Mums visiem ir mazliet bail

Pēdējās dienas atverot sociālos tīklus, uzkrītoši daudz cilvēku rakstu sākas ar :"Es parasti nesūdzos un nečīkstu, bet šoreiz.." un tad aiziet situācijas apraksts. Kādu apkrāpa banka, citu līdzcilvēku uzvedību, vēl kādam Valsts pārvalde ir nokaitinājusi. Vienu vārdu sakot- es jau tāds neesmu, bet šoreiz pateikšu. Man kā lielajam prātotājam uzreiz jādomā- kādēļ tas viss nonāk manā uztveršanas zonā un vai galu galā es neesmu tāda pati- man tik ļoti gribas izteikties un tik ļoti gribas paust viedokli, un reizē arī ir tik ļoti bail, ka mani nesapratīs un es neatbildīšu kāda gaidām. Esmu, tieši tāda mīļo lasītāj es arī esmu :)

Man vajadzēja vairākus gadus, lai saprastu, ka mani rokdarbi ir ko vērti, ka tie var patikt un patīk citiem cilvēkiem. Man vajadzēja neizsakāmi ilgu laiku, lai es varētu paprasīt par tiem samaksu, jo- kas es tāda, lai to varētu atļauties? Man vajadzēja vēl ilgāku laiku, lai savus darbus publicētu Facebook un Instagram un vēl vairākus mēnešus pēc tam, lai varētu pateikt- hei, arī Tu vari tos iegādāties, tik sazinies ar mani. Un man vajadzēja tik pat ilgu laiku, lai saņemtos rakstīt un savas pārdomas arī publicēt, jo- kas es tāda, lai noslogotu kāda cita informatīvo telpu.

Mēs visi esam vārīgi, kad jautājums skar kaut ko, ko mēs paši esam radījuši- tai skaitā jautājumos par mūsu bērniem. Mēs esam kā jēlas olas, kā vistrauslākie pavasara ziedi mirkļos, kad kāds kritizē, pasaka ko skarbāku vai pat nejauši aizskar šo tik ļoti mums svarīgo. Nereti gadās, ka cilvēks nespēj pretoties negatīvajam un pats sāk noliegt paša radīto, novēršas vai pat vēršas pret to. Tie, kas ir mazliet uzaudzējuši ādu, metas taisnoties un ir tādi, kuri savā pārliecībā ir tik stipri, ka, ja ne uzreiz novēršas, tad uzklausa un aizmirst negatīvo. Es novēlu mums visiem kļut par tiem trešajiem- būt bezgala un malas pārliecināti par to, ko darām un sakām un ielikt tajā tik daudz mīlestības, cik vien ir iespējams un iedomājams.

Es vēl mācos un tik viegli nemaz man nesokas. Reiz es sajutos tik bezgala vainīga un nekam nederīga, ka ar savu rakstīto aizskāru cita jūtas. Negribot, nemaz par to neiedomājoties un vēl aizvien pat nesavelkot kopā- kas tur bija tāds. ja es būtu pārliecināta par sevi, sevis teikto, es uzklausītu un ņemtu vērā. Bet es aizsvilos, sabēdājos, izdzēsu un vēl atvainojos.

Tāpat nesen pie kāda manis rakstīta raksta cilvēks komentāros uzrakstīja "Un?". Un es atkal pati sevi nolīdzināju līdz ar zemi. Tātad nebija labi, tātad mana ziņa neaizgāja, tātad es neesmu gana laba. Bet patiesībā jau es nemaz nezinu kas ar to "Un?" bija domāts un visdrīzāk nekad arī neuzzināšu. Un mums katram laiku pa laikam būs tāds "Un?", kurš pārbaudīs- cik ļoti Tu pats tici tam, ko dari? Un mans novēlējums nākošajam gadam- notici! Nu tā līdz iekšām :)

Ja esi horoskopu mīļotājs un Facebook lietotājs, noteikti zini astrologu Andi Gesti, kurš ik mēnesi publicē vienkārši kolosālus, fantastisku un superpozitīvus horoskopus. Un tieši šodien es redzu rakstu, kurā viņš skaidro, kādēļ raksta tik pozitīvus un "cukurainus" horoskopus (nu bet protams, tāpēc ka negatīvā mums visiem ir līdz acīm un tāpēc, ka patiesībā mēs katrs pats izvēlamies attieksmi ar kādu dzīvi tvert. Anda attieksme ir kolosāli pozitīva). Tātad arī Andis šodien saskārās ar savu "Un?". Un tad komentāros viena meitene rakstīja, ka tieši Anda superpozitīvais horoskops vienā no vasaras mēnešiem mainīja viņas dzīvi. Viņa saņēmās kardinālām pārmaiņām un viss ir nokārtojies tā, kā iepriekš varētu tikai sapņot. Un visi "Un?" aizgāja ziemas miegā! Vai tā dēļ vien nav vērts turpināt rakstīt vēl 5 gadus no vietas?

Šodien, Vecgada dienā es mums visiem novēlu būt pašiem savas dzīves radītājiem un realizētājiem. Nereti apkārtējiem ir priekšstati un cerības, kādiem mums vajadzētu būt un kā rīkoties. tas nav aiz ļauna, tas pat ir domāts mūsu interesēs, lai viss izdotos un būtu forši. Tomēr.. tomēr citu ieceru un plānu realizēšana ir tāda kā būšana par..surogātmammu. tu to audzē, lolo, saudzē, Tu esi par to atbildīgs un uzņemies visu vainu, ja notiek kas nelāgs. Tomēr tas nekad līdz galam nav Tavs, ja viss būs labi, Tevi paslavēs, taču bērniņu, Tavu loloto domu, kura nav Tava, pat ja to beigu beigās esi pieņēmis, jo atkāpties bija par vēlu- atņems. Jo Tu esi tikai inkubators. tapēc esi mamma :) Vīrietis vai sieviete, jauns vai jau pašos skaistākajos brieduma gados- esi savas dzīves autors, mamma un baudītājs :)

Lai mums izdodas!
Un lai fantastisks 2016.gads jau no pašas pirmās tā sekundes,
Renāte

Septiņas saules manī. Iepazīt sevi caur savām saknēm

Tā saka, ka ja Tev būs lemts kaut kur būt, Tu noteikti tur nokļūsi. Agri vai vēlu, pa pilnīgi apzinātu vai arī absolūti negaidītu ceļu. Un tā notika ar mani. Pašā Ziemas saulgriežu viducī notika mana pirmā čakru līdzsvarošanas nodarbība- tikšanās ar manu sarkano sauli.

Par čakrām ir dzirdējis teju ikviens. Ja esi Pavasara Studijas cilvēks, reizi pa reizei apskati, kas šeit jauns notiek un lasi Ineses grāmatas, noteikti esi kaut ko par to dzirdējis un arī pamanījis nodarbības un vebinārus. Galu galā pat rudens nometne bija veltīta čakru līdzsvarošanai. Par to runā ajūrvēdas speciālisti, austrumu gudrību turētāji, masieri, enerģiju līdzsvarotāji un arī mūsu pašu dziednieki un zintnieki. Kāds to varbūt sauc par čakru, cits- par dzīvības enerģijas centru, kāds vēl citā, sev mīļākā vārdā, bet doma jau viena un tā pati.

Man šķita, ka es tīri labi orientējos, kur nu kura atrodas un ko dara, bet.. reiz man pavaicāja- klau, kā nu zināt, ka man kāda čakra nav pietiekami aktīva un ko ar to praktiski darīt? Un es apmulsu. Es! Kura izlasījusi čakru rokasgrāmatu, gudri par to runājusi ar dažādiem speciālistiem un patiesībā ar jebkuru, kurš apmēram nojauš kas tās čakras tādas ir. Un es saprotu, ka neko es nezinu. Ak, ego, mīļais :)

Bet kā saka mana mamma- viss kas notiek, neapgāžami un neatgriezeniski notiek uz labu. Mana neziņa nolika pie vietas manu visgudrību un es sapratu, ka ir pienācis īstais laiks patiešām izprast, kas tas ir un kā var man palīdzēt. Un pašai nemanot, ne aci nepamirkšķinot es jau sēdēju graudu kaudzītē un klausījos Ineses un Toma līganajā stāstījumā.

Es nepārstāstīšu visu, ko mēs darījām, jo patiesībā to nemaz nevar tā atstāstīt- to ir jāsajūt caur katru šūniņu un vienkārši jāielaiž sevī. Bet tas, ar ko es patiešām vēlos ar Tevi dalīties ir manas atziņas un.. mans novēlējums Tev un visvairāk- pašai sev.

Es nevaru vārdiem aprakstīt, kas īsti notika, bet manī kaut kas atvērās, vai arī iztīrījās, lai dotu vietu jaunajam, tik ļoti svaigam un dzīvam. Es sāku raudāt jau izejot pa studijas durvīm, es pieraudāju visu 3.autobusu un turpināju raudāt vēl visu vakaru, ik pa brīdim mierinot vīru, ka man viss ir ļoti ļoti labi un tieši tā, kā vajag.

Kā pirmo es vēlos mums novēlēt vienkārši būt. Atļaut sev pašam dzīvot tā, kā vēlies Tu un Tavs iekšējais bērns. Atļauj sev noaut basas kājas un pastaigā pa savu māju, sajūti to. Sajūti mirkli, kad pēdas skar zemi un nedari neko citu. Neskrien, neplāno, neatdod savu laiku sociālajiem tīkliem un tiem, kuriem tas nav neko vērts. Salasi savas dzīves stundas un minūtes kā lielāko dārgumu un uzdāvini ikvienam, kurš Tev ir patiesi mīļš. Iemīļo un cieni patiesi un no sirds sevi un savu tuvāko. Un nebaidies atteikties no  tiem, kuri Tev nesniedz neko vērtīgu. Tas nemaz nav egoistiski. Tas ir vērtīgi.

Es mums novēlu novilkt katram savu pagātnes sāpju mugursomu un atstāt to tur, kur tai pienākas būt- tajā mirklī, kurš jau pagājis un nekad neatgriezīsies. Vai sajūti, cik viegli paliek brīdī, kad atbrīvojies no lieka nesamā? Vai redzi, cik daudz skaistu mirkļu vari likt to vietā, izbaudīt šo brīdi un mirkli?

Un vēl es mums novēlu izdzīt saknes- lielas, spēcīgas, dzīvīgas un dzīvību nesošas. Sazemēties un sajust to pamatīgumu un bagātību, ko dod mūsu tauta, mūsu zeme, mūsu senči un ģimene. Mamma un tētis. Brāļi un māsas. Mūsu mīļotie un bērni. Un pat tad, ja kādu reizi Tu sajutīsies vientuļš, atceries, ka visa Tava bagātība, viss Tavs pamatīgums un Tavas saknes ir Tavā sirdī un vienmēr blakām. Brīnišķīga sajūta, vai ne?

Apbrīnojami, bet tieši tik nopietnas un reizē vieglas un spārnojošas sajūtas sniedza nieka 2,5 stundas, tepat tuvējā Pārdaugavā, tepat Pavasara Studijā. Mums nav jābrauc uz Indiju vai jāmeklē laime aizokeāna zemēs. Tā ir tepat mums līdzās, mūsu zemē augušos graudos, čiekuros un jūras smiltīs, līdzcilvēkos un valodā- atlaid aizvainojumu un visus pagātnes kreņķus un atveries sajūtām. Un tieši šobrīd, Vecā gada izskaņā, ir īstais laiks to paveikt.

Lai vēl vairāk sajustu šo īpašo mirkli, es Tev no sirds novēlu atrast laiku noskatīties multfilmu Mazais Princis. Tā nav multfilma bērniem un, iespējams, viņiem nemaz nepatiks. Bet ja Tu noskatīsies, Tu sapratīsi. Un nekad vairs negribēsi līdz galam pieaugt un kļūt bezgala nopietns. Tu lolosi savu iekšējo bērnu un arī mazos, tik ļoti dzīvi mīlošos ķiparus savos līdzcilvēkos. Tev patiks :)

Lai skaistas un bezgala vieglas pēdējās šī gada dienas,
Renāte

Vai Tu patiešām zini, ko vēlies ?

Nu sveiks. Vai Tev manis pietrūka? Vai reizēm iemeti te aci, lai atrastu ko jaunu? Atzīšos, man ļoti ļoti pietrūka šo sarunu un iespējas rakstīt. Nu ļoti! Bet kā jau esmu teikusi iepriekš, ja vienīgais laiks, kad rakstīt ir saguruma pilns, es labāk pacietīšos. Arī tad, ja būs jāpagaida mēnesis..

Šķiet, tieši mēnesis arī ir pagājis- tik ātri un reizē tik mokoši ilgi. Nesen teicu- ja man būtu tāda ierīce, kas pieraksta domas, bez mazākām šaubām esmu pārliecināta, ka pa šo laiku te būtu vismaz kādi raksti 5 :) Kas tad īsti notika? Notika tas, ka sāka piepildīties manis pašas izteiktās vēlēšanās :) Bet nu par visu pēc kārtas.

Visus šo gadu semināros, grāmatās un filmās dzirdu- noformulē vēlēšanos un tā noteikti piepildīsies. Sākumā tas ir nu ārkārīgi vilinoši- spēj tik formēt vienu pēc otras. Bet tad paiet diena, nedēļa, mēnesis un nekā. Iedvesma pati no sevis sāk šļukt kā piepūsts gaisa balons pēc pērnās ballītes. Neviens jau mani nepabrīdināja, ka jāformē prātīgi, pārdomājot katru vārdu un, ka tas var piepildīties arī mazliet ilgākā laika posmā.

