Par beznosacījuma mīlestību

Pēdējā laika notikumi un sarunas manā dzīvē liek pārdomāt tādas fundamentālas lietas kā dzīves jēga, ko mēs šeit darām un starpību starp „tā vajag” un „jo es tā vēlos”. Patiesība, ko esmu sapratusi un pieņēmusi sev- iemesls, kādēļ esam uz Zemes mums katram ir savs- gūt prieku, mīlēt, būt mīlētiem, svinēt šo laiku šeit un tagad. Kā teicis Dalailama- ir tikai divas dienas gadā, kurās Tu nevari neko paveikt. Un tās ir- vakardiena un rītdiena. Jādzīvo šeit un tagad, jo tieši tagadnē ir spēks. Un mīlestībā pret sevi un otru.

Un arī mūsu bērniņiem. Tik grūti un tik svarīgi ir saprast, ka bērni mums nepieder- tie ir doti mums uz laiku, lai radītu, mazliet paskolotu (vai varbūt drīzāk- lai viņi paskolotu mūsJ?) un palaistu savā dzīvē. Neko neuzspiežot un atbalstot it visā. Arī tajā, kas mums nešķiet pieņemams. Protams, nerunāsim par pārmērībām, atkarībām un tā tālāk. Bet lietām, kas patiešām ir būtiskas un ietekmē cilvēka dzīvi. Piemēram- ļaut būt santehniķim, ja tāds ir viņa aicinājums, pat, ja visa ģimene jau 5 paaudzēs ir augstākās klases pianisti.

Šīs pašas domas aizvijas pie tā, kā mēs ietekmējam otru cilvēku- mūsu bērnus, mīļotos, tuviniekus. Cik sasodīti viegli mēs varam salauzt otra dzīvi jau pašos pamatos un ka tik pat viegli varam pacelt spārnos un iedvesmot uz satriecošu dzīvi. Tikai- kādēļ biežāk notiek tas pirmais? Vai tādēļ, ka tā ir bijis mums pašiem? Mūsu pienākums ir salabot šo nepareizo kodu un iedvesmot, iedvesmoties un... mīlēt bez nekādiem nosacījumiem. Kā bērniem J

Paldies i-netam par foto :)

Man ļoti tuva cilvēka dzīvi burtiski salauza viņa māte. Ar savu egoismu un vēlmi būt pārākai. Vēlmi kontrolēt un valdīt. Ar to, ka bērnam esot lika justies nevajadzīgam, it kā viņš būtu parādā un vecumā vēl aizvien turot psiholoģiskā pavadā. Kā tas beidzās? Šis cilvēks vēl sirmā vecumā nepārtraukti domā- bet ko par visu teiks citi? Viņš nepārtraukti cīnās par ekskluzīvu uzmanību un tajā pat laikā atgrūžot un aizvainojot citus. Gluži kā niķīgs bērns. Un slīgst aizvien dziļākā depresijā un negribot velk līdzi visus savus tuviniekus. Jo, lai arī mīlestība pieaugušā vecumā bija pieejama no savas ģimenes, vēl aizvien tā nelikās gana, nelikās pa īstam un allaž izlauzās maza bērna kaprīzēs: „vai Tu mani patiešām mīli? Nu saki vēl, es neticu!”. Tik smeldzīgi skumji, ka viņam nekad netika ļauts būt bērnam- peldēties bezgalīgā vecāku mīlestībā. Un tas ir tik sasodīti smagi, ka liek sažņaugties kamolam pakrūtē.

Mēs esam tik ļoti atbildīgi par to, kā ietekmējam savus mīļos. Tādēļ gribu patiesi, no sirds novēlēt- mīliet! Mīliet karsti, mīliet kvēli, mīliet bezgalīgi, taču tik viegli, lai šī mīlestība ļauj lidot, iedvesmoties un nekādā gadījumā nevelk pie zemes kā enkurs. Jo arī tā var (it kā) mīlēt. Un galvenais- mīliet sevi! Jo no mīlestības pret sevi rodas mīlestība pret augstāko un pret apkārtējiem. Viegla, netverama un bezgala mīļa J

Samīļoju :*

Ko sagaidīt, kad gaidām?

Kad biju stāvoklī, man tik ļoti gribējās piefiksēt savas „dīvainās izjūtas”, lai pieglabātu savām mīļajām draudzenēm vai arī sev pašai, kad un ja būšu vēl kādreiz stāvoklī. To es neizdarīju, bet tagad zinu, kāpēc gribēju. Jo tikai mazliet vairāk kā 3 mēnešus vēlāk es praktiski neko vairs neatceros.. tā jau saka, ka daba speciāli ir iekārtojusi visu tā, lai tās dīvainības un ne tik patīkamās lietas ātri piemirstos. Citādāk būtu ziepes un nevienam pārim vairāk par 1 kindersurprise nebūtu :) Ak, protams, es atkal pārspīlēju :) bet doma skaidra- viss tiešām šausmīgi ātri piemirstas.

