Par draudzēšanos

Jāatzīstas, ka draudzība ir jautājums, par kuru aizdomājos diezgan bieži. Par tās esamību, neesamību, definīciju, ko tā man nozīmē un ko esmu gatava dot draudzībai pati. Tas nozīmē tik vienu- vienas, konkrētas atbildes man nav. Viedoklis var mainīties un vēl var sekot neskaitāmi ieraksti par šo tēmu. Pagaidām- esi aicināta izbaudīt manas šī brīža sajūtas :)

Jau no saviem apziņas pirmssākumiem kaut kur prātā rgulāri uzvirmo frāze "labākā draudzene". Jau bērnudārzā bija kategorijas- tā man ir draudene, tā- labākā, bet šī- supervislabākā un pāri visām. Top top! Un tā cauri gadiem šis bērnudārzā sniegtais statuss iet līdzi. Nereti intervijās lasām- man ir viena/ divas/ trīs labākās draudzenes un pāris paziņas. Reizēm tiešām cilvēkiem veicas, un draugi iet līdzi no pašas bērnības. Citi ir iegūti skolā, vēl daži- universitātē vai darba vietā. Vislielākais hits ir teiciens, ka brieduma gados draugus neiegūst, cik viņu ir, tik ir. Bet te gan es negribētu piekrist. Daļa man tuvāko cilvēku ir iegūti tieši pārkāpjot 25 gadu slieksni. Kāda īpaši mīļa draudzenīte iegūta tieši pēc bērniņa piedzimšanas, caur sarunām Watsapp :)

Man šķiet, ka mūsu dzīvi gan izkrāsoja, gan arī krietni "pačakarēja" seriāls "Sekss un Lielpilsēta". Atzīsim, mums katrai kaut reizīti ir iešāvies prātā- ak, es arī tā gribētu! Mēs esam 4 draudzenes un visu darām koā un bieži tiekamies un pļāpājam un lustējam. Taču dzīvē tā notiek ne tik bieži un ikdiena ievieš savas korekcijas- sava dzīve, ģimene, radu pasākumi, bēbīši.. Tas viss paņem savu laiku un ir reizes, kad draudzība neiztur.

Bet viss jau nav tik drūmi, nebūt ne:)! Es drīzāk paskatītos uz to no pozitīvās puses- mums katrai noteikti ir pat vairāk draudzenes, ne tikai 3. Un vēl foršākas kā seriālā! Tas nekas, ja jūs tiekaties katra atsevišķi un kopā sanākot ne viss iet kā pa diedziņu. Katra no viņām ir īpaša, Tev vien īpaši tuva un mīļa. Manuprāt, tieši tas, ka mums ir parādīts "rāmis" kā ir jābūt, liedz mums izbaudīt to foršo sajūtu par draudzību. Paskaties, kas notiek vecmeitu ballītēs- lai arī visas tik dažādas un varbūt satiekas pirmo reizi dzīvē- šī pasākuma laikā un pēc tā visas saliedējas tik ļoti, ka šķiet- nekas mūs nespēs izšķirt.

Atzīsimies, mēs visas reizēm esam nejauki izrunājušās vai izturējušās viena pret otru. Un katrai mums ir savs komplekts blusiņu un tarakānu. Man šķiet, ja mēs mācētu iekāpt otra kurpēs un saprast, ka otrs cilvēks arī ir tāds pat kā es- ar savām garastāvokļa maiņām, izrunāšanos utt., tad mēs brīvu sirdi teiktu- mums ir daudz, daudz mīļu un jauku draudzeņu. Viena, kurai pastāstīt par karjeras izaicinājumiem, ar otru papļāpāt par bērniem, ar trešo- palustēt ballītē.

Atlaid pagātnes sāpītes un aizvainojumus un izbaudi savu skaisto, krāšņo un mīļo draudzeņu pulciņu :)

Desmitā mācība- iemācies savaldīt savas dusmas

Beidzamā nodaļa ir klāt. Šo laikam man būs visgrūtāk ietērpt vārdos, jo es īsti nemāku dusmoties. Es uzmetu lūpu, es sabižojos, man ir dusmiņu izvirdumi utml. Bet tā īsti savaldīt to visu es nemaz nemāku. Kad iemācīšos, tad gan šķiet- laime pilnīga būs Zemes virsū. Nu, vismaz manās mājās:)

Visu pirmām kārtām jāatceras, ka dusmas un aizvainojums rodas brīdī, kad kāds vai kāda situācija neatbilst mūsu gaidām un ekspektācijām. Kad ir izdarīts pretējais vai ne tā, kā mēs vēlējāmies. Nereti tie ir brīži, kad neesam mierā ar sevi un kaut kas sevī pašā urda un neliek mieru. Man tā ir. Un tieši šobrīd tā ir. Manī atkal ir pamodies nemiers, kuru apsedlot vēl nav izdevies, tādēļ šobrīd esmu uzmetusi lūpu uz visu Pasauli un arī rakstās sākotnēji tik grūti.

Man šķiet, ka pirmais solis pretim uzvarai ir apzināšanās. Ka tieši šobrīd esmu nemierā. Un spēja ieskatīties sevī un saprast- vai tiešām otrs mani ir padarījis nelaimīgu vai arī es šobrīd turpinu darīt nelaimīgu sevi un arī cilbēkus sev apkārt? Un- kādēļ tā ir noticis, kas ir patiesais iemesls?

Otrais solis ir visiem spēkiem censties nolaist tvaiku- fiziski izlādēt uzkrājušos spriedzi. Tā var būt mājas kārtošana un tīrīšana, tā var būt sporta nodarbība (atceros, kad manam tētim atkārtoti atklāja vēzi, es aizgāju uz sporta zāli un šausmīgi raudāju kamēr vingroju. Skats droši vien nebija pārāk jauks. Bet tas man palīdzēja tik ļoti ļoti, ka tajā brīdī es izlādēju visas skumjas un bēdas vēl uz priekšu. Es varēju saņemties un dzīvot tālāk ). Tā var būt arī pastaiga vai kaut vai spilvena klapēšana vai arī trauku plēšana (esmu tikai vienu reizi apzināti kaut ko saplēsusi- tā bija pūces krājkase, ļoti simboliska tam brīdim. Un man pietika ar vienu - tinkš! - lai sajustu tik milzīgu atvieglojumu, it kā būtu sasprādzis kāds sen sasāpējis augonis. Pamēģini, kas ir tavējais un- uz priekšu! galvenais, ka jūties atvieglota un laimīga.

Trešais solis, kas man palīdz brīžos, kad uz kādu ir sakrājies milzīgs aizvainojums un nepalīdz nekas no piedošanas mācības teorijas, ir vēstule. Es rakstu lielu, garu, atklātu vēstuli tam cilvēkam, pret kuru manī gruzd šīs ne pārāk labās sajūtas. Cenšos ietērpt vārdos vissīkākās nianses un tad..šo vēstuli sadedzinu. Uguns atbrīvo un vējš paņem visus pelnus kopā ar aizvainojumu sev līdzi. Fantastiski :)

Bet ja tas viss nelīdz un tomēr padusmoties uz savu vīrieti gribas, tad Fascinating Womanhood iesaka to darīt pēc iespējas meitenīgāk un mīlīgāk :) Kā jau rakstīju iepriekš, vīrieši mūs labprāt ceļ uz paaugstinājuma, apbrīno un lepojas ar mums. Un piekritīsi, ka ir grūti izjust tādas jaukas sajūtas pret ķērcošu fūriju. Tāpēc, lai kas arī notiktu, saglabā kaut kripatiņu savaldības, lai nesāktu bļaut. Vislabākā taktika ir pateikt- Tu mani sāpināji un es jūtos slikti tā dēļ. Viss. Neviens arguments nav gana spēcīgs, jo vīrietis to šā kā tā atspēkos. Mēs- sievietes, esam emociju būtnes. Viņi- vīrieši- argumentu un mērķtiecības iemiesojumi. Viss.

Tomēr, ja kašķis ir gadījies un esi vainīga- atzīsti to un atvainojies. Sportā ir teiciens- labākā aizsardzība ir uzbrukums. Jā, ja Tu spēlē sporta spēles, bet ne attiecībās ar savu mīļoto vīrieti un vispār attiecībās ar līdzcilvēkiem. Es agrāk aizstāvēju savu viedokli ar putām uz lūpām, arī tad, ja jutu, ka nu jau man vairs nav taisnība. Un tad notika kaut kāds klikšķis un man vieglāk bija pateikt- jā, man nav taisnība šajā jautājumā, atvaino. Pārsteidzošākais, ka tad otram cilvēkam vairs nav ko teikt, arī viņš nomierinās un jūs abi spējat rast kompromisu. Un visiem labs prāts :)

Tagad rakstu un saprotu, ka mana viena no galvas sakārtošanas metodēm ir arī rakstīšana. Rakstot šīs rindas jūtu, kā nomierinās satrakojušās domas un viss noskaidrojas. Tāpēc šodien novēlu- ieklausies sevī un atrodi to, kas Tev palīdz nomierināties un visu sakārtot pa plauktiņiem.

Lai izdodas :)

Renāte 

Devītā mācība- iemācies palūgt ar smaidu :)

Cik viegli Tev ir palūgt kaut ko? Naudu, palīdzību, kaut ko citu? Man jāatzīstas, ka tman as nākas visnotaļ grūti. Kaut kā kauns, kaut kā šķiet, ka pati tikšu galā, nu kaut kā tā pierasts un neērti. Bet redz, jāmācās gan. Jo tas ir sievišķīgi, tas ir maigi, tas.. varētu būt forši :)

Šonedēļ dzirdēju tiešām foršu frāzi- ja kaut ko paveikt Tev nesagādā grūtības un problēmas- tas ir domāts Tev. Ja tas ir par smagu, grūtu, sarežģīti- nekautrējies to "uzkraut" uz vīrieša pleciem. Jo, lai arī sākumā viņš papukstēs, pat darot čerez ņimogu viņš jutīsies foršs, vīrišķīgs un savas princeses glābējs. Lika pat veikt eksperimentu- ja savu somiņu varam noturēt uz rokas mazā pirkstiņa- ir ok! Ja pa smagu- hmm.. nu Tu saprati :) jādzīvo vieglāk! Viss sākas mūsos un ar mūsu darbībām.

