Pieņemšana

Rit 4.diena, kopš esmu atgriezusies no Ineses un Tomu Prisjolkovu sarūpētās un izlolotās 3 dienu kopā sanākšanas. Jau braucot turp man likās- aprakstīšu teju katru dienu te un pēc tam noteikti arī būs ko teikt. Un ir tā, ka iekšā ir, bet ārā nenāk :) Ir sajūta, kad katrs nervu galiņš ir vēl tik ļoti jūtīgs un mazliet kails. Tik kolosāla sajūta un tai pat laikā tik ļoti trūkst sazemējuma, ka pārvietojos un arī domāju neskaroties zemi. Taču es zinu, ka es vēl ilgi par to rakstīšu, rāmi un lēnām šķetinot vaļā to milzīgo zinību un sajūtu mantojumu, ko atvedu no Jumurdas muižas.

Viens no pamatīgākajiem ieguvumiem pēc šīm 3 dienām ir sajūta par pieņemšana. Jau kādu laiku runāju par to, ka mums ir jāpieņem otra izvēle, izskats, uzskati un vispār viņš viss, kā viens veselums. Taču pa īstam sapratu un pieņēmu sev tikai tagad. Jā, bija meitenes, kas mani kaitināja- bija par skaļu, par klusu, par redzamu, par neredzamu.. un tā bez gala un malas. Nu Tu zini :) Un tad kaut kas noklikšķēja un es ļāvos. Un ieraudzīju- cik mēs visas kolosālas, cik dažādas, cik foršas, nu waaauuuu :) Un pieņēmu visu, visas, ikkatru jaunu pieredzi un mirkli. Vienkārši nojaucu prāta barjeras un ieraudzīju ar sirdi. Un varu teikt- tā ir daudz skaistāk dzīvot :)

Un vēl- es beidzot pieņēmu sevi. Par to tik liels paldies Inesei, kura teica apmēram tā. Dodoties uz kādu pasākumu, mēs bieži vien cenšamies pielāgoties apstākļiem, izskatīties labāki kā esam, sēdēt tā kā pienākas, neiet uz tualeti vai padzerties, lai tikai neiztraucētu kopējo atmosfēru vai kaut kādus iedomātus standartus. Un tad kļūstam nīgri un abižojamies uz tiem, kuri organizēja pasākumu, kurā mēs esam jutušies neērti. Bet patiesībā, tikai un vienīgi es pati esmu atbildīga par to, kā es jutīšos šajā pasākumā, vai, pareizāk sakot- ikvienā dzīves situācijā. Un es atļāvos sēdēt uz grīdas, es dzēru tēju, kad man gribējās un, jā, es atļāvos neiet uz ndarbību tad, kad jutu- man vajag pauzīti, vajag pabūt ar sevi. Un tā nav necieša pret organizatoriem, tā ir cieņa pret sevi un ikvienu dalībnieku, jo nākošajā mirkī, kad mēs tiksimies, es dāvāšu laimīgu, enerģijas pilnu un smaidīgu sevi. Forši taču, vai ne :)?

Nu re, iekšā vēl tik daudz ko teikt, bet ārā nenāk. Taču atkal vajag brītiņu, lai to visu apdomātu un varētu nonākt pie nākošās atziņas.

Lai forši :)

Mīlestības valodas

Gandrīz kā tradīcija ir tas, ka 5dienas man ir pārdomu dienas :) Un tāda pati ir tradīcija, ka, ja es nepieeakstu domu uzreiz, tā sēž un sēž un ne īsti laiž vaļā, ne arī raiti rakstās. Šoreiz ir tāpat un rakstiņu iesāku teju pirms nedēļas un, redz, turpinu tik šodien. Bet, kā ne reizi vien esmu teikusi- manai mammai ir kolosāls teiciens par to, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.

Šooreiz mana pārdomu tēmu ir par mīlestības valodām. Pagājušās nedēļas lekcijā ķiķinām un smejamies, bet kaut kur sirdī saprotu- tas ir daudz dziļāk un jūtīgāk, nekā mēs te runājam. Sākšu šoreiz no beigām- ar tām sajūtām, kas manī iesēdās un nelaiž vaļā.

Pirmā no tām- tik ļoti ļoti žēl, ka es to visu nezināju ātrāk, kad tētis vēl bija dzīvs. Pirmo reizi ir sajūta, ka tik daudz kas varēja būt citādāk, ja es vien mācētu toreiz ieklausīties, saprast un arī atbildēt. Tagad es zinu, kādā mīlestības valodā viņš runāja. Ne miņas vairs nav tās uzmācīgās sajūtas, ka mani varbūt līdz galam nemīļo vai vēl kas tamlīdzīgs. Ir tāda saldsērīga sajūta, ka, iespējams, viņš jutās ļoti vientuļi un tā, ka mēs viņu līdz galam nesapratām. Tāds apburtais aplis, kur viens uz otru mazliet uzmet lūpu. Ja es visu šo būtu zinājusi agrāk, es ar pilnīgi citu attieksmi attiektos pret visu, ko tētis man stāstīja, rādīja, kā viņš komunicēja.

