Baidies, bet dari!

Kādā riktīgi feinā mafijas filmā bija fantastiska frāze- mirklī, kad cilvēkam pie galvas tiek pielikts ierocis, vairs nav svarīgi, kādu amatu viņš ieņem vai kāda dizainera drēbes viņam ir mugurā. Skarbi, bet pamatīgi patiesi. Man ir milzīgs prieks, ka aizvien vairāk parādās vietu/notikumu, kur visi sociālie rāmji brūk- tie ir gan sporta klubi, gan dažādi pašizaugsmes kursi, gan labdarības pasākumi. Cilvēki satiekas, lai būtu kopā un kopā ko skaistu arī radītu. Pasakaini :)

Es sajūsminos par to, ka ne tikai sevī jūtu pārmaiņas, bet tās ik dienas redzu cilvēkos sev apkārt. Es lepojos, ka pamanu, cik kolosāli viņi ir savā būtībā, nevis kādi pļāpu cienīgi notikumi ar viņiem notiek. Tā piemēram- mūsu dēliņam ir fantastiska fizioterapeite, savos skaistākajos 40+ gados. Viņa tik tikko ir apprecējusies, paralēli savai praksei viņa ir arī pasniedzēja augstskolā. Pēc astroloģijas kursu pabeigšanas viņa ir iestājusies dziednieku skolā un plāno arī apgūt fotogrāfēšanu. Un vēl viņa apmeklē izstādes, katru gadu veido kalendārus, pērļo un ada. Viņa ir fantastiska! Savukārt mana fitnesa trenerīte arī meitene savos skaistākajos 40+ , kuras pamatdarbs ilgus gadus bija augsta pozīcija Latvijas Gāzē, ir apguvusi visa veida masāžas, mācās sporta akadēmijā un beidzot bauda dzīvi! Un vēl man ir burvīga kolēģīte, kura pēc bērna kopšanas atvaļinājuma uzrakstīja atlūgumu un nu mācās Fizioterapeitos Rīgas Stradiņu Universitātē budžeta grupā! Un Ginta! Viņa ir kolosāla! Es Gintu iepazinu pēc tam, kad viņa pēc bērna kopšanas atvaļinājuma jau bija pametusi savu pamatdarbu un nodevās rokdarbiem un mākslām. Viņa izveidoja visskaistākās rotas manām kāzām un vēl vairākus pārus manu mīļāko rotu. Ginta plosās pa Iecavu, veido fantastiskas rotas, organizē nodarbības un nometnes bērniem un pieaugušajiem un veido visfantastiskākos pasākumus, kuros iesaista visus Iecavas iedzīvotājus!

Es kaifoju no meitenēm un puikiem, kuri seko savai sirdsbalsij un dara to, kas viņus iedvesmo un dara laimīgus. Un visos šajos stāstos ir viena kopīga lieta- lai cik bailīgi sākumā ir bijis, lai kā arī ir šķitis, ka finanses pievils un apkārtējie nesapratīs- viss vienmēr izvēršas daudz labāk, laimīgāk, foršāk kā iecerēts! Vienmēr!

Un vakar es saņēmu labāko padomu, kādu man jelkad kāds ir devis- Renātiņ, baidies, bet dari! Un tieši to es esmu nolēmusi paveikt- drusku pabaidīties un ļoti darīt! Jo ir jāpiekrīt, ja kaut ko dari no sirds, no pašiem dvēseles dziļumiem un tā, ka pašam prieks- viss noteikti izdosies!

Lai mums izdodas :)

Pasmaidi :)

Pateicoties Pavasara Studijas Inesītei, šodien pirmo reizi noskatījos Matīsa Barkovska (Art of Peace) vienu no daudzajiem video, kas ir pieejami Youtube. Matīss ir ne tikai Latvijas Lepnums, bet arī Labdarības organizācijas dibinātājs un arī čenelingotājs. Ja pie pēdējā vārda Tev acis mazliet iepletās jautājumā- tas ir ok, pirms pāris nedēļām man arī :)

Neizplūdīšu garos stāstos, kas tas ir, bet pavisam īsumā- tā ir saziņa ar.. hmm, kā lai labāk pasaka:)? Neredzamo pasauli? Pēc tam, kad pirmo reizi to dzirdēju, es skaidri sajutu- pati tam neesmu gatava un man tas ir kosmoss. Bet lūk šodien traki sagribējās paskatītites, kas tas īsti ir.

Metu šaubas pie manlas un Youtube uzklikšķināju uz viena no pēdējiem video, kurā Matīsa garīgais pavadonis Enrico stāsta par bēgļu jautājumu un vispār baiļu sajūtām un stāvokli cilvēka ķermenī. Lai cik skeptiska es būtu un tas viss izskatītos mazliet savādi, man dikti patika tas, ko viņš teica. Un smējos es tik skaļi, ka gandrīz piecēlu blakus dusošo Valčuku.