Jau iepriekšējā noslēpumā runājām- ir jāmācās būt maigākai, pat bērnišķīgākai. Esi ievērojusi, kā mazas meitenītes palūdz kaut ko saviem tētiem vai brāļiem? Nu tā mīlīgi, ar smaidiņu, mazliet koķeti :) Lūk tā ir jādara arī mums. Jo būsim atklāti, puiši kūst pretim labestībai un mīļumam. Toties pavēles, nievas, rājieni liek tiem justies pazemotiem un aizvainotiem. Šīs īpašības gan metam prom un aizmirstam uz visiem laikiem. Sarunājušas? Tieši runājām ar vīru un viņa viedoklis bija- "zāģēšanai" mīlošās attiecībās vienkārši nav vietas.

Vēl viena forša un tiešām atbrīvojoša frāze, ko šonedēļ dzirdēju gan seminārā, gan arī no sava vīra- vīrieši nav pareģi. Tāpēc mums ir jāiemācās skaidri formulēt to, ko mēs gribam no viņiem. Es esmu profesionāle un rūdīta čempione tādā disciplīnā, kā "pati izdomāju- pati sadomājos- pati sarežģīju- pati apvainojos- pati izraudājos- pati atrisināju". Apmēram tā. Un parasti, ja vīrs ir blakus, viņš kļūst nudien apmulsis un īsti nesaprot, ko ar mani tālāk darīt. Tāpēc lieta, kas jāiemācās man un ko rosinu apgūt arī Tev- runāt skaidri, atklāti un maigi.

Un vēl pēdējais punkts būs par emocijām. Mums, sievietēm, atkarībā no cikla fāzes, kurā atrodamies, ir miljoniem emociju izausmju. Un ir traki, ja mēs esam radušas tās noklusēt, norīt un pārdzīvot iekšienē. Katra neizpausta emocija veido enerģijas blokus, kas, neraduši izeju no organisma, var veidot kādu saasinājumu vai pat slimību. Tāpēc būsim skaistas un veselas un izpaudīsim savas emocijas. Vienīgi- darīsim to skaisti, mīļi un meitenīgi.

Lai mīļš vakars Tev un Taviem mīļajiem :)
Es

Astotā mācība- esi sievišķīga

Ja ir klusums blogā, tātad es atkal kaut ko funktierēju un kaut kas man neliek mieru. Jo nemierīgāks prāts, jo lielāks izmisums sakārtot kaut ko arī uz papīra :) Taču, kā jau mēs zinām, pēc katras vētras tomēr nāk saulains rīts un te nu es esmu.

Atzīšos, grāmatu pabeidzu lasīt jau pirms nedēļas, taču kaut kas man nelika mieru. Negāja īsti pie sirds, nesakrita ar manu iekšējo pārliecību, "neštimmējās". Vakardien, atkal zīmīgi, biju uz semināru, kur teiktais diez gan sakrita ar grāmatā rakstīto un atkal- disharmonēja ar manām sajūtām. Bet sapratu vienu- viss jātver caur filtru un jāpielieto savā dzīvē tikai tas, ko šobrīd jūti par labu esam. Ja nepatīk- noglabā tālākā plauktiņā, lai izvilktu laukā tad, kad būs pienācis īstais laiks. Vai arī- nekad :) viena frāze gan man ļoti, ļoti gāja pie sirds- sievietei ir jādzīvo cau baudas sajūtu it visā. Ja kaut kas nepatīk, nesag;adā prieku- tas vienkārši ir jāatmet. Jo grūtības sievietei laupa skaistumu. Un to taču nevēlamies ne mēs, ne mūsu mīļotie :))

Sākšu ar to, kam es nepiekrītu un kas informatīvajā telpā parādās aizvien biežāk un biežāk un man līdz galam nav pieņemami:

1. Sportot nav sievišķīgi. Te iekļaujami spēka treniņi, sacensības utml. Kā rakstīju iepriekš, manu sievišķību sports tieši ir atvēris- man gribas vairāk rūpēties par sevi, izskatīties labāk, es nekautrējos izģērbties sava vīra priekšā un atļaujos uzvilkt īsākus bruncīšus :) turklāt, jo smagāks treniņš, jo vairāk pieklust prāts un parādās vairāk brīvas vietas svaigām idejām un viegliem risinājumiem

2. Jāprot prasīt nauda savam vīrietim un principā būtu jākļūst finansiāli atkarīgai no sava vīrieša- arī vakardien tas izskanēja, turklāt- no vīrieša mutes. Jā, es piekrītu- ir jāiemācās pieņemt vīrieša dāvātās dāvanas, ir jāļauj izmaksāt, jādod vieta rīcībai. Tomēr man nav saprotams, kā var pieiet un palūgt naudu, ja man pašai tā ir. Iespējams, neesmu izagusi līd tādam līmenim :) iespējams- tam vienkārši nav vietas manā vērtību sistēmā. Bet man pilnīgi noteikti patīk dāvanas. Un pilnīgi noteikti es mācīšos tās pieņemt ar skaļāku prieku :)

Principā šie arī ir tie divi punkti, kuri neiet roku rokā ar maniem uzskatiem. Bet tas ir Ok- mācāmies filtrēt un paņemt tikai to, kas ir labs mums pašām :)

Bet kas tad ir sievišķīgi :)? un kas tik dikti patīk vīriešiem?

1. Gari mati- šo punktu vēl pirms gada liktu pie augstāk minētā saraksta. Tomēr šobrīd, kad man pašai mati sāk ataugt un pēc sarunām ar vīru es saprotu- mhm, brīvi krītošās matu cirtas un iespēja to pavirpināt man liek justies mazulietiņ meitenīgāk :)
2. Kleitas. Tā vienkārši ir.. To atzīstu es- rūdīta bikšumīle :) šis gads ir ieviesis korekcijas manā skapī un es pilnīgi noteikti saņemu tik daudz komplimentu kā nekad agrāk. Šausmīgi patīkami :) Un vēl- svārki un kleitas gribot negribot koriģē mūsu kustības un padara mazuliet graciozākas. Mīlīgi.
3. Mazliet meitenīga emociju izpausme- pirmkārt- tik emocionālām būtnēm kā mēs, emociju izpausme ir tik pat nepieciešama kā ikdienas maltīte. Pretējā gadījumā... uh.. nu Tu saprati :) Bojāts skaistums. Bet neatkarīgi no tā, kādas emocijas nāk laukā- galvenais, lai tas ir skaisti. Arī dusmoties, raudāt, pārdzīvot- to visu var darīt skaisti un vīrietim tīkami. Viss, kas ir īsts un patiess, savā būtībā ir ļoti skaists :)
4. Mīļums. Šis man šķiet nemaz nav jāpamato. Mīļums pret visu, visiem un visās dzīves situācijās. Tas liek atplaukt ne tikai mums un mūsu sievišķībai, ne tikai vīrietim mums blakus, bet it visam mums apkārt (iesaku izlasīt Inesītes grāmatu- Audzēt mīlestību). Es ar šo strādāju. Ļoti. Jo mana spontanitāte un prasīgais Ego reizēm kāpj laukā pa ausīm un tad lai apkārtējie saturās.. bet labā ziņa- šie emocionālie tornado brīži kļūst aizvien retāki un īsāki un es jūtos aizvien labāk :)
5. Rūpes par sevi. Interesants fakts par mani. Kopš sāku apzināti strādāt ar sevi, lai izkoptu savu labsajūtu un laimi ģimenē, man aizvien vairāk gribas rūpēties par sevi- izskatīties un justies labi, lai manam vīrietim par mani ir lepnums, prieks un bauda būt manā sabiedrībā. Agrāk diezgan pavirši izturējos pret to, kā izskatos mājās, vai kedinas netīras, vai tuša nav izplūdusi. Tagad šīs rūpes nāk dabīgi un nesagādā nekādas raizes. Patīkamas pārmaiņas, ko ievēroju sevī un ko novērtē arī apkārtējie :)

Katram sievišķība ir kaut kas cits un, iespējams, pat pretējs. Īstais padomdevējs un bāka ceļā uz to esi Tu pati un Tavs vīrietis- runā ar viņu. Kādā sarunā atklājās lūk kas- ja Tu smaidi, iedvesmo,  nekontrolē, uzmundrini- vīrietim darbi sokas ātrāk, veiksmīgāk, viņš'grib sasniegt vairāk un, kas ir foršākais- ātrāk atgriezties pie Tevis vakarā mājās :)

Lai mums visām izdodas :)
Mīļoju!

Septītā mācība- esi sava visforšākā versija :)

Kas par laiciņu šodien- līst jau kopš brīža, kad atvēru acis. Bet zini, šādas dienas reizēm ļoti iet pie sirds. Tās ne tikai ļauj mazliet paslinkot un atpūsties (vismaz mazlietiņ piebremzēt ikdienas tempu :) ), bet arī tādās dienās priecājos, ka mūsu mazais, tikai šogad iekoptais mazdārziņš bagātīgi padzersies. Super, vai ne :)?

Un šodienai kā reiz- Fascinating Womanhood stāsta par to, ka būt skaistai un sakoptai ir tik forši, tik patīkami un tik acij tīkami mūsu superīgajiem vīriešiem. Nu un pašām tak ar! Es nekad neesmu slēpusi, ka man ļoti patīk vērot skaistas un koptas sievieties. Un tad, ja sieviete par sevi rūpējas, ir pilnīgi vienalga, cik viņai gadu- 17 vai 70. Vērot viņu ir vienlīdz patīkami :)

Ko īsti nozīmē rūpes par sevi? Diētas, regulārs zāles apmeklējums, kosmetologs un masāžas, manikīri un pedikīri? Jā un nē. Jāatzīst, ka esmu slīgusi dažādos grāvjos. Gan neēdusi gandrīz neko, gan ēdusi šausmīgi daudz, gan nedarījusi neko, gan katru nedēļu pucējusies un gājusi pie speciālistiem. Kas tad ir pareizā izvēle?