Tā nu kopš dekrēta sākuma bieži vien iedomājos un arī skaļi prātuļoju- cik forši būtu strādāt tādu riktīgi radošu darbu un- uz sevi. Tas ir- esot mājās ar mazo. Tagad atceros, cik bieži teicu- nu kas tad tur, pavadi dienu ar mazo un tad kaut naktī darbojies. Un zini kas notika? Tieši tas! Nepārproti- esmu sajūsmā :) Taču tagad es šo vēlēšanos mazliet pārformulētu :)

Man laiku pa laikam palūdz uzdarināt ko īpaši kādam paredzētu un šoreiz tās bija 2 personalizētas rotaļlietas ar izšūtiem vārdiņiem. Man tik ļoti patika tās darināt, un arī saņēmēja bija apmierināta un..tā nu ir noticis, ka pēdejo mēnesi ar to vien nodarbojos. Protams, pārvērtējot savu reālo jaudu un iespējas un to, ka mūsu mazais, nu jau tik lielais Valčuks ir sācis turbo ātri rāpot, celties kājiņās un viņam aug pāris nešpetnu zobu reizē. Tā nu darot to, kas pašai tik ļoti patīk, ir tik ļoti sievišķīgi un radoši, esmu iebraukusi kārtīgās vīrišķās enerģijās. Esmu piekususi, kašķīga, neiecietīga. Ko nu? Ievilkt elpu, piešķirt sev pelnīitu brīvdienu, kārtigi pārformulēt savu vēlēšanos un ar baudu mesties iekšā radīšanas procesā, izbaudot katru valdziņu, katru piešūto ausi un izšūto degunu- nu tā ar pamatīgu sievietes- dievietes attieksmi :) Jap, ar to arī nodarbošos.

Bet ne viss ir tik darbīgi sagurstoši. Ir arī absolūti burvīgs vēlmes piepildījums- šī gada pirmajā pusē atļāvu sev sapņot, kā būtu, ja būtu iespēja kļūt par pasniedzēju tik feinām lietām kā sievišķības mācība, ceļš pie sevis un citām pilnīgi vitāli nepieciešamām tēmām. Un te, šeku reku gads gandrīz galā, un kopā ar vēl 6 kolosālām sievietēm man ir iespēja mācīties Pavasara Studijā lektoru skolā. Tas, kā tas viss attīstīsies ir pavisam cits stāsts. Un man pamatoti šķiet, ka arī tas būs atkarīgs tikai un vienīgi no manis :) Vai nav fantastiska apziņa? Jo tikai un vienīgi mēs paši varam veikt "Lielo pasūtījumu" un vēlāk arī būt atbildīgi par tā piepildīšanos.

Mm..un re, fonā skan Driving home for Christmas un esmu gatava izbaudīt šo dienu ar katru šūniņu un katru sajūtu :)

Lai fantastisks pirmssvētku laiks,
samīļoju
Renāte

Pirmdienas piezīmes

Šī bija ļoti interesanta nedēļas nogale. Vispirmām kārtām- Parīzes teroraktu atskaņa bija jūtamas it visur- cilvēki par to runāja uz ielām, draugu lokā, sociālie tīkli mudžēja un ziņu kanāli vārījās. Un katram pašam radās savi secinājumi par notiekošo un- arī to, kā uz to visu reaģē sabiedrība.

Arī man. Uzreiz jāpiemin, ka saskāros ar ļoti savādām savām sajūtām, kuras mani pārsteidza nesagatavotu. Es biju dusmīga. Par to, ka cilvēki sociālajos tīklos sēroja un lika karodziņus un visādi citādi izrādīja savu atbalstu šajā Francijai grūtajā mirklī. Dusmas bija par to, ka cilvēki ikdienā viens otram nepievērš uzmanību, viens otru aprunā, dara pāri, aizvaino, nerūpējas par tuvākajiem, taču, kad notiek kas tāds, tik liels un ārprātīgs, metas iekšā notikumu virpulī. Man radās sajūta, ka tas ir kaut kādā veidā "stilīgi", būt kaut kā iesaistītam un cilvēks tādā veidā pats savās un citu acīs paceļ savu vērtību. Liekulības tirgus.

Un tad notika interesantākais- man iekaisa acs. Es 2 dienas nomocījos ar tik grauzošu sajūtu acī, ka bija pamatota versija par došanos uz traumpunktu. Šajās 2 dienās es neskatījos TV, nelietoju datoru un, galvenais- nebakstīju telefonu. Es biju 100% ar "šeit un tagad" sajūtu un izbaudīju katru mirkli. Midzinot mazo es nečatoju un nepētīju jaunumus mīļākajās mājas lapās. Es arī nelasīju un- nerokdarbojos. Es to nemaz nevarēju. Un bija tik riktīgi forši. Visinteresantākais- laiks gāja patiešām daudz lēnāk un es biju daudz daudz mierīgāka kā ikdienā. Pie tam- nejaušā kārtā vīriņš aizmirsa savu viedtālruni darbā, bez iespējām to atgūt līdz pat šodienai. Tas bija tik svētīgi :)

Un te savelkas abi stāsti kopā. Tā saka, ka ķermenis mums ir labākā ceļazīme un norāde, kad kaut ko darām nepareizi. Un vai gadījumā es pati nebiju kļuvusi par to liekuli un riebekli, kura metās ķidāt citus, pati neieskatoties, kā jūtos un ko domāju es pati? Noduru galvu un kaunpilni atzīstu- biju gan. Es kļuvu par to, kurai par visu ir viedoklis un kura nevis dzīvo savu dzīvi, ar centru sevī, bet gan kaut kā aplami.

Šodien izlasīju rakstiņu, ko rakstīja meitene Nadīna, kura šobrīd dzīvo Parīzē un kura tām visām šausmām iet cauri klātienē. Tik patiesi un pa īstam, ka katrs karodziņš, katrs līdzjūtīgais smaids un uzmundrinājums, katrs jautājums- kā tev iet?- tas tiešām palīdz. Un es atkal mazliet nokaunos. Tā nav liekulība. Tas ir tas, kā mēs katrs, esot tūkstošiem km attālumā, varam sniegt savu emocionālo atbalstu. Mēs nevaram būt fiziski tur klāt un apskaut un samī'ļot tos, kuriem to patiešām vajag. Bet mēs varam sūtīt simtiem gaišu domu un, piemēram, uzlikt karodziņu savai profila bildei FB. Sestdien gadījās būt blakus Francijas vēstniecībai. Un tas, cik daudz tur bija svecīšu un ziedu, cik daudz tur bija franciski runājošo cilvēku un viņu latviešu draugu- tas aizkustināja līdz asarām. Un es ticu, ka visas tās gaišās domas un silto sajūtu, ko sūtām mēs visi, lai kur arī mēs būtu- tas viss patiešām palīdz un stiprina.

Bet tomēr tas, ko es mācos no tā visa ir- mazāk skatīties, ko dara citi, mazāk salīdzināt un darīt citiem par prieku, mazāk bāzt degunu citu darbos un runās. Vairāk uzklausīt, vairāk būt kopā, vairāk būt šeit un tagad un bez telefona, vairāk ieklausīties savā bērnā, vairāk mīlēt un teikt to skaļi, vairāk baudīt.  Mēs nevaram paredzēt to, kas būs rīt un mēs nevaram novērst visu pasaules ļaunumu, bet mēs varam sākt paši ar sevi un saviem tuvākajiem. Mēs varam būt pa īstam un dzīvot pinu krūti šeit un tagad un- sākot ar šo pašu minūti!

Lai top!
Renāte

Ir veļu laiks..

Un kaut kā šogad tas ļoti ļoti jūtas. Tāds biezs un pilns un pārdomu bagāts. Šogad mani sapņos bieži apciemo tētis un omīte. Sākotnēji sabīstos, bet tad aprunājos ar mīļajiem un saprotu, ka ciemojas arī pie citiem un ļaujos šim mazliet burvelīgajam mirklim.

Šis laiks ir bagāts arī ar dziļiem un eksistenciāli būtiskiem jautājumiem. Kādēļ? Kā vārdā? Kā man justies un rīkoties tālāk?.. Vēl dziļākus šos jautājumus padara šodienas ziņu virsraksti par teroraktiem Parīzē. Nu kādēļ tā?..

Bet lai cik smagi būtu apkārtējie notikumi un kādi jautājumi mūs arī neplosītu, aizvien vairāk apzinos, ka mūsu vienīgais dzīves uzdevums ir būt laimīgiem, mīlēt un priecāties. Atceros atstāstītu sarunu starp vecmāmiņu un mazmeitu, kad viņa vaicāja- omīt, bet kur Tu un Tavi draugi radāt iedvesmu ballēties, lustēties un svinēt kara gados, kad apkārt bija vienas vienīgas šausmas?- atbilde mani atmodināja no iedomātās ikdienas rutīnas un neapmierinātības- meitiņ,mēs katru brīdi svinējām,jo bijām dzīvi!-

Mana mammīte savukārt stāsta, kā kopā ar krustmāti adījušas kleitas uz katru pasākumu, jo nav bijušas pieejamas kleitas veikalos un pucējušās veselu dienu. Mūsdienās mēs nevaram izvēlēties tērpus no piebāztajiem skapjiem un viesības mēdzam uztvert par apgrūtinājumu. Mums arī ir slinkums šmorēt un gatavot svētkus, jo tas aiznem par daudz laika un tak varētu tik daudz ko paspēt. Tai skaitā internetā pasēdēt, pa telefonu paplāpāt un pašopingot. Bet ja vien Tu zinātu, ar cik feinām sajūtām es atceros mājas ballītes, kurām gatavošanās sākās jau iepriekšējā vakarā ar rosola griešanu. Mmmm... :) tie tiešām bija gaidīšanas svētki un nekad pēc tiem nebija tukšas sajūtas, kā tad mēdz būt tagad.

Ar to es gribu teikt, ka kaut kur kaut kas ir nogājis aplam. Mēs skrienam un raujam, ekonomējam laiku, lai kaut kur citur to nesakarīgi notriektu. Mēs sērojam par notikumiem, kas norit tūkstosiem km attālumā, bet nepamanām to, kas notiek tepat blakus, ar mūsu tuvajiem un mīļajiem. Vai nav skumji?..

Pāris vakarus atpakaļ mani apciemoja mans tētis. Aizverot acis pirms miega, pēkšņi viņu ieraudzīju tik skaidri, kā kādu sev blakām. Pirms slimības, smaidīgu un ar ziņu man. Stāstu to Tev tādēļ, ka tā noteikti ir ziņa arī Tev. Mani pārņēma liela laimes sajūta un pilnīga apskaidrība, ka mēs šeit, uz Zemes, esam pa ceļam uz kādu daudz gaišāku un labāku vietu. Mēs esam šeit, lai tā kārtīgi un pa riktīgam iemācītos mīlēt, priecāties un būt laimīgi. Arī skumjās.. Un baudītu ik mirkli, ik brīdi un darītu to, kas patīk pašam. Nedomājot par to, ko teiks citi un ar tādu pilnīgu atbildību par sevi un arī pašiem tuvākajiem. Ar atbildību un pinīgu brīvību vienlaikus. Tā riktīgi skaisti :)

Dzīvi nav iespējams nokavēt. Vienīgi tad, ja baidīsies kaut ko nokavēt, dzīvosi pagātnes atmiņās un ilgosies pēc vēl nenotikušās nākotnes. Arī tad, ja baidīsies novecot. Mums pieder tikai šis brīdis, šī diena. Un nekas nenotiks, ja neuzzināsi par jaunāko paziņu update sociālajos tīklos vai traģēdiju svešā valstī vai arī kurš ar kuru guļ...vienalga- kaimiņš, Ugunsgrēkā vai Holivudas zvaigznes :)

Ja vien esi laimīgs šeit un tagad, ja uzklausi un iepriecini savus mīļos, ja vien dari to, kas Tavai sirdij liek priekā palēkties. Un tagad es zinu, ka no veļiem nav jābaidā . Ir tikai jāatver sirds un jāuzklausa, ko tiešām vērtīgu tie ir atnākuši mums pastāstīt.

Lai rāmi.

Mazliet par vecumu

Bet tiešām tikai mazliet mazliet :) Reiz jau draudznei atbildot uz jautājumu par iedvesmu stāstīju, ka man tēmas atnāk un neliek mierā, kamēr es neuzrakstu visu, kas pie manis atnācis. Un nu jau tiešām pāris dienas pie manis nāk (ne)vecuma tēma.

Mums katram reiz pa reizei uznāk domas par to, kur šobrīd esam, vai esam sasnieguši to iekšējo potenciālu, kas mūsos irielikts un paredzēts un vai krunku nav palicis vēl vairāk. Tas vienkārši piederas pie lietas. Taču mūsu katra paša ziņā ir izvēlēties attieksmi ar kādu tai pieejam. Mēs varam sēdēt un raudāt par to. Bet varam arī kāri tvert katru mirkli.

Manai mammītei ir 63 gadi. Fantastiski 63 gadi! Un ja viņa kādu reizi man sāk teikt kaut ko, kas sākas ar "manā vecumā" vai arī "vecam cilvēkam kā es" es atgādinu par mūsu tanti, kura nomira 100 gados un izbaudīja katru no tiem un pucējās līdz pēdējam elpas vilcienam. Es atgādinu, ka mans mammuks ar visiem saviem 63 ir skuķēns mūsu tantes acīs. Un tad mēs pasmejamies un šeptējamies tālāk :)

Spilgti atceros foto, kurš ir uzņemts 10 gadus atpakaļ un uz kuru tolaik mans vīrs skatoties teica- te Tu izskaties riktīgi pieaugušāka- nu tāda waauu! Un paiet 10 gadi un es saprotu, ka šobrīd izskatos tieši tā, kā tai bildē un tik daudz komplimentu par lielisku izskatu kā šobrīd, no sava vīra neesmu saņēmusi. Un man ir pamatotas aizdomas, ka to taps vēl vairāk. Jo vairāk es tos dzirdu, jo vairāk man ir vēlmes izskatīties labi un jo vairāk es saprotu, ka tikai atr laiku ārējais var savienoties ar iekšējo un tas viss tikai kopā spēj uzplaukt varenā sievišķībā. Man līdz tam vēl uh, cik tāls ceļš ejams. Bet es jau esmu uzkāpusi uz pareizās takas un aicinu Tevi sev līdzi :)

Mums, cilvēkiem, ir fantastiska tieksme iekārot to, kā mums nav, vai arī to, kas jau ir pagājis. Reizēm man uznāk tādi vājuma miirkļi, kad šķiet- nu bāc, nebūtu maziņš bebuks mājās, nebūtu es tagad piesieta pie mājas un varētu to un šo un vēl nez ko. Un tad es pati sev aizrādu- nu nu? Un ko Tu tagad tad darītu? Un man jāatceras sevi pašu, pirms Valčuka, un es saprotu, ka toreiz nebija diezko labāk. Es toreiz dzīvoju tādu pusmūža cilvēa viduvējo dzīvi. Viss caur tādu "jādara" attieksmi. Nekādas spontanitātes, nekādu atkāpju. Toties tagad..waaaauu! Mēs abi tikko dancojām Shakiras ritmos, darbdienas vidū, mājās, uz paklāja- kolosāli :)!! Viņš man ir atvēris jaunu mani. Uz lietām skatos kā pirmoreiz un baudu katru dienu :)

Atceros, kā mana šuvēja reiz stāstīja- ak mī, kad nebija bebuka es satraucos par 60 kilogramiem. Pēc dzemdībām man ir 64 un tagad man šķiet- nu bāc, par ko es toreiz satraucos?!