Līdzīgas sajūtas ir arī par omītēm. Droši vien daudziem no mums ir tā, ka, ja omītes zina, ka mēs ieradīsimies, viņas sāk šmorēt ja ne nedēļu, tad vismaz dienu iepriekš gan. Un tas nekas, ka mēs braucam no viesībām, mums ir diēta vai vēl nezin kas. Tagad es zinu, ka tā ir omīšu mīlestības valoda un arī to, ka atsakoties to visu nogaršot, mēs neviļus aizskaram omītes un negribot pasakām, ka mums tas nav vajadzīgs. T.i.- man, omīt, Tava mīlestība nav vajadzīga. Eh..

Bet ir labi kā ir. Tādēļ uzreiz pēc lekcijas steidzu mājās un sāku izvaicāt savus mīļos- kā Tev šķiet, kāda ir Tava mīlestības valoda? Un atklāju tik daudz ko jaunu gan par mammu, gan par vīru. Domās pārskrienu pāri dzīves situācijām un sāku aizvien skaidrāk apjaust savu draudzeņu, radiņu un kolēģu valodas. Jo, tā jau ir. Ja es runāju ķīniski, bet otrs franciski- nekas labs neizdosies. Labākajā gadījumā mēs aiziesim katrs uz savu pusi. Sliktākajā- paspēsim saķildoties, mēģinot iestāstīt, ka mana valoda ir tā pareizā.

Šonedēļ no grāmatu plaukta tiek nocelta Gerija Čepmena grāmata Mīlestības Valodas (te arī links uz www)- mazliet citas, kā izrunājām ar skolotāju. Bet tas nekas, jo mīlestībai ir miljons izlokšņu, pat ja galvenie virzieni ir kādi pieci līdz septiņi. Un ir fantastiski, ja esam tik gudras, ka spējam kaut mazliet sadzirdēt un saprast tās visas. Jo cilvēkam nekas nav patīkamāks kā tas, ka viņu saprot. Tātad mani te mazlietiņ mīl un es te esmu gaidīts.

Un redzēsi- ilgi nebūs jāgaida. Kāds cits. sajutis, ka viņa mīlestības groziņš pildās, steigs piepildīt arī Tavējo. Skanēs varbūt mazliet naivi, bet mīlestība izglābs pasauli. Tā tam būs būt :)

Lai mīļojās :*

Būt brīvam

Teju katru vakaru ejot gulēt, man ir savs mazais rituāls- maza pateicības lūgšana savējiem par pavadīto dienu. Un visfeinākais tajā visā ir tas, ka lai kāda arī būtu diena- pat ja ne pārāk forša, šķietami tukša vai kā citādi nav gājusi pie sirds- absolūti vienmēr ir kaut viena maza lietiņa par ko būt pateicīgai tieši šodien.

Un vakardien to pateicību bija tik daudz, tik fantastiskas, tik superīgas un, šķietami, tik ļoti ikdienišķas un ierastas, ka es ar katru šūniņu sapratu, cik viss ir superīgi forši un, ka pilnīgi neviens man neiestāstīs pretējo.

Aizvakar, braucot no viesībām, kurās viss nebija tik ārēji forši kā gribētos (bet, kas man lika saprast, cik ļoti forši viss ir mūsu ģimenē), vīram atzinos- es labāk izskatīšos ne tik gudra kā pārējie, varbūt man nebūs ko piebilst par to vai citu sabiedrībā diskutējamu tēmu, bet es izvēlos būt laimīga. Es aizvien biežāk pārgriežu TV vai radio, ja skan ziņas, es nelasu interneta portālus, Facebook es ritinu garām negatīvos ierakstus un vispār aizvien retāk to izmantoju. Jo tas vienkārši piesārņo manu ēteru.

Patiesībā tā dzīvoju jau veselu nedēļu un 2 dienas. Paldies mīļajiem, kuri aizveda mūs uz Zīmju Centru un lika paskatīties uz lietām citādāk. Un zini? Šo laika sprīdi laiks rit lēnāk. Pēkšņi es paspēju izdarīt, sajust, redzēt, dzirdēt un uzzināt vairāk. Un, pats galvenais- tieši to, kas ir svarīgs man un maniem mīļajiem. Laimīga :)

Bet es vēl aizvien atzīstu, ka man ir vidēja smaguma atkarība no telefona- es to bakstu un spaidu vietā un nevietā. Es čekoju e-pastu, facebook un Instagram. Jo kaut kur vēl aizvien gruzd sajūta, ka kaut ko varu palaist garām. Ir labi, ka apzinos, ka tā es nevis palaižu kaut ko garām, bet tieši bakstoties es palaižu garām īsto dzīvi. Ja dienas vidū pastaigāsi pa ielām un pavērosi cilvēkus, ievērosi, ka 70% skatās savos telefonos. Riktīgi zombiji. Tas vien par %10 motivē samazināt to laiku, ko es pati pavadu skatoties savā tālrunī. Mans iekšējais mērķis ir izmantot telefonu brīžos, kad tas zvana vai arī ir iepīkstējies vismaz reizes 7. Un palikt sociāli neaktīvai i-vidē, bet aktivizēties tieši klātienē. Nu kaut kā tā.