Man šķiet, ka vispareizāk ir darīt un justies tā, kā Tu jūties vislabāk. Tajā pat laikā būt maksimāli godīgai pret sevi- vai man tiešām patīk tas, ko es daru un tas, kā es jūtos? Bija laiks, kad uz sporta zāli gāju 4-6x nedēļā. Ja godīgi, man ne pārāk patika un es nevarēju ieplānot neko citu- piemēram, iepirkšanos vai satikšanos ar draudzenēm. Jo man šķita, ka tādējādi nododu kaut ko (es nezinu ko) un izkritīšu no kaut kāda iedomu režīma. Bija reizes, kad atteicos no manikīra, pedikīra un friziera, jo ieņēmu pozu, ka tas ir lieki un nevajadzīgi. Kā ir tagad? Šķiet, ka tagad vismaz šajā jomā ir iestājies miers:)

Pēdējā laikā es saku, ka beidzot dibinu attiecības ar sevi. Patiešām ieklausos, kas man ir nepieciešams un vai tas man sniedz kaut kādu labumu. Agrāk es sēdēju uz stingras diētas un reizēs kad norāvos, darīju to pamatīgi, līdz sliktai dūšai. Tagad es izvēlos tādu ēdienu, kas ir pilns ar vitamīniem un vērtīgām vielām. Es atļauju sev našķīšus un nepārmetu sev neko. Mēs ar mammu veicām eksperimentu- 2 nedēļu laikā atļāvāmies visdažādākos ēdienu, arī ne pārāk liesus. Bet baudījām tos no sirds. Rezultāts? Svars vai nu palika uz vietas, vai pat mazliet nokritās. Secinājums- ja ēd ko kalorijām bagātu un ne pārāk veselīgu- izbaudi to no visas sirds, lēnām un nepārmet sev pilnīgi neko. Tu to esi pelnījusi :)

Runājot par sportu- es beidzot esmu atradusi to, kas der tieši man. Un es meklēju ļoti, ļoti ilgi. Man tas ir crossfit. Interesantākais, ka daļa sabiedrības to uzskata par kaut ko ārkārtīgi vīrišķīgu. Ieskaitot 2 fizioterapeites, kuras es ļoti ļoti cienu. Bet teikšu lūk ko. Crossfit ir iemācījis man pieņemt sevi (pēc dzemdībām man tas nācās ļoti grūti..), kā arī tas man ir iemācījis novērtēt savus spēkus un salīdzināt sevi tikai un vienīgi ar sevi pašu un nevienu citu. Vienīgais, kas mani samulsināja, bija 6dien uz zāles sienas izlasītais Crossfit meiteņu postulāts. Doma bija apmēram tāda- es netaisu manikīru, es slavēju tulznas, kas veidojas treniņa laikā, es netaisu frizūru un nelieku make-up, bet es svīstu un cenšos, es nesmaidu un nečaloju, es esmu saspringusi, koncentrējusies un apņēmības pilna. Lūk tas ir pretrunā ar manu izpratni. Jo es daudz smaidu, es priecājos par manikīru un mazliet šausminos par tulznām :) Es pļāpāju un mēs visi un visas uzmundrinām viens otru. Un jāatzīst, ka Crossfit zālē ir vissievišķīgākās meitenes no visiem sporta veidiem, ko esmu izmēģinājusi. Lūk, arī šādas nesakarības var novērot. Taču svarīgi ir ieklausīties un pieņemt tieši sevi.

Taču lai ko Tu arī darītu, kustība ir ārkārtīgi svarīga- kaut vai dārza darbi, ilgas pastaigas, pelde jūrā, joga uz māju jumtiem, vakara skrējiens, dejas līdz rītam, pilates vai aerobika, vai, galu galā- svarcelšana- tas viss iekustina mūsu iekšējo enerģiju un palīdz rasties aizvien jaunai. Tā palīdz pieņemt sevi un nepārmest sev par apēsto saldējumu vai kūciņu. Manā izpratnē, tas sniedz milzīgu devu brīvības :)

Bet vēl mazliet par pārtiku. Pēdējā laikā es ļoti vēroju sevi un savu ģimeni- kā ēdiens mūs ietekmē Un gribu to vai ne, bet jāatzīst, ka ēdienam ir milzīga ietekme uz mūsu dzīves kvalitāti. Tas var vai nu pacelt mūs 4 cm virs zemes, vai arī pieķerties kā enkurs un vilkt pie zemes. Tāpēc, centīšos es un pacenties Tu ar- ieklausies, kas Tev patiešām ir nepieciešams un ko Tu vēlies un pieturies pie tā. Lai mati spīdētu, nagi un zobi būtu spēcīgi un āda mirdzētu :)

 Patiesībā jau tas viss ir par vienu- aicinājumu justies un izskatīties tā, kā pašai patīk. Nevis samierināties- tā man ir ērti. Bet sajust- tā es jūtos un izskatos fantastiski! Tā ir forša sajūta, vai ne? Tad neapzināti gribas arī iztaisnot muguru, mazliet atmest matus un ikdienas soli spert mazuliet līganāk :)

Lai izdodas:)!

Sestā mācība- izbaudi to, ka esi namamāte (mājsaimniece)

Kā jau Tu vari iedomāties, man īpaši nepatīk vārds mājsaimniece. Ja agrāk man šķita, ka tas atbilst tādām mazliet izlaidīgām mājās sēdētājām, kurām nepatīk strādāt, tad tagad es saprotu, cik daudz patiesībā dara tā sieviete, kura ir izvēlējusies būt mājās, aprūpēt savu ģimeni, audzināt bērnus utt. Tāpēc man labpatīkās izmantot vārdu namamāte. Cienīgāk un ausij tīkamāk :)

Šis laikam ir tas punkts, par kuru pirms gadiem 2, 3 es būtu lauzusi šķēpus un teikusi- nu common! Es gribu strādāt, es varu strādāt, es gribu lai mani apbrīno, es gribu pelnīt, es es un gribu gribu :)
Pirmo reizi ar dziļāku izpratni par to es saskāros sievišķības nodarbībās pie Ineses. Vēlāk- caur dažādām grāmatām, tad arī pie Intas Blūmas un Andritas Krūmiņas, nu jau arī Antras un atkal šajā Amerikāņu izdotajā grāmtā Fascinating Womanhood. Pirms ķerties pie tā, ko stāsta grāmata, iesākšu ar mazu atkāpi par to, ko esmu uzzinājusi no iepriekš minētajām dāmām.

Nebūt nav tā, ka sievietei nav jāstrādā un jābūt savām ambīcijām. Gluži otrādi. Dzīvojot caur sievišķības prizmu, mums ir dota tā iespēja dzīvot un strādāt viegli un tā, kā pašām tīk. Jā, mēs esam stipras un visu varošas (varbūt salīdzinājums dīvains, taču vakardien noskatījāmies filmu Mad Max 2. Un lai arī tas ir kārtīgs trilleris un veču kino, es tajā saskatīju milzīgu sievišķo spēku. Ja skatīsies- atceries manis teikto un padomā par to ;) ), taču mums ir kaitīgi dzīvot čerez ņimogu un tādā spriedzes režīmā. Tas nav mūsu dabiskais stāvoklis un tādam tam nevajadzētu būt. Ideālajā gadījumā sievietes darbs ir viņas hobijs- tāpēc, ka patīk process, tāpēc ka padodas un ir mīļš. Nav jau teikts, ka nevari būt advokkāte,ārste, traktoriste. Bet tikai tad, ja tas ir caur prieku un līksmi. Te uzreiz atzīmēšu, ka līdz tam neesmu tikusi :)

Viss ir atkarīgs no attieksmes. Jau iepriekš minēju, ka man ir bijis tas prieks un gods parunāties ar Eņģeļu Ilzīti (starp citu, viņa nesen viesojās TV3 raidījumā Gandrīz Ideālas Vakariņas) un viņa pateica brīnišķīgu frāzi- kādēļ Tev šķiet, ka arī savu esošo darbu nevari paveikt sievišķīgi, izmantojot visas ezotēriskās gudrības? Un es vēl aizvien vaicāju- kādēļ man šķiet, ka nevaru? Vai es nebiju tā, kura teica, ka mēs, meitenes, varam visu :)?

Ar to es gribēju teikt, ka liekot un līmējot kopā visu, kas man tagad ir zināms, sanāk, ka mums ir dota fantastiska un prioritāra iespēja dzīvot tieši tā, kā mēs gribam. Un tieši tagad. Nevis mainot ārējos apstākļus, bet, gluži otrādi- mainot kaut ko, kaut vai pavisam niecīgu, savā apziņā.

Teikšu kā ir- pirmos 8.5 mana mazuļa dzīves mēnešus es nevarēju sev atrast vietu. Man šķita, ka palaidīšu garām kaut ko ļoti būtisku, kādu mācību, kas man jāapgūst, kādu darba piedāvājumu. Tajā pat laikā jutos vainīga, ka varbūt ar šīm domām laupu sevi, savu uzmanību mazajam. Respektīvi- labi nav ne mājās, ne darbā. Tagad jau ir labāk un lēnām sāku palaist vaļīgāk pati savus grožus. taču sākums bija spraigs :) Tad kādu dienu Facebook ieraudzīju kurlmēmas meitenes video, kur viņa izsakās, ka būtībā vienmēr būs kāds viedoklis par sievieti un bērnu- tad viņa par jaunu, tad par vecu, tad pārāk ziedojas bērnam, tad nepievērš uzmanību, tad egoiste un tad vēl nez kas.. Ar to es gribu teikt- mīļā, vienalga, ko par Tevi saka, galvenais, ko par to domā Tu pati un Tava ģimene. Te vietā būtu atsaukties uz iepriekšējo ierakstu par cieņu- cieni apkārtējo viedokli un ļauj viņiem domāt to, ko viņi paši vēlas :)

Man ir tas prieks nepazīt nevienu tādu pāri, kur vīrs labāk gribētu, lai sieva strādā, nekā ir patiesi laimīga. Patiesībā daļa vīriešu reizumis vēlas atrunāt savas dāmas strādāt, Jo viņiem vissvarīgākais ir smaidīga, laimīga un priecīga sieviņi. Viņi taču zina, ka tad tas pielips arī viņiem- Būs līksms prāts, siltas vakariņas, priecīgi bērni :) Tieši par to šajā nodaļā stāsta arī grāmata.