Abi stāsti par mazajiem :) bet tādu ir simtiem un tūkstošiem par daudzām un dažādām tēmām. Morāle ir tāda- baudi to, kas Tev ir tagad! Tu nekad nebūsi vairs tik jauns kā tagad. Un vai ir jēga satraukties par vienu jaunu sirmu matu klāt vai arī krunciņu? Mazāk viņu nepaliks, to es Tev garantēju :) Bet Tev ir izvēle izbaudīt šodienu- aizej izskrienies vai izdejojies ar bērniem, kaislīgi pamīlējies vai aizej uz tuvējo kafūzīti un pasūti treknāko un garšīgāko kūciņu! Un tas nekas, ka rīt būs jānoskrien kāds kilometrs vairāk vai arī jāpadzer tīrs ūdentiņš (veselīgi ādai :) ). Dzīvo ar baudu :)

Buča :)
R.

Par attieksmēm

Man ir vaicāts, vai es vienmēr esmu tik labā omā, sprēgāju un dzirksteļoju un visus motivēju darboties :) Nu tā gluži nevarētu teikt. Ir brīži, kad man ir tāds kārtīgs dvēseles putenis. Kad rauj uz visām pusēm un nezini kur likties. Tad jautājumi jaucas un mijas un es atkal metos meklējumos un cenšos rast atbildes uz tādiem jautājumiem, kuri reizēm nemaz vēl nav tā kārtīgi izveidojušies.

Esmu jau teikusi, ka esmu izlasījusi kaudzēm grāmatu, apmeklējusi dučiem semināru un ik pa brīdi metos iekšā jaunos. Ir bijis krietns brīdis, kad esmu par to kautrējusies, taču beidzot esmu pieņēmusi to, ka tas ir mans izziņas ceļš. Es paņemu no visa pa maziņam un lieku kopā savu- vienīgo un unikālo viedokli. Es varu nepiekrist, es varu veidot savus uzskatus, bet es arī esmu iemācījusies neapstrīdēt- kas der vienam, neder otram. Un kas es tāda galu galā esmu, lai apstrīdētu kāda cita izvēles, vai ne?

Ir pagājis apmēram pusotrs mēnesis, koš pirmo reizi uzzināju par čenelingošanu. Krietnu mirkli no tā bijos un man šķita- nav mans un tie cilvēki ir mazliet.. no citas atmosfēras :) bet tad kaut kā uzdūros Art Of Peace video, kuros Matīss un Linda par to visu stāsta un viss sāk lēnām sakārtoties un sakrist savās vietās kā mazi zobratiņi. Jāatzīst, ka vēl esmu tālu no tā visa un tikai mācos meditēt. Atklājumi interesanti. Piemēram, publiskās meditācijās tālāk par skaļi kurkstošu vēderu, uzmācīgu pēkšņu klepu vai domām par rokdarbiem nekad nebiju tikusi. Bet mēģinot mājās viss lēnām (ļoooti lēnām) sāk notikt. Sākot jau ar vismaz mazliet norimstošu domu straumi un iespēju pāris minūtes atpūsties pašai no savas nemitīgās šiverēšanas.

Jāatzīst, ka "blakne" varētu būt urdošās eksistenciālās domas, kuras pēdējās dienas mani moka. It kā viss forši un tā, bet nav piepildījuma sajūtas. Ar sirdi es zinu un jūtu, ka visdrīzāk kaut kādu duļķi sevī esmu sakustinājusi un šobrīd notiek iekšējā tīrīšanās un kārtošanās. Un tad kāda mīļa saruna (paldies, Inesīt:) ) atgādināja, ka mums šai dzīvē ir brīnišķīga iespēja izvēlēties ar kādu sajūtu dzīvojam. Ar pilnīgu piepildījuma, laimes, mīlestības un "ak, cik interesanti!" vai arī ar agresijas, naida, izmisuma un skumju pilnu sajūtu. Up to you! Man reizēm vēl sanāk iekāpt ar vienu kāju vienā grāvī, ar otru otrā. Bet priecājos, ka aizvien biežāk izdodas sevi uzkurināt un uzkurbulēt tieši uz to labo. Un tad nevajag nekādus ārējus pamudinājumus vai stimulus, lai būtu tāda wooohoooo sajūta. Nu tāds- ak, Dievs, kāds kaifs ir dzīvot :)!!

Un ir taču arī ;) Dienas trīs atpakaļ pamanīju (it kā), ka esmu sagurusi un, iespējams, kāda krunciņa uzmetusies un ko nu darīs.. un pie manis nonāk Shape ar pilnīgi apburošiem rakstiem par kolosālām dāmām un absolūti apburošo Ievu Bondari. Un es saprotu- waauuu, lūk tā ir sieviete un viņa pilnīgi ir mana iedvesma ar visiem saviem totāli absolutely fabulous 43 gadiem :) Jep, ne prātā nenāk satraukties par kaut ko, kas man tur nomigloja spogulī.

Jo, būsim reāli un patiesi- viss, absolūti kategoriski pilnīgi viss, ir tikai un vienīgi atkarīgs no mūsu attieksmes. Es izvēlos būt pilnīgi un galīgi nekaunīgi forša, fifīga, seksīga, skaista, jautra, laimīga, dzīvespriecīga, mīloša, mīlēta, vesela, veiksmīga, radoša un vēl un vēl un vēl :)

Ak, kā es mīlu dzīvi :)!
Buča!

Baidies, bet dari!

Kādā riktīgi feinā mafijas filmā bija fantastiska frāze- mirklī, kad cilvēkam pie galvas tiek pielikts ierocis, vairs nav svarīgi, kādu amatu viņš ieņem vai kāda dizainera drēbes viņam ir mugurā. Skarbi, bet pamatīgi patiesi. Man ir milzīgs prieks, ka aizvien vairāk parādās vietu/notikumu, kur visi sociālie rāmji brūk- tie ir gan sporta klubi, gan dažādi pašizaugsmes kursi, gan labdarības pasākumi. Cilvēki satiekas, lai būtu kopā un kopā ko skaistu arī radītu. Pasakaini :)

Es sajūsminos par to, ka ne tikai sevī jūtu pārmaiņas, bet tās ik dienas redzu cilvēkos sev apkārt. Es lepojos, ka pamanu, cik kolosāli viņi ir savā būtībā, nevis kādi pļāpu cienīgi notikumi ar viņiem notiek. Tā piemēram- mūsu dēliņam ir fantastiska fizioterapeite, savos skaistākajos 40+ gados. Viņa tik tikko ir apprecējusies, paralēli savai praksei viņa ir arī pasniedzēja augstskolā. Pēc astroloģijas kursu pabeigšanas viņa ir iestājusies dziednieku skolā un plāno arī apgūt fotogrāfēšanu. Un vēl viņa apmeklē izstādes, katru gadu veido kalendārus, pērļo un ada. Viņa ir fantastiska! Savukārt mana fitnesa trenerīte arī meitene savos skaistākajos 40+ , kuras pamatdarbs ilgus gadus bija augsta pozīcija Latvijas Gāzē, ir apguvusi visa veida masāžas, mācās sporta akadēmijā un beidzot bauda dzīvi! Un vēl man ir burvīga kolēģīte, kura pēc bērna kopšanas atvaļinājuma uzrakstīja atlūgumu un nu mācās Fizioterapeitos Rīgas Stradiņu Universitātē budžeta grupā! Un Ginta! Viņa ir kolosāla! Es Gintu iepazinu pēc tam, kad viņa pēc bērna kopšanas atvaļinājuma jau bija pametusi savu pamatdarbu un nodevās rokdarbiem un mākslām. Viņa izveidoja visskaistākās rotas manām kāzām un vēl vairākus pārus manu mīļāko rotu. Ginta plosās pa Iecavu, veido fantastiskas rotas, organizē nodarbības un nometnes bērniem un pieaugušajiem un veido visfantastiskākos pasākumus, kuros iesaista visus Iecavas iedzīvotājus!

Es kaifoju no meitenēm un puikiem, kuri seko savai sirdsbalsij un dara to, kas viņus iedvesmo un dara laimīgus. Un visos šajos stāstos ir viena kopīga lieta- lai cik bailīgi sākumā ir bijis, lai kā arī ir šķitis, ka finanses pievils un apkārtējie nesapratīs- viss vienmēr izvēršas daudz labāk, laimīgāk, foršāk kā iecerēts! Vienmēr!

Un vakar es saņēmu labāko padomu, kādu man jelkad kāds ir devis- Renātiņ, baidies, bet dari! Un tieši to es esmu nolēmusi paveikt- drusku pabaidīties un ļoti darīt! Jo ir jāpiekrīt, ja kaut ko dari no sirds, no pašiem dvēseles dziļumiem un tā, ka pašam prieks- viss noteikti izdosies!

Lai mums izdodas :)

Pasmaidi :)

Pateicoties Pavasara Studijas Inesītei, šodien pirmo reizi noskatījos Matīsa Barkovska (Art of Peace) vienu no daudzajiem video, kas ir pieejami Youtube. Matīss ir ne tikai Latvijas Lepnums, bet arī Labdarības organizācijas dibinātājs un arī čenelingotājs. Ja pie pēdējā vārda Tev acis mazliet iepletās jautājumā- tas ir ok, pirms pāris nedēļām man arī :)

Neizplūdīšu garos stāstos, kas tas ir, bet pavisam īsumā- tā ir saziņa ar.. hmm, kā lai labāk pasaka:)? Neredzamo pasauli? Pēc tam, kad pirmo reizi to dzirdēju, es skaidri sajutu- pati tam neesmu gatava un man tas ir kosmoss. Bet lūk šodien traki sagribējās paskatītites, kas tas īsti ir.

Metu šaubas pie manlas un Youtube uzklikšķināju uz viena no pēdējiem video, kurā Matīsa garīgais pavadonis Enrico stāsta par bēgļu jautājumu un vispār baiļu sajūtām un stāvokli cilvēka ķermenī. Lai cik skeptiska es būtu un tas viss izskatītos mazliet savādi, man dikti patika tas, ko viņš teica. Un smējos es tik skaļi, ka gandrīz piecēlu blakus dusošo Valčuku.

Mūsu viedokļi sakrīt par visiem 200%. Kādam pilnīgi noteikti ir interese turēt sabiedrību bailēs un šaubās. Mūsu izdzīvošanas instinkts ir tik liels, ka mēs vienmēr ķersimies pie visiem iespējamajiem salmiņiem, lai izdzīvotu un izdosim visus pieejamos un reizēm arī nepieejamos līdzekļus, lai kaut kā uzlabotu situāciju. Taču lielāko dzīves daļu mēs baidāmies pa tukšo un ļoti viegli ļaujam sevi iebiedēt. Foršs ir Enrico jautājums- kāpēc Tu interesējies par negatīvajām ziņām, bet neinteresējies, piemēram, par Maxima vai Rimi atlaidēm, kas Tev varētu būt daudzreiz noderīgāks pasākums? Un patiesi- vai tā tas nav? Ir!

Reizēm vēroju savu mazo, kad viņš guļ- dažkārt viņš miegā tik superīgi un laimīgi pasmaida, ka ap sirdi paliek tiiiiiik silti :) un vēl viņš visu laiku smaida :) ja par kaut ko sabēdājas, tad uz īsu mirkli un tad atkal smaida un darbojās. Viņu tik daudz kas interesē un viņš jau tagad, gada vecumā štuko, kā lietas izbīdīt cauri pa savam. Viņš netur ļaunu prātu, neaizvainojas, priecājas par mirkli un ļaujās. Dara visu to, ko es, viņa mammīte, tagad macos no jauna.

Kurā brīdī šis bērna patiesums cilvēkā pazūd? Kurā brīdī mēs kļūstam ļaunatminīgi un vairs neesam dzirstoši un zinātkāri? Varbūt tad, kad sākam vairāk ieklausīties mediju negācijās un tajā, ko saka citi, nevis savos tuvākajos un paši savā sirdsbalsī?

Ar katru dienu aizvien vairāk manī nostiprinās pārliecība, ka mūsu spējas un iespējas ir neierobežotas, tikai mums katram ir jāiemācās sadzirdēt, kas ir nepieciešams tieši mums pašiem. Neskriet pakaļ tam, ko mums saka, ka mums vajag. Patiešām izvērtēt un sajust- tas ir mans, man tas patīk, es to izbaudu. Ne katram vajag milionu, ne katram ir saprotamas finanšu shēmas un ne visi var būt māksinieki. Un- vai vispār vajag?

Klusumā rodas atbildes un sevis iepazīšana un pieņemšana ir īstais pasaules skaistums. Lai burvīga diena darot to, kas pašam visvairāk tīk :)

Renāte

Skatīties ar sirdi

Vienā ļoti skaistā (gan jau ka ne vienā vien ) latviešu dziesmā ir vārdi "Atver savu sirdi, atver acis,  nāc šai raibā barā". Šorīt visu rītu tā no manis neatiet ne soli un dungoju to par spīti tuc tuc tuc ritmiem no radio puses. Savs īpašais remiksiņš :) (piebildei- ir pagājusi diena, vēl neesmu publicējusi rakstiņu un pa TV reklāmā dzirdu šo dziesmu. Neesmu to dzirdējusi kādu gadu. Jā jā, teiksi- nu un? Bet es tveršu kā zīmi :) )

Bet stāsts ir par to, ka jau kādus mēnešus 2 šī frāze tādās vai šādās situācijās visu laiku parādās manā redzeslokā, Teikts man, nejauši noklausīta saruna, rindiņa grāmatā, vārdi uz plakāta.. Tu jau saprati- it visur. Un es tiešām godprātīgi cenšos un mācos dzīvot, just, redzēt un dzirdēt ar sirdi, nevis prātu. Interesanti, ka tad, kad to sāc darīt, lietas notiek pavisam citādi, kā ierasts. Nesaprotamāk, tomēr vienkāršāk.

