Solījums sev

Svētki beigušies un ir sajūta, ka laika pagriešana devusi mums ne tikai garākus un gaišākus vakarus, bet arī atnesusi īstu pavasari. Tas jaušams gaisā- smarža, saules pieskārieni uz ādas, tas, kā pēkšņi mainījusies apkārtne- viss liek pārslēgties uz pilnīgi jaunām sajūtām. Gribas skriet, iet, darīt, jūsmot, mīlēt un... kļūt mazlietiņ labākam, tīrākam, vieglākam un arī viedākam.

Gavēņa laiks ir garām, tomēr tam sekojošie svētki nereti ir iemesls, lai lielo attīrīšanos domās un arī fiziskajā plānā sāktu tieši tagad. Un kādēļ gan ne, jo mēs paši esam burvji un radītāji savas pasaules vidū, vai ne tā?

Pēc ciemošanās pie radiem, gribas kļūt atvērtākai, vairāk laika pavadīt kopā, ik dienas priecājoties un novērtējot, cik brīnišķīgi ir tad, ja ir ģimene. Un tas nekas, ka apkārt valda kņada, ik pa brīdim kāds saburkšķas vai kārtīgi nokaitina. Ir tik kapitāla sajūta, ka viņi visi man ir- tik dažādi, tik kolosāli, tik ļoti katrs ar saviem kukaiņiem galvā. Manējie J un šoreiz apsolu, pa īstam, ka ikdienas skrējienā, ik dienas par viņiem piedomāšu mazlietiņ vairāk. Un vienmēr atradīšu laiku tikties, sarunāties vai vismaz aizsūtīt mīļu ziņu.

Pēc mīļas apmaiņas ar tuvākiem un tālākiem draugiem apsolu sev un viņiem, ka tiksimies biežāk. Ka mācīsimies izšķirt prioritātes un reiz par visām reizēm apgūsim to, ka visus darbus nekad nepadarīsim, ka māja nekad nebūs perfekti tīra un nekad nebūs tādu ideālo apstākļu, lai tiktos. Apsolu sev, ka ļaušu sev šo fantastisko prieku- mazliet pabīdīt ikdienas darbus nost un atvērt durvis saziņai ar savējiem.

Pēc mazliet lielākas pārēšanās kā ierasts apsolu sev, pa īstam un godīgi, ka mīlēšu savu ķermeni ar katru dienu aizvien vairāk. Ka nepiekasīšos pie mazliet lielāka amortizācijas slānīša tur vai šur. Nerāšu un nezākāšu sevi. Ka būšu sev vismīļākā mamma un draudzene, nevis ļaunā pamāte. Ka lutināšu un rūpēšos par sevi, kā vispilnīgākās Dvēseles Templi. Ka būšu vesela un laimīga.

Pēc mirkļa divvientulībā ar dabu un sadzirdot koku šalkas un putnu treļļus, es apsolu sev savaldīt prātu un atvērt plašāk sirdi. Tik ļoti tādos mirkļos sajūti vienotību ar kaut ko lielu un skaistu. Tīru un spēcīgu sajūtu, ka es esmu galvenā aktrise savā dzīves filmā un tas, kas reiz nospiedis sirdi patiesībā nav manas vēlmes un manas sirds izvēlētais ceļš. Es apsolu sadzirdēt sevi ik mirkli un paturēt sirdī šī brīža putnu dziesmas, lai atkal sadzirdētu tās pašā trauksmainās pilsētas viducī.

Es apsolu sev noticēt man un justies tik labi un laimīgi kā vēl nekad J

Lai Tev fantastisks šīs brīnumainās nedēļas sākums. Pilns skaistu solījumu sev, kurus Tu vienmēr ievērosi un nekad nepievilsi. Jo tikai Tu pati esi savs Noslēpums un arī tā Atslēga J

Ar sveicieniem,

Renāte

Es- mans Noslēpums un Atslēga

Es skaidri atceros to mirkli, kad sapratu- kaut kas ir ļoti mainījies un nekad vairs nebūs tā, kā agrāk. Iekšā urdošais nemiers, pārdomas par dzīves jēgu, šaudīšanās no vienas jaunas nodarbošanās pie otras. Fiziski izjūtams diskomforts un jautājums- kas ir mans uzdevums šajā dzīvē? Vai tiešām darbs no 7.30 līdz 19.00, reizēm pat 23.00 ir viss, kas šajā dzīvē man ir paredzēts? Kur tam visam pa vidu „samenedžēt” attiecības ar mīļoto, radīt un izaudzināt mazuli un vēl tikties ar citiem cilvēkiem? Kas ir mans īstais aicinājums un kāda ir mana potenciālā jauda?