Vienīgā lieta, ko sagaida vīrietis, kad viņa sieviņa ir mājās- lai viņa būtu rāma un (nevaru piemeklēt īsto vārdu latviski) organizēta. Un patiesi, esmu ievērojusi, ka varu satraukt savu mīļo 1 mīnūtē, ja histēriski skraidu pa māju, kaut ko ķeru un grābju un nevaru saprast, kas jādara tālāk. Pareizā rīcība būtu padomāt pssolīti uz priekšu, visu smuki pierakstīt, lai nešaudās pa galvu un lēnā garā čubināt, nepiekūstot un nesatraucoties, Tāpēc tagad es cenšos visus niekus padarīt bez vīra ziņas, lieki nepiegružojot viņa un arī savu ikdienu. Tas strādā :)

Man ir tā iespēja būt mājās vēl teju 10 mēnešus un man pašai ir interesanti, kā šajā laikā jutīšos un cik ļoti augšu savā garīgajā plānā. Tomēr jāatzīst, ka mana iepriekšējā es ir vēl tepat. Ir ne tikai grūti cīnīties ar stereotipiem, bet vēl grūtāk- ar savu iekšējo es. 5dien saņēmu negaidītu zvanu ar darba piedāvājumu. Lieki teikt, ka mana iepriekšējā Es dejoja tādu uzvaras un pašapziņas deju! Tajā pat laikā es skaidri sapratu, cik ļoti esmu nepieciešama savam dēliņam. Un interesantākais ir tas, ka uzzinot, ka esmu bērnu kopšanas atvaļinājumā, mums izvērtās tik brīnišķīga saruna par ģimeni un bērniem un es sajutos tik novērtēta, tik forša- ka es tieši šobrīd daru labāko, vērtīgāko un svētīgāko darbu uz pasaules! Tā bija brīnišķīga pieredze, ko man sniedza viens no maniem kolēģiem, kuru es ļoti cienu. Brīnumaini :)

Pēdējās dienas daudz domāju par to, kas šajā dzīvē vispār ir svarīgākais. Darbi nāk un iet, ballītes un tusiņi aizmirstas un reizēm saplūst vienā mutulī.. Bet mirkļi ko pavadām ar saviem mīļajiem, tā atmosfēra un maigums un ģimeniskums, ko radām- tas paliek pa īstam un uz visiem laikiem. Šad tad ir vērts atkal par to padomāt un pēc kāda brīža viss atkal nostājas savās vietās.

Bet atsaucoties uz iepriekš teikto- es šobrīd mācos izbaudīt šo laiku mājās, kas man ir sniegts. Un aicinu to izbaudīt arī Tevi, ja ir tāda iespēja :) ja nav- tad iemācīties savu darbiņu izbadīt ar vieglumu. Un arī ibaudīt to laiku, ko pavadi mājās ar mīļajiem. Jo tik patiesi ir vārdi- mums ir dota tikai viena diena- šodiena. Vakardienas vairs nav, bet rītdiena vēl nav pienākusi. Sāc dzīvot un sākšu dzīvot arī es :)!

Piektā mācība- iekšējais rāmums

Nu čau čau :)
Jo tālāk lasu, jo vairāk apgūstu, jo grūtāk sokas rakstīšana. Un tajā pat laikā nelasās arī vairs tik raiti uz priekšu. Jo sākotnēji šķita- izlasīšu visu, apgūšu un aidā manas sievišķās viltības aiznesīs mani pretim kaut kam fantastiskam :) Lielos vilcienos tieši tā arī ir, taču viss apgūtas liek ļoti ļoti ieskatīties sevī un pajautāt sev pašai- vai tas viss harmonē ar manu šī brīža "Es"? Vai tas vispār man ir pieņemami un vai es vēlos mainīties? Un vai galu galā no malas tas neizklausās pēc, khm.. mazliet murgiem? Un redz, atkal ieslēdzas mans- bet ko par to teiks citi? Tāpēc slēdzu šo sajūtu laukā un rakstu tālāk :)) Jo esmu sev apsolījusi šo mazo eksperimentu iziet cauri un ieviest savā dzīvē vismaz uz brīdi. Un tad jau redzēs, kā man patiks pārmaiņas un vai būšu gatava turpināt. Bez liekas piepūles un piespiešanās :)

Ja visas 4 iepriekš nosauktās mācības jeb noslēpumi bija par to, kā mēs varētu likt justies mūsu mīļotajiem (īpašiem, mīlētiem, godātiem, dievinātiem), tad nākošās jau ir par to, kādas kvalitātes un īpašības būtu jāattīsta un jāatklāj mūsos pašās. Pirmā no tām- iekšējs rāmums un labestība.

Vismaz es esmu īsta emociju bumba. Reiz, runājot ar vīru, smējāmies, ka visos kopā būšanas gados, praktiski neviens mirklis nav bijis tāds, kad es būtu mierā ar visu, visiem un, galvenokārt- sevi. Ja nav par ko "cepties", es atradīšu par ko. Kolēģe ķiķināja, ka mans moto ir "panika, panika". Smieklīgi un reizē arī traģiski :) Apgrūtinoši ne tikai sev, bet arī maniem līdzcilvēkiem. Par šo tēmu sāku aizdomāties lasot Ineses Prisjolkovas grāmatas un arī apmeklējot seminārus- Inese ļoti daudz runā par iekšēju mieru un centru sevī- par patstāvīgas laimes sajūtas nostiprināšanu un paturēšanu. Un par to ir arī šis punkts grāmatā Fascinating Womanhood. Un, lai cik atkal dīvaini neliktos, par to arī bija vakardienas lekcija Dzīves Mākslas Akadēmijā (jā jā, un atkal viss satiekas :) )

Visas negatīvās emocijas un pārdzīvojumi rodas no tā, ka mēs nevaram kaut ko pieņemt. Vai nu tās būtu kāda cilvēa īpašības, kaut kāds apstākļu kopums, kurš liek justies slikti, varbūt mēs paši un mūsu neatrisinātās iekšējās problēmas ir tas, kas urda un neļauj iegūt to foršo, patstāvīgo un klātesošo laimes sajūtu. Tāpēc jābeidz vainot visi citi vai arī apstākļi mums apkārt un jāķeras vērsim pie ragiem. Tas ir- pie savu iekšējo nekārtību sakārtošana.

Es esmu cilvēks, kuru ir ļoti viegli izsist no līdzsvara- vai nu tas būtu kāds nejauks teikums, satraucošs telefona zvans vai ziņas. Es vienā acumirklī varu sadrūmt un neatgūt prieku vēl daudzas stundas. Un tad šķetināt šo situāciju vēl un vēlreiz un tā līdz sliktai dūšai. Es patiesi, no visas sirds vēlos tikt no tā vaļā. Un man šķiet, ka vakardien dzirdētais ir solis tuvāk tam.

Cieņa. Tā ir īpašība, kas izrādās- man trūkst. Satraucoties par to, ko teiks citi, es izrādu cieņas trūkumu pret šiem cilvēkiem. Es jaucos viņu darīšanās un mēģinu izmainīt viņu viedokli uz to pusi, uz kuru es pati vēlētos. Taču pareizā rīcība būtu- likties mierā, cienīt viņu viedokli un ļaut lietām notikt savu gaitu. Un- aizmirst par to un dzīvot savu dzīvi. Vai piemēram, man negaršo aknas. Bet kāds cits cilvēks tās burtiski dievina. Es cienīšu viņa izvēli ēst aknas, taču pati to nedarīšu. Un arī nesatraukšos par šo faktu. Piemēri smieklīgi, taču, ja tā padomā, cik tiešām šausmīgi daudz enerģijas mēs patērējam, cenšoties pierādīt kaut ko, nezin ko, saviem līdzcilvēkiem, kā arī ielīst viņu ādā un izmainīt viņu viedokli. Bet kam to vajag? Nevienam. Tāpēc mans pirmais solis pretim savam iekšējam mieram- es sākšu cienīt citu cilvēku viedokli un vienkārši nedarīšu tās lietas, kas man sagādā diskomfortu. Vēl piemērs no manas dzīves- atceros, kā mani tracināja kādas meitenes Instagram bildes. Nereti bubināju pie sevis- nu kā tā var, kāpēc jāpublisko savas bildes visādos pasākumos, rakursos un pat mazliet intīmā gaisotnē. Taču tagad es saprotu- tas taču ir mans ego, kas tur spirinās. Meitene ir riktīgi forša, bildes- skaistas. Tā nav mana darīšana, ka viņa tās publisko. Tikai un vienīgi es izrādu necieņu, par to domājot un rūcot par to.

Otra lieta, kas mums traucē laimei ir aizvainojumi un sāpes, ko esam nodarījuši citiem, ko citi ir nodarījuši mums, kā arī mērķi, kurus tā pa īstam neesam izvirzījuši un līdz ar to- arī sasnieguši. Te pieslēdzas grāmata ar 3 soļu darbībām:

1. Kā atbrīvoties no aizvainojuma, ko man ir nodarījuši citi.
Patiesībā tā ir tā pati piedošanas mācība, par ko runā gan Elvita Rudzāte, gan arī Lūle Vilma. Mācība par to, ka tikai un vienīgi no sirds piedodot un palaižot nepatīkamās atmiņas prom, mēs varam gūt iekšēju mieru. Lai to paveiktu, mums būs nepieciešama papīra lapa un rakstāmais.
Sākumā atbrīvojamies un ļaujam savam prātam norimt un sagatavoties meditācijai. Tad sadalam papīra lapu divās daļās un kreisajā malā uzrakstam savu vārdu. savukārt labajā- sava tēta, mammas, brāļu, citu cilvēku, kuriem vēlamies piedot- vārdus. Tālāk, zem sava vārda rakstām- Tieši tagad, šajā brīdī, es piedodu Tev (tā cilvēka vārds, kuram vēlamies piedot) tos pāridarījumus, kurus esi man nodarījis. Un labajā pusē uzrakstām situāciju, aizvainojumu, kas mums sāp. Šādā veidā pierakstām un atbrīvojam visas sāpes un aizvainojumus par visiem cilvēkiem, kuriem vien atceramies. Iespējams, tā būs viena lapa, iespējams- 20, taču svarīgi ir izrakstīt to visu laukā un patiešām piedot un palaist. Lai neuzkrājas nekādas sāpes un aizvainojumi.