Rezumējot visu augstāk minēto- patiesībā tā ir cieņas izrādīšana sev un saviem mīļajiem. Jo nekas mūs nevada/ neierobežo vairāk, kā atkarība no kaut kā. Un nav jau būtiski, vai tas ir alkohols, cigarete, ēdiens, internets vai būšana sociāli aktīvam elektroniskajā vidē. Lai dzīvo skaidra galva un dzīvas attiecības:)

Priekā!

Un ir tik labi

Ir mazliet pāri sešiem no rīta un es pieceļos no tā, ka mazais ķipars pa miegam virpina man matus. Neskatoties uz to, ka vakardien aizvadīts tiešām grūts treniņš un pilnīgi katrs muskulis paceļ balsi, cik ļoti viņam gribas vēl pasnaust, ir tik labi :) ļaujos pasapņot par skaisto nākotni, sajūtu saules glāstus uz savas ādas un dzirdu jūras šalkoņu (lai arī ārā vēl tumšs un dzirdami tikai pirmie uz darbiem braucošie auto). Ir tik super labi.

Šķiet, tieši vakar vakarā ar mani atkal ir noticis reality check, kas šoreiz ir gan atgriezis realitātē, liekot novērtēt visu, kas man ir, gan arī pacēlis centimetrus 7 virs zemes. Un liels paldies par to Pavasara Studijas Ineses atradumam- Sirds Siltuma Darbnīcai. Tā ir organizācija, kura dāvina zeķītes, cepurītes, sedziņas un daudz ko citu priekšlaikus dzimušiem bērniņiem un viņu vecākiem. Nezinu kāpēc, bet vakar, vēlā vakarā tā vien nevarēju atrauties ne no Ineses raksta, ne no SSD mājas lapas- lasu, iekšēji sildos un jūtu, kā enerģija aug un aug un aug un nu jau tā, ka asaras izsprāgst un viņa tik turpina augt :)

Lai arī nedēļas 3 rokas pie rokdarbiem neceļas, vakardien eju gulēt ar sajūtu, ka nevaru sagaidīt, lai ķertos klāt un sāktu darināt mīļās lietiņas kādam, kura vēl nemaz nav starp mums, bet kurš pēc neilga laika jau būs tik nepacietīgs, ka skries laukā satikt savus mīļos pirms laika. Un mēs visi būsim gatavi, vismaz ar mīļām zeķītēm un cepurītēm, lai nesalst arī ārēji, jo iekšēji mamma un tētis sildīs ar savu mīlestību tā, kā neviens :)

Un es nevaru aizmigt. jo nespēju beigt mīļot un bučot savu dēliņu, kurš pa miegam stumj mani prom, jo es traucēju mierīgi šņākuļot :) Un es saprotu to, cik liela svētība man ir tikusi. Cik labi ir tad, kad viss ir labi. Un šonakt mēs čučam visi kopā, lielajā gultā. Un ir pilnīgi vienalga, ka tā nav labi un lieliem puikiem jāguļ savā gultā. Šonakt mums visiem miedziņš ir tik mīļš, kā vēl nekad. Jo ir bijis tāds kārtīgs reality check.

Ik pa laikam mums kāds aizrāda, ka nu jau vajadzētu iespringt, ka Valters vēl neceļas četrrāpus, vai vēl labāk- jau stāvus. Un es saprotu, ka man ir vienalga. Lai tik springst :) bet vispār būtu labāk, ja paņemtu adāmadatu, tamboradatu vai šujmašīnu, un to saspringumu novirzītu tam, lai uzdarinātu ko tiešām nepieciešamu tam mazajam cilvēciņas, kurš steidzas visam pa priekšu un druscītiņ par ātru. Un es iekšēji saku paldies savam puisītim, kurš nesteidzās, kurš pat mazliet kavējās un arī tagad paķiķina par ārstu standartiem un visu dara tā, kā pašam patīk :)

Rakstu un smaidu. Jo es zinu, ka es varu un kā es varu palīdzēt. Un tā ir tik laba un tik svētīga sajūta. Paldies par to :)

Lai Tev burvīga, piesātināta, mīļa un svētīga diena,
Es :)*(:

Par raidītājiem un saņēmējiem

Jau otro reizi dzīvē dzirdu domu par to, ka mēs esam kā uztvērēji un raidītāji vienlaikus. Kā tādas lielas telefonu operatoru stacijas. Vai arī radio, vai televīzijas, vai kosmosa. Katram pēc patikšanas un varēšanas :) bet doma viena un tā pati- kādas vibrācijas raidīsi, to arī saņemsi.