Pagāja krietns laika sprīdis pārdomās, gadi 5 ar milzum daudz literatūras, neskaitāmiem kursiem un sarunām ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Un lielu, pat izmisīgu vēlmi- lūdzu, pasakiet, kas man jādara vai vismaz- vai tas ko es daru, ir pareizi? Un tad es apjautu- visas atbildes ir manī un neviens cits izņemot mani pašu nekad nezinās un nepateiks- kas ir mana īstā sūtība, kas padarīs mani laimīgu par visiem iespējamajiem procentiem. Pēc ilgiem meklējumiem un sarunām ar sevi pašu es sapratu- mīļā, Tu esi pati savs vislielākais noslēpums un arī atslēga uz to. Viss pasaules spēks slēpjas Tevī pašā un Tev ir visas iespējas veidot savu ikdienu tieši tādu, kādu Tu pati vēlies.

Jau tad, kad tuvākie man vaicāja- nu kam dēļ Tev tās neskaitāmās grāmatas, lekcijas un sarunas?- jau tad es zināju, ka šo bagātību es uzkrāju ne tikai sev, bet arī Tev. Mans lielākais prieks un aicinājums ir dalīties ar visām tām lieliskajām atziņām, ko savā izziņas procesā esmu guvusi. Es vēlos Tevi iedvesmot iepazīt sevi un saprast, ka tikai un vienīgi Tavās rokās ir visas iespējas piepildīt savu izsapņoto dzīvi. Jo es esmu pilnīgi pārliecināta, ka mirklī, kad mēs no sirds un patiesi iepazīstam un sadzirdam paši sevi- tad visas pārējās rūpes izkūp gaisā kā nebijušas.

Ja esi gatava uzsākt savu Laimes Terapiju un kļūt pašai par savas laimīgās dzīves radītāju, aicinu Tevi un tikšanos 12. aprīlī plkst. 18:00, Pavasara Studijas telpās (sīkāka informācija www.pavasarastudija.lv)

Mēs runāsim par tādām tēmām kā:

o       Visuma likumiem ikdienā un kā tie palīdz sasniegt mūsu ieceres

o       Cik būtiski ir iemīlēt un iepazīt sevi- ko tas sniedz man un apkārtējiem?

o       Kā uzzināt- ko es patiesībā vēlos un kas mani no tā attur?

o       Radīsim atbildes uz jautājumu par to, kas ir egoisms un kas- sevis pieņemšana un mīlēšana

o       Runāsim arī par Atlikto dzīvi- par mūžīgajām atrunām un cerībām sākt justies laimīgai tad, kad... (notievēšu, iegūšu jaunu darbu, nopirkšu to īpašo kleitu..)

o       Mācīsimies, kā atļaut sev gribēt un pieņemt pašu labāko, ko dzīve mums ir paredzējusi un ir gatava sniegt

o       Kā arī runāsim par to, kā tieši ŠEIT un TAGAD sākt savu izsapņoto dzīvi J

Visas pārmaiņas mūsu dzīvēs sākas tad, kad mēs tās pieņemam un atļaujam tām ienākt mūsu dzīvēs. Tādēļ uzaicinu Tevi pieņemt un iemīlēt sevi tieši tagad, iesākoties skaistākajam gadalaikam- pavasarim!

Uz tikšanos,

Renāte

Par viedokļiem. Tiem svešajiem

Ne vienā sarunā vien esmu minējusi- viss sākas ar sevis iepazīšanu. Vai tā būtu Laimes terapija, attiecības ar apkārtējiem, ģimene, karjeras attīstība- ņem jebkuru savu dzīves jomu un galu galā tāpat attapsies pie jautājuma- kas es esmu un ko es patiesi vēlos? Kādēļ tā?

Mirkļos, kad mēs neesam par kaut ko pārliecināti, dzīve, citu cilvēku veidolā, mums sūta eksāmenus vienu pēc otra. Tevi tincinās, strostēs un konfrontēs tieši tajos jautājumos, kuros jutīsies visnedrošāk. Piemēram, pēc bērna kopšanas atvaļinājuma Tu esi izlēmusi neatgriezties ofisā, bet palikt mājās vēl 1,5 gadu, lai kopā ar mazo pavadītu ikdienu un palaistu viņu bērnu dārzā tieši tad, kad viņš būs gatavs. Tu pēkšni izjutīsi sabiedrības pastiprinātu interesi un spiedienu- kā tad tā, vai tad Tu darbā nemaz netaisies atgriezties? Vai arī, Tu esošajā darba vietā jūties nelaimīga un vēlies kaut ko radikāli mainīt, jo citādi Tu vienkārši sajuksi prātā. Piemēram, nomainot labi apmaksātu darbu pret oficiantes darbu mājīgā kafetērijā. Un nu Tu dzirdi tikai tos jautājumus, kas skar algas apmēru, amata līmeni un prestižu sabiedrības acīs. Vai arī - Tu jūties gaužām izsmelta esošajās attiecībās un vēlies sākt jaunu dzīvi. Un kā tad Tu tā varēji- tik feins tas Tavs dzīvesbiedrs! Un Tu sāc šaubīties un līkumot pati savos jautājumos un atbildēs un ar katru mirkli slīksti tumšajā neziņā aizvien dziļāk..