2. Kā atbrīvot sevi no vainas apziņas par manis nodarītajiem izvainojumiem citiem.
Tieši tādā pat veidā atbrīvojam savu sirdsapziņu no tiem nelāgajiem darbiem, ko esam nodarījuši citiem. Ņemam papīra lapu un rakstāmo, sadalām lapu divās daļās. Virsraksta vietā rakstām- Es (savs vārds) savas dzīves laikā esmu aizvainojis un nodarījis pāri šiem cilvēkiem: Un kreisajā pusē rakstām visu to cilvēku vārdus, kuriem vēlamies lūgt piedošanu, savukārt labajā pusē- īsi pierakstām, par ko. Ja neatceries cilvēka vārdu, vari pierakstīt kādu pazīmi, pēc kuras viņu atcerēsies. Kad esi pierakstījis visus, lapas apakšā lieliem burtiem raksti: Es (vārds) ļoti nožēloju visu, ko esmu nodarījusi šiem cilvēkiem. No šī brīža es būšu īpaši laipna un iejūtīga pret šiem cilvēkiem un savu iespēju robežās izturēšos pret visiem tā, kā liek mana sirdsapziņa.

3. Kā pārprogrammēt savu domāšanu pozitīvā virzienā.
Kad esam atbrīvojušas galvu no sliktajām emocijām, to vietā nepieciešams pievienot ko citu- daudz pozitīvāku. Un tam noderēs mērķu saraksts. Svarīgi, lai tas būtu acu priekšā un visu laiku par sevi atgādinātu. Kā arī ir vērtīgi to pārlasīt gan no rīta, gan vakarā, lai apziņa pieņemtu mūsu izvirzītos mērķus un sāktu darīt visu, lai tie piepildītos. Mērķi jāraksta apgalvojuma formātā un tā, it kā tie jau būtu piepildījušies. Var pierakstīt arī kādu vērtīgu citātu vai gudrību, kurai šobrīd mūsu dzīvē ir aktuāla nozīme. Mērķiem nevajadzētu būt vairāk par 5, taču tiklīd kāds ir piepildījies, tā vietā būtu vērtīgi ierakstīt jaunu. Kā arī vēl vērtīgi būtu tos pārskatīt katru mēnesi- piekoriģējot, pārrakstot (iespējams, citā formātā), tādējādi tie nostiprinātos vēl vairāk un mums neapzināti gribētos tos piepildīt vēl ātrāk:)

Vēl pie šī es gribētu piemetināt, ka man iekšēju rāmumu sniedz sakārtota vide ap mani. Agrāk man šķita, ka mājai ir jābūt kārtībā, lai vīram patīk un nereti es tīrot tiešām šausmīgi piekusu. Bet tad es sapratu, ka tīrīšanas procesā  (ja es tā pa drusciņai kaut ko patīru un sakārtoju, neliekot sev izberzt visu vienā piegājienā) man sakārtojas domas, es kļūstu dikti apmierināta pati ar sevi un domās uzsitu sev uz pleca, kāda es esmu malacītie :) Vēl iekšēju rāmumu man sniedz mirklis, kad es pierakstu kāda ātri galvā ienākošu ideju vai arī padaru kaut ko, ko biju atlikusi vai nemaz negribēju darīt. Un vēl- arī tad, kad pati esmu sakopusies un smuka. Galvenokārt- sev par prieku :)

Lai mums katrai izdodas atrast savu iekšējo mieru, rāmumu un laimi un tās mazās lietas, kas mums palīdz līdz tam nonākt!

Mīļoju,
Renāte

Ceturtā mācība- ļauj viņam būt līderim

Teikšu godīgi, man, kā uguns zīmei, nākas pacensties, lai mainītu savus ieradumus un savu "es, es!" sindromu. Vakardien un arī šorīt es sev vairākkārt kodu mēlē, lai neļautu savam EGO izbojāt to, ko pēdējās nedēļās esmu iekopusi- tik foršo un mīļo atmosfēru. Ai, cik viegli to visu vakardien gandrīz izbojāju.. Un, kad tie hormoni norimst un egoisms mazliet noplok, par to negaidīto dusmu mākoni gribas pat pasmieties. Ak mēs, sievietes- īstenas hormonu bumbas. Bet tieši tāpēc viņi mūs tik bezgalīgi mīl- katru dienu mēs esam unikālas, dažādas, no jauna iepazīstamas:)

Interesanti, ka tieši tad, kad lasīju šo tēmu, arī Dzīves Mākslas Akadēmijā lekcija bija tieši par šo pašu. Kad esam vienas un arī attiecību sākumā, mēs esam līderes- visu pašas varam, visu zinām, arī citus pamācīt mākam. Pašām savs budžets un karjera, visu varam sabīdīt un izdarīt. Es vēl aizvien esmu mazuliet tāda. Un arī savā un citu sieviešu ikdienā redzu, ka mēs skrienam un raujam, lai visu uzspētu un izdarītu tā, kā esam iedomājušās. Un vēl piedevām šausmīgi dusmojamies, ka vīrietis nejēdz izdarīt kaut ko bez bakstīšanas un atgādināšanas. Un izdzirdot to, ka jāļauj vīrietim būt vadošajam, pirmā doma ir- bet tad pasaule pārstās griesties un nekas nenotiks!! Bet zini, kas ir interesantākais? Viss notiek. Un ar vīrieša ziņu, un Tu nepārgursti un ir tik forši. Ok, ne vienmēr tā ir :) Bet jo vairāk tam ļaujies, jo patiešām tā notiek.

Vīrietim un sievietei ģimenes dzīvē un arī ikdienā ir būtiski atšķirīgas lomas. Vīriešiem tās ir:
Būt līderim, nodrošināt un aizsargāt. Sievietei savukārt: būt sabiedrotajai, būt mātei un mājas pavarda sargātājai. No senseniem laikiem līdz pat 1.Pasaules karam tā arī bija. Bet tad lomas mainījās un sievietei bija jāpielāgojas, darot ne tikai savus, bet arī vīrieša pienākumus. Jo citādāk vienkārši nevarēja izdzīvot. Cik labi, ka tie laiki ir mainījušies un nu atkal varam būt savā patiesajā būtībā. Bet vai mēs to patiesi mākam, vai arī tas nāk grūti un ar papildu piedomāšanu?

Šī tēma mani uzrunāja vēl kāda iemesla dēļ. Tā liek apstāties savā ikdienā un pavaicāt sev pašai- ko es gribu darīt? Vai Tu zini, ko Tu vēlies darīt, kas piepildītu Tavu sirdi un arī sniegtu finansiālu gandarījumu? Es zinu, kā es vairs negribu un es ticu, ka tā ir puse no uzvaras :) es patiesi un no sirds gribētu tā, kā semināros stāsta Inese- lai darbs ir hobijs, kas piepilda, nevis iztukšo. Lai vairs nav jāšķiro- tagad es esmu darbā un tagad, 1 minūti pēc darba laika, es esmu pilnīgi cita es. Man šķiet, ja to izdodas realizēt, tad patiešām ir tā, ka vīrietis jūtas kā līderis un pienācīgs vīrs savai sieviņai. Tad viņš zina, ka sieviņa dodas uz darbu uzlādēt pozitīvas emocijas, nevis cīnīties, lai izdzīvotu.

Skaisti, vai ne? To novēlu ikvienai no mums- ieklausīties savas sirds dziesmā un sekot tai. Lai ikvienā mājā dzimst miers, saticība, mīlestība un kopā būšanas prieks :)

Trešā mācība- padari viņu par savu Nr.1 :)

Čau čau!

Šīs bija svētīgas, pārdomu pilnas brīvdienas. Neviena ieraksta no manis, tomēr vēl 3 nodaļas grāmatai izlasītas. Daudz jaunu atziņu, daudz pārdomu par tām- vai lasītais atbilst man, ko es varu mainīt un vai vispār vajag? Roka neķērās pie datora. Jāatzīst- arī pie rokdarbiem ne. Tāds mazs atvaļinājums ierastām nodarbēm, lai uzkrātu spēkus jaunajam.

Ja manā blogā ielūkojies pirmo reizi, tad pastāstīšu, par ko es te tik gudri runāju :) Fantastisku apstākļu sakritību rezultātā man ir pavērusies iespēja uzzināt vairāk par sievišķajiem noslēpumiem gan semināru veidā, gan arī lasot un izdzīvojot kādu fantastisku grāmatu- Fascinating Womanhood, kuru elektroniskā formātā, pameklējot internetā, pavisam par brīvu vari iegūt arī Tu ;) lai tik ātri neaizmirstu lasīto un atvieglotu zinību saņemšanu tās, kurām negribas pašām lasīt cauri, esmu apņēmusies nodaļu pa nodaļai apstāstīt grāmatā izlasīto un pievienojot klāt vēl to, ko esmu uzzinājusi, atradusi arī citur. Ceru, no sirds un patiesi, ka Tev tas noderēs:) jo, lai cik reizēm tas viss salkani un savādi neliktos- tas strādā! Jau mēnesi kā to visu izdzīvoju un sāku just, kā mainos es, mainās apkārtējie un dzīve kopumā. Uz labu, protams :) Bet nu- pie 3. mācības ;)

Kad pirmo reizi par to dzirdēju, manas jūtas bija dalītas. Es nezinu kā Tev, bet man prātā bija iesēdies- Tu sev esi galvenā, neļauj sev kāpt uz galvas, cīnies par savām tiesībām utt. Varbūt tā vienkārši sakrita, taču neviļus sabiedrība pat uzspieda- katram jābūt individualitātei, lai nepazaudētu sevi un visu laiku ir tāds mazais kariņš un vispār jānoskaidro- kurš zem kura tupeles ģimenē ir. Kad dzirdēju par šo, sākotnējā pretreakcija- kas tas par aizspriedumu un kura "zostiņa" tad tam klausīs, bet.. bet tas ir viens no gudrākajiem padomiem, ko man ir bijis tas prieks dzirdēt, tūliņ pateikšu kādēļ :)

Esmu jau reiz atsaukusies uz Aleksandru Mantesu- kolosāls vīrietis/ skolotājs. Kādā seminārā viņš pacēla tēmu- sieviete/ dieviete. Un tik skaisti par to runāja, ka, jā, mēs visas jutāmies kā dievietes. Un te ir tā gudrība- izturies pret savu vīru kā pret Dieva sūtni Zemes virsū (vai, piemēram, Karali) un Tu kļūsi par viņa dievieti. Dots devējam atdodas. Te uzreiz piebilde- bet neliec sevi zemāk. Dieviete nevar būt nošņurkusi, nogurusi, abižota un izmocīta. Parūpējies par sevi un tad- par vīru.