Mūsu viedokļi sakrīt par visiem 200%. Kādam pilnīgi noteikti ir interese turēt sabiedrību bailēs un šaubās. Mūsu izdzīvošanas instinkts ir tik liels, ka mēs vienmēr ķersimies pie visiem iespējamajiem salmiņiem, lai izdzīvotu un izdosim visus pieejamos un reizēm arī nepieejamos līdzekļus, lai kaut kā uzlabotu situāciju. Taču lielāko dzīves daļu mēs baidāmies pa tukšo un ļoti viegli ļaujam sevi iebiedēt. Foršs ir Enrico jautājums- kāpēc Tu interesējies par negatīvajām ziņām, bet neinteresējies, piemēram, par Maxima vai Rimi atlaidēm, kas Tev varētu būt daudzreiz noderīgāks pasākums? Un patiesi- vai tā tas nav? Ir!

Reizēm vēroju savu mazo, kad viņš guļ- dažkārt viņš miegā tik superīgi un laimīgi pasmaida, ka ap sirdi paliek tiiiiiik silti :) un vēl viņš visu laiku smaida :) ja par kaut ko sabēdājas, tad uz īsu mirkli un tad atkal smaida un darbojās. Viņu tik daudz kas interesē un viņš jau tagad, gada vecumā štuko, kā lietas izbīdīt cauri pa savam. Viņš netur ļaunu prātu, neaizvainojas, priecājas par mirkli un ļaujās. Dara visu to, ko es, viņa mammīte, tagad macos no jauna.

Kurā brīdī šis bērna patiesums cilvēkā pazūd? Kurā brīdī mēs kļūstam ļaunatminīgi un vairs neesam dzirstoši un zinātkāri? Varbūt tad, kad sākam vairāk ieklausīties mediju negācijās un tajā, ko saka citi, nevis savos tuvākajos un paši savā sirdsbalsī?

Ar katru dienu aizvien vairāk manī nostiprinās pārliecība, ka mūsu spējas un iespējas ir neierobežotas, tikai mums katram ir jāiemācās sadzirdēt, kas ir nepieciešams tieši mums pašiem. Neskriet pakaļ tam, ko mums saka, ka mums vajag. Patiešām izvērtēt un sajust- tas ir mans, man tas patīk, es to izbaudu. Ne katram vajag milionu, ne katram ir saprotamas finanšu shēmas un ne visi var būt māksinieki. Un- vai vispār vajag?

Klusumā rodas atbildes un sevis iepazīšana un pieņemšana ir īstais pasaules skaistums. Lai burvīga diena darot to, kas pašam visvairāk tīk :)

Renāte

Skatīties ar sirdi

Vienā ļoti skaistā (gan jau ka ne vienā vien ) latviešu dziesmā ir vārdi "Atver savu sirdi, atver acis,  nāc šai raibā barā". Šorīt visu rītu tā no manis neatiet ne soli un dungoju to par spīti tuc tuc tuc ritmiem no radio puses. Savs īpašais remiksiņš :) (piebildei- ir pagājusi diena, vēl neesmu publicējusi rakstiņu un pa TV reklāmā dzirdu šo dziesmu. Neesmu to dzirdējusi kādu gadu. Jā jā, teiksi- nu un? Bet es tveršu kā zīmi :) )

Bet stāsts ir par to, ka jau kādus mēnešus 2 šī frāze tādās vai šādās situācijās visu laiku parādās manā redzeslokā, Teikts man, nejauši noklausīta saruna, rindiņa grāmatā, vārdi uz plakāta.. Tu jau saprati- it visur. Un es tiešām godprātīgi cenšos un mācos dzīvot, just, redzēt un dzirdēt ar sirdi, nevis prātu. Interesanti, ka tad, kad to sāc darīt, lietas notiek pavisam citādi, kā ierasts. Nesaprotamāk, tomēr vienkāršāk.

