Pirmdienas piezīmes

Šī bija ļoti interesanta nedēļas nogale. Vispirmām kārtām- Parīzes teroraktu atskaņa bija jūtamas it visur- cilvēki par to runāja uz ielām, draugu lokā, sociālie tīkli mudžēja un ziņu kanāli vārījās. Un katram pašam radās savi secinājumi par notiekošo un- arī to, kā uz to visu reaģē sabiedrība.

Arī man. Uzreiz jāpiemin, ka saskāros ar ļoti savādām savām sajūtām, kuras mani pārsteidza nesagatavotu. Es biju dusmīga. Par to, ka cilvēki sociālajos tīklos sēroja un lika karodziņus un visādi citādi izrādīja savu atbalstu šajā Francijai grūtajā mirklī. Dusmas bija par to, ka cilvēki ikdienā viens otram nepievērš uzmanību, viens otru aprunā, dara pāri, aizvaino, nerūpējas par tuvākajiem, taču, kad notiek kas tāds, tik liels un ārprātīgs, metas iekšā notikumu virpulī. Man radās sajūta, ka tas ir kaut kādā veidā "stilīgi", būt kaut kā iesaistītam un cilvēks tādā veidā pats savās un citu acīs paceļ savu vērtību. Liekulības tirgus.

Un tad notika interesantākais- man iekaisa acs. Es 2 dienas nomocījos ar tik grauzošu sajūtu acī, ka bija pamatota versija par došanos uz traumpunktu. Šajās 2 dienās es neskatījos TV, nelietoju datoru un, galvenais- nebakstīju telefonu. Es biju 100% ar "šeit un tagad" sajūtu un izbaudīju katru mirkli. Midzinot mazo es nečatoju un nepētīju jaunumus mīļākajās mājas lapās. Es arī nelasīju un- nerokdarbojos. Es to nemaz nevarēju. Un bija tik riktīgi forši. Visinteresantākais- laiks gāja patiešām daudz lēnāk un es biju daudz daudz mierīgāka kā ikdienā. Pie tam- nejaušā kārtā vīriņš aizmirsa savu viedtālruni darbā, bez iespējām to atgūt līdz pat šodienai. Tas bija tik svētīgi :)

Un te savelkas abi stāsti kopā. Tā saka, ka ķermenis mums ir labākā ceļazīme un norāde, kad kaut ko darām nepareizi. Un vai gadījumā es pati nebiju kļuvusi par to liekuli un riebekli, kura metās ķidāt citus, pati neieskatoties, kā jūtos un ko domāju es pati? Noduru galvu un kaunpilni atzīstu- biju gan. Es kļuvu par to, kurai par visu ir viedoklis un kura nevis dzīvo savu dzīvi, ar centru sevī, bet gan kaut kā aplami.

Šodien izlasīju rakstiņu, ko rakstīja meitene Nadīna, kura šobrīd dzīvo Parīzē un kura tām visām šausmām iet cauri klātienē. Tik patiesi un pa īstam, ka katrs karodziņš, katrs līdzjūtīgais smaids un uzmundrinājums, katrs jautājums- kā tev iet?- tas tiešām palīdz. Un es atkal mazliet nokaunos. Tā nav liekulība. Tas ir tas, kā mēs katrs, esot tūkstošiem km attālumā, varam sniegt savu emocionālo atbalstu. Mēs nevaram būt fiziski tur klāt un apskaut un samī'ļot tos, kuriem to patiešām vajag. Bet mēs varam sūtīt simtiem gaišu domu un, piemēram, uzlikt karodziņu savai profila bildei FB. Sestdien gadījās būt blakus Francijas vēstniecībai. Un tas, cik daudz tur bija svecīšu un ziedu, cik daudz tur bija franciski runājošo cilvēku un viņu latviešu draugu- tas aizkustināja līdz asarām. Un es ticu, ka visas tās gaišās domas un silto sajūtu, ko sūtām mēs visi, lai kur arī mēs būtu- tas viss patiešām palīdz un stiprina.

Bet tomēr tas, ko es mācos no tā visa ir- mazāk skatīties, ko dara citi, mazāk salīdzināt un darīt citiem par prieku, mazāk bāzt degunu citu darbos un runās. Vairāk uzklausīt, vairāk būt kopā, vairāk būt šeit un tagad un bez telefona, vairāk ieklausīties savā bērnā, vairāk mīlēt un teikt to skaļi, vairāk baudīt.  Mēs nevaram paredzēt to, kas būs rīt un mēs nevaram novērst visu pasaules ļaunumu, bet mēs varam sākt paši ar sevi un saviem tuvākajiem. Mēs varam būt pa īstam un dzīvot pinu krūti šeit un tagad un- sākot ar šo pašu minūti!