Un atkal te viss sasaucas ar reiz jau dzirdēto- gaidot mazo, biju uz pāris semināriem pie Diānas Zandes un atkal es atkārtošos- viņa ir kolosāla! Un Diāna pateica ļoti vērtīgu lietu- mūsdienu sabiedrībā mēs sevi un mūsu mīļoto cilvēku nostumjam kaut kur zemu zemu, zem visiem. Nu piemēram:
1. Bērns (sēž visiem uz galvas :) )
2. Mamma (mammai vienmēr jāpalīdz, mamma visu zina, ka tik mamma neapvainojas)
3. Citi (ko citi padomās, kā es te tagad pa savam dzīvošu)
4. Vīrs (ja paliek pāri enerģija visiem augstāk minētajiem izdabājot)
5. Es. Ja paliek spēks atcerēties, ka man pašai kaut ko vajag.

Bet vajadzētu:
1. Es
2. Vīrs
3. Bērni (līdz 1 gada vecumam, protams, mazais boss būs nr.1 :) )
4. Mana ģimene (Arī mammīte)
5. Visi pārējie. Lai gan vienreiz jāsāk dzīvot kā gribas pašam, nav ko klausīt citus :)

Jāatceras, ka no sievietes ir atkarīgs, kāda atmosfēra valda mājās. Piekritīsi- nu ko var radīt pārgurusi, uz visu pasauli nikna sieviete, kurai nav laika pašai sev nevienu minūti? Noteikti kāds teiks- kas tar par egoismu un kā es tagad tā? Man ļoti patika Robina Šarmas teiktais- iedomājies skaistu Ferrari, kurš traucas pa lieliskākajiem pasaules ceļiem. Un tagad iedomājies, kas notiks ar šo lielisko auto, ja tam nebūs ne mirkļa, kad atpūsties, ieliet benzīnu, tikt nomazgātam, novaskotam, uzspodrinātam? Drīz tas, diemžēl, pārtaps par lūzni.. Un tagad iedomājies, ka Tu esi šis Ferarri. Tu ESI pelnījusi atpūtu, samīļošanu, laiku sev, lai pēc mirkļa jau atkal aizdejotu savā brīnišķīgajā dzīvē :)

Manuprāt, viens no lielākajiem pārbaudījumiem, ir sagaidīt savu vīru mājās no darba smaidīgai, mierpilnai, atvērtu sirdi un gatavai uzklausīt. Vismaz man. Jo parasti tajā mirklī, kad atveras durvis, man gribas atdot visas savas pa dienu sakrātās ķibeles un raizes atdot savam vīram, lai viņš tiek galā. Vai vismaz uzklausa. Un tad es brīnos, ka viņš ir pikts :) Tagad es zinu, ka vīrietim ir jādod 30 minūtes svēta miera, jāpagatavo garda maltīte, jāuzklausa, JA viņš vēlas runāt un NAV jādod padomi vai risinājumi (ak mūžs, cik man tas nākas grūti :) ). Pēc tam viņš būs 100000 % gatavs pievērsties mūsu raizēm un ķibelēm :) Nesmuki teikts... Tad viņš būs 100000000000% gatavs mūs mīlēt kā dievieti :)

Patiesībā neko daudz vairāk par šo punktu es Tev pastāstīt nevaru. Tā ļoti sasaucas ar punktu Nr.1 un arī Nr.2. Taču grāmata stāsta arī par smagiem dzīves pārbaudījumiem, kad par visām varītēm jācenšas saskatīt savā vīrietī pašu labāko un jāturpina viņš godāt un cienīt. Smagas, pārdomu bagātas tēmas un, ne jau tādēļ ka man būtu slinkums, bet šo punktu intimitātes un privātuma dēļ, es aicinātu Tevi atrast laiku izlasīt šo punktu pašai. Vai arī vari ar mani sazināties privāti un es atsūtīšu iztulkotu tieši Tev nepieciešamo punktu ;)

Un te nu atkal, kā ierasts, nāk 2 mājas darbi šī punkta ieviešanai savā lieliskās sievietes ikdienā:
1. Saviem vārdiem pasaki savam mīļotajam apmēram šādi: Es sāku apjaust lielo atbildību, kas gulst uz Taviem pleciem, rūpējoties par mani (un bērniem). Es to ļoti novērtēju un zinu, ka tas nav viegli."

2. No sirds un ne mirkli nešauboties (ne tagad, ne nākotnē), pasaki savam mīļotajam : Es gribu lai Tu zini, ka Tu esi vissvarīgākais cilvēks manā dzīvē un vienmēr būsi.

P.S.Es nezinu kā Tu, bet es savā iepriekšējā dzīvē esmu saskārusies ar šādu viedokli- par visām varītēm noturi draugus un pavadi vairāk laika ar viņiem, citādi, ja nu Tevi pieviļ, vismaz būs ar ko pavadīt laiku kopā. Kā arī- Tu nedrīksti pavadīt tik daudz laika kopā ar vīru darot viņam interesējošas lietas, tad Tu pazaudēsi sevi un, kad Tev, piemēram būs bērni, Tu kļūsi viņam neinteresanta un nezināsi ko ar sevi iesākt. (To es reiz dzirdēju sakām par sevi. Ouch, tas bija sāpīgi un nepatīkami :) )
Tagad es zinu, ka... tās ir muļķības un šis ir vienkārši jāignorē. Pirmkārt- Tev nav neviena tuvāka cilvēka, par Tavu dzīvesbiedru (tā vismaz vajadzētu būt). Jūs viens otru esat izvēlējušies un cienot viņu, Tu cieni pati savu izvēli. Ja visu laiku šaubīsies un baiļosies, nekas labs tur nesanāks. Turklāt, esmu guvusi daudzas sāpīgas pieredzes, kad "best friends forever" vienkārši pazūd, izmanto, neatbild uz Taviem zvaniem un aicinājumiem. Otrkārt- man šķiet kolosāli izmēģināt visu, ko mans vīrietis var man piedāvāt. Ja ko nevēlos, es to vienkārši nedaru. Jā, es esmu izmēģinājusi visus iespējamos makšķerēšanas veidus un pat biju uz mušiņmakšķeres mešanas meistarklasēm. Beigu beigās man tas īsti neiepatikās, taču es zinu, par ko mans vīrietis domā un ko dara copējot. Mums ir par ko parunāt :) Jā, es noliku motocikla braukšanas tiesības, jo manam vīram tās bija un mums bija vissatriecošākais ceļojums pa Norvēģiju, braucot katram uz sava moto. Vēl aizvien, pēc 4 gadiem, mēs par to ar sajūsmu atceramies :) Un tādu piemēru ir daudz un droši vien arī viņš varētu pastāstīt to pašu par maniem hobijiem.(ok, viņš neada un netamborē, bet diezgan daudz par to zina :) ). Atveries un ļaujies savam mīļotajam savas sirds sajūtas iedvesmota. Nedari to, kas Tev nepatīk un nelauz sevi. Bet neļauj līdzcilvēku teiktajam ietekmēt Tavas attiecības :)

Mīļoju,
Renāte

Otrā mācība- izcel viņa vīrišķību

Sākšu ar mazu atkāpi. Man ir brīnišķīga frizierīte- visforšākā, kādu es jebkad esmu sastapusi. Mēs vienmēr esam pļāpājušas par dažādām tēmām un katru skaistumprocedūriņu esmu uzlādējusies no mūsu pačalošanas, bet.. pēkšņi tieši šonedēļ mūsu saruna aizvijās mazliet ezotēriskā virzienā. Nevienu reizi pa šiem teju 15 gadiem mēs nekad nebijām cilājušas šādus jautājumus. Un tieši šonedēļ viņa izteica fantastisku frāzi: "Ir tikai jāmāk izteikt pārliecinošu lūgumu/ "pasūtījumu" tur augšā, un Tev to iedos". Un es pati neticu tam, kas notiek- šī grāmata, lekcijas, interesanti raksti un sarunas- pēkšņi tas viss rod ceļu pie manis, tieši tik loģiskā secībā kā grāmatas nodaļas, papildinot viens otru un burtiski lūdzot- saņem šīs zināšanas un nodod tālāk. Un es ar prieku pieņemu, izmēģinu, apkopoju un nododu tās Tev :) Iekārtojies ērtāk un ķeramies klāt otrajai tēmai.

Vai Tev izdevās paveikt iepriekš uzdotos mājas darbus? Man jā. Es tiešām tos paveicu un man atklājās interesantas lietas. Tieši vakar bija kārtējā lekcija Dzīves Mākslas Akadēmijā un tas viss salikās kopā kā puzles gabaliņi. Kad galvā pārdomāju visu, ko gribētu piedot savam mīļotajam, ieklausoties Antriņas teiktajā sapratu, ka īstais cilvēks, kam man jāpiedod, ir.. es pati! Man beidzot pieleca, cik daudz neapzināti esmu darījusi pāri savam mīļotajam cilvēkam, liedzot viņam mūsu, sieviešu, dziedinošās enerģijas. Cik daudzus vakarus esmu pūcīga sagaidījusi mājās, kad tā vietā varēju samīļot un sabužināt savu darbā nogurušo vīrieti. Cik daudzas reizes esmu bubinājusi, kad viņš no treniņa ir atgriezies minūtes 15 vēlāk, jo "pa to laiku taču varēja tik daudz padarīt, lai sagatavotos kopīgam vakaram", tā vietā lai priecātos, ka mans fantastiskais vīrietis sporto un ir sveiks un vesels atgriezies mājās! Un traģiskākais, ka tādā omā nekāds kopīgais omulīgais vakars nesanāk un tās 15-30 minūtes taču patiesībā neko neizšķir.. vienu vārdu sakot, mana mamma vakardien piedzīvoja pilnīgi un galīgi satriektu un raudošu mani :) (Jā, tieši mana mamma. Jo viņa ir vienīgais cilvēks pasaulē, kurš līdz galam mani saprot un arī atbalsta. Mēs kopā augam savā sievišķībā un viena otru atbalstām. Nekad agrāk pat iedomāties nevarēju, cik forši tas būs :) ) Palika vieglāk un nu jau smaidīga, piedevusi sev un apņēmusies, ka tieši šajā mirklī sākšu mainīties, devos pie sava mīļotā.
Es tiešām pateicu to, ka es viņu ļoti, ārkārtīgi un dziļi novērtēju un ka no šī brīža es kļūšu sievišķīgāka un rūpēšos, lai mājas būtu mūsu oāze, miera osta, spa centrs un vienkārši labākā vieta uz pasaules. Un zini? Šorīt mīlestību varēja pat fiziski sajust- kaut kas mazliet, bet pamatīgi ir mainījies. Varbūt tā esmu es :)?

