši Anda superpozitīvais horoskops vienā no vasaras mēnešiem mainīja viņas dzīvi. Viņa saņēmās kardinālām pārmaiņām un viss ir nokārtojies tā, kā iepriekš varētu tikai sapņot. Un visi "Un?" aizgāja ziemas miegā! Vai tā dēļ vien nav vērts turpināt rakstīt vēl 5 gadus no vietas?

Šodien, Vecgada dienā es mums visiem novēlu būt pašiem savas dzīves radītājiem un realizētājiem. Nereti apkārtējiem ir priekšstati un cerības, kādiem mums vajadzētu būt un kā rīkoties. tas nav aiz ļauna, tas pat ir domāts mūsu interesēs, lai viss izdotos un būtu forši. Tomēr.. tomēr citu ieceru un plānu realizēšana ir tāda kā būšana par..surogātmammu. tu to audzē, lolo, saudzē, Tu esi par to atbildīgs un uzņemies visu vainu, ja notiek kas nelāgs. Tomēr tas nekad līdz galam nav Tavs, ja viss būs labi, Tevi paslavēs, taču bērniņu, Tavu loloto domu, kura nav Tava, pat ja to beigu beigās esi pieņēmis, jo atkāpties bija par vēlu- atņems. Jo Tu esi tikai inkubators. tapēc esi mamma :) Vīrietis vai sieviete, jauns vai jau pašos skaistākajos brieduma gados- esi savas dzīves autors, mamma un baudītājs :)

Lai mums izdodas!
Un lai fantastisks 2016.gads jau no pašas pirmās tā sekundes,
Renāte

Septiņas saules manī. Iepazīt sevi caur savām saknēm

Tā saka, ka ja Tev būs lemts kaut kur būt, Tu noteikti tur nokļūsi. Agri vai vēlu, pa pilnīgi apzinātu vai arī absolūti negaidītu ceļu. Un tā notika ar mani. Pašā Ziemas saulgriežu viducī notika mana pirmā čakru līdzsvarošanas nodarbība- tikšanās ar manu sarkano sauli.

Par čakrām ir dzirdējis teju ikviens. Ja esi Pavasara Studijas cilvēks, reizi pa reizei apskati, kas šeit jauns notiek un lasi Ineses grāmatas, noteikti esi kaut ko par to dzirdējis un arī pamanījis nodarbības un vebinārus. Galu galā pat rudens nometne bija veltīta čakru līdzsvarošanai. Par to runā ajūrvēdas speciālisti, austrumu gudrību turētāji, masieri, enerģiju līdzsvarotāji un arī mūsu pašu dziednieki un zintnieki. Kāds to varbūt sauc par čakru, cits- par dzīvības enerģijas centru, kāds vēl citā, sev mīļākā vārdā, bet doma jau viena un tā pati.

Man šķita, ka es tīri labi orientējos, kur nu kura atrodas un ko dara, bet.. reiz man pavaicāja- klau, kā nu zināt, ka man kāda čakra nav pietiekami aktīva un ko ar to praktiski darīt? Un es apmulsu. Es! Kura izlasījusi čakru rokasgrāmatu, gudri par to runājusi ar dažādiem speciālistiem un patiesībā ar jebkuru, kurš apmēram nojauš kas tās čakras tādas ir. Un es saprotu, ka neko es nezinu. Ak, ego, mīļais :)

Bet kā saka mana mamma- viss kas notiek, neapgāžami un neatgriezeniski notiek uz labu. Mana neziņa nolika pie vietas manu visgudrību un es sapratu, ka ir pienācis īstais laiks patiešām izprast, kas tas ir un kā var man palīdzēt. Un pašai nemanot, ne aci nepamirkšķinot es jau sēdēju graudu kaudzītē un klausījos Ineses un Toma līganajā stāstījumā.

Es nepārstāstīšu visu, ko mēs darījām, jo patiesībā to nemaz nevar tā atstāstīt- to ir jāsajūt caur katru šūniņu un vienkārši jāielaiž sevī. Bet tas, ar ko es patiešām vēlos ar Tevi dalīties ir manas atziņas un.. mans novēlējums Tev un visvairāk- pašai sev.