Lai top!
Renāte

Ir veļu laiks..

Un kaut kā šogad tas ļoti ļoti jūtas. Tāds biezs un pilns un pārdomu bagāts. Šogad mani sapņos bieži apciemo tētis un omīte. Sākotnēji sabīstos, bet tad aprunājos ar mīļajiem un saprotu, ka ciemojas arī pie citiem un ļaujos šim mazliet burvelīgajam mirklim.

Šis laiks ir bagāts arī ar dziļiem un eksistenciāli būtiskiem jautājumiem. Kādēļ? Kā vārdā? Kā man justies un rīkoties tālāk?.. Vēl dziļākus šos jautājumus padara šodienas ziņu virsraksti par teroraktiem Parīzē. Nu kādēļ tā?..

Bet lai cik smagi būtu apkārtējie notikumi un kādi jautājumi mūs arī neplosītu, aizvien vairāk apzinos, ka mūsu vienīgais dzīves uzdevums ir būt laimīgiem, mīlēt un priecāties. Atceros atstāstītu sarunu starp vecmāmiņu un mazmeitu, kad viņa vaicāja- omīt, bet kur Tu un Tavi draugi radāt iedvesmu ballēties, lustēties un svinēt kara gados, kad apkārt bija vienas vienīgas šausmas?- atbilde mani atmodināja no iedomātās ikdienas rutīnas un neapmierinātības- meitiņ,mēs katru brīdi svinējām,jo bijām dzīvi!-

Mana mammīte savukārt stāsta, kā kopā ar krustmāti adījušas kleitas uz katru pasākumu, jo nav bijušas pieejamas kleitas veikalos un pucējušās veselu dienu. Mūsdienās mēs nevaram izvēlēties tērpus no piebāztajiem skapjiem un viesības mēdzam uztvert par apgrūtinājumu. Mums arī ir slinkums šmorēt un gatavot svētkus, jo tas aiznem par daudz laika un tak varētu tik daudz ko paspēt. Tai skaitā internetā pasēdēt, pa telefonu paplāpāt un pašopingot. Bet ja vien Tu zinātu, ar cik feinām sajūtām es atceros mājas ballītes, kurām gatavošanās sākās jau iepriekšējā vakarā ar rosola griešanu. Mmmm... :) tie tiešām bija gaidīšanas svētki un nekad pēc tiem nebija tukšas sajūtas, kā tad mēdz būt tagad.

Ar to es gribu teikt, ka kaut kur kaut kas ir nogājis aplam. Mēs skrienam un raujam, ekonomējam laiku, lai kaut kur citur to nesakarīgi notriektu. Mēs sērojam par notikumiem, kas norit tūkstosiem km attālumā, bet nepamanām to, kas notiek tepat blakus, ar mūsu tuvajiem un mīļajiem. Vai nav skumji?..

Pāris vakarus atpakaļ mani apciemoja mans tētis. Aizverot acis pirms miega, pēkšņi viņu ieraudzīju tik skaidri, kā kādu sev blakām. Pirms slimības, smaidīgu un ar ziņu man. Stāstu to Tev tādēļ, ka tā noteikti ir ziņa arī Tev. Mani pārņēma liela laimes sajūta un pilnīga apskaidrība, ka mēs šeit, uz Zemes, esam pa ceļam uz kādu daudz gaišāku un labāku vietu. Mēs esam šeit, lai tā kārtīgi un pa riktīgam iemācītos mīlēt, priecāties un būt laimīgi. Arī skumjās.. Un baudītu ik mirkli, ik brīdi un darītu to, kas patīk pašam. Nedomājot par to, ko teiks citi un ar tādu pilnīgu atbildību par sevi un arī pašiem tuvākajiem. Ar atbildību un pinīgu brīvību vienlaikus. Tā riktīgi skaisti :)

Dzīvi nav iespējams nokavēt. Vienīgi tad, ja baidīsies kaut ko nokavēt, dzīvosi pagātnes atmiņās un ilgosies pēc vēl nenotikušās nākotnes. Arī tad, ja baidīsies novecot. Mums pieder tikai šis brīdis, šī diena. Un nekas nenotiks, ja neuzzināsi par jaunāko paziņu update sociālajos tīklos vai traģēdiju svešā valstī vai arī kurš ar kuru guļ...vienalga- kaimiņš, Ugunsgrēkā vai Holivudas zvaigznes :)

Ja vien esi laimīgs šeit un tagad, ja uzklausi un iepriecini savus mīļos, ja vien dari to, kas Tavai sirdij liek priekā palēkties. Un tagad es zinu, ka no veļiem nav jābaidā . Ir tikai jāatver sirds un jāuzklausa, ko tiešām vērtīgu tie ir atnākuši mums pastāstīt.