Ne velti mana mamma visu manu apzināto mūžu pa jokam ir teikusi- laid pozitīvos burbuļus, tad viss būs labi. Atceros, bērnībā ampelējoties smējāmies, ka tagad jāpasēž un jāpaburbuļo. Un skat, paiet gadi un to pašu lasu gudrās grāmatās un klausos semināros. Un atgādinu sev, ka vairāk jāklausa mamma :)

Bet doma visam viena un tā pati- mēs katrs pats veidojam savu likteni un ittin visus apstākļus, kas ar mums notiek. Neapzināti, kaut kad senākā vai ne tik senā pagātnē mēs esam veikuši pasūtījumu un tas kādā brīdī mūs noķer un piepildās. Ne tikai labie sūtījumi, bet arī ne tik feinie. Un visgrūtāk ir pieņemt to, ka ja mūs kāds abižo, pasaka ko nevēlamu, vai arī mēs paši sataisām ziepes un pēc tam domājam, kā tas vispār varēja notikt- arī to mēs neviļus esam pasūtījuši, palaižot ēterā ne tik patīkamās domas.

Kādu brīdi atpakaļ lasīju grāmatu "Noticēt sev", kurā Visums ir aprakstīts kā liela datorprogramma. Pavisam vienkāršojot, secinājums ir tāds, ka mēs katrs ar savu domu spēku esam iekodējuši sevi vai arī ļāvušies, lai kāds uzraksta mūsu dzīves kodu. Lai arī izklausās diezgan fatāli, labā ziņa ir tāda, ka mēs katrs pats arī varam ieprogrammēt to, lai ar mums notiek visfeinākās lietas. Ir jātic no visas sirds, jāmaina sava domāšana un lietas aizies. Par to pašu runā "Secret", Džo Vitāle, Robins Šarma, arī mūsu pašu foršās meitenes Inese Prisjolkova, Inta Blūma, Dzīves Mākslas Akadēmijas lektorītes u.c.pozitīvie cilvēki.

Lai kā negribētos atzīt, negatīvi un kašķīgi domāt ir vieglāk. Ņemot vērā apkārt esošo negatīvo informāciju, nav diži jāpiepūlas, lai iekristu lielākā vai mazākā panikas grāvī. Daudz grūtāk ir piebremzēt ikdienas skrējienu, ieklausīties sevī, apslāpēt to troksni galvā, kas rodas brīdī, kad saki sev:"tagad nedomā neko" un sākt domāt riktīgi pozitīvi. Nu tā forši un krāsaini. Ir jāpieliek pūles, lai nesaķertu kreņķi brīdī, kad kāds uzburkšķ, kaķis kārtējo reizi saplēš tualetes papīra rulli, bebītis ir dusmīgs un nav nomierināms vai arī kāds tuvinieks "vienkārši mani nesaprot". Tāpēc, ka tajā brīdī ir jāuzņemas atbildība un jāatzīst- mīļā, es pati šo situāciju kaut kad esmu uzsūtījusi. un Visums jau nesaprot, vai Tu pajokoji, domāji, ka Tu to nemazām negribi vai arī, ka tas tāds joks vien bija. Pasūtīji un dabūji. Paciņa nosūtīta. Punkts.

Labā ziņa ir tā, ka mēs esam brīvas gribas būtnes. Mēs varam darīt visu, ko vēlamies. Ja ne fiziski tagad un uzreiz, tad sapņos gan. Mēs varam izsapņot, izjust un izgaršot sākumā sirdī. Un audzēt to superīgo labsajūtas izjūtu līdz brīdim, kad tā mūs pārņem tik ļoti un tik dzīvi, ka nav cita varianta kā vien tam piepildīties dzīvē. Mūsu varēšanai nav griestu. Vien tie, ko mums uzliek mūsu prāts. Tādēļ vēl aizvien pagarinu prāta atvaļinājumu un turpinu dzīvot ar sirdi. Un šodien plānotājā ierakstu tikai vienu darbiņu- mazliet pasapņot :)

Laižam prātu brīvdienās

Šodien kaut kas pavisam jauns- kopā ar mīļajiem pabijām Jaunmoku Pils Zīmju centrā. Tā bija pavisam nepazīstama un unikāla pieredze man, ko iesaku izbaudīt ikvienam interesentam. Neiedziļināšos kas un kā, ja vēlēsies un būs lemts- es ticu, ka atradīsi veidus un ceļus kā tur nokļūt. Bet ne jau pakacināt šoreiz vēlos, bet dalīties savās sajūtās :)

Ilgi, pārāk ilgi mans prāts ir valdījis pār manu dzīvi. Licis uzdot jautājumus un meklēt pierādījumus tur un tad, kad tas nemaz nebija jādara. Mirkļos, kad bija tik vien jāizdara, kā jāatver sirds un jāļaujas. Pārāk ilgi un uzstājīgi tas ir licis lasīt un klausīties negatīvās ziņas medijos un spiedis pakļauties negatīvajam informācijas vilnim un sabiedrības noskaņojumam. Pilnīgi un noteikti pārāk ilgi tas ir neļāvis noticēt, ka es varu paveikt/ sasniegt/ izbaudīt/ sajust tik daudz, cik pati vēlos. Tas ir- neierobežoti! 