Es zinu, ka šķēršļus lieku sev pati un neviens cits un mans lielākais ienaidnieks ir mans  prāts, kurš nereti iesēj šaubas visforšākajās idejās un iecerēs. Un vēl man ļoti ļoti gribas izpatikt, būt vislabākajai un nepievilt nevienu pašu. Paldies Dinai, ar kuru runājoties šo visu vilkām ārā un dziedinājām. Un atkal- paiet diena un pie manis "atnāk" 2 raksti par iekšējām bailēm un to, ko paši sev liedzam. Un vēl vairāki, kurus izlasot (un vēl jo vairāk- komentārus pie tiem) ir skaidrs- visiem labs nebūsi un, pirmkārt, esi atklāts, patiess pret sevi un dari visu ko, lai iepatiktos tikai un vienīgi sev :)

Pēdējās dienās uzskrienu virsū cilvēku viedokļiem, ziņām un publikācijām, kurās viss ir slikti. Kas tieši? Nu viss!! Un tas mani tā sakacināja, ka radās sajūta, ka cilvēki tik ļoti baidās no visa kā, ka paši sāk izdomāt no kā baidīties- bailēm lielas acis. Tā vietā taču varētu darīt tik daudz, tik fantastiskas lietas! Bet kaut kur sēž maza aizdoma, ka šis ir kārtējais eksāmens, kurā mani pārbauda- cik tad ļoti esmu pieņēmusi jauno, foršo un dzīvesprieka pilno domāšanu.

Kopš mācos dzīvot ar sirdi, daudz biežāk domās paceļos pāri ikdienai un cenšos skatīties tai pāri. Es redzu savu superīgo ģimeni, es redzu savus fantastiskos draugus, ar kuriem es varbūt tiekos reizi pāris mēnešos, bet kopā sirdī esam katru mīļu brīdi, es redzu savu hobiju, es redzu, kā attīstos crossfit zālē, es būvēju sapņu pilis un plānoju burvīgus ceļojumus. Es nelasu ziņas un pēc Valčuka nākšanas pasaulē nevaru skatīties vardarbību. Es izvairos no sekošanas līdzi "aktuālajām zņām". Mani nesatrauc bēgļu jautājums, man ir vienalga, līdz cik gadiem bērns guļ vecāku gultā un vai viņš tiek barots ar krūti (pēdējo izlasīto rakstu pārdomas.. ), es sāku izvairīties no Facebook (vēl pilnīgi nesanāk, bet ir uzlabojumi) un izvairos no negatīviem cilvēkiem. Taču es palīdzu saviem tuvākajiem, iesaistos mīlestības pilnās labdarības aktivitātes, lasu iedvesmojošas grāmatas, skatos smieklīgas komēdijas un multfilmas (un praktiski vienmēr beigās apraudos :), sportoju (lai gan vēl aizcvien zālē esmu visšvakākā, kompanjoni un vīrs man lieku justies uz visiem 10000% :) ). Kāds teiks- nu tāda mamaška, vispār nezina kas valstī un pasaulē notiek!! Bet es esmu laimīga!! Ar ko ziņu sagrauzts, izmisis, par politiku sacepies, tāds, kuram nekas vairs neinteresē un ir depresīva apātija, ir labāks par mani? Ko viņš var dot pasaulei?

Man mainīties ļoti palīdzēja doma- kad par kaut ko saecējies, vai tas būs aktuāli arī pēc gadiem 5? Jā, tas šobrīd kliedz, ir ASAP, visi par to runā un kreņķējas. Bet reāli- ko Tu vari mainīt? Vai vari? Un ko vēl arī Tava negatīvo emociju gamma dos šai situācijai?

Citreiz mēs kaut ko darām vai reaģējam tādēļ, lai būtu labi un ērti citiem. Taču tajā pat laikā pavaicā, kā pret Tevi atteiktos apgrieztā situācijā? Reiz es aizgāju no darba un pieņēmu citu piedāvājumu pēc mēneša nostrādāšanas. Mani izsauca uz tepiķa pie uzņēmuma Valdes un stundas garumā pratināja, kādēļ un man palika sajūta, lai saprastu- kas ar mani nav kārtībā, ka es tā daru. Tajā pat laikā, ja es nebūtu gana laba, mani pēc 3 mēnešiem, pārbaudes laika beigās varētu atlaist un pateikt- mums nesakrita redzējums. Un kur ir starpība?

Manas domas pēdējo gadu laikā ir krietni mainījušās un ticu, ka turpmākajos gados, varbūt pat mēnešos un nedēļās mainīsies vēl pāris reižu. Un tass ir ok, mēs augam, mēs attīstāmies, mēs mācāmies. Un tas taču ir forši!! Agrāk man šķita, ka amatiem un statusiem ir nozīme. Taču tie visi sabrūk piemēram, kādā foršā nometnē, semināros vai crossfit zālē. Tad Tu redzi cilvēku, kāds viņš ir- vai nu jums ir pa ceļam, vai nav. Un amatam ar to nav ne mazākā sakara. Un arī visu pasaules naudu nekad nenopelnīsi. Svarīgākais tāpat ir emocijas un mīļie.