Bet nu par otro mācību. Teikšu uzreiz- tā ļoti, ļoti sasaucas gan ar pirmo, gan ar trešo mācību un tādēļ ir neatņemama veseluma sastāvdaļa. Vai zināji, ka patiesībā vīrieši mīl ar ausīm, bet mēs, sievietes, mīlam ar acīm un tausti? Dzīvē tas ir apmēram tā- sieviete mīl vīrieti, jo viņš viņu aprūpē, apgādā, apdāvina (jā, arī ar bērniem :) ) un liek justies kā karalienei. Vīrietis mīl sievieti, jo viņa viņam liek justies kā karalim- vīrišķīgam, varenam, tādam, kurš pats var apgādāt savu karalieni. Varbūt mazliet banāli, bet idejiski skaidrs. Un kā mēs varam likt viņam justies kā karalim? Godinot viņa vīrišķās īpašības. Un- nekad neaizskarot viņa jūtas, liekot justies mazvērtīgam vai, nedod dieniņ- nopļaujot viņa sapņus un ieceres pašos pamatos.

Vīrietis ir līderis un ģimenes galva. Jau pašos pirmssākumos viņam ir ielikts šūpulī būt apgādniekam. Viena no ļaunākajām lietām, kas var notikt viņa paša ģimenē- sieva sāk ar viņu konkurēt. "Mērīties" ar amatu, algas apjomu, arī ar to, ka viņa visu var pati- atnest 5 iepirkuma maisus, pieskrūvēt skapīšus, nu visu visu pati. Pat ja viņš nesaka (90% gadījumu arī neteiks), tas ir pliķis viņa pašlepnumam. Ar laiku viņš sāks pavadīt laiku pie TV, ārpus mājas, biežāk iedzert, nīkuļot, kļūs slinks- jo sieva pati visu var. Parasti (un arī man) rodas jautājums- bet kā tad visu vērst par labu, ja tā jau ir noticis? Kā es, visa varošā, teikšu ka neko nevaru? Redz, te ir jāliek lietā pacietība- maz pa mazītēm. Sākumā atmetam pavēlnieciskumu un komandēšanu (vīrišķās iezīmes)- ieskrūvē spuldzīti, pieliec skapīti! Tā vietā radam nepieciešamību- začuk, vari lūdzu ieskrūvēt spuldzīti? Te ir dikti tumšs un es nekādi nevaru tikt galā. Tu man dikti dikti palīdzētu!
Nu apmēram tā. Un pēcāk neskopojies ar īstu un patiesu paldies un uzslavu, cik forši un ātri tas viņam sanāca. Tas pabaros viņa vīrišķību un arī Tavu sievišķību.

Ir 101 iemesls, kā mēs varam dziļi aizvainot savus mīļotos vīriešus. Es atļāvos zemāk uzskaitīt dažus no tiem priekšstatam (avots- Fascinating Womenhood):

- Kritizējot viņa vājās vietas
- Dusmojoties, kad viņam nepadodas kaut kas no vīrišķajiem darbiem (nomainīt auto riepu, iesist naglu etc)
- Nepiekrītot un strīdoties par vīrišķīgiem/ vīriešus interesējošiem jautājumiem
- Nogriežot viņa idejām spārnus
- Dodot padomus, kad viņš nav to lūdzis
- "Zāģējot" viņu par viņa ienākumiem
- Slavējot cita vīrieša vīrišķīgās īpašības
- uc

Katra šāda nieva, nenovērtēšana iedragā vīrieša pašapziņu. Viņš zaudē savu pašpārliecinātību un, galu galā, var sākt justies nevērtīgs Tavās acīs, kas aizstāvoties var izveidoties kā dusmas/ agresija pret savu sievieti. Nereti vīrietis noslēdzas un vairs nerunā, nestāsta savas jūtas, Kādēļ tā? Viņš vairs nevēlas justies sāpināts, tādēļ vieglāk ir uzbūvēt mūri un justies droši aiz tā. Bet tici man, tur noteikti ir ļoti vientuļi. Tāpēc atver savu sirdi, ieklausies ko tā saka (jo būsim atklātas- kaut kur dziļi dziļi, mēs visas šīs zinības jau zinām, tikai esam aizmirsušas). Un maz pamazām, ar mīļumu skrubini šo mūri nost. Kaut kad, kaut kādu iemeslu dēļ mēs esam izvēlējušās šos brīnišķīgos cilvēkus par saviem dzīves partneriem. laiks atcerēties- kādēļ :)

Te nu laiks otrajam mājas darbam:
1. Šovakar, pirms dodaties pie miera, paslavē savu mīļoto par kādu viņam piemītošu foršu īpašību un izbaudi viņa smaidu :)
2. Vaicājot jautājumus, kas prasa dziļu, pārdomātu atbildi un sniedzot savu atzinību, izvaicā viņu par pagātnes sasniegumiem un nākotnes plāniem. Un centies neiejaukties un nepapildināt viņa teikto ar savām domām un idejām,
3. Katru otro dienu, patiesi un no sirds paslavē viņu par kādu no īpašībām, ko uzrakstīji 1.mājas darbā.

Lai mums izdodas atmodināt smaidu un vīrišķību savos mīļajos (un reizē- arī mazliet vairāk sievišķības sevī :) )

Lai mīļi,
Renāte

Pirmā mācība- pieņem savu vīrieti tādu, kāds viņš ir

Nu redz. Ir dienas, kad rakstīšana kavējas un ir dienas, kad kavējas viss cits, lai tikai es varētu rakstīt. Tāda ir mana šodiena. Tveru mirkli un priecājos :)

Kā jau rakstīju iepriekš- ir kāda grāmata, kas mani ir burtiski satinusi savās lapās- tveru katru nodaļu ar lielu interesi. Par sievišķību pāra attiecībās. Jo uz sievišķību var skatīties divējādi- gan kā sievietes pašas emocijas un iekšējā pasaule, gan arī to, kā attīstot savas sievišķās prasmes (krieviski ir superīgs teiciens- женственные чары ) uzlabot pāra attiecības un visu kopējo ģimenes enerģētiku. Lai gan, ja būsim atklāti, tas viss ir vienā groziņā liekams.

Pati savā attīstībā esmu nonākusi līdz atziņas punktam, ka manī ir gana daudz asmumu un nenoslīpēts EGO, kurš mīl pabojāt foršo māju atmosfēru. Tāpēc es esmu nolēmusi visas šīs gudrības izmēģināt un konspekta veidā, pievienojot savu pieredzi un citur gūtās zināšanas, izstāstīt arī Tev :) Mēs katrs veidojam šīs Zemes enerģētiku un kādēļ lai mēs nepalīdzētu viens otram un tādā veidā arī sev? 

Uzsākot attiecības un baudot fantastisko randiņu periodu gan mēs, gan arī mūsu partneris idealizējam viens otru. Mums šķiet, ka otrs mūsu dēļ ir gatavs uz visu un tieši tāpat arī mēs. Tādā pacilātā dvēseles stāvoklī mūsu Ego ir nolīdis maliņā un mūs nenomoka tādi jautājumi- ko viņš man dos pretī, ja es viņam pagatavošu vakariņas? Mūs vada vienīgi vēlme iepriecināt mīļoto un parūpēties par viņa labsajūtu. Mēs neredzam kaitinošos ieradumus, kas vēlāk padarīs vai traku un tā lēnām pa lēnām kādreiz kvēlojošās attiecības zaudē savu degsmi un karstumu. Tās atsalst un, sliktākajā gadījumā beidzas. Kādēļ tā? Vai tiešām ikvienas attiecības nolemtas bojā ejai?

Sāksim ar to, ka ikvienu notikumu un rīcību- vai tā ir laba vai slikta, mēs katrs novērtējam dažādi un paši piešķiram tai attieksmi. Viens un tas pats dažādiem cilvēkiem var šķist smieklīgs, skumjš, dramatisks, traģisks, neitrāls utt utjpr. Tas nozīmē, ka ikvienas pārmaiņas arī sākas ar Tavu īpašo attieksmi- kādu Tu tai piešķirsi.

* mazai atkāpei pastāstīšu, kā es testēju sevi. Reizēm ir tāds čābīgs noskaņojums- viss liekas tik pelēks, pats esi noguris, neko negribas.. un tad es pati sev pasaku- mīļā, viss ir atkarīgs tikai no Tevis pašas. Es pati sevi sapurinu, uzmundrinu, sāku dungot dziesmiņu un pēkšņi viss aiziet- es burtiski jūtu, kā enerģijas aplis iegriežas. Sākumā tas prasa piespiešanos, taču ar laiku kļūst aizvien vieglāk un vieglāk.

Garais ievads noved pie pirmā likuma- pieņem savu vīrieti tādu, kāds viņš ir. Ar visiem viņa trūkumiem, neprasmēm, īpatnībām, visu visu! Nereti sievietes vislielākā kļūda ir tā, ka mēs vēlamies savus vīriešus pārveidot. Ir tāda anekdote- sieviete apprecot vīrieti cer, ka viņš mainīsies. Vīrietis savukārt cer, ka mīļotā nekad nemanīsies:)

Gudrums slēpjas tajā, ka vīrietis ir ļoti vārīgs. Man ļoti patīk salīdzinājums, ka sievietes ir kā persiki, bet vīrieši- rieksti :) Sievietes maigo āru var saskrāpēt un nobružāt, taču viņa ir tik jaudīga, ka iestādot persika kauliņu, var izaugt vesels, jauns, spēcīgs persika koks. Taču, ja vīrieša čaulu sadragās, tā nekad neatjaunosies un vīrietis aiziet bojā. Jā, viņš ir ārēji izturīgs un stiprs, taču viņa lepnums ir ļoti vārīgs. Aizrādot, bakstot, zāģējot- katrs šāds Tavs gājiens liek stiprajai čaulai mazliet ieplaisāt. Mēs taču visas gribam, lai mums blakus ir spēcīgi vīrieši un dēli, vai ne?