Es nevaru vārdiem aprakstīt, kas īsti notika, bet manī kaut kas atvērās, vai arī iztīrījās, lai dotu vietu jaunajam, tik ļoti svaigam un dzīvam. Es sāku raudāt jau izejot pa studijas durvīm, es pieraudāju visu 3.autobusu un turpināju raudāt vēl visu vakaru, ik pa brīdim mierinot vīru, ka man viss ir ļoti ļoti labi un tieši tā, kā vajag.

Kā pirmo es vēlos mums novēlēt vienkārši būt. Atļaut sev pašam dzīvot tā, kā vēlies Tu un Tavs iekšējais bērns. Atļauj sev noaut basas kājas un pastaigā pa savu māju, sajūti to. Sajūti mirkli, kad pēdas skar zemi un nedari neko citu. Neskrien, neplāno, neatdod savu laiku sociālajiem tīkliem un tiem, kuriem tas nav neko vērts. Salasi savas dzīves stundas un minūtes kā lielāko dārgumu un uzdāvini ikvienam, kurš Tev ir patiesi mīļš. Iemīļo un cieni patiesi un no sirds sevi un savu tuvāko. Un nebaidies atteikties no  tiem, kuri Tev nesniedz neko vērtīgu. Tas nemaz nav egoistiski. Tas ir vērtīgi.

Es mums novēlu novilkt katram savu pagātnes sāpju mugursomu un atstāt to tur, kur tai pienākas būt- tajā mirklī, kurš jau pagājis un nekad neatgriezīsies. Vai sajūti, cik viegli paliek brīdī, kad atbrīvojies no lieka nesamā? Vai redzi, cik daudz skaistu mirkļu vari likt to vietā, izbaudīt šo brīdi un mirkli?

Un vēl es mums novēlu izdzīt saknes- lielas, spēcīgas, dzīvīgas un dzīvību nesošas. Sazemēties un sajust to pamatīgumu un bagātību, ko dod mūsu tauta, mūsu zeme, mūsu senči un ģimene. Mamma un tētis. Brāļi un māsas. Mūsu mīļotie un bērni. Un pat tad, ja kādu reizi Tu sajutīsies vientuļš, atceries, ka visa Tava bagātība, viss Tavs pamatīgums un Tavas saknes ir Tavā sirdī un vienmēr blakām. Brīnišķīga sajūta, vai ne?

Apbrīnojami, bet tieši tik nopietnas un reizē vieglas un spārnojošas sajūtas sniedza nieka 2,5 stundas, tepat tuvējā Pārdaugavā, tepat Pavasara Studijā. Mums nav jābrauc uz Indiju vai jāmeklē laime aizokeāna zemēs. Tā ir tepat mums līdzās, mūsu zemē augušos graudos, čiekuros un jūras smiltīs, līdzcilvēkos un valodā- atlaid aizvainojumu un visus pagātnes kreņķus un atveries sajūtām. Un tieši šobrīd, Vecā gada izskaņā, ir īstais laiks to paveikt.

Lai vēl vairāk sajustu šo īpašo mirkli, es Tev no sirds novēlu atrast laiku noskatīties multfilmu Mazais Princis. Tā nav multfilma bērniem un, iespējams, viņiem nemaz nepatiks. Bet ja Tu noskatīsies, Tu sapratīsi. Un nekad vairs negribēsi līdz galam pieaugt un kļūt bezgala nopietns. Tu lolosi savu iekšējo bērnu un arī mazos, tik ļoti dzīvi mīlošos ķiparus savos līdzcilvēkos. Tev patiks :)

Lai skaistas un bezgala vieglas pēdējās šī gada dienas,
Renāte

Vai Tu patiešām zini, ko vēlies ?

Nu sveiks. Vai Tev manis pietrūka? Vai reizēm iemeti te aci, lai atrastu ko jaunu? Atzīšos, man ļoti ļoti pietrūka šo sarunu un iespējas rakstīt. Nu ļoti! Bet kā jau esmu teikusi iepriekš, ja vienīgais laiks, kad rakstīt ir saguruma pilns, es labāk pacietīšos. Arī tad, ja būs jāpagaida mēnesis..