Es zinu, ka šķēršļus lieku sev pati un neviens cits un mans lielākais ienaidnieks ir mans  prāts, kurš nereti iesēj šaubas visforšākajās idejās un iecerēs. Un vēl man ļoti ļoti gribas izpatikt, būt vislabākajai un nepievilt nevienu pašu. Paldies Dinai, ar kuru runājoties šo visu vilkām ārā un dziedinājām. Un atkal- paiet diena un pie manis "atnāk" 2 raksti par iekšējām bailēm un to, ko paši sev liedzam. Un vēl vairāki, kurus izlasot (un vēl jo vairāk- komentārus pie tiem) ir skaidrs- visiem labs nebūsi un, pirmkārt, esi atklāts, patiess pret sevi un dari visu ko, lai iepatiktos tikai un vienīgi sev :)

Pēdējās dienās uzskrienu virsū cilvēku viedokļiem, ziņām un publikācijām, kurās viss ir slikti. Kas tieši? Nu viss!! Un tas mani tā sakacināja, ka radās sajūta, ka cilvēki tik ļoti baidās no visa kā, ka paši sāk izdomāt no kā baidīties- bailēm lielas acis. Tā vietā taču varētu darīt tik daudz, tik fantastiskas lietas! Bet kaut kur sēž maza aizdoma, ka šis ir kārtējais eksāmens, kurā mani pārbauda- cik tad ļoti esmu pieņēmusi jauno, foršo un dzīvesprieka pilno domāšanu.

Kopš mācos dzīvot ar sirdi, daudz biežāk domās paceļos pāri ikdienai un cenšos skatīties tai pāri. Es redzu savu superīgo ģimeni, es redzu savus fantastiskos draugus, ar kuriem es varbūt tiekos reizi pāris mēnešos, bet kopā sirdī esam katru mīļu brīdi, es redzu savu hobiju, es redzu, kā attīstos crossfit zālē, es būvēju sapņu pilis un plānoju burvīgus ceļojumus. Es nelasu ziņas un pēc Valčuka nākšanas pasaulē nevaru skatīties vardarbību. Es izvairos no sekošanas līdzi "aktuālajām zņām". Mani nesatrauc bēgļu jautājums, man ir vienalga, līdz cik gadiem bērns guļ vecāku gultā un vai viņš tiek barots ar krūti (pēdējo izlasīto rakstu pārdomas.. ), es sāku izvairīties no Facebook (vēl pilnīgi nesanāk, bet ir uzlabojumi) un izvairos no negatīviem cilvēkiem. Taču es palīdzu saviem tuvākajiem, iesaistos mīlestības pilnās labdarības aktivitātes, lasu iedvesmojošas grāmatas, skatos smieklīgas komēdijas un multfilmas (un praktiski vienmēr beigās apraudos :), sportoju (lai gan vēl aizcvien zālē esmu visšvakākā, kompanjoni un vīrs man lieku justies uz visiem 10000% :) ). Kāds teiks- nu tāda mamaška, vispār nezina kas valstī un pasaulē notiek!! Bet es esmu laimīga!! Ar ko ziņu sagrauzts, izmisis, par politiku sacepies, tāds, kuram nekas vairs neinteresē un ir depresīva apātija, ir labāks par mani? Ko viņš var dot pasaulei?

Man mainīties ļoti palīdzēja doma- kad par kaut ko saecējies, vai tas būs aktuāli arī pēc gadiem 5? Jā, tas šobrīd kliedz, ir ASAP, visi par to runā un kreņķējas. Bet reāli- ko Tu vari mainīt? Vai vari? Un ko vēl arī Tava negatīvo emociju gamma dos šai situācijai?

Citreiz mēs kaut ko darām vai reaģējam tādēļ, lai būtu labi un ērti citiem. Taču tajā pat laikā pavaicā, kā pret Tevi atteiktos apgrieztā situācijā? Reiz es aizgāju no darba un pieņēmu citu piedāvājumu pēc mēneša nostrādāšanas. Mani izsauca uz tepiķa pie uzņēmuma Valdes un stundas garumā pratināja, kādēļ un man palika sajūta, lai saprastu- kas ar mani nav kārtībā, ka es tā daru. Tajā pat laikā, ja es nebūtu gana laba, mani pēc 3 mēnešiem, pārbaudes laika beigās varētu atlaist un pateikt- mums nesakrita redzējums. Un kur ir starpība?

Manas domas pēdējo gadu laikā ir krietni mainījušās un ticu, ka turpmākajos gados, varbūt pat mēnešos un nedēļās mainīsies vēl pāris reižu. Un tass ir ok, mēs augam, mēs attīstāmies, mēs mācāmies. Un tas taču ir forši!! Agrāk man šķita, ka amatiem un statusiem ir nozīme. Taču tie visi sabrūk piemēram, kādā foršā nometnē, semināros vai crossfit zālē. Tad Tu redzi cilvēku, kāds viņš ir- vai nu jums ir pa ceļam, vai nav. Un amatam ar to nav ne mazākā sakara. Un arī visu pasaules naudu nekad nenopelnīsi. Svarīgākais tāpat ir emocijas un mīļie.

Slikta ir tā māte, kura bērnu ar krūti nebaro un vēl sliktāka- kura baro pārāk ilgi, nav forši, slikta ir tā, kura sēž mājās un audzina bērnus un vispār nepieskaitāma ir tā, kura atstāj bērnu bērnudārzā pirms gada vecuma sasniegšanas. Skumji, kad sieviete sevi nolaiž un ziedo ģimenei, taču īsta vellata ir tā, kura par sevi rūpējas un atstāj mazo pieskatīšanai omei vai auklei, lai aizietu pie kosmetologa un papļāpātu ar draudzenēm.. Tie ir šobrīd man aktuālie piemēri :) bet doma jau ir viena- vienmēr kādam kaut kas nebūs pa prātam...

Taču tagad uz mirkli aizmirsīsim citus, jo patiesībā jau tie citi mums iebaksta sāpīgajā vietā tikai un vienīgi tad, kad mēs paši klusībā vai varbūt pat neapzināti par kaut ko kreņķējamies. Tad to kreņī kāds cits smuki izceļ ārā un atgādina par to, Un tādos brīžos ir nevis jāvaino visa pasaule, bet jāpavaicā sev- ko es pats par šo situāciju domāju :)?

Sanāca diezgan.. drūmi :) bet patiesībā es gribu aicināt Tevi izbaudīt, izgaršot un izkaifot dzīvi! Man tik ļoti gribas, lai cilvēki un protams, arī es- esam ļoti ļoti laimīgi, tik laimīgi, cik vien šī pasaule, šis visums un šī dīve mums ļauj :)

Ai, gribas samīļot visus un ikvienu un skaļi saukt, cik forši takšu ir dzīvot :)!!

Renāte

Kā Tev iet? :)

Tikko pabeidzu lasīt Džo Vitāles grāmatu Pievilkšanās Faktors, par kuru minēju jau iepriekš un kā jau pēc katras grāmatas pabeigšanas, galva pilna ar pārdomām. No saviem vārdiem neatsakos- nekā super jauna tur nav, tāpēc arī neteikšu, ka Tev tā obligāti jāizlasa, lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti :) Bet ar savām pārdomām gan neatturēšos padalīties, jo, iespējams tieši tas pamudinās arī Tevi ieskatīties un sadzirdēt pašam sevi :)

Kā Tev veicās ar savu vēlmju apjaušanu- vai izdevās pašam no sevis uzzināt, ko pa īstam Tu vēlies, neskatoties ne uz ko? Man jā. Vismaz man tā likās. Tieši tagad sēžu un pārlasu 16.10.15 rakstīto sarakstu, tagadnes formā, uz skaistas, laškrāsas A4 lapas. Un tagad es saprotu, kas tur nav riktīgi un kāpēc man visu laiku bija tāda nepabeigtības sajūta.

Pieticība. Lai ko es pati rakstīju, cik patiesam ir jābūt pašam pret sevi, visam uz šīs skaistās lapas uzrakstītajam pa visiem galiem len ārā pieticība. It kā es esmu kautrējusies, ka tas, kurš lasīs, uzskatīs, ka es esmu nezin ko sadomājusies un gribu par daudz. Bet kurš tad patiesībā lasīs? Es!

Tātad, metu pieticību pie malas un taisu jaunu vēlmju sarakstu. Es nezinu kā Tu, bet man sev jāatzīst- es goda vārds vēlos būt īpaša :) es zinu, ka es tāda esmu- es esmu unikāla, vienīgā tāda, forša, superīga. Bet es godīgi atzīstu- es gribu būt superforša it visā ko es daru. 100%, ka arī Tu tā vēlies. Nu vismaz 85% :) tad kādēļ ir tik ļoti grūti sev to atzīt? Vai tādēļ, ka kāds cits mūs nosodīs? Vai tādēļ, ka padomās, ka man deguns ir gaisā? Zini par ko es pārliecinos arvien vairāk un vairāk? Ka mēs citiem nemaz tik ļoti neinteresējam. Un, parasti ir tā, ja kāds Tevi aizskar, noniecina Tavus sapņus, tad tikai tādēļ, ka pašam kaut kas nav izdevies, vai arī kāds cits ir noniecinājis viņa paša sapņus. Ko tad darīt ar tādu bubuli? No sirds samīļot, kaut vai domās vai vārdos, riktīgi pažēlot un novēlēt- mīļais cilvēk, Tu vari sasniegt ittin visu, ko vien vēlies! Un zini, jo īpaši svarīgi to ir pateikt pašam sev :)

Es šodien atzinos, ko man patiešām un no sirds gribas darīt. Zini kā es tagad jūtos, it kā es būtu 10 kg vieglāka, lidotu 7 cm virs zemes un man no pleciem ir izdīguši skaisti, pūkaini, maigi un ārkārtīgi spēcīgi spārni, kas mani nes pretim it visam, ko vien mana dvēsele un, nu bet protams un nešaubbīgi- arī Ego :), vēlas. Es atļāvos savā Facebook, saviem paziņām un draugiem pateikt- man ir sava rokdarbu lapa un man var uzsūtīt superīgākos rokdarbus! Jo es māku, jo man sanāk, man padodas un man pašai tie ļoti patīk! (Tu arī vari apskatīt un ielaikot :) www.facebook.com/HandmadeByRenate )

Man vēl ir jāmācās saņemt par to visu samaksu, jo es māku skaisti pamācīt citus, ka par savu darbiņu ir jāņem pienācīgs atalgojums, taču pati vienmēr nolienu zemāk par zāli un reizēm pat atvainojos ka tik izmaksā, jo izejmateriāi maksā tik, cik maksā, un es te drusku drusku pieliku klāt. Patiesībā, to pašu noteikti esi izjutis Tu pats, kad runa ir par Tavu algu, vai ne :)? Bet jāatceras ir tas, ka ja Tu pats sevi necienīsi, arī otrs to nedarīs. Jo- kādēļ gan? Te prātā nāk mīļu un viedu cilvēku teiktais- mēs paši atspoguļojam visu, kas ar mums notiek. Kas iekšiņā, tas arī āriņā.

Bet ne par naudu šis stāsts. Tas ir mans vissiltākais un mīļākais novēlējums man un Tev- atzīsti sev, ko Tu PATIEŠĀM vēlies! Gribi būt smukākais visā rajonā? Aiziet!! Pieraksti to un izlīmē pa visu māju! un esi visskaistākais! sākumā kļūsti pats sev visskaistākais un tici man- tāds Tu kļūsi arī rajonam, agri vai vēlu :) Gribi būt vispieprasītākais speciālists savā jomā- uz priekšu!! Notici sev, iemīļo sevi, atļauj sev būt un, galvenais- atļauj sev gribēt to, ko Tu patiešām vēlies :)

Lai fantastiska diena :)
Buča!

Un ko vēlies Tu?

Tik tieši un vienkārši- ko Tu, tieši Tu, nskatoties ne uz vienu apstākli, vēlies? Ko Tu vēlies sasniegt, darīt, kāds vēlies būt un ko Tu labprāt darītu tieši tagad? Vienkāršs jautājums, bet vai Tu pavisam godīgi un uz 100% vari uz to atbildēt, tieši tagad? Es nē :)

Savu grāmatu nelasīšanas periodu esmu noslēgusi un tā vienšķiet, ka tās jau sēdēja aiz durvim un gaidīja, kad es tikai pavēršu durvju spraugu, lai mestos man virsū. Un tā esmu "apēdusi" Arkādija Panca grāmatu "Sarunas par laimi" un nu tikusi līdz pusei Džo Vitāles grāmatai "Pievilkšanās faktors". Neba tur ir kas jauns un nezināms. Viss vecais- mēs esam paši sava likteņa noteicēji, savas laimes kalēji un dzīves autori. Dzirdēts, vairāk vai mazāk pieņemts un varbūt pat daļēji ieviests dzīvē. Taču šoreiz kaut kas noklikšķēja un aiz visa jau kaut kur dzirdētā pamanīju ko jaunu. Šo vienkāršo jautājumu :"Ko Tu vēlies?"

Godīgi sakot es abstulbu. Pirmajā mirklī es mazliet pārbolīju acis un pie sevis sāku uzskaitīt- vēlos to un to tāpēc ka.. un aiziet. Bet tad aprāvos- ko es patiešām vēlos, neņemot vērā nekādus aizspriedumus, faktus, ka kādam tas varētu būt neērti, ko pa priekšu vajadzētu izdarīt vai arī kas manai ģimenei būtu labāk. Es goda vārds nezinu.

Būsim atklāti- katrs no mums ir ievēlējies vēlēšanos dzimšanas dienā vai Jaunajā gadā. Ta'vu tik bieži tas ir pačibējis gaisā nemaz nepiepildījies. Vai arī esam aprāvušies no savas vēlmes varēnības un padomājuši- nu nē, kaut ko tādu es noteikti nevarētu sasniegt- esmu par tievu, resnu, gudru, dumju, par daudz attiecībās, pārāk vientuļš, pārāk aizņemts, man taču ir bērni, suņi, kaķi utt utjpr. Nu vienvārdsakot- visas iespējamās pasaules atrunas.