Tāpēc es esmu nolēmusi uz laiku savu prātu sūtīt atpūta vai arī, ja tas neļausies, uz laiku iespundēt kādā tālākā kaktiņā, lai tas netraucētu tajā feinajā sevis iepazīšanas procesā. Es vēl īsti nezinu, ko tas īsti nozīmē. Iespējams, es uz kādu laiku nerakstīšu, bet, varbūt gluži pretēji- es rakstīšu tik bieži kā vēl nekad :) Iespējams, es daudz un dikti lasīšu un apmeklēšu vēl nedzirdētus seminārus. Bet, varbūt, es iešu garās jo garās pastaigās un negribēšu nevienu satikt nedēļām ilgi.

Mūsu, ar prātu, kopīgajās/ šķirtajās brīvdienās mans vienīgais mērķis ir atpūsties un ļauties pašai sev. Bez prāta cenzūras un kontroles. Sadzirdēt sevi, savas patiesās vēlmes un iegūt harmoniju sevī. Redzēsim, kā man ies :)

Šovakar es, tā vietā lai tīrītu māju vai kā citādi šeptētos, zīmēju mandalas. Jā, un arī baudu glāzi fantastiska, atdzesēta, baltā gruzīnu vīna. Prāts teiktu, ka galīgi nav feini un vēl tak var kaut ko uzspēt šovakar. Bet sirds saka- mīļā, Tu esi tā vērta, tieši šovakar un tieši šobrīd.

P.S. un zini, lai cik smieklīgi nebūtu, man šovakar paralēli atkal multfilmu terapija- Vall-e. Iesaku noskatīties sākumu. Cik ļoti Ieva ir kā mēs- visu varošās un skrejošās sievietes. Ja kaut kas nokaitina, varam veselu ostu uzspridzināt. Savā visu varēšanā varam pat nepamanīt kādu, kurš mūs burtiski dievina. Bet ir labi, jo es zinu, ka beigas šim stāstam ir tik feinas, ka man, lielai meitenei, katru reizi nobirst pa aizkustinājuma asarai :)

Samīļoju,

Es

Lolita vs Sieviete, kura skrien ar vilkiem

Pēdējā laikā cilvēki man apkārt mainās. Tik strauji, ka es nespēju izsekot līdzi. Kardināli maina nodarbošanos, aiziet no labi apmaksātiem darbiem, lai sadzirdētu paši sevi, uzsāk mācības jau briedumā, sāk sajust un redzēt vairāk. Tas notiek tik strauji, ka pāris reizes esmu pie sevis nodomājusi- ja nu kāds no augšas izdomā, ka es arī esmu sarunu/ tikšanās vērta, tad lai tas notiek tā saudzīgi. Vēlams ne balsī runājot vai pēkšņi parādoties uz mana dīvāna. Tarakānu reiva ballīte galvā garantēta. Un uz ilgu laiku :)

Bet šķiet, ka sarunu vērta es esmu gan. Tā. Nepareizs formulējums :) Protams, ka es esmu sarunu vērta! Un tāpēc mani uzrunā caur sarunām ar līdzcilvēkiem, ar rakstiem, ar komentāriem. Ar visu to, kas manu saprātu notur vietā, bet tomēr iekustina domāšanu. Šoreiz par sievišķību. Jā, jā, atkal :)

Ir sajūta, ka šobrīd sabiedriskā domāšana par šo tēmu šļūc no viena grāvja otrā. Viena fronte mācās visu par sievišķību kā īpašību, ko mēs esam pazaudējuši kaut kad ap bērnudārza noslēguma pasākumu un 1.klases 1.semestra beigām. Tā ir tā vieglā, gaisīgā būtne, kas ir tik mīļa, tik paļāvīga, tāda, kuru gribas saudzēt un lolot. Tāda, kura var stundām gozēties pie spoguļa, pucēties, jo tā gribas, nevis vajag. Kurai vajag tādas kurpītes un ne citas un tāda, kura var mīļi piecirst kājiņu, ja viņai liek nest kaut ko pārāk smagu. Tāda, kādu mūs, protams, mazliet pieaugušākā veidolā, vēlas redzēt mūsu mīļotais cilvēks.

Un otra fronte skrien kopā ar vilkiem. Tāda savvaļīga, mežonīga, negrib pakļauties sabiedrības spiedienam par pārmērīgo pucēšanos*. Nu un kas tad ir pareizais un kurā grāvī lekt iekšā?

(Atkāpe pa vidu par to, kas mani atrada ar raksta palīdzību. Es zinu, ka Baibai Kranātei ir sava jogas studija, kura, turklāt, atrodas ļoti netālu no manām mājām un pat ēkā, kur reiz es mēnesi strādāju. Gana liela sakritība, lai es tur kaut reizi būtu degunu pasildījusi. Bet nē, es tur neesmu bijusi un neko vairāk arī par studiju nezinu. Bet tā nu lūk vakardien nezin kādu apstākļu rezultātā nonāku līdz Baibas dienasgrāmatai un tur tik forši aprakstīts šis laiks tieši no šī skatu punkta- sava sievišķā/ vīrišķā "es" atrašana un pieņemšana. Nepārstāstīšu, kas tur īsti bija, labāk izlasi to pati te :) )

Šomēnes arī žurnāli lutina ar foršu domvielu- gan "Santa", gan "Shape" ir divas burvīgas grupu (pie tam abas) intervijas ar kolosālām sievietēm. Tēmas it kā dažādas, bet tomēr tik līdzīgas- sieviete, sievišķība, seksualitāte un sekss. Un, jā, arī Martas Kukarānes intervija "Shape" ir tiiiik apēdama. Man ļoti patika. Es tik ļoti ieraudzīju viņas teiktajā sevi pirms pāris gadiem! Bet tagad esmu cita es. Absolūti citām šķautnēm un uztveri. Es drīzāk teiktu, ka tās asās šķautnes ir noapaļojušās un kļuvušas krietni vien pūkainākas.