Taču nu ir brīdis, kad es ļoti ļoti ceru, kādam man ļoti ļoti mīļam cilvēkam šīs pieturas zīmes noderēs un liks saprast, ka jebkura sajūta, jebkura dīvainība šajā tiešām maģiskajā gaidīšanas laikā ir normāla, vietā un tieši laikā.

Bilde no interneta dzīlēm :)

• Man pēkšņi sāka besīt daži cilvēki. Nu tā, ka vienkārši pē. Besī un viss. Viņi man neko nenodarīja, goda vārds. Bet viņu klātbūtni es nevarēju izturēt- kaitināja itin viss. Pat tas, kā viņi elpoja. Pagāja grūtniecība un pagāja šī dīvainība. Miers mājās un visiem labs prāts
• Garastāvoklis varēja nomainīties tik ātri, ka pašai par sevi jāsmejas! Vienu sekundi es varēju raudāt, taču jau pēc maza mirkļa, kad sāpe izsāpēta un biju ievilkusi plaušās svaigu gaisu, viss likās tik skaisti kā vēl nekad
• Tik pat izteikti kā raudamās sajūtas, man mēdza uznākt arī mīlestības uzplūdi- tad gribējās visus mīļot, apskaut, dāvāt ziedus, slavēt utt.
• Es biju kvalificēta profesionāle tādā disciplīnā kā- pati izdomāju, pati sacepos, pati apvainojos, pati atradu risinājumu, pati izlīgu. Parasti tas notika brīdī, kad otra iesaistītā puse nemaz neatradās tuvumā un vispār nenojauta, kādu „seriālu” mēs šodien izdzīvojām mūsu attiecībās
• Fiziskās sajūtas, kas mani piemeklēja no pirmās stāvoklī būšanas dienas, kad likās, ka vēl jau nevarētu būt- dzelzs garša mutē, karstuma viļņi, slābanums un tad atkal hiperaktivitāte, vēlme čubināties un gatavoties bēbītim- pirms zināju, ka esmu stāvoklī, paspēju uztamborēt divas mantiņas, sarakstīt vēlamos vārdiņus un ko tik vēl ne. Mēs, sievietes, zinām labāk nekā visi tie testi :P Un, protams, negribēšana strādāt. Loģiski!
• Mazas panikas lēkmītes, kad jautājumi bira kā pupas. Un nebija runa par jebkādu loģiskumu. Man vienkārši bija jautājumi un es tos gribēju atrisināt :)
• Dzīvošana savā, iekšējā pasaulē. Šis man šķita visinteresantākais. Man likās, ka esmu bezgala sociāla- ar visiem runājos, visu pārspriežu. Taču patiesībā es šīs sociālās izjūtas izdzīvoju iekšienē. Vienu dienu vīrs man pajautāja, vai viss kārtībā, jo es maz ar viņu runājos un viņam negribas mani traucēt. Lieki teikt, ka biju dikti pārsteigta, jo man likās, ka es mutuļoju kā strauts
• Un kur nu bez gastranomiskajām savādībām. Man ļoti garšoja griķi, granātāboli un zaļie āboli. Un vēl kafija ar pienu. Tā ļoti pēkšņi un ļoti izteikti. Vēl man ļoti palīdzēja draudzenītes padoms- ja Tev gribas kādu draziņu- padomā vēlreiz. Ja tik ļoti negribas, tātad nevajag. Ja pēc minūtēm 10, 15 gribas atkal- tātad vajag. Un palīdzēja!

Ja es šo būtu rakstījusi pirms mēnešiem 4, saraksts būtu daudz, daudz garāks. Mazlietiņ žēl, ka noslinkoju, bet- visam savs laiks un savi iemesli :) Un katram tas saraksts ir citādāks. Galvenais atcerēties- ka pilnīgi viss ir ok! Samīļoju :) :*

„Mums tā nebija” jeb- ne tik patīkamais ātri aizmirstas

Esmu izgulējusies! Pirmo reizi pa, šķiet, trīs nedēļām, esmu tiešām ļoti pieklājīgi izgulējusies. 8 stundas ir iepriekšējo divu diennakšu nogulēto stundu kopskaits. Aizpampusi, nesaprotot kur atrodos un, jā, arī panikā pieceļoties un skatoties vai mana mīļā sirsniņa elpo. Tā laikam jūtas visas mammas, kuras ievērības cienīgu laiku nav i acī redzējušas tā saukto „beauty sleep” :)