Un tagad pieņemsim, ka visas atrunas pazūd kā pēc burvju nūjiņas vēziena- vairs nav palikusi neviena pati, kas kaut kādā mērā mūs ietekmētu. Un ko Tu vēlies? Tā pa īstam, pa riktīgam, no visas sirds?

Visuma likums ir- lūdz un Tev taps dots. Tādēļ šodienu es veltīšu, lai pati sev, savai dvēselei pavaicātu- mīļā, ko Tu vēlies? Un es no visas tīras sirds ticēšu, ka tas piepildīsies:)

Lai top!
Renāte

Par apziņas centru sevī. Vēlreiz

Jau vairākas reizes esmu rakstījusi par apziņas centru sevī un kā man ar to iet. Jo vairāk par to piedomāju, jo vairāk mani ar to pārbauda. Iet kā pa kalniem, tomēr jāatzīst- beidzot ir mirkļi, kad ar pilni apziņu esmu tieši tajā mirklī. Un tas ir tik feini, ka negribot jāatzīst- cik maz tādu mirkļu ir.

Šķiet vakardien lasīju Lauras www.viensplusviens.lv rakstu par to, kā mamma izvēlas pārtraukt BKA, jo vienkārši vairs nav spēka būt mājās ar bērnu. Ļoti foršs, ļoti patiess raksts un iesaku to izlasīt kaut vai aiz tā vien, cik Laura ir forši godīga. Bet tas, kas mani vedināja aizdomāties, bija mammu komentāri. Par to, ka sabiedrība nesaprot ne tās mammas, kuras iet ātri strādāt, ne tās, kuras paliek mājās ilgi. Un tā patiešām arī ir. Un reizēm arī es reizēm pat gluži neapzināti paklačoju gan par vienām, gan otrām. Un- ļooooti aizvainojos, ja uzzinu, kad paklačo par mani. Tipiski, vai ne :)?

Un tālāk es nonāku pie vēl kādas mammas arī forša bloga, kur viņa raksta diezgan līdzīgu rakstu par jaunajām mammām kā darbspēka un to, ko darba devējs un sabiedrība domā par jaunajām māmiņām. Un es salasu diezgan līdzīgas idejas, kas šaudās manā galvā.

Un pāris dienas atpakaļ kolēģis man uzvaicā- kad un vai domā atgriezties, Un es tik ļoti izsitos no līdsvara, no savas mīļās ikdienas un arī man galvā- ko par mani teiks, ja nu es izdomātu neatgriezties un.. pabūt vēl kādu laiku kopā ar mazo mājās, rokdarbot un piedalīties kādos foršos projektos. Un atkal kā baznīcas zvans nodārd balss manā galvā- un ko par to teiks, radi, draugi, paziņas, kaimiņi, sētnieks (viņam toč vienalga :) ) utt utjpr.. Un tas apziņas centrs ir visos citos, tikai ne manī pašā.

Par laimi manās rokās nonāk Arkādija Panca grāmata "Sarunas par laimi". Viss, ko iepriekš esmu dzirdējusi mūsu, sieviešu, valodā, te ir aprakstīts tik tieši kā lāpstas vēziens pa pieri. Runāju ar draudzenīti, kura ilgi nevarēja pieņemt lēmumu, bet nu ir iesniegusi atlūgumu un pilnīgi laimīgi uz laiku būs bezddarbniece un viņa man ieteica šo grāmatu izlasīt. Un lasot grāmatu es saprotu, ka viņa ir pieņēmusi šo tik būtisko lēmumu tieši pēc izlasīšanas. Jā, tā ir. Lai arī dažbrīd lasot pārņem dusmas- nu kur var tik tieši teikt, tieši vīrišķais skarbums ir visa grāmatas sāls.

Mēs paši esam atbildīgi par savu dzīvi. Ne mamma un tētis ar kādu bērnības traumu (teju katram labpatīk uz ko tādu atsaukties), ne apstākļi kādos uzaugām, ne mūsu dzīvesbiedrs vai bērni, ne riebīgais boss- neviens nav atbildīgs, tikai Tu pats! Un es lasu un tas nāk kā atklāsme- bāc! Kāda kuram daļa, ko es daru vai nedaru, kādus lēmumus pieņemu. Lai cik egoistiski tas izklausītos, Tavs vienīgais pienākums ir dzīvot tā, kā pašam patīk, nevienam neizdabājot. Un pēkšņi es sajutos tik brīva savos lēmumos un rīcībā, tā, ka visas durvis man ir vaļā. Un tā taču arī ir :)!

Bet tas, ko es ar to visu gribēju teikt ir, ka ir jāsāk ar sevi. Pietiek dzīvot citu dzīves un satraukties par citu ķibelēm. Ir jāsāk dzīvot sava dzīve, jāpieņem savi lēmumi un par tiem arī jāatbild. Tad pasaule noteikti kļūs daudz daudz labāka, mīļāka un gaišāka :)

Buča!

Kad visa kā ir par daudz

Pāris dieu atpakaļ man pavaicāja, vai ieturu klusēšanas gavēni. Pati pat nebiju aizdomājusies, bet neviļus tā sanāca. Kaut kā visa kā bija sakrājies un noticies tik daudz, tik daudz, ka iekšā ir, bet ārā nenāk. Tikai tagad pamanīju, ka jau kādu brīdi visu novēroju un izdzīvoju, taču līdz ārējām izpausmēm tas nenonāk. Ļoti interesanti un neierasti man :)

Pēc atgriešanās no nometnes īsti nevaru pieķerties ne rokdarbošanai, ne rakstīšanai, ne arī kādai jaunai izziņu grāmatai vai citām aktivitātēm. Ir tāds īpatnējs aktīva miera periods. Īpatnējs ar to, ka beidzot es sevi par to nešaustu. Es vienkārši ļauju sev plūst un rāmi veikt mājas lietas, mazliet pasportot, paveikt visu, kas nepieciešams. Nekādu pārmetumu un absolūts miers par to, ka šis mirklis tūliņ pāries un atnāks jauns, daudz radošāks, rosinošāks un košāks.

Runājoties ar feiniem cilvēkiem, uzzinu, ka esam izdzīvojuši un pārdzīvojuši jauno laiku trakāko septembri- laiku starp diviem aptumsumiem un supermēnesi, mirkli, kad  (kārtējo reizi) mainās Maiju kalendārs, mirkli, kad Merkurs retrogrāds (zinošākie pielabos, ja uzrakstīju nepareizi, taču ideja skaidra- brīdis, kad lietas nu nekādi nevedas) un kārtējo pastardienas pareģojumu (elpo mierīgi, tas bija pirms 2 nedēļām :) ). Var ticēt un var neticēt, taču kas tik pa šo laiku nav noticis. Un, lai arī ir notikuši veselības saasinājumi, ķibeles un nedienas, ir sajūta, ka kāds augstāks spēks ir stāvējis klāt un nosargājis un viss ir noticis tieši tā, kā vajadzēja. Kāds darbos bija par daudz ieracies un sāka sevi graut- un, hops, stopmirklis klāt! Cits atrāvies no ģimenes- un atkal atsēdināts, lai bauda mirkli. Un atkal jāklausa mammai- viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Un minūtes 15 atpakaļ es nejauši nonāku pie secinājuma, ka arī mani atsēdināja, jo es biju ļoti ļoti pieķērusies. Atceries, daudz un bieži minēju, ka šobrīd apgūstu sievišķās zinības pie fantastiskās Antriņas. Un es biju tik safanojusies, ka gribēju vēl apmeklēt to un šito un vēl to tālāko semināru. Nu gluži kā aptrakusi plānoju, kā visu sabīdīt un uzspēt. Un te, hops, uz laiku paliekam bez auklītes un nav jau vairs ko plānot- netieku un viss, elpoju mierīgi :) Un pēkšņi es atjēdzos, ka man pat vairāk neprasās, es visu zinu pati. Nepārproti, es vēl aizvien esmu sajūsmā par Antriņu, bet tagad tas ir kaut kā tā vieglāk, bez atkarības pazīmēm.

Un patiesībā jau tā ir par visu- ja traki pieķeramies un pakārtojamies, tas ir gluži kā likums- kaut kas aizies pa gaisu un tas vienkārši neizdosies. Tāpēc šajā mirklī es mācos baudīt un nepieķerties par traku. Un te jau atkal atgriežamies pie tā, ka jādzīvo ar sirdi, jo sirds jau nemāk piesiet un uzlikt pienākumus, tā māk tikai skaisti mīlēt un baudīt :)

Samīļoju,
Renāte

Pieņemšana

Rit 4.diena, kopš esmu atgriezusies no Ineses un Tomu Prisjolkovu sarūpētās un izlolotās 3 dienu kopā sanākšanas. Jau braucot turp man likās- aprakstīšu teju katru dienu te un pēc tam noteikti arī būs ko teikt. Un ir tā, ka iekšā ir, bet ārā nenāk :) Ir sajūta, kad katrs nervu galiņš ir vēl tik ļoti jūtīgs un mazliet kails. Tik kolosāla sajūta un tai pat laikā tik ļoti trūkst sazemējuma, ka pārvietojos un arī domāju neskaroties zemi. Taču es zinu, ka es vēl ilgi par to rakstīšu, rāmi un lēnām šķetinot vaļā to milzīgo zinību un sajūtu mantojumu, ko atvedu no Jumurdas muižas.

Viens no pamatīgākajiem ieguvumiem pēc šīm 3 dienām ir sajūta par pieņemšana. Jau kādu laiku runāju par to, ka mums ir jāpieņem otra izvēle, izskats, uzskati un vispār viņš viss, kā viens veselums. Taču pa īstam sapratu un pieņēmu sev tikai tagad. Jā, bija meitenes, kas mani kaitināja- bija par skaļu, par klusu, par redzamu, par neredzamu.. un tā bez gala un malas. Nu Tu zini :) Un tad kaut kas noklikšķēja un es ļāvos. Un ieraudzīju- cik mēs visas kolosālas, cik dažādas, cik foršas, nu waaauuuu :) Un pieņēmu visu, visas, ikkatru jaunu pieredzi un mirkli. Vienkārši nojaucu prāta barjeras un ieraudzīju ar sirdi. Un varu teikt- tā ir daudz skaistāk dzīvot :)

Un vēl- es beidzot pieņēmu sevi. Par to tik liels paldies Inesei, kura teica apmēram tā. Dodoties uz kādu pasākumu, mēs bieži vien cenšamies pielāgoties apstākļiem, izskatīties labāki kā esam, sēdēt tā kā pienākas, neiet uz tualeti vai padzerties, lai tikai neiztraucētu kopējo atmosfēru vai kaut kādus iedomātus standartus. Un tad kļūstam nīgri un abižojamies uz tiem, kuri organizēja pasākumu, kurā mēs esam jutušies neērti. Bet patiesībā, tikai un vienīgi es pati esmu atbildīga par to, kā es jutīšos šajā pasākumā, vai, pareizāk sakot- ikvienā dzīves situācijā. Un es atļāvos sēdēt uz grīdas, es dzēru tēju, kad man gribējās un, jā, es atļāvos neiet uz ndarbību tad, kad jutu- man vajag pauzīti, vajag pabūt ar sevi. Un tā nav necieša pret organizatoriem, tā ir cieņa pret sevi un ikvienu dalībnieku, jo nākošajā mirkī, kad mēs tiksimies, es dāvāšu laimīgu, enerģijas pilnu un smaidīgu sevi. Forši taču, vai ne :)?

Nu re, iekšā vēl tik daudz ko teikt, bet ārā nenāk. Taču atkal vajag brītiņu, lai to visu apdomātu un varētu nonākt pie nākošās atziņas.

Lai forši :)

Mīlestības valodas

Gandrīz kā tradīcija ir tas, ka 5dienas man ir pārdomu dienas :) Un tāda pati ir tradīcija, ka, ja es nepieeakstu domu uzreiz, tā sēž un sēž un ne īsti laiž vaļā, ne arī raiti rakstās. Šoreiz ir tāpat un rakstiņu iesāku teju pirms nedēļas un, redz, turpinu tik šodien. Bet, kā ne reizi vien esmu teikusi- manai mammai ir kolosāls teiciens par to, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.

Šooreiz mana pārdomu tēmu ir par mīlestības valodām. Pagājušās nedēļas lekcijā ķiķinām un smejamies, bet kaut kur sirdī saprotu- tas ir daudz dziļāk un jūtīgāk, nekā mēs te runājam. Sākšu šoreiz no beigām- ar tām sajūtām, kas manī iesēdās un nelaiž vaļā.

Pirmā no tām- tik ļoti ļoti žēl, ka es to visu nezināju ātrāk, kad tētis vēl bija dzīvs. Pirmo reizi ir sajūta, ka tik daudz kas varēja būt citādāk, ja es vien mācētu toreiz ieklausīties, saprast un arī atbildēt. Tagad es zinu, kādā mīlestības valodā viņš runāja. Ne miņas vairs nav tās uzmācīgās sajūtas, ka mani varbūt līdz galam nemīļo vai vēl kas tamlīdzīgs. Ir tāda saldsērīga sajūta, ka, iespējams, viņš jutās ļoti vientuļi un tā, ka mēs viņu līdz galam nesapratām. Tāds apburtais aplis, kur viens uz otru mazliet uzmet lūpu. Ja es visu šo būtu zinājusi agrāk, es ar pilnīgi citu attieksmi attiektos pret visu, ko tētis man stāstīja, rādīja, kā viņš komunicēja.

Līdzīgas sajūtas ir arī par omītēm. Droši vien daudziem no mums ir tā, ka, ja omītes zina, ka mēs ieradīsimies, viņas sāk šmorēt ja ne nedēļu, tad vismaz dienu iepriekš gan. Un tas nekas, ka mēs braucam no viesībām, mums ir diēta vai vēl nezin kas. Tagad es zinu, ka tā ir omīšu mīlestības valoda un arī to, ka atsakoties to visu nogaršot, mēs neviļus aizskaram omītes un negribot pasakām, ka mums tas nav vajadzīgs. T.i.- man, omīt, Tava mīlestība nav vajadzīga. Eh..