Slikta ir tā māte, kura bērnu ar krūti nebaro un vēl sliktāka- kura baro pārāk ilgi, nav forši, slikta ir tā, kura sēž mājās un audzina bērnus un vispār nepieskaitāma ir tā, kura atstāj bērnu bērnudārzā pirms gada vecuma sasniegšanas. Skumji, kad sieviete sevi nolaiž un ziedo ģimenei, taču īsta vellata ir tā, kura par sevi rūpējas un atstāj mazo pieskatīšanai omei vai auklei, lai aizietu pie kosmetologa un papļāpātu ar draudzenēm.. Tie ir šobrīd man aktuālie piemēri :) bet doma jau ir viena- vienmēr kādam kaut kas nebūs pa prātam...

Taču tagad uz mirkli aizmirsīsim citus, jo patiesībā jau tie citi mums iebaksta sāpīgajā vietā tikai un vienīgi tad, kad mēs paši klusībā vai varbūt pat neapzināti par kaut ko kreņķējamies. Tad to kreņī kāds cits smuki izceļ ārā un atgādina par to, Un tādos brīžos ir nevis jāvaino visa pasaule, bet jāpavaicā sev- ko es pats par šo situāciju domāju :)?

Sanāca diezgan.. drūmi :) bet patiesībā es gribu aicināt Tevi izbaudīt, izgaršot un izkaifot dzīvi! Man tik ļoti gribas, lai cilvēki un protams, arī es- esam ļoti ļoti laimīgi, tik laimīgi, cik vien šī pasaule, šis visums un šī dīve mums ļauj :)

Ai, gribas samīļot visus un ikvienu un skaļi saukt, cik forši takšu ir dzīvot :)!!

Renāte

Kā Tev iet? :)

Tikko pabeidzu lasīt Džo Vitāles grāmatu Pievilkšanās Faktors, par kuru minēju jau iepriekš un kā jau pēc katras grāmatas pabeigšanas, galva pilna ar pārdomām. No saviem vārdiem neatsakos- nekā super jauna tur nav, tāpēc arī neteikšu, ka Tev tā obligāti jāizlasa, lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti :) Bet ar savām pārdomām gan neatturēšos padalīties, jo, iespējams tieši tas pamudinās arī Tevi ieskatīties un sadzirdēt pašam sevi :)

Kā Tev veicās ar savu vēlmju apjaušanu- vai izdevās pašam no sevis uzzināt, ko pa īstam Tu vēlies, neskatoties ne uz ko? Man jā. Vismaz man tā likās. Tieši tagad sēžu un pārlasu 16.10.15 rakstīto sarakstu, tagadnes formā, uz skaistas, laškrāsas A4 lapas. Un tagad es saprotu, kas tur nav riktīgi un kāpēc man visu laiku bija tāda nepabeigtības sajūta.

Pieticība. Lai ko es pati rakstīju, cik patiesam ir jābūt pašam pret sevi, visam uz šīs skaistās lapas uzrakstītajam pa visiem galiem len ārā pieticība. It kā es esmu kautrējusies, ka tas, kurš lasīs, uzskatīs, ka es esmu nezin ko sadomājusies un gribu par daudz. Bet kurš tad patiesībā lasīs? Es!

Tātad, metu pieticību pie malas un taisu jaunu vēlmju sarakstu. Es nezinu kā Tu, bet man sev jāatzīst- es goda vārds vēlos būt īpaša :) es zinu, ka es tāda esmu- es esmu unikāla, vienīgā tāda, forša, superīga. Bet es godīgi atzīstu- es gribu būt superforša it visā ko es daru. 100%, ka arī Tu tā vēlies. Nu vismaz 85% :) tad kādēļ ir tik ļoti grūti sev to atzīt? Vai tādēļ, ka kāds cits mūs nosodīs? Vai tādēļ, ka padomās, ka man deguns ir gaisā? Zini par ko es pārliecinos arvien vairāk un vairāk? Ka mēs citiem nemaz tik ļoti neinteresējam. Un, parasti ir tā, ja kāds Tevi aizskar, noniecina Tavus sapņus, tad tikai tādēļ, ka pašam kaut kas nav izdevies, vai arī kāds cits ir noniecinājis viņa paša sapņus. Ko tad darīt ar tādu bubuli? No sirds samīļot, kaut vai domās vai vārdos, riktīgi pažēlot un novēlēt- mīļais cilvēk, Tu vari sasniegt ittin visu, ko vien vēlies! Un zini, jo īpaši svarīgi to ir pateikt pašam sev :)

Es šodien atzinos, ko man patiešām un no sirds gribas darīt. Zini kā es tagad jūtos, it kā es būtu 10 kg vieglāka, lidotu 7 cm virs zemes un man no pleciem ir izdīguši skaisti, pūkaini, maigi un ārkārtīgi spēcīgi spārni, kas mani nes pretim it visam, ko vien mana dvēsele un