Un te es pēkšņi pieķeru sevi, draudzenēm watsappā lepni stāstot, cik forši ir izgulēties un patiesībā, jau aizmirstot, ka iepriekšējās nedēļas esmu raudājusi, kliegusi un plēsusi matus no galvas laukā, jo miega bads nu jau sāka ietekmēt nervu sistēmu. Tāda pat kā iedomība, ka redz, citām ik pa 2-3 stundām jāceļas barot, bet „manējais gan nogulēja 7h no vietas”. Vai tiešām ne tik patīkamais tik ātri aizmirstas? Jā. Vai tad tā nebija arī jau uz dzemdību galda, kad uz punča uzlika mazo, karsto un slīdīgo brīnumiņu? Jap. Tajā brīdī jau biju aizmirsusi visas ašpadsmit dzemdību stundas. Un neatceros vēl aizvien. Un visiem stāstu, ka dzemdības nebija tik trakas :)

Un zini, tas patiesībā nomierina un liek atslābt. Jo pierādās tik viens- tajos brīžos, kad esmu netikusi (savā prātā) galā ar kādu problēmu un vaicājot atbildi, saņēmusi tik info, ka- mums tik traki nebija un vispār man ar zīdaini bija daudz vieglāk- patiesībā mammas to jau bija aizmirsušas un savā laikā pašas bija kritušas panikā. Mmmm, kā medus manai saldumu alkstošajai dvēselei...

 

Foto no i-neta dzīlēm :)

Man ir kāda fantastiska draudzene, kuru apbrīnoju līdz pašiem sirds dziļumiem. Viņa tiek galā ar visu un ar smaidu sejā. Apkārtējie viņu slavē un stāda par piemēru, kā ir jāuzvedas jaunajai mammai- visur tiek, visur var, visu pati pati. Ideāla! Un galīgi pretēja man, par ko man, protams, raudiens līdz aizsmakumam. Bet tad es tiku izrunāties ar viņu klātienē. Un, izrādās, ka arī viņai ir „pidžamu dienas”, arī viņa raud, krīt panikā un draud savu vismīļāko bēbīti „aiznest uz mežu”, ja viņš nebeigs raudāt vai arī negulēs (joks, protams). Cik tomēr tā reālā dzīve atšķiras no tā, kādu mēs to redzam no malas vai arī kā mums to pasniedz citi. Vēl aizvien tā zāle blakus pagalmā ir zaļāka, nekā mūsējā. It kā.

Ar to es gribēju teikt, ka mēs visi esam cilvēki ar savām emocijām. Citi ar to tiek galā klusējot, paturot pie sevis. Savukārt tādi kā es- izrunājot, „apkošļājot” un jā, diemžēl arī meklējot atbildes internetā un vēršoties pēc padoma pie citām mammām. Tas ir mans spožums un posts vienlaikus. Jo- reizēm es saņemu pa ausīm un liekas, ka tikai man ir tādas kaites un neražas, bet tajā pat laikā es reizēm atrodu vēl kādu ar tādu pat sāpi. Un paliek vieglāk, jo saproti, ka neesi viens*. Bet vēl patiesīgāka patiesība ir tā, ka tikai mammas sirds ir tā, kas visu zina vislabāk. Kad atmet visus citus viedokļus un iespaidus. Tāpēc šodien es gribētu pasumināt un iedrošināt visas mammas- ieklausieties sevī! Ja vajag- pārrunājiet ar citiem, ja vajag- rocieties internetā, ja vajag- skaļi raudiet! Bet vienmēr un visur palieciet uzticīgas sev! Samīļoju :)!

* Un te man atkal jāpasmaida par sevi, jo izrādās, ka esmu ekstraverts vientuļais vilks. Man vajag gan krietnu devu vienpatības, gan arī sajūtu, ka esmu notikumu virpulī un visam sekoju un iesaistot

Par kakām. Pavisam nopietni

Daudz ir skaistu un radošu stāstu par to, kā cilvēki beidzot ir pievērsušies tam, par ko sen ir domājuši un tiešām vēlējušies darīt- rakstīšanai. Es mēģināju vairāk kārt. Viena no tām- sāku pierakstīt idejas telefonā, lai, kad būtu laiks, ierakstītu tās blogā. Otrā, jau mazliet reālāka- pieteicos rakstīt Māmiņu kluba gaidītāju blogam. Šis izgāzās ar blīkšķi. Jo es sapratu, ka man nepatīk, ka mani vērtē. Un, ja nu tomēr vērtē- ka nenovērtē, vai vērtē par maz. Klasiska egoisma izpausme :) Un vēl man nepatika, ka pretēji verbālajai caurejai, kas ir superīgākais veids, kā izpausties, sāku domāt, kā rakstīt pareizi un par to, kas interesētu citiem. Ha! Un atkal iezvanījās egoisms- šitāda rakstīšana man nav pa prātam!