Atbilde uz visiem šiem tik svarīgajiem jautājumiem ir tikai un vienīgi Tevī. Ja Tu nebūsi 100% pārliecināta par to, ko patiesi vēlies  un kaut uz sekundi šaubīsies- katrs teikums no apkārtējo puses, kas kaut mazuliet atgādinās par šo tēmu, Tev šķitīs kā duncis mugurā un tiešs uzbrukums Tavam lēmumam.

Tādēļ nekavējies ne mirkli, atlicini sev pāris minūtes laika un uzdod šos pāris tik vienkāršos jautājumus. Un atbildi tik godīgi, cik vien iespējams:

o       Vai es esmu laimīga?

o       Kā man trūkst, lai es būtu patiešām, patiešām laimīga?

o       Kas man traucē būt laimīgai tieši tagad?

o       Kur un kā es gribētu sevi redzēt pēc gada?

o       Vai cilvēki, vide man apkārt ļauj man būt patiesi laimīgai?

o       Ko es varētu paveikt tieši tagad, lai justos tuvāk savai laimei?

Jo pārliecinātāka es esmu par savu viedokļa patiesību, jo grūtāk kādam ir satricināt manu iekšējo pasauli. Tad vairs nesatrauc- ko par mani padomās? Kā es izskatīšos no malas?

Kad esam patiesi stipri savā ticībā sev, mēs sasniedzam jaunu attīstības līmeni- absolūti pilnīgu cieņu pret otra cilvēka viedokli. Tajā brīdī Ego vairs nevēlas lekties un zīmēties, kad ar putām uz lūpām ir jāaizstāv sava taisnība un ne tikai tā jāpierāda, bet arī obligāti jāparāda, ka otrs ir kļūdījies. Tajā mirklī ir viena alga, vai otrs ir veģetārietis vai gaļēdājs, ticīgais vai ateists, vai sievišķīga sieviete sporto vai nē un ar ko otrs dien dienā nodarbojas. Tajā mirklī ir svarīgs tikai tas, kādas ir manas vērtības un vai es pati tām esmu uzticīga.

Tomēr reizēm ir brīži, vietas un jautājumi, kuri iedzen tik dziļi stūrī, ka izeju grūti atrast. Tādos mirkļos ir vērtīgi pajautāt ar pretjautājumu:

o       Un kādēļ Tev ir tik svarīgs šis mani skarošais jautājums?

o       Vai Tu pats esi laimīgs savā situācijā, ja tik ļoti vēlies labot manējo?

o       Kā Tu jūties- vai esi patiesi laimīgs?

Tā nav necieņa, tas nav uzbrukums. Tas ir atgādinājums otram (uzbrucējam) atgriezties pašam pie sava ES- pie sava centra sevī. Ir tāda skaista patiesība- laimīgs cilvēks nekad neuzbruks otram un necentīsies to mācīt, ja padoms nav lūgts. Par piemēru situācija no manas dzīves. Brīžos, kad ar vīru sākam „cepties” par kādu situāciju vai personu, kura nav īsti mums pa prātam, kāds no mums, kurš ir tuvāk apskaidrībai pavaicā- klau, zaķīt, kas te notiek? Vai mums abiem ēst sāk gribēties, ka mēs sākam citus ķidāt?

Un patiesi- paēdis cilvēks ir laimīgs cilvēks un prāts vairs itin nemaz netiecas nozākāt kādu citu J

Lai lielisks nedēļas iesākums un lai daudz skaistu apskaidrības mirkļu iepazīstot sevi J

Renāte

Mazliet par mašīnām un dzīvi

Sveika mana mīļā!
Sen no manis nekas nav dzirdēts, bet kā vienmēr- tas neko nenozīmē :) manā prātā viss mutuļo, mostas, esmu vēl zinātkārāka kā agrāk un ar lielu aizrautību uzsūcu visas tās foršās zinības, kuras ikdienu padara.. mazliet maģisku, ārpus rāmjiem un tik ļoti ļoti foršu :)
Un šodien, tieši Sieviešu svētku dienā, es aicinu Tevi uz sarunu par.. auto! Jā, jā Tu itin nemaz nepārklausījies. Kādu mirkli atpakaļ es dzirdēju tik spēcīgu salīdzinājumu, kas man vēl vairāk izskaidroja un nostiprināja pārliecību, ka mūsu katra dzīve ir nenovērtējama, vienīgā un tikai un vienīgi mūsējā.