Necenties savu vīrieti ierobežot, liegt tikties ar draugiem, spiest nākt mājās agrāk. Esmu pārbaudījusi uz savas ādas- jo mazāk spied, jo vairāk vīrietis raujas uz mājām un cenšas pavadīt maksimāli daudz laika ar savu ģimeni. Jo vairāk es burkšķu, ka varēja jau nu būt minūtes 30 ātrāk pēc treniņa mājās, jo vēlāk viņš pārrodas un iet uz treniņu arī tad, ja nemaz negrib. Spīta pēc :) Jo kontrole ir vīrišķā izpausme. Un kontrolējot vīrieti, Tu sāc uzvesties kā otrs vīrietis. Un ko dara vīrieši? Cenšas uzvarēt. Kaut vai tā būtu iespītēšana Tev :)

Vai tas nozīmē, ka mēs nekad un nemūžam nedabūsim no saviem vīriešiem to, ko vēlamies? Nebūt ne. Ja vīrietis jutīsies Tevis mīlēts un apbrīnots, Tavas sievišķās enerģijas iedvesmots, jo vairāk viņš centīsies Tevi iepriecināt. Šeit vietā būtu jautājums- bet vai tad tā nav tāda manipulēšana? Nē! Mūsos, sievietēs, ir dzīves enerģija, kas nepieciešama ikvienam vīrietim. Jo sievišķīgāka sieviete- jo vīrišķīgāks vīrietis. Viņa būtībā ir ielikts, ka sava mīļotā ir jālolo un jāiepriecina. Jo viņa sniedz enerģiju un- arī pēcnācējus. Un kas gan var būt vēl dārgāks? Ja Tu esi laimīga, arī Tavs vīrietis ir laimīgs un tā jūs viens otru bezgalīgi "uzpildāt".

Tik pat ļoti, cik mēs spējam savus mīļotots uzpildīt un iedvesmot, tik pat ļoti mēs varam arī viņus sagraut. Burtiski. Ja vīrieti neiedvesmo, bet tā vietā konkurē ar viņa vīrišķību- zāģējot, nopeļot, darot visu pati (jo neviens jau cits nedarīs)- vīrietis kļūst slinks, sāk lietot alkoholu, kļūst par ono. Vai arī aiziet pie citas, enerģētiski stiprākas sievietes, kas spēs viņu "uzlādēt".

Bet kur tad slēpjas mācība? Patiesībā tās ir veselas divas. Pirmkārt- ieskaties sevī. Vai tās īpašības, kas Tevi tik ļoti kaitina- vai tās nav aizķērušās arī Tevī pašā? Ja viņš lieto alkoholu- vai Tu par daudz nenašķējies vai arī nekrīti citās pārmērībās? Ja Tevi kaitiņa viņa nevērīgums, nomestās drēbes- vai pati esi kārtīga ikvienā savas dzīves jomā? Ja Tevi kaitina, ka viņš Tevī neieklausās un ir ass- kā Tu pati runā un uzvedies ar saviem līdzcilvēkiem? Tie ir tikai pāris piemēri, taču uzdāvini sev pāris minūtes, lai par to padomātu. 

Un otra mācība- pieņem un palaid savus kontroles grožus vaļīgāk. Pieņem, ka Tavs mīļotais ir tieši tāds un ne citādāks. Pieņem visas pārestības, ko viņš gribot vai negribot ir nodarījis. Un atlaid reizi par visām reizēm, lai atvērtos jaunajam.

Un vēl- labu vai neko! To mana mamma man ir teikusi gadiem- par savu vīru sabiedrībā saki tikai labu, vai arī neko. Nevienam nav jāzina viņa tumšā puse un tas būs dubulttrieciens Tava vīrieša pašapziņai, ja Tevis teiktie nesmukumi nāks viņam ausīs. Tas gan laika gaitā var ietekmēt viņa attieksmi pret Tevi.

Un te nāk pirmais mājasdarbs, ko aicinu Tevi izpildīt jau šodien :)

1. Saraksti visas sava mīļotā vīrieša labās īpašības- gan tās, kas izpaužas jums kopā esot, gan tās, kas viņam piemita, kad jūs satikāties- visvislabākās, kādas vien vari iedomāties. Un pārlasi tās katru rītu un vakaru- iedvesmo sevi un atklāj no jauna, cik lielisks ir Tavs vīrietis

2. Piedod reizi par visām reizēm visu, ittin visu, kas sāp un gruzd, ko Tavs mīļotais Tev ir nodarījis. Atlaid visus aizvainojumus un nekad, nekad vairs pie tiem neatgriezies. No šodienas jums sākas jauna dzīve.

3. Jau šovakar pat, pieej pie sava mīļotā un pasaki, cik ļoti Tu viņu novērtē, cik ļoti lepojies ar viņu un to, kāds viņš ir. Un, ka Tu katru mīļu brīdi centīsies būt aizvien mīļāka un darīsi visu, lai jūsu kopdzīve būtu labāka par jebkuru romantisko filmu :)

Mūsu mājas ir tur, kur ir mūsu sirds. Un mūsu sirds vēlas būt tur, kur mūs ļoti ļoti mīl.

Lai izdodas ieviest dzīvē pirmās mācības un sajust mazliet viegluma un romantikas savās attiecībās:)

Renāte

Lai mūsu sievišķība plauktu kā ziedoša ābele

Reizēm ir tā, ka galvā ir tik daudz tēmu, par kurām gribētos uzrakstīt, ka līdz rakstīšanai nemaz netiec. Jo varētu taču to un vēl šo un vēl šito un tāds mistrojums vien sanāk. Tādos brīžos es saprotu, ka jāiedod sev brīvdiena un jāļauj īstajai domai nobriest kā pilnīgai plūmei, līdz tā ir gatava atrauties no koka un doties savā ceļojumā.

Arī šoreiz ir noticis tieši tā- gan lielais domu lidojums, gan miera periods, gan sava plūmes zieda atrašana un nogatavināšana. Un šoreiz, šķiet, tas auglis būs tāds pamatīgs :)

Sievišķība. Pēdējā laikā tik ļoti "košļāta" tēma, ka šķiet, ko nu vairs par to jaunu uzzināsi. Sākot ar meikapa un intīmo deju kursiem, līdz pat "īsais kurss stervismā". It kā interesanti un tā, bet gribējās rakt dziļāk. Kaut kur dziļi sevī jutu, ka visam iepriekš nosauktajam nav pa īstam nekā kopīga ar tādu seno, viedo, mazliet savvaļīgo un ārkārtīgi valdzinošo Sievieti. Dzimtas māti, kaislīgu mīļoto, uz rokām nēsātu un dievinātu sievu. Sievieti ar lielo burtu. Un meklējumi sākās :)

Teikšu kā ir- esmu meitene, kurai reizēm nu ļoti gribas, lai kāds atnāk un padara mani laimīgu- izklaidē, iepriecina, pasaka, ko man darīt. Taču ar visu savu būtību un maz pamazām uzkrājošos Sievietes viedumu apzinos- tikai mēs pašas varam padarīt sevi, savu vīrieti un vispār visus cilvēkus mums līdzās- laimīgus. Jā, tieši tā- uz mūsu, sieviešu smalkajiem pleciem gulstas šī lielā atbildība. 

Sākotnēji manī radās pretestība- kāpēc atkal tā (atzīšos- vēl aizvien reizēm sabīstos un sabubinos :) )? Kāpēc mums, sievietēm ATKAL jābūt par visu atbildīgām un viss jāiznes uz savām rokām. Taču meklējot aizvien vairāk informācijas saprotu, ka šis ir ārkārtīgi skaists darbs (smags vārds tik feinam procesam, taču vistuvākais gan), ja paveikts pareizi un viegli, var sagādāt baudu, piepildījumu un pat kļūt par vijīgu rotaļu, kas padara mūsu ikdienas dzīvi tik īpašu. Sieviete ir tā, kura nosaka, kāda būs viņas laulības dzīve un attiecības kopumā. Mēs pašas esam atbildīgas par atmosfēru mājās un to, vai vīrs mūs mīl un dievina. Grūti aptvert? Gribas iebilst? Nepiekrīti? Jā, arī es tā ilgu laiku jutos,

Šajā pat mirklī uzreiz piebildīšu- ja esi pieņēmusi šo domu, nekādā gadījumā nevaino sevi par pagātnes kļūdām. Nekad. Pieņem tās, izdzīvo, paņem no šiem mirkļiem vissvarīgāko atziņu un ej tālāk. Jo nekad vairs Tu nebūsi savas pagātnes Tu. Katru dienu Tu piedzimsti no jauna un Tava tagadnes Tu veido savu nākotni. Un kādēļ gan vilkt vecās klavieres līdzi, ha savā šodienā un arī nākotnē varam iedejot vieglā deju solī, matiem un svārkiem līksmi plīvojot? Skaisti, vai ne :)?

Atgriežoties pie sievišķības un attiecību tēmas, vēlējos dalīties ar pašas atrasto un to, ko šobrīd cenšos ieviest savā dzīvē. Man ļoti patika kādas fantastiskas sievietes teiktais- mēs runājam un citiem mācām to, ko paši līdz galam neprotam, tādā veidā izdzīvojot teikto vēl un vēlreiz un katru reizi mācoties. Un es mācos arī rakstot šīs rindas :)

Pāris dienas atpakaļ, meklējot informāciju par sievišķības tēmu, nejauši (bet vai vispār ir tāda lieta kā nejaušība :)? ) atradu grāmatu Fascinating Womanhood angļu valodā. Tā stāsta par 10 mācībām, kas mūsu attiecības spēj padarīt vienreizējas. Arī tad, ja tās ir brīnišķīgas, tās var kļūt vēl mīlošākas un piepildītākas. Izklausās pārāk salkani? Man arī tā šķita, līdz izlasīju pirmo mācību. Grāmata tik ļoti ierauj sevī, ka nolēmu ar šīm mācībām dalīties šeit. Jā, tās ir vecmodīgas, jā, tās prasa sava EGO pieradināšanu. Bet tās tik ļoti sasaucas ar visu, ko iepriekš esmu apguvusi un arī ar Antriņas Dzīves Mākslas Akadēmijā stāstīto, ka.. esmu nolēmusi to visu izmēģināt savā dzīvē. Un aicinu pievienoties arī Tevi :) Jo, kā teica vēl kāda lieliska sieviete: "ziedoša ābele nekad nezāģēs citu tikpat ziedošu ābeli". Tas nozīmē, ka laimīga sieviete nekad nedarīs pāri, neskaudīs, neaprunās citu tik pat laimīgu sievieti. Un laimīga sieviete ir mīlēta un mīloša sieviete. 

Būsim laimīgas, būsim ziedošas, būsim mīlētas :)

Renāte