Bet ir labi kā ir. Tādēļ uzreiz pēc lekcijas steidzu mājās un sāku izvaicāt savus mīļos- kā Tev šķiet, kāda ir Tava mīlestības valoda? Un atklāju tik daudz ko jaunu gan par mammu, gan par vīru. Domās pārskrienu pāri dzīves situācijām un sāku aizvien skaidrāk apjaust savu draudzeņu, radiņu un kolēģu valodas. Jo, tā jau ir. Ja es runāju ķīniski, bet otrs franciski- nekas labs neizdosies. Labākajā gadījumā mēs aiziesim katrs uz savu pusi. Sliktākajā- paspēsim saķildoties, mēģinot iestāstīt, ka mana valoda ir tā pareizā.

Šonedēļ no grāmatu plaukta tiek nocelta Gerija Čepmena grāmata Mīlestības Valodas (te arī links uz www)- mazliet citas, kā izrunājām ar skolotāju. Bet tas nekas, jo mīlestībai ir miljons izlokšņu, pat ja galvenie virzieni ir kādi pieci līdz septiņi. Un ir fantastiski, ja esam tik gudras, ka spējam kaut mazliet sadzirdēt un saprast tās visas. Jo cilvēkam nekas nav patīkamāks kā tas, ka viņu saprot. Tātad mani te mazlietiņ mīl un es te esmu gaidīts.

Un redzēsi- ilgi nebūs jāgaida. Kāds cits. sajutis, ka viņa mīlestības groziņš pildās, steigs piepildīt arī Tavējo. Skanēs varbūt mazliet naivi, bet mīlestība izglābs pasauli. Tā tam būs būt :)

Lai mīļojās :*

Būt brīvam

Teju katru vakaru ejot gulēt, man ir savs mazais rituāls- maza pateicības lūgšana savējiem par pavadīto dienu. Un visfeinākais tajā visā ir tas, ka lai kāda arī būtu diena- pat ja ne pārāk forša, šķietami tukša vai kā citādi nav gājusi pie sirds- absolūti vienmēr ir kaut viena maza lietiņa par ko būt pateicīgai tieši šodien.

Un vakardien to pateicību bija tik daudz, tik fantastiskas, tik superīgas un, šķietami, tik ļoti ikdienišķas un ierastas, ka es ar katru šūniņu sapratu, cik viss ir superīgi forši un, ka pilnīgi neviens man neiestāstīs pretējo.

Aizvakar, braucot no viesībām, kurās viss nebija tik ārēji forši kā gribētos (bet, kas man lika saprast, cik ļoti forši viss ir mūsu ģimenē), vīram atzinos- es labāk izskatīšos ne tik gudra kā pārējie, varbūt man nebūs ko piebilst par to vai citu sabiedrībā diskutējamu tēmu, bet es izvēlos būt laimīga. Es aizvien biežāk pārgriežu TV vai radio, ja skan ziņas, es nelasu interneta portālus, Facebook es ritinu garām negatīvos ierakstus un vispār aizvien retāk to izmantoju. Jo tas vienkārši piesārņo manu ēteru.

Patiesībā tā dzīvoju jau veselu nedēļu un 2 dienas. Paldies mīļajiem, kuri aizveda mūs uz Zīmju Centru un lika paskatīties uz lietām citādāk. Un zini? Šo laika sprīdi laiks rit lēnāk. Pēkšņi es paspēju izdarīt, sajust, redzēt, dzirdēt un uzzināt vairāk. Un, pats galvenais- tieši to, kas ir svarīgs man un maniem mīļajiem. Laimīga :)

Bet es vēl aizvien atzīstu, ka man ir vidēja smaguma atkarība no telefona- es to bakstu un spaidu vietā un nevietā. Es čekoju e-pastu, facebook un Instagram. Jo kaut kur vēl aizvien gruzd sajūta, ka kaut ko varu palaist garām. Ir labi, ka apzinos, ka tā es nevis palaižu kaut ko garām, bet tieši bakstoties es palaižu garām īsto dzīvi. Ja dienas vidū pastaigāsi pa ielām un pavērosi cilvēkus, ievērosi, ka 70% skatās savos telefonos. Riktīgi zombiji. Tas vien par %10 motivē samazināt to laiku, ko es pati pavadu skatoties savā tālrunī. Mans iekšējais mērķis ir izmantot telefonu brīžos, kad tas zvana vai arī ir iepīkstējies vismaz reizes 7. Un palikt sociāli neaktīvai i-vidē, bet aktivizēties tieši klātienē. Nu kaut kā tā.

Rezumējot visu augstāk minēto- patiesībā tā ir cieņas izrādīšana sev un saviem mīļajiem. Jo nekas mūs nevada/ neierobežo vairāk, kā atkarība no kaut kā. Un nav jau būtiski, vai tas ir alkohols, cigarete, ēdiens, internets vai būšana sociāli aktīvam elektroniskajā vidē. Lai dzīvo skaidra galva un dzīvas attiecības:)

Priekā!

Un ir tik labi

Ir mazliet pāri sešiem no rīta un es pieceļos no tā, ka mazais ķipars pa miegam virpina man matus. Neskatoties uz to, ka vakardien aizvadīts tiešām grūts treniņš un pilnīgi katrs muskulis paceļ balsi, cik ļoti viņam gribas vēl pasnaust, ir tik labi :) ļaujos pasapņot par skaisto nākotni, sajūtu saules glāstus uz savas ādas un dzirdu jūras šalkoņu (lai arī ārā vēl tumšs un dzirdami tikai pirmie uz darbiem braucošie auto). Ir tik super labi.

Šķiet, tieši vakar vakarā ar mani atkal ir noticis reality check, kas šoreiz ir gan atgriezis realitātē, liekot novērtēt visu, kas man ir, gan arī pacēlis centimetrus 7 virs zemes. Un liels paldies par to Pavasara Studijas Ineses atradumam- Sirds Siltuma Darbnīcai. Tā ir organizācija, kura dāvina zeķītes, cepurītes, sedziņas un daudz ko citu priekšlaikus dzimušiem bērniņiem un viņu vecākiem. Nezinu kāpēc, bet vakar, vēlā vakarā tā vien nevarēju atrauties ne no Ineses raksta, ne no SSD mājas lapas- lasu, iekšēji sildos un jūtu, kā enerģija aug un aug un aug un nu jau tā, ka asaras izsprāgst un viņa tik turpina augt :)

Lai arī nedēļas 3 rokas pie rokdarbiem neceļas, vakardien eju gulēt ar sajūtu, ka nevaru sagaidīt, lai ķertos klāt un sāktu darināt mīļās lietiņas kādam, kura vēl nemaz nav starp mums, bet kurš pēc neilga laika jau būs tik nepacietīgs, ka skries laukā satikt savus mīļos pirms laika. Un mēs visi būsim gatavi, vismaz ar mīļām zeķītēm un cepurītēm, lai nesalst arī ārēji, jo iekšēji mamma un tētis sildīs ar savu mīlestību tā, kā neviens :)

Un es nevaru aizmigt. jo nespēju beigt mīļot un bučot savu dēliņu, kurš pa miegam stumj mani prom, jo es traucēju mierīgi šņākuļot :) Un es saprotu to, cik liela svētība man ir tikusi. Cik labi ir tad, kad viss ir labi. Un šonakt mēs čučam visi kopā, lielajā gultā. Un ir pilnīgi vienalga, ka tā nav labi un lieliem puikiem jāguļ savā gultā. Šonakt mums visiem miedziņš ir tik mīļš, kā vēl nekad. Jo ir bijis tāds kārtīgs reality check.

Ik pa laikam mums kāds aizrāda, ka nu jau vajadzētu iespringt, ka Valters vēl neceļas četrrāpus, vai vēl labāk- jau stāvus. Un es saprotu, ka man ir vienalga. Lai tik springst :) bet vispār būtu labāk, ja paņemtu adāmadatu, tamboradatu vai šujmašīnu, un to saspringumu novirzītu tam, lai uzdarinātu ko tiešām nepieciešamu tam mazajam cilvēciņas, kurš steidzas visam pa priekšu un druscītiņ par ātru. Un es iekšēji saku paldies savam puisītim, kurš nesteidzās, kurš pat mazliet kavējās un arī tagad paķiķina par ārstu standartiem un visu dara tā, kā pašam patīk :)

Rakstu un smaidu. Jo es zinu, ka es varu un kā es varu palīdzēt. Un tā ir tik laba un tik svētīga sajūta. Paldies par to :)

Lai Tev burvīga, piesātināta, mīļa un svētīga diena,
Es :)*(:

Par raidītājiem un saņēmējiem

Jau otro reizi dzīvē dzirdu domu par to, ka mēs esam kā uztvērēji un raidītāji vienlaikus. Kā tādas lielas telefonu operatoru stacijas. Vai arī radio, vai televīzijas, vai kosmosa. Katram pēc patikšanas un varēšanas :) bet doma viena un tā pati- kādas vibrācijas raidīsi, to arī saņemsi.

Ne velti mana mamma visu manu apzināto mūžu pa jokam ir teikusi- laid pozitīvos burbuļus, tad viss būs labi. Atceros, bērnībā ampelējoties smējāmies, ka tagad jāpasēž un jāpaburbuļo. Un skat, paiet gadi un to pašu lasu gudrās grāmatās un klausos semināros. Un atgādinu sev, ka vairāk jāklausa mamma :)

Bet doma visam viena un tā pati- mēs katrs pats veidojam savu likteni un ittin visus apstākļus, kas ar mums notiek. Neapzināti, kaut kad senākā vai ne tik senā pagātnē mēs esam veikuši pasūtījumu un tas kādā brīdī mūs noķer un piepildās. Ne tikai labie sūtījumi, bet arī ne tik feinie. Un visgrūtāk ir pieņemt to, ka ja mūs kāds abižo, pasaka ko nevēlamu, vai arī mēs paši sataisām ziepes un pēc tam domājam, kā tas vispār varēja notikt- arī to mēs neviļus esam pasūtījuši, palaižot ēterā ne tik patīkamās domas.

Kādu brīdi atpakaļ lasīju grāmatu "Noticēt sev", kurā Visums ir aprakstīts kā liela datorprogramma. Pavisam vienkāršojot, secinājums ir tāds, ka mēs katrs ar savu domu spēku esam iekodējuši sevi vai arī ļāvušies, lai kāds uzraksta mūsu dzīves kodu. Lai arī izklausās diezgan fatāli, labā ziņa ir tāda, ka mēs katrs pats arī varam ieprogrammēt to, lai ar mums notiek visfeinākās lietas. Ir jātic no visas sirds, jāmaina sava domāšana un lietas aizies. Par to pašu runā "Secret", Džo Vitāle, Robins Šarma, arī mūsu pašu foršās meitenes Inese Prisjolkova, Inta Blūma, Dzīves Mākslas Akadēmijas lektorītes u.c.pozitīvie cilvēki.

Lai kā negribētos atzīt, negatīvi un kašķīgi domāt ir vieglāk. Ņemot vērā apkārt esošo negatīvo informāciju, nav diži jāpiepūlas, lai iekristu lielākā vai mazākā panikas grāvī. Daudz grūtāk ir piebremzēt ikdienas skrējienu, ieklausīties sevī, apslāpēt to troksni galvā, kas rodas brīdī, kad saki sev:"tagad nedomā neko" un sākt domāt riktīgi pozitīvi. Nu tā forši un krāsaini. Ir jāpieliek pūles, lai nesaķertu kreņķi brīdī, kad kāds uzburkšķ, kaķis kārtējo reizi saplēš tualetes papīra rulli, bebītis ir dusmīgs un nav nomierināms vai arī kāds tuvinieks "vienkārši mani nesaprot". Tāpēc, ka tajā brīdī ir jāuzņemas atbildība un jāatzīst- mīļā, es pati šo situāciju kaut kad esmu uzsūtījusi. un Visums jau nesaprot, vai Tu pajokoji, domāji, ka Tu to nemazām negribi vai arī, ka tas tāds joks vien bija. Pasūtīji un dabūji. Paciņa nosūtīta. Punkts.

Labā ziņa ir tā, ka mēs esam brīvas gribas būtnes. Mēs varam darīt visu, ko vēlamies. Ja ne fiziski tagad un uzreiz, tad sapņos gan. Mēs varam izsapņot, izjust un izgaršot sākumā sirdī. Un audzēt to superīgo labsajūtas izjūtu līdz brīdim, kad tā mūs pārņem tik ļoti un tik dzīvi, ka nav cita varianta kā vien tam piepildīties dzīvē. Mūsu varēšanai nav griestu. Vien tie, ko mums uzliek mūsu prāts. Tādēļ vēl aizvien pagarinu prāta atvaļinājumu un turpinu dzīvot ar sirdi. Un šodien plānotājā ierakstu tikai vienu darbiņu- mazliet pasapņot :)

Laižam prātu brīvdienās

Šodien kaut kas pavisam jauns- kopā ar mīļajiem pabijām Jaunmoku Pils Zīmju centrā. Tā bija pavisam nepazīstama un unikāla pieredze man, ko iesaku izbaudīt ikvienam interesentam. Neiedziļināšos kas un kā, ja vēlēsies un būs lemts- es ticu, ka atradīsi veidus un ceļus kā tur nokļūt. Bet ne jau pakacināt šoreiz vēlos, bet dalīties savās sajūtās :)

Ilgi, pārāk ilgi mans prāts ir valdījis pār manu dzīvi. Licis uzdot jautājumus un meklēt pierādījumus tur un tad, kad tas nemaz nebija jādara. Mirkļos, kad bija tik vien jāizdara, kā jāatver sirds un jāļaujas. Pārāk ilgi un uzstājīgi tas ir licis lasīt un klausīties negatīvās ziņas medijos un spiedis pakļauties negatīvajam informācijas vilnim un sabiedrības noskaņojumam. Pilnīgi un noteikti pārāk ilgi tas ir neļāvis noticēt, ka es varu paveikt/ sasniegt/ izbaudīt/ sajust tik daudz, cik pati vēlos. Tas ir- neierobežoti! 