Es esmu pacifiste pēc dabas- man patīk un man vajag mieru, tāpēc es neiešu aizstāvēt vienu no virzieniem. Bet es esmu noformulējusi pati sev, ko man nozīmē sievišķība un kā es jūtos tajā labi. Tas gan nenozīmē, ka esmu ļoti zinoša šajā jomā. Zinātkāra gan :) Un tāpēc es uzsūcu visu kā pirmklasnieks un priecājos par katru panākumu šajā jomā. Dažas pieturaszīmes no manis:

# Man sievišķība tomēr nozīmē maigumu un paļāvību. Arī pakļāvību, bet tik tālu, lai es justos komfortā un labi. Es ticu, ka mēs vēl aizvien, pat ja tik dziļi, ka mazliet jāpameklē, esam maigais dzimums. Mēs alkstam būt "za mužem"- aiz vīra, viņa azotē un gādībā
# Sievišķība man arī nozīmē skaistumu. Skaistums nav kaut kas šablonisks un viendabīgs. Nē. Tas ir skaistums dažādībā, variācijās, krāsās. Bet tas ir arī vizuālais, garīgais un emocionālais baudījums gan manam vīrietim, gan man pašai. Es neuzskatu, ka mums visām ir jāseko sabiedrības uzliktajām prasībām- jāsver tik, jābūt gariem nagiem, matiem un jāvelk tas vai šitas. Mums ir jājūtas skaistām no visas sirds, tad arī citām tādas šķitīsim
# Sievišķība man nozīmē arī kaisli un mežonīgumu. Seksualitāti tādā rosinošā, modinošā, briedinošā mērogā. Mīlējoties izstrādājas tik daudz pozitīvas enerģijas, ka ar tās palīdzību var gan radīt bērniņu, gan rosināt vīrieti sasniegt visā dzīvē vēl neredzētus augstumus un.. gūt baudu. Jo arī tā ir viena no sievišķības priekšrocība- gūt baudu it visā, ko vien mēs darām. Seksualitātes piesātināti mirkļī ir tas īstais brīdis, kad laist tos savus iekšējos vilkus izskrieties :)

Pēdējās dienās aizvien vairāk domāju par seksualitāti tādā dziļākā izpratnē, kā rosinošo spēku, kā kaut ko mūsu katra zemapziņā mītošu mītisko tēlu. Un saprotu, ka es nemaz nezinu, kas viņš ir un kur īsti mīt. Un jo vairāk es par to domāju, jo lielākas aizdomas mani māc, ka ļoti daudziem no mums ir tieši tā pat. Mēs neesam izpētījuši sevi, savas tieksmes un baudas avotus, savu slēpto potenciālu. Jo visu laiku no muguras velkas postpadomju domāšana, ka tā  nepienākas, tas nav ētiski un morāli pieņemami. Bet man arī liekas, ka jo cilvēki būs apmierinātāki ar sevi, jo mierīgāka, drošāka, skaistāka un foršāka pasaule būs. Vairs neriesim viens uz otru kā vilki un vilcenes, bet murrāsim kā dīvāna runči, kuri reizēm, tādos jaukos un foršos mirkļos pārvēršas par lunkaniem leopardiem :)

Un ko par to domā TU ;)?

Tādas lūk pārdomas šim rītam :)
Lai nerātna nedēļas nogale :*

*ai nejaukais "ES" ņēmis virsroku un neviļus aizvainojis kādu, kuram grāmata "Sievietes, kuras skrien ar vilkiem" ir ļoti mīļa. Tāpēc nejaucības šoreiz paliks tiem, kuri paspēja izlasīt.
Savukārt es šo grāmatu neesmu lasījusi un man šīs nosaukums šoreiz saistās tikai un vienīgi ar augstāk minētajiem rakstiem. Un katrs jau mēs izlasām to, kas mūs tai brīdī satrauc, vienalga vai runājam par galējībām vai pilnīgi pretējām lietām...arī es pati, un diezgan bieži.
Tāpēc nepiesarņosim prātu, labāk sabučosimies un lai dzīvo miers un saticība :)

P.s. mana mācība šodien- ja gribi dzirdēt viedokli, esi gatavs par to pastāvēt. Man vēl jāmācās ;)

Īstās sarunas, īstajā laikā un vietā

Reizēm Dieviņš man uzdāvina negaidītas, riktīgi foršas sarunas. Tās var būt pašai ar sevi, ar maniem mīļajiem, tā var būt negaidīta tikšanās, necerēti labs pasākums, īsziņa, varbūt čatiņš Facebook vai Watsapp. Patiesībai jau izpausmes formai nav nozīmes. Pēc tam vienkārši ir tā labā sajūta- jā, tas bija piepildoši un domāt rosinoši.