Lai rāmi.

Mazliet par vecumu

Bet tiešām tikai mazliet mazliet :) Reiz jau draudznei atbildot uz jautājumu par iedvesmu stāstīju, ka man tēmas atnāk un neliek mierā, kamēr es neuzrakstu visu, kas pie manis atnācis. Un nu jau tiešām pāris dienas pie manis nāk (ne)vecuma tēma.

Mums katram reiz pa reizei uznāk domas par to, kur šobrīd esam, vai esam sasnieguši to iekšējo potenciālu, kas mūsos irielikts un paredzēts un vai krunku nav palicis vēl vairāk. Tas vienkārši piederas pie lietas. Taču mūsu katra paša ziņā ir izvēlēties attieksmi ar kādu tai pieejam. Mēs varam sēdēt un raudāt par to. Bet varam arī kāri tvert katru mirkli.

Manai mammītei ir 63 gadi. Fantastiski 63 gadi! Un ja viņa kādu reizi man sāk teikt kaut ko, kas sākas ar "manā vecumā" vai arī "vecam cilvēkam kā es" es atgādinu par mūsu tanti, kura nomira 100 gados un izbaudīja katru no tiem un pucējās līdz pēdējam elpas vilcienam. Es atgādinu, ka mans mammuks ar visiem saviem 63 ir skuķēns mūsu tantes acīs. Un tad mēs pasmejamies un šeptējamies tālāk :)

Spilgti atceros foto, kurš ir uzņemts 10 gadus atpakaļ un uz kuru tolaik mans vīrs skatoties teica- te Tu izskaties riktīgi pieaugušāka- nu tāda waauu! Un paiet 10 gadi un es saprotu, ka šobrīd izskatos tieši tā, kā tai bildē un tik daudz komplimentu par lielisku izskatu kā šobrīd, no sava vīra neesmu saņēmusi. Un man ir pamatotas aizdomas, ka to taps vēl vairāk. Jo vairāk es tos dzirdu, jo vairāk man ir vēlmes izskatīties labi un jo vairāk es saprotu, ka tikai atr laiku ārējais var savienoties ar iekšējo un tas viss tikai kopā spēj uzplaukt varenā sievišķībā. Man līdz tam vēl uh, cik tāls ceļš ejams. Bet es jau esmu uzkāpusi uz pareizās takas un aicinu Tevi sev līdzi :)

Mums, cilvēkiem, ir fantastiska tieksme iekārot to, kā mums nav, vai arī to, kas jau ir pagājis. Reizēm man uznāk tādi vājuma miirkļi, kad šķiet- nu bāc, nebūtu maziņš bebuks mājās, nebūtu es tagad piesieta pie mājas un varētu to un šo un vēl nez ko. Un tad es pati sev aizrādu- nu nu? Un ko Tu tagad tad darītu? Un man jāatceras sevi pašu, pirms Valčuka, un es saprotu, ka toreiz nebija diezko labāk. Es toreiz dzīvoju tādu pusmūža cilvēa viduvējo dzīvi. Viss caur tādu "jādara" attieksmi. Nekādas spontanitātes, nekādu atkāpju. Toties tagad..waaaauu! Mēs abi tikko dancojām Shakiras ritmos, darbdienas vidū, mājās, uz paklāja- kolosāli :)!! Viņš man ir atvēris jaunu mani. Uz lietām skatos kā pirmoreiz un baudu katru dienu :)

Atceros, kā mana šuvēja reiz stāstīja- ak mī, kad nebija bebuka es satraucos par 60 kilogramiem. Pēc dzemdībām man ir 64 un tagad man šķiet- nu bāc, par ko es toreiz satraucos?!

Abi stāsti par mazajiem :) bet tādu ir simtiem un tūkstošiem par daudzām un dažādām tēmām. Morāle ir tāda- baudi to, kas Tev ir tagad! Tu nekad nebūsi vairs tik jauns kā tagad. Un vai ir jēga satraukties par vienu jaunu sirmu matu klāt vai arī krunciņu? Mazāk viņu nepaliks, to es Tev garantēju :) Bet Tev ir izvēle izbaudīt šodienu- aizej izskrienies vai izdejojies ar bērniem, kaislīgi pamīlējies vai aizej uz tuvējo kafūzīti un pasūti treknāko un garšīgāko kūciņu! Un tas nekas, ka rīt būs jānoskrien kāds kilometrs vairāk vai arī jāpadzer tīrs ūdentiņš (veselīgi ādai :) ). Dzīvo ar baudu :)

Buča :)
R.