Šķiet, tieši mēnesis arī ir pagājis- tik ātri un reizē tik mokoši ilgi. Nesen teicu- ja man būtu tāda ierīce, kas pieraksta domas, bez mazākām šaubām esmu pārliecināta, ka pa šo laiku te būtu vismaz kādi raksti 5 :) Kas tad īsti notika? Notika tas, ka sāka piepildīties manis pašas izteiktās vēlēšanās :) Bet nu par visu pēc kārtas.

Visus šo gadu semināros, grāmatās un filmās dzirdu- noformulē vēlēšanos un tā noteikti piepildīsies. Sākumā tas ir nu ārkārīgi vilinoši- spēj tik formēt vienu pēc otras. Bet tad paiet diena, nedēļa, mēnesis un nekā. Iedvesma pati no sevis sāk šļukt kā piepūsts gaisa balons pēc pērnās ballītes. Neviens jau mani nepabrīdināja, ka jāformē prātīgi, pārdomājot katru vārdu un, ka tas var piepildīties arī mazliet ilgākā laika posmā.

Tā nu kopš dekrēta sākuma bieži vien iedomājos un arī skaļi prātuļoju- cik forši būtu strādāt tādu riktīgi radošu darbu un- uz sevi. Tas ir- esot mājās ar mazo. Tagad atceros, cik bieži teicu- nu kas tad tur, pavadi dienu ar mazo un tad kaut naktī darbojies. Un zini kas notika? Tieši tas! Nepārproti- esmu sajūsmā :) Taču tagad es šo vēlēšanos mazliet pārformulētu :)

Man laiku pa laikam palūdz uzdarināt ko īpaši kādam paredzētu un šoreiz tās bija 2 personalizētas rotaļlietas ar izšūtiem vārdiņiem. Man tik ļoti patika tās darināt, un arī saņēmēja bija apmierināta un..tā nu ir noticis, ka pēdejo mēnesi ar to vien nodarbojos. Protams, pārvērtējot savu reālo jaudu un iespējas un to, ka mūsu mazais, nu jau tik lielais Valčuks ir sācis turbo ātri rāpot, celties kājiņās un viņam aug pāris nešpetnu zobu reizē. Tā nu darot to, kas pašai tik ļoti patīk, ir tik ļoti sievišķīgi un radoši, esmu iebraukusi kārtīgās vīrišķās enerģijās. Esmu piekususi, kašķīga, neiecietīga. Ko nu? Ievilkt elpu, piešķirt sev pelnīitu brīvdienu, kārtigi pārformulēt savu vēlēšanos un ar baudu mesties iekšā radīšanas procesā, izbaudot katru valdziņu, katru piešūto ausi un izšūto degunu- nu tā ar pamatīgu sievietes- dievietes attieksmi :) Jap, ar to arī nodarbošos.

Bet ne viss ir tik darbīgi sagurstoši. Ir arī absolūti burvīgs vēlmes piepildījums- šī gada pirmajā pusē atļāvu sev sapņot, kā būtu, ja būtu iespēja kļūt par pasniedzēju tik feinām lietām kā sievišķības mācība, ceļš pie sevis un citām pilnīgi vitāli nepieciešamām tēmām. Un te, šeku reku gads gandrīz galā, un kopā ar vēl 6 kolosālām sievietēm man ir iespēja mācīties Pavasara Studijā lektoru skolā. Tas, kā tas viss attīstīsies ir pavisam cits stāsts. Un man pamatoti šķiet, ka arī tas būs atkarīgs tikai un vienīgi no manis :) Vai nav fantastiska apziņa? Jo tikai un vienīgi mēs paši varam veikt "Lielo pasūtījumu" un vēlāk arī būt atbildīgi par tā piepildīšanos.

Mm..un re, fonā skan Driving home for Christmas un esmu gatava izbaudīt šo dienu ar katru šūniņu un katru sajūtu :)

Lai fantastisks pirmssvētku laiks,
samīļoju
Renāte