Patiesībā stāsti ir divi. Pirmais nāk no Robina Šarmas grāmatas, kur viņš mūs pašus salīdzina ar fantastisku, sarkanu, jaudīgu, iekārojami Ferrari (vai jebkuru citu transportlīdzekli, kurš Tavai sirdij liek iepukstēties straujāk, vai vismaz raisa interesi). Un tagad iedomājies, ka labā burve ir novicinājusi nūjiņu un Tu esi saņēmusi šo kolosālo braucamrīku. Tu izbaudi katru rūkoņu piespiežot gāzes pedāli. Tu ieelpo jaunā salona smaržu, Tu izbaudi katru sekundi, katru nobraukto kilometru un laimīga murrā. Tu regulāri uzpildi labāko degvielu, seko tehniskajām apskatēm un nomazgā visus dubļus, putekļus un ziemā kaisīto sāli. Vakaros Tu to noparko garāžā un ļauj tam atpūsties. Tu rūpējies, lai šis skaistais auto Tev kalpotu ilgi un dikti.
Un tagad iedomāsimies tādu absurdu, ka šis auto esi Tu pati. Nereti Tu brauc un brauc bez apstājas, pat naktīs turpini kurbulēt satrakojušos motoru (prātu). Tu ēd to, ko ātri var paķert un labi ja kādreiz atceries par vitamīniem vai kaut ko vērtīgu un veselīgu sev. Un tagad salīdzini, cik rūpīgi mēs izturamies pret lietām, kuras uzskatām par vērtīgām, lai gan tik pat un vēl jo rūpīgāk mums būtu jāizturas pašām pret sevi, vai ne tā? Tāpēc mans pirmais aicinājums šodien ir- esi pati sev visvērtīgākā lieta, vissvarīgākais cilvēks, pati pati foršākā!
Un tagad otrs stāsts, kurš man lika aizdomāties vēl jo vairāk. Mēs katrs esam šoferis uz lielās auto šosejas, ko sauc par dzīvi. Ja mēs katrs parūpētos par sevi- savu veselību, piemērotu transporta līdzekli, ievērotu ceļa zīmes un braukšanas virzienu- braukt būtu pavisam viegli, vai ne? Nebūtu avāriju, sastrēgumu, lamāšanās pie stūres u.tml.
Tā nu mēs braucam, skaistas ainavas zib gar logiem un te, hops! Mēs satiekam savu Īsto un Vienīgo un sākam braukt vienā virzienā. Pasaka sākas. Pēc kāda laika, visbiežāk mums, meitenēm, sāk šķist, ka mēs zinām labāk, kā vajag braukt un sākam piekantēt arī Viņa auto. Pastumjam pa labi, pa kreisi, pasteidzinam, nobloķējam. Bet varbūt vispār cenšamies pārņemt vadību.
Un te, hops! Pēc laika parādās viena Mini mašīnīte, te otra (piemēram, dēliņš un meitiņa :) ) un mēs cenšamies pārņemt arī šo transporta līdzekļu vadību. Mīļā, Tu jau iedomājies šo skatu, vai ne? Kaut kas no filmas Ātrs un Bez Žēlastības, kaut kas no Lielceļu Policijas- pilnīgs haoss, mūžīgas avārijas u.c. briesmīgi skati. Iespējams, ka pārējo auto vadītājiem nemaz nav iebildumu- viss tiek paveikts, viss tiek noorganizēts un arī atbildība nav jāuzņemas. Taču kas notiks, ja pēkšņi Tu vairs nevarēsi žonglēt ar to visu? Kurš tad parūpēsies par Taviem mīļajiem, kuri Tavas labās sirds dēļ ir izlaidušies savu auto aizmugurējos sēdekļos. Un mīļā- kurš galu galā gribēs parūpēties par Tevi- nikno lielceļu fūriju, kura pati visu var un kurai pat bail tuvoties- ja nu neuzsprāgs un neuzlaiž gaisā arī visus pārējos, kuri atrodas šajā ceļa posmā?
Tāpēc mans otrais aicinājums tieši šodien, tieši šajos burvīgajos svētkos- būsim pašas savu lielisko, skaisto auto- mūsu lieliskās dzīves- vadītājas! Izbaudīsim šo ceļojumu un ļausim to izbaudīt arī mūsu mīļajiem, jo viņi ir to pelnījuši. Jo galu galā mīlēt nenozīmē vēlēt saviem tuvajiem laimi kopā tikai ar mani. Bet arī bez manis, savos ikdienas skrējienos, priekos un bēdās :)

Lai skaista un ziediem bagāta šī burvīgā pavasara diena!
Mīlestībā,
Renāte

P.S. vai Tu jau dzirdēji pirmos strazdus vīterojam :)? Es jā!