Par attieksmēm

Man ir vaicāts, vai es vienmēr esmu tik labā omā, sprēgāju un dzirksteļoju un visus motivēju darboties :) Nu tā gluži nevarētu teikt. Ir brīži, kad man ir tāds kārtīgs dvēseles putenis. Kad rauj uz visām pusēm un nezini kur likties. Tad jautājumi jaucas un mijas un es atkal metos meklējumos un cenšos rast atbildes uz tādiem jautājumiem, kuri reizēm nemaz vēl nav tā kārtīgi izveidojušies.

Esmu jau teikusi, ka esmu izlasījusi kaudzēm grāmatu, apmeklējusi dučiem semināru un ik pa brīdi metos iekšā jaunos. Ir bijis krietns brīdis, kad esmu par to kautrējusies, taču beidzot esmu pieņēmusi to, ka tas ir mans izziņas ceļš. Es paņemu no visa pa maziņam un lieku kopā savu- vienīgo un unikālo viedokli. Es varu nepiekrist, es varu veidot savus uzskatus, bet es arī esmu iemācījusies neapstrīdēt- kas der vienam, neder otram. Un kas es tāda galu galā esmu, lai apstrīdētu kāda cita izvēles, vai ne?

Ir pagājis apmēram pusotrs mēnesis, koš pirmo reizi uzzināju par čenelingošanu. Krietnu mirkli no tā bijos un man šķita- nav mans un tie cilvēki ir mazliet.. no citas atmosfēras :) bet tad kaut kā uzdūros Art Of Peace video, kuros Matīss un Linda par to visu stāsta un viss sāk lēnām sakārtoties un sakrist savās vietās kā mazi zobratiņi. Jāatzīst, ka vēl esmu tālu no tā visa un tikai mācos meditēt. Atklājumi interesanti. Piemēram, publiskās meditācijās tālāk par skaļi kurkstošu vēderu, uzmācīgu pēkšņu klepu vai domām par rokdarbiem nekad nebiju tikusi. Bet mēģinot mājās viss lēnām (ļoooti lēnām) sāk notikt. Sākot jau ar vismaz mazliet norimstošu domu straumi un iespēju pāris minūtes atpūsties pašai no savas nemitīgās šiverēšanas.

Jāatzīst, ka "blakne" varētu būt urdošās eksistenciālās domas, kuras pēdējās dienas mani moka. It kā viss forši un tā, bet nav piepildījuma sajūtas. Ar sirdi es zinu un jūtu, ka visdrīzāk kaut kādu duļķi sevī esmu sakustinājusi un šobrīd notiek iekšējā tīrīšanās un kārtošanās. Un tad kāda mīļa saruna (paldies, Inesīt:) ) atgādināja, ka mums šai dzīvē ir brīnišķīga iespēja izvēlēties ar kādu sajūtu dzīvojam. Ar pilnīgu piepildījuma, laimes, mīlestības un "ak, cik interesanti!" vai arī ar agresijas, naida, izmisuma un skumju pilnu sajūtu. Up to you! Man reizēm vēl sanāk iekāpt ar vienu kāju vienā grāvī, ar otru otrā. Bet priecājos, ka aizvien biežāk izdodas sevi uzkurināt un uzkurbulēt tieši uz to labo. Un tad nevajag nekādus ārējus pamudinājumus vai stimulus, lai būtu tāda wooohoooo sajūta. Nu tāds- ak, Dievs, kāds kaifs ir dzīvot :)!!

Un ir taču arī ;) Dienas trīs atpakaļ pamanīju (it kā), ka esmu sagurusi un, iespējams, kāda krunciņa uzmetusies un ko nu darīs.. un pie manis nonāk Shape ar pilnīgi apburošiem rakstiem par kolosālām dāmām un absolūti apburošo Ievu Bondari. Un es saprotu- waauuu, lūk tā ir sieviete un viņa pilnīgi ir mana iedvesma ar visiem saviem totāli absolutely fabulous 43 gadiem :) Jep, ne prātā nenāk satraukties par kaut ko, kas man tur nomigloja spogulī.

Jo, būsim reāli un patiesi- viss, absolūti kategoriski pilnīgi viss, ir tikai un vienīgi atkarīgs no mūsu attieksmes. Es izvēlos būt pilnīgi un galīgi nekaunīgi forša, fifīga, seksīga, skaista, jautra, laimīga, dzīvespriecīga, mīloša, mīlēta, vesela, veiksmīga, radoša un vēl un vēl un vēl :)

Ak, kā es mīlu dzīvi :)!
Buča!