Tāpēc ir tā, kā Inese (www.pavasarastudija.lv) stāsta savos semināros- ir jāsāk no sēkliņas, no mazumiņa, no niecīgas, bet spēcīgas idejas un jāaudzē tā lielāka. Un, pats galvenais- jādara tas un tā, kā pats vēlies.

Bet iemesls sākt rakstīt, patiešām ir. Ne vairāk un ne mazāk, kā mana bērna.. kaka. Pavisam nopietni.

Bildīte no i-neta dzīlēm, bet tik ļoti atbilstoša :)

Tā runā un es tam pilnīgi ticu, ka mēs, mammas, spējam fenomenāli ietekmēt savus mazuļus. Mamma saspringst- bēbis nekakā. Mamma saspringst vēl vairāk- bēbis savukārt nekakā vēl vairāk un nu jau sāk arī neēst. Un aizzzziet mammas murdziņš Nr.1! Ja esi no tām mammām, kuras nestreso un ar Tava bēbīša vēdera izeju viss ir vislabākajā kārtībā- apsveicu! Ja ne un esi tāda kā es- nesatraucies, Tu neesi viena! Laikam tieši tas man pietrūka- apziņa, ka neesmu viena, ka tādas problēmas ir daudziem. Jo man apkārt tiešām ir mammas varones- vai nu viņām šādu problēmu nav, vai arī viņas klusē kā partizāni un liek Tev justies kā neveiksmīgākajai mammai pasaulē. Neapzināti, protams. Vai arī man vienīgajai, savā draugu lokā, problēmas viens no risinājumiem ir to izrunāt. Jo, runājot, nereti, viss atrisinās. Vai, arī vienkārši paliek vieglāk!

Bet, atgriežoties pie kakām. Bija tā. Kad bija negulētas gandrīz 3 nedēļas, jo jaunajam cilvēkam sāka šķilties zobi (apmēram 3 nedēļas pēc tam, kad bija pārdzīvotas kolikas, kad arī ar miegu bija kā bija), raudāju teju katru otro stundu (no kā uzvilkās arī bēbis un sāka nekakā un pēc tam arī švakāk ēst :) ). Un tad jau vienā mirklī sāk šķist, ka vīrs iesaistās par maz (nav taisnība) un pašai jumts brauc (taisnība) un nolēmu, asarām birstot, ka jāuzraksta vīram, kā es jūtos un arī jāatvainojas par savu ne pārāk pieskaitāmo stāvokli. Asarām vēl aizvien birstot, visu uzrakstīju, palika vieglāk un... kad jau rakstīju pēdējās rindkopas, izdzirdēju salūtu sava mīļā puikas pamperī! Ak, Tavu prieku! Aši aši mēģinot pabeigt iesākto, izdzirdēju vēl pāris „sprādzienu”! Un te pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm manā galvā atausa patiesībā- mammīt, atbrīvojies! Un, ja tas nozīmē rakstīt un izrakstīt visu, kas sakrājies, tad- lai iet!

Nu mīļie, tad lai iet arī! Ceru, ka kādam satrauktam prātam mani prātuļojumi būs kā oāze tuksneša vidū. Bet, ja viss šis šķiet absurdi un no sērijas „mūsu laikos bija grūtāk un mēs tikām galā labāk”, ceru, ka vismaz pasmaidīsit un dzīvosiet tālāk ar apziņu, cik labi tiekat ar visu galā un „redz cik labi, ka citiem iet grūtāk”. Jo arī tā ir forša apziņa, kas reizēm motivē pasmaidīt un izbaudīt dienu*. Bet žulti gan atstājam pie sevis. Vai vismaz kādā citā blogā :)Paldies, ka uzklausījāt un- uz tikšanos!

* bez liekulības. Kad, pārmocījusies no koliku izraisītās negulēšanas izlasīju, ka Liepājā piedzimuši trīnīši, man palika vieglāk. Nopietni. Jo mans viens, mīļais, taču spalgi bļaujošais un gulēt nedodošais, ir tikai viens :) un man noteikti ir vieglāk!