Abas šīs sarunas pilnīgi negaidot izvērtās ar manām bijušajām kolēģēm. Un.. par darbu :) pirmā ar meiteni, kura jau divas reizes ir izbaudījusi, kā tas ir- atgriezties darbos no bērna kopšanas atvaļinājuma. Jau kādu laiku darba vieta ir viena un stabila, taču, kā jau mums, meitenēm pienākas, reizēm uznāk pārdomas- vai šī ir īstā? Un tā, vārdu pa vārda runājam un saprotam, ka abas esam tajā mirklī un brīdī, kad sirds prasa piepildījumu, nevis karjeras kāpnes. Un gandrīz vienlaikus pajokojam, ka būtu feini pasaimniekot kādā kafeinīcā :) Viņa min, ka kolēģe jau 3. gadu pēc kārtas rudens sezonā ņem atvaļinājumju, lai dotos ceļojumā palīdzēt vīna darītavām novākt vīnogas. Kolosāli :)! Sarunas izskaņā vienojamies, ka mums jau nav augstas prasības darbam. Tikai tāds, uz kuru gribētos iet un lai tajā dvēsele dziedātu. Skaisti, vai ne :)?

Otrā saruna bija pavisam negaidot, kad šodiena atnesa randiņu ar otru manu kolēģīti. Arī viņai laiks atgriesties no bērna kopšanas atvaļinājuma. Tikai pretēji tam, lai šī lieliskā sieviete atkal atsāktu darbu ofisā, viņa izcili nokārtoja visus eksāmenus un iestājās mācīties fizioterapiju un iekļuva budžeta grupā. 29 gadu vecumā :)

Runājam par šo un to, par bailēm zaudēt materiālo neatkarību un arī par to, ka kopējais ģimenes budžets vairs nav tik liels. Un viņa saka- zini, es nekad neesmu bijusi tik laimīga, kā šobrīd! Man vairs nevajag manikīru, pedikīru un citas skaistumprocedūras. Es esmu laimīga!- Un es skatos uz viņu un saprotu, ka es nekad neesmu viņu redzējusi tik skaistu un plaukstošu :) Es zinu, ka viņai dvēsele dzied. Un arī manējā pievienojas, klusiņām dungojot līdzi :)

Un vēl mazai atkāpei, viņa saka- neticēsi, bet tas līdzekļu trūkums sāk kompensēties vīra darbā. Pilnīgi negaidot viņa ienākumi ir palielinājušies. Es no sirds un pavisam ticu un pārliecinos, ka tad, ja sieviete ir laimīga, ģimenē ienāk miers, labsajūta un arī materiālais nodrošinājums. Būs pie tā jāpiestrādā vēl jo jaudīgāk :)

Foršas tās manas sarunas. Ļoti iedvesmojošas un pārliecinošas, ka es esmu uz sava īstā ceļa, vai arī pareizāk sakot- es vismaz virzos pareizajā virzienā, lai to atrastu :)

Lai Tev arī īstais ceļavējš pretim tam, ko vēlies tieši Tu!
:)

Reality check

Laiku pa laikam ar mani notiek mazi atgadījumi, es dzirdu kādu frāzi, vai kaut kas notiek manu tuvāko cilvēku dzīvē. Tādi pieturas punktiņi, kas liek saausīties, paskatīties uz manā dzīvē notiekošo no malas, izvērtēt, mainīt. Tādas mazas manas realitātes pārbaudes.

Esam atgriezušies no ceļojuma. Ir sagurums, ir prieks par atgriešanos mājās, ir atziņu bagāža, ko kādu brīdi vēl atcerēties un pārdomāt. Bet lēnām atkal dzīvē atgriežas ikdiena un parādās mazie burkšķīši- te atstāti netīrie trauki, te nevaram izdomāt ko darīt vakarā, te vēl kaut kāds pilnīgi sīks un nebūtisks lūpas uzmetiens. Un tad manās rokās nonāk septembra "Santa" un pirmais pats no sevis uzšķiras raksts/ pārdomas, ko stāsta Ērika Niedras mīļotā sieviete. Par to, cik daudz kopā piedzīvots, kā mazas ikdienas lietas atgādina tikai par viņiem abiem zināmo, kā kāds rīts bija pēdējais viņu kopdzīvē.. kā dēls nemanāmi pieauga pāris dienu laikā, kā mainās iekšējā pasaule un dzīves uztvere kopumā. Cik skaudri, skarbi, patiesi, bet vēl aizvien mīlestības piepildīti viss turpinās. Jo nāve nav beigas. Un es raudu. No skumjām. no līdzpārdzīvojuma par vēl neizdzīvoto, un arī no milzīgas pateicības, ka man ir šodiena. Un ikdiena vairs nemaz nešķiet ikdiena. Šodiena ir mūsu svētki, jo ir. Samīļoju vīru, dēliņu, kaķus, kuri mani satracina jau nākošo 5 minūšu laikā. Un esmu bezgala pateicīga, ka man viņi ir. Reality check.