Tāpēc es esmu nolēmusi uz laiku savu prātu sūtīt atpūta vai arī, ja tas neļausies, uz laiku iespundēt kādā tālākā kaktiņā, lai tas netraucētu tajā feinajā sevis iepazīšanas procesā. Es vēl īsti nezinu, ko tas īsti nozīmē. Iespējams, es uz kādu laiku nerakstīšu, bet, varbūt gluži pretēji- es rakstīšu tik bieži kā vēl nekad :) Iespējams, es daudz un dikti lasīšu un apmeklēšu vēl nedzirdētus seminārus. Bet, varbūt, es iešu garās jo garās pastaigās un negribēšu nevienu satikt nedēļām ilgi.

Mūsu, ar prātu, kopīgajās/ šķirtajās brīvdienās mans vienīgais mērķis ir atpūsties un ļauties pašai sev. Bez prāta cenzūras un kontroles. Sadzirdēt sevi, savas patiesās vēlmes un iegūt harmoniju sevī. Redzēsim, kā man ies :)

Šovakar es, tā vietā lai tīrītu māju vai kā citādi šeptētos, zīmēju mandalas. Jā, un arī baudu glāzi fantastiska, atdzesēta, baltā gruzīnu vīna. Prāts teiktu, ka galīgi nav feini un vēl tak var kaut ko uzspēt šovakar. Bet sirds saka- mīļā, Tu esi tā vērta, tieši šovakar un tieši šobrīd.

P.S. un zini, lai cik smieklīgi nebūtu, man šovakar paralēli atkal multfilmu terapija- Vall-e. Iesaku noskatīties sākumu. Cik ļoti Ieva ir kā mēs- visu varošās un skrejošās sievietes. Ja kaut kas nokaitina, varam veselu ostu uzspridzināt. Savā visu varēšanā varam pat nepamanīt kādu, kurš mūs burtiski dievina. Bet ir labi, jo es zinu, ka beigas šim stāstam ir tik feinas, ka man, lielai meitenei, katru reizi nobirst pa aizkustinājuma asarai :)

Samīļoju,

Es

Lolita vs Sieviete, kura skrien ar vilkiem

Pēdējā laikā cilvēki man apkārt mainās. Tik strauji, ka es nespēju izsekot līdzi. Kardināli maina nodarbošanos, aiziet no labi apmaksātiem darbiem, lai sadzirdētu paši sevi, uzsāk mācības jau briedumā, sāk sajust un redzēt vairāk. Tas notiek tik strauji, ka pāris reizes esmu pie sevis nodomājusi- ja nu kāds no augšas izdomā, ka es arī esmu sarunu/ tikšanās vērta, tad lai tas notiek tā saudzīgi. Vēlams ne balsī runājot vai pēkšņi parādoties uz mana dīvāna. Tarakānu reiva ballīte galvā garantēta. Un uz ilgu laiku :)

Bet šķiet, ka sarunu vērta es esmu gan. Tā. Nepareizs formulējums :) Protams, ka es esmu sarunu vērta! Un tāpēc mani uzrunā caur sarunām ar līdzcilvēkiem, ar rakstiem, ar komentāriem. Ar visu to, kas manu saprātu notur vietā, bet tomēr iekustina domāšanu. Šoreiz par sievišķību. Jā, jā, atkal :)

Ir sajūta, ka šobrīd sabiedriskā domāšana par šo tēmu šļūc no viena grāvja otrā. Viena fronte mācās visu par sievišķību kā īpašību, ko mēs esam pazaudējuši kaut kad ap bērnudārza noslēguma pasākumu un 1.klases 1.semestra beigām. Tā ir tā vieglā, gaisīgā būtne, kas ir tik mīļa, tik paļāvīga, tāda, kuru gribas saudzēt un lolot. Tāda, kura var stundām gozēties pie spoguļa, pucēties, jo tā gribas, nevis vajag. Kurai vajag tādas kurpītes un ne citas un tāda, kura var mīļi piecirst kājiņu, ja viņai liek nest kaut ko pārāk smagu. Tāda, kādu mūs, protams, mazliet pieaugušākā veidolā, vēlas redzēt mūsu mīļotais cilvēks.

Un otra fronte skrien kopā ar vilkiem. Tāda savvaļīga, mežonīga, negrib pakļauties sabiedrības spiedienam par pārmērīgo pucēšanos*. Nu un kas tad ir pareizais un kurā grāvī lekt iekšā?

(Atkāpe pa vidu par to, kas mani atrada ar raksta palīdzību. Es zinu, ka Baibai Kranātei ir sava jogas studija, kura, turklāt, atrodas ļoti netālu no manām mājām un pat ēkā, kur reiz es mēnesi strādāju. Gana liela sakritība, lai es tur kaut reizi būtu degunu pasildījusi. Bet nē, es tur neesmu bijusi un neko vairāk arī par studiju nezinu. Bet tā nu lūk vakardien nezin kādu apstākļu rezultātā nonāku līdz Baibas dienasgrāmatai un tur tik forši aprakstīts šis laiks tieši no šī skatu punkta- sava sievišķā/ vīrišķā "es" atrašana un pieņemšana. Nepārstāstīšu, kas tur īsti bija, labāk izlasi to pati te :) )

Šomēnes arī žurnāli lutina ar foršu domvielu- gan "Santa", gan "Shape" ir divas burvīgas grupu (pie tam abas) intervijas ar kolosālām sievietēm. Tēmas it kā dažādas, bet tomēr tik līdzīgas- sieviete, sievišķība, seksualitāte un sekss. Un, jā, arī Martas Kukarānes intervija "Shape" ir tiiiik apēdama. Man ļoti patika. Es tik ļoti ieraudzīju viņas teiktajā sevi pirms pāris gadiem! Bet tagad esmu cita es. Absolūti citām šķautnēm un uztveri. Es drīzāk teiktu, ka tās asās šķautnes ir noapaļojušās un kļuvušas krietni vien pūkainākas.

Es esmu pacifiste pēc dabas- man patīk un man vajag mieru, tāpēc es neiešu aizstāvēt vienu no virzieniem. Bet es esmu noformulējusi pati sev, ko man nozīmē sievišķība un kā es jūtos tajā labi. Tas gan nenozīmē, ka esmu ļoti zinoša šajā jomā. Zinātkāra gan :) Un tāpēc es uzsūcu visu kā pirmklasnieks un priecājos par katru panākumu šajā jomā. Dažas pieturaszīmes no manis:

# Man sievišķība tomēr nozīmē maigumu un paļāvību. Arī pakļāvību, bet tik tālu, lai es justos komfortā un labi. Es ticu, ka mēs vēl aizvien, pat ja tik dziļi, ka mazliet jāpameklē, esam maigais dzimums. Mēs alkstam būt "za mužem"- aiz vīra, viņa azotē un gādībā
# Sievišķība man arī nozīmē skaistumu. Skaistums nav kaut kas šablonisks un viendabīgs. Nē. Tas ir skaistums dažādībā, variācijās, krāsās. Bet tas ir arī vizuālais, garīgais un emocionālais baudījums gan manam vīrietim, gan man pašai. Es neuzskatu, ka mums visām ir jāseko sabiedrības uzliktajām prasībām- jāsver tik, jābūt gariem nagiem, matiem un jāvelk tas vai šitas. Mums ir jājūtas skaistām no visas sirds, tad arī citām tādas šķitīsim
# Sievišķība man nozīmē arī kaisli un mežonīgumu. Seksualitāti tādā rosinošā, modinošā, briedinošā mērogā. Mīlējoties izstrādājas tik daudz pozitīvas enerģijas, ka ar tās palīdzību var gan radīt bērniņu, gan rosināt vīrieti sasniegt visā dzīvē vēl neredzētus augstumus un.. gūt baudu. Jo arī tā ir viena no sievišķības priekšrocība- gūt baudu it visā, ko vien mēs darām. Seksualitātes piesātināti mirkļī ir tas īstais brīdis, kad laist tos savus iekšējos vilkus izskrieties :)

Pēdējās dienās aizvien vairāk domāju par seksualitāti tādā dziļākā izpratnē, kā rosinošo spēku, kā kaut ko mūsu katra zemapziņā mītošu mītisko tēlu. Un saprotu, ka es nemaz nezinu, kas viņš ir un kur īsti mīt. Un jo vairāk es par to domāju, jo lielākas aizdomas mani māc, ka ļoti daudziem no mums ir tieši tā pat. Mēs neesam izpētījuši sevi, savas tieksmes un baudas avotus, savu slēpto potenciālu. Jo visu laiku no muguras velkas postpadomju domāšana, ka tā  nepienākas, tas nav ētiski un morāli pieņemami. Bet man arī liekas, ka jo cilvēki būs apmierinātāki ar sevi, jo mierīgāka, drošāka, skaistāka un foršāka pasaule būs. Vairs neriesim viens uz otru kā vilki un vilcenes, bet murrāsim kā dīvāna runči, kuri reizēm, tādos jaukos un foršos mirkļos pārvēršas par lunkaniem leopardiem :)

Un ko par to domā TU ;)?

Tādas lūk pārdomas šim rītam :)
Lai nerātna nedēļas nogale :*

*ai nejaukais "ES" ņēmis virsroku un neviļus aizvainojis kādu, kuram grāmata "Sievietes, kuras skrien ar vilkiem" ir ļoti mīļa. Tāpēc nejaucības šoreiz paliks tiem, kuri paspēja izlasīt.
Savukārt es šo grāmatu neesmu lasījusi un man šīs nosaukums šoreiz saistās tikai un vienīgi ar augstāk minētajiem rakstiem. Un katrs jau mēs izlasām to, kas mūs tai brīdī satrauc, vienalga vai runājam par galējībām vai pilnīgi pretējām lietām...arī es pati, un diezgan bieži.
Tāpēc nepiesarņosim prātu, labāk sabučosimies un lai dzīvo miers un saticība :)

P.s. mana mācība šodien- ja gribi dzirdēt viedokli, esi gatavs par to pastāvēt. Man vēl jāmācās ;)

Īstās sarunas, īstajā laikā un vietā

Reizēm Dieviņš man uzdāvina negaidītas, riktīgi foršas sarunas. Tās var būt pašai ar sevi, ar maniem mīļajiem, tā var būt negaidīta tikšanās, necerēti labs pasākums, īsziņa, varbūt čatiņš Facebook vai Watsapp. Patiesībai jau izpausmes formai nav nozīmes. Pēc tam vienkārši ir tā labā sajūta- jā, tas bija piepildoši un domāt rosinoši.

Abas šīs sarunas pilnīgi negaidot izvērtās ar manām bijušajām kolēģēm. Un.. par darbu :) pirmā ar meiteni, kura jau divas reizes ir izbaudījusi, kā tas ir- atgriezties darbos no bērna kopšanas atvaļinājuma. Jau kādu laiku darba vieta ir viena un stabila, taču, kā jau mums, meitenēm pienākas, reizēm uznāk pārdomas- vai šī ir īstā? Un tā, vārdu pa vārda runājam un saprotam, ka abas esam tajā mirklī un brīdī, kad sirds prasa piepildījumu, nevis karjeras kāpnes. Un gandrīz vienlaikus pajokojam, ka būtu feini pasaimniekot kādā kafeinīcā :) Viņa min, ka kolēģe jau 3. gadu pēc kārtas rudens sezonā ņem atvaļinājumju, lai dotos ceļojumā palīdzēt vīna darītavām novākt vīnogas. Kolosāli :)! Sarunas izskaņā vienojamies, ka mums jau nav augstas prasības darbam. Tikai tāds, uz kuru gribētos iet un lai tajā dvēsele dziedātu. Skaisti, vai ne :)?

Otrā saruna bija pavisam negaidot, kad šodiena atnesa randiņu ar otru manu kolēģīti. Arī viņai laiks atgriesties no bērna kopšanas atvaļinājuma. Tikai pretēji tam, lai šī lieliskā sieviete atkal atsāktu darbu ofisā, viņa izcili nokārtoja visus eksāmenus un iestājās mācīties fizioterapiju un iekļuva budžeta grupā. 29 gadu vecumā :)

Runājam par šo un to, par bailēm zaudēt materiālo neatkarību un arī par to, ka kopējais ģimenes budžets vairs nav tik liels. Un viņa saka- zini, es nekad neesmu bijusi tik laimīga, kā šobrīd! Man vairs nevajag manikīru, pedikīru un citas skaistumprocedūras. Es esmu laimīga!- Un es skatos uz viņu un saprotu, ka es nekad neesmu viņu redzējusi tik skaistu un plaukstošu :) Es zinu, ka viņai dvēsele dzied. Un arī manējā pievienojas, klusiņām dungojot līdzi :)

Un vēl mazai atkāpei, viņa saka- neticēsi, bet tas līdzekļu trūkums sāk kompensēties vīra darbā. Pilnīgi negaidot viņa ienākumi ir palielinājušies. Es no sirds un pavisam ticu un pārliecinos, ka tad, ja sieviete ir laimīga, ģimenē ienāk miers, labsajūta un arī materiālais nodrošinājums. Būs pie tā jāpiestrādā vēl jo jaudīgāk :)

Foršas tās manas sarunas. Ļoti iedvesmojošas un pārliecinošas, ka es esmu uz sava īstā ceļa, vai arī pareizāk sakot- es vismaz virzos pareizajā virzienā, lai to atrastu :)

Lai Tev arī īstais ceļavējš pretim tam, ko vēlies tieši Tu!
:)

Reality check

Laiku pa laikam ar mani notiek mazi atgadījumi, es dzirdu kādu frāzi, vai kaut kas notiek manu tuvāko cilvēku dzīvē. Tādi pieturas punktiņi, kas liek saausīties, paskatīties uz manā dzīvē notiekošo no malas, izvērtēt, mainīt. Tādas mazas manas realitātes pārbaudes.