Kārtējais vētrainais rīts, ņemšanās, darbošanās. Ai, atkal nevaru izdomāt ko vilkt, liekas, ka kāds puskilograms klāt, matu saknes ataugušas, dikti gribas vēl uz kādu semināru, ko lai šodien padara.. Un es redzu, ka mans mammuks šodien tāds mazliet citāds, mazliet savāds. Izrādās, manu rīta čalošanu par neko apsteidzis telefona zvans par klasesbiedrenes aiziešanu. Nē, nav ārkārtīgu skumju. Ir tikai apjukums, ka cilvēks, ar kuru ne tik sen apspriesta kāda pacienta slimības vēsture, vairs vienkārši nav. Un pēkšņi mūsu saruna kļūst dziļa un mierīga. Par to, ka viss dzīvē notiek tik neparedzami un vienā mirklī var mainīties jebkurā virzienā. Un saprotam, ka ir jāļaujas. SKaistajam, skumjajam, negaidītajam. Un mums ir iespēja dusmoties, priecāties, pieņemt zināšanai un būt pateicīgiem par to, ka visas šīs pieredzes mums ir dotas. Reality check.

Mazais Valča vēl aizvien nerāpo. Uznāk īgnums- nu saņemies, sīkuci! Paskat- Sofija jau sēž, Una jau rāpo, Ričards piecēlies kājās! Apkārtējo spiediens par to, vai mazais jau kaut ko sācis darīt galīgi nepalīdz. Un tas nekas, ka 3 fizioterapeiti ir pateikuši, lai atslābstu un ļauju mazajam uzaudzēt muskuļus. Tāpat tā riebīgā pīkstoņa ausī- nu davāaaaaaai!! Un te manā acu priekšā parādās raksts par ģimeni, kurā meitiņai ir 5 gadi un viņa knapi iet un praktiski nerunā. Un izmisušie vecāki nezina, kas viņai kaiš. Un pēkšņi man šķiet, ka Valteram taču ir tāds progress- skat, viņš ir sācis līst, viņš jau var attaisīt atvilktnes un izrevidēt zemākos plauktus. Un es esmu tik mežonīgi pateicīga par katru attīstības pussolīti un paveikto blēņu! Reality check.

Jau pusotru mēnesi darbojos crossfit zālē. Jau bija piemirsies cik izmisīgi gaidīju ārsta apstiprinājumu, ka no fizioterapijas un trenažieru zāles drīkstu atgriesties vingrot. Un cik ātri man aizmirsās iekšējais solījums, ka es izbaudīšu katru nodarbību. Lēnām piezagās dusmas uz organismu, kurš neļāva ņemt smagākās ripas, uz sirdi, kas leca ārā pa muti pie mazliet ātrāka skrējiena un 10-tā burpees. Un pilnīgi negaidot sākās asiņošana. Un apziņa- bāc, un ja nu man atkal aizliedz vingrot? Un ko es tagad darīšu? Šoreiz gan mana īgnā un sevis žēlojošā "es" pieklusa manas jaunās "es" priekšā, ka es tak varu apgūt ko nebijušu- cigun, vai strip plastik, vai, piemēram, dejošanu pie stieņa :) un es skrienu uz maksas pārbaudēm, jo tieši no šīs dienas mana daktere ir 2 nedēļu atvaļinājumā. Un tad atskan vārdi- hmm, labajā pusē kaut kas nav lāgā, varbūt kāda cista izveidojusies. Un es saprotu, ka netikšana uz zāli ir mana mazākā problēma.. 30 mokošas minūtes, kurās saprotu, ka man šausmīgi patīk dzīvot. Man nevajag noskriet maratonu, uztaisīt 100 burpees no vietas vai izspiest muscle- up. Ļaujiet man dzīvot... Un te atskan dakterītes ķiķnāšana- ai, jums tak ir ovulācija :) Izrādās, tik hormoni nolēmuši uzrīkot ballīti un līdzēts būs ar dažām nekaitīgām zālītēm. Es tik ļoti izbaudīju vakardienas treniņu- bez smagiem svariem, darot tik, cikes varu. Un es iemācījos lekt ar lecamauklu :) Reality check.

Mazliet žēl, ka tikai šādos brīžos apzinos, ka lielākā daļa kreņķu ir patiešām nebūtiski un pat muļķīgi. Bet atkal esmu pateicīga, ka man ir iespēja mācīties no citu pieredzes un tik saudzīgas arī savējās. Paldies par to liels.

Es mācos paļauties un baudīt mirkli. Kad atlaižu visstingrākās pavadas un nojaucu visaugstākos mūrus, pēkšņi izrādās, ka aiz tiem ir visskaistākie iespēju dārzi un es varu skriet un lekt un pat lidot. Iesaku pamēģināt to arī Tev. Lai mūsu nākošais reality chack būtu nevis kā enkurs, kurš liek apzināties mirkļa vērtību no skaudrās puses. bet gan tāds, lai gribētos pilnā balsī saukt- Ak, Dievs, cik tas ir forši!! Tieši tā es to biju iztēlojusies savos visskaistākajos sapņos! Reality check :)!

Mīļoju