Esam atgriezušies no ceļojuma. Ir sagurums, ir prieks par atgriešanos mājās, ir atziņu bagāža, ko kādu brīdi vēl atcerēties un pārdomāt. Bet lēnām atkal dzīvē atgriežas ikdiena un parādās mazie burkšķīši- te atstāti netīrie trauki, te nevaram izdomāt ko darīt vakarā, te vēl kaut kāds pilnīgi sīks un nebūtisks lūpas uzmetiens. Un tad manās rokās nonāk septembra "Santa" un pirmais pats no sevis uzšķiras raksts/ pārdomas, ko stāsta Ērika Niedras mīļotā sieviete. Par to, cik daudz kopā piedzīvots, kā mazas ikdienas lietas atgādina tikai par viņiem abiem zināmo, kā kāds rīts bija pēdējais viņu kopdzīvē.. kā dēls nemanāmi pieauga pāris dienu laikā, kā mainās iekšējā pasaule un dzīves uztvere kopumā. Cik skaudri, skarbi, patiesi, bet vēl aizvien mīlestības piepildīti viss turpinās. Jo nāve nav beigas. Un es raudu. No skumjām. no līdzpārdzīvojuma par vēl neizdzīvoto, un arī no milzīgas pateicības, ka man ir šodiena. Un ikdiena vairs nemaz nešķiet ikdiena. Šodiena ir mūsu svētki, jo ir. Samīļoju vīru, dēliņu, kaķus, kuri mani satracina jau nākošo 5 minūšu laikā. Un esmu bezgala pateicīga, ka man viņi ir. Reality check.

Kārtējais vētrainais rīts, ņemšanās, darbošanās. Ai, atkal nevaru izdomāt ko vilkt, liekas, ka kāds puskilograms klāt, matu saknes ataugušas, dikti gribas vēl uz kādu semināru, ko lai šodien padara.. Un es redzu, ka mans mammuks šodien tāds mazliet citāds, mazliet savāds. Izrādās, manu rīta čalošanu par neko apsteidzis telefona zvans par klasesbiedrenes aiziešanu. Nē, nav ārkārtīgu skumju. Ir tikai apjukums, ka cilvēks, ar kuru ne tik sen apspriesta kāda pacienta slimības vēsture, vairs vienkārši nav. Un pēkšņi mūsu saruna kļūst dziļa un mierīga. Par to, ka viss dzīvē notiek tik neparedzami un vienā mirklī var mainīties jebkurā virzienā. Un saprotam, ka ir jāļaujas. SKaistajam, skumjajam, negaidītajam. Un mums ir iespēja dusmoties, priecāties, pieņemt zināšanai un būt pateicīgiem par to, ka visas šīs pieredzes mums ir dotas. Reality check.

Mazais Valča vēl aizvien nerāpo. Uznāk īgnums- nu saņemies, sīkuci! Paskat- Sofija jau sēž, Una jau rāpo, Ričards piecēlies kājās! Apkārtējo spiediens par to, vai mazais jau kaut ko sācis darīt galīgi nepalīdz. Un tas nekas, ka 3 fizioterapeiti ir pateikuši, lai atslābstu un ļauju mazajam uzaudzēt muskuļus. Tāpat tā riebīgā pīkstoņa ausī- nu davāaaaaaai!! Un te manā acu priekšā parādās raksts par ģimeni, kurā meitiņai ir 5 gadi un viņa knapi iet un praktiski nerunā. Un izmisušie vecāki nezina, kas viņai kaiš. Un pēkšņi man šķiet, ka Valteram taču ir tāds progress- skat, viņš ir sācis līst, viņš jau var attaisīt atvilktnes un izrevidēt zemākos plauktus. Un es esmu tik mežonīgi pateicīga par katru attīstības pussolīti un paveikto blēņu! Reality check.

Jau pusotru mēnesi darbojos crossfit zālē. Jau bija piemirsies cik izmisīgi gaidīju ārsta apstiprinājumu, ka no fizioterapijas un trenažieru zāles drīkstu atgriesties vingrot. Un cik ātri man aizmirsās iekšējais solījums, ka es izbaudīšu katru nodarbību. Lēnām piezagās dusmas uz organismu, kurš neļāva ņemt smagākās ripas, uz sirdi, kas leca ārā pa muti pie mazliet ātrāka skrējiena un 10-tā burpees. Un pilnīgi negaidot sākās asiņošana. Un apziņa- bāc, un ja nu man atkal aizliedz vingrot? Un ko es tagad darīšu? Šoreiz gan mana īgnā un sevis žēlojošā "es" pieklusa manas jaunās "es" priekšā, ka es tak varu apgūt ko nebijušu- cigun, vai strip plastik, vai, piemēram, dejošanu pie stieņa :) un es skrienu uz maksas pārbaudēm, jo tieši no šīs dienas mana daktere ir 2 nedēļu atvaļinājumā. Un tad atskan vārdi- hmm, labajā pusē kaut kas nav lāgā, varbūt kāda cista izveidojusies. Un es saprotu, ka netikšana uz zāli ir mana mazākā problēma.. 30 mokošas minūtes, kurās saprotu, ka man šausmīgi patīk dzīvot. Man nevajag noskriet maratonu, uztaisīt 100 burpees no vietas vai izspiest muscle- up. Ļaujiet man dzīvot... Un te atskan dakterītes ķiķnāšana- ai, jums tak ir ovulācija :) Izrādās, tik hormoni nolēmuši uzrīkot ballīti un līdzēts būs ar dažām nekaitīgām zālītēm. Es tik ļoti izbaudīju vakardienas treniņu- bez smagiem svariem, darot tik, cikes varu. Un es iemācījos lekt ar lecamauklu :) Reality check.

Mazliet žēl, ka tikai šādos brīžos apzinos, ka lielākā daļa kreņķu ir patiešām nebūtiski un pat muļķīgi. Bet atkal esmu pateicīga, ka man ir iespēja mācīties no citu pieredzes un tik saudzīgas arī savējās. Paldies par to liels.

Es mācos paļauties un baudīt mirkli. Kad atlaižu visstingrākās pavadas un nojaucu visaugstākos mūrus, pēkšņi izrādās, ka aiz tiem ir visskaistākie iespēju dārzi un es varu skriet un lekt un pat lidot. Iesaku pamēģināt to arī Tev. Lai mūsu nākošais reality chack būtu nevis kā enkurs, kurš liek apzināties mirkļa vērtību no skaudrās puses. bet gan tāds, lai gribētos pilnā balsī saukt- Ak, Dievs, cik tas ir forši!! Tieši tā es to biju iztēlojusies savos visskaistākajos sapņos! Reality check :)!

Mīļoju

Atļaut sev pasapņot

Jau otro dienu man galvā sēž doma par pilnīgi citu rakstu, bet nu jau kādu brīdi fonā iet multfilma "Atrast Nemo" un es saprotu, ka, nē. Šodien prasās pēc mazliet multfilmas "preparēšanas"- liela daļa dialogu ir jaudīgāki un šim brīdim piemērotāki, nekā lielākā daļa psiholoģijas, iedvesmas un ezoterikas grāmatas kopā ņemot :)

Jāatzīst, jau kādu laiku šķita, ka jaunākās multfilmas ittin nemaz nav domātas bērniem, bet gan pašiem vecākiem. Es nezinu kāpēc, lai arī šī ir redzēta reizes 3-5 noteikti, tieši šodien, pat neskatoties to tā pamatīgi no vietas, daudz ko dzirdu pilnīgi citādi kā iepriekš. Tā riktīgi noderīgi.

Pirmām kārtām jau tas, ko saka Nemo tētis visu filmas pirmo pusi. Viņš burtiski programmē dēlu- nē, tur neej, tas ir pārāk bīstami. Tu esi pārāk vājiņš, Tev jāuzņem spēki. Tu man esi vienīgais, Tu nedrīksti iet bojā. Patiesībā tētis ir upuris un tirāns vienā personā. Viņš pamatīgi manipulē ar Nemo un neļauj viņam attīstīt sevī ticību par paša spēkiem, to sajūtu, kā ir kļūdīties un uzņemties atbildību pašam par savām kļūdām. Uz brīdi tas strādā, taču pēc laika tas viss uzkrājas un reiz var nākt ārā kā vulkāns. Un Nemo aizmuka. Nedrīkst izdzīvot savu mīļo dzīvi, cenšoties viņus no kaut kā pasargāt. Tā vietā ir jāaudzē sevī ticība, ka mūsu mīļie ir fantastiski- viņi var visu, viņiem visur veicas un viņi visur gūst panākumus.

Otrā lieta (zivs), kura man likās fantastiska, ir Dorija- zivtiņa, kurai ir ļoti īsa atmiņa. Viņa visu aizmirst. Viņa aizmirst gan to, ko var, gan arī to, ko nevar. Un rezultāts ir tāds, ka viņa tik daudz ko atļaujas un tiešām spēj izdarīt, tikai tāpēc, ka viņa neatceras, ka viņa nevar. Iedomājies, cik daudz mēs varētu paveikt un izmēģināt dzīvē, ja mēs aizmirstu, ka mēs nevaram, nemākam, ka mums ir kauns vai bailes paveikt ko jaunu.

Trešais mirklis ir brīdis, kad Dorija un Nemo tētis ir vaļa mutē un Droija saka, ka valis liek viņiem ļauties un peldēt pa straumi, jo tad viss būs labi. Un tētis pretojas un prasa Dorijai- un ja nu mums neizdodas? Dorija atbild- es nezinu, tad jau redzēsim! Un viņi ļaujas. Un viss notiek uz labu :)

Stāsts atkal un atkal ir par to, ka mums ir jāaizmirst, cik nopietni un pieauguši esam. Ka mums ir jāaizmirst, ka mēs nevaram. Jo, kā teicis Volts Disnejs- Ja Tu vari kaut ko iztēloties, Tu to vari arī piepildīt. Tikai atļauj sev mazliet vairāk pasapņot :)

Man šķiet, ka jāsāk caurskatīt visas multfilmas, ko esam atlikuši datorā kā "Multfilmas Rausītim". Un man ir pamatotas aizdomas, ka tur atradīšu daudz un labas īstas dzīves gudrības :)

Lai radoši,

Es

Par šo un to :)

Esmu no tiem cilvēkiem, kam patīk izzināt jauno. Īpaši, ja tas skar mani kā personību. Mani sajūsmina katrs gājiens pie astrologa, pie dziedniecītes, uz jaunu semināru utt. utjpr. Man patīk kolekcionēt atziņas, pārdomāt tās un paņemt sav, to, kas der tieši man. Es ticu, ka pēc kāda laika man tas vairs nebūs vajadzīgs un man būs savs, liels, spēcīgs, stabils viedoklis par lietām, vietām un cilvēkiem. Iespējams, arī es redzēšu un jutīšu mazliet vairāk kā citi. Bet tieši šobrīd es mācos. Un arī dalos ar visu, ko iemācos un uzzinu :) 

Nu lūk, un vairākās šādās sarunās ir izkristalizējies, ka es esmu no tiem cilvēkiem, kam nepietiek ar teoriju. Jā, es burtiski "apēdu" grāmatas ar dažādām teorijām un atziņām, uzsūcu visu, ko man stāsta. Taču tās pa īstam sāk dzīvot ar mani, kad notiek kāda situācija, kāda kārtīga mācība, kad beigu beigās es varu teikt- jā, tā tiešām ir. Vai gluži pretēji- tas nemaz nav atbilstoši man. Varētu pat teikt- nemaz nemācos no citu kļūdām, bet spītīgi situ punus pierē un kāpju uz saviem grābekļiem. Un vēl interesantākais ir tas, ka tiklīdz es iemanos kaut ko vai kādu nosodīt, tā šī pati situācija tādā vai citādā veidā atspēlējas uz mani. Šķiet, ka Karma ir nolēmusi mani tā cītīgi un pamatīgi paskolot. Bet, saliekot visus plusus un mīnusus, man šķiet, ka tā ir pat mazliet privilēģija. Man ir pašai sava privātskolotāja :)

Bet tas par ko šodien gribēju parunāties ir mūsu, vai drīzāk- mana attieksme pret citiem. Es mācos būt tāda, kura pieņem visu citādo. Viedokli, izskatu, situācijas un visu citu, kas nesakrīt ar to, kā es esmu pieradusi būt un darīt. Jāatzīst, viegli tas nenākas, bet aizvien labāk gan. Es ar katru dienu vairāk pieķeru sevi pie tā, ka priecājos un jūtu cieņu pret tiem, kuri atšķiras un nekautrējas no tā, ko pateiks citi. Lielā valstī to paveikt ir viegli, taču Latvijā, kur praktiski visi viens otru pazīst un katram ir viedoklis- tas ir mazliet grūtāk :) Esmu ievērojusi, ka mēs katrs vēlamies atšķirties un dusmojamies, kad citi mūs nosoda, taču brīdi, kad saskaramies ar kaut ko neierastu, paši metamies izteit savu viedokli. Tāds apburtais aplis.

Vakar dzirdēju interesantu frāzi- Sāncensība, konkurence, cīņa- tās visas ir vīrišķās kvalitātes un vairo testosteronu. Vīrišķo hormonu, kurš mums, meitenēm, mūsdienu apstākļos jau tā ir vairāk kā vajadzīgs. Bet interesantais ir tas, ka te ietilpst arī salīdzināšana, vērtēšana, apskaušana. Mazliet pakošļājot šo frāzi saprotu, ka ik dienu es to vien daru, kā salīdzinu, vērtēju, cepos par kaut ko, ko kāds man ir pateicis vai nevilšus nodarījis. Un izrādās, ka visu šo laiku ražoju mazos vīrišķos nedraugus. Patiesībā ir tā, ka tik daudz nelietderīgas enerģijas aiziet tādā pilnīgi liekā padarīšanā, kā īgņošanās un bubināšanā. Pa to laiku varētu.. kaut vai paklačoties vai samīļot kādu vai palasīt grāmatu.

Man šķiet, ka pasaule būtu traki feināka, ja mēs vienkārši būtu mīļas. Nekautrētos ar komplimentu dalīšanos, ar jauku vārdu un samīļojienu saviem tuvajiem, ja neskrietu kā trakas zebiekstes pa lielceļu, ja gatavotu mierīgas maltītes, ja lasītu vairāk romantisku romānu, nekā skatītos ziņas un lasītu visu to, ko mums potē mediji, Ja mēs vienkārši apsēstos un ieklausītos tajā mazajā meitenē, kurai tik ļoti patik rotāties, pucēties un gozēties spoguļa priekšā. Kura tik patiesi teica saviem mīļajiem, ka mīl viņus un arī atļāvās piecirst kāju, ja kaut kas nepatika. Nu forši tak, vai ne :)?

Lai superīga Tev diena un atļauj sev šodien mazliet paliderēties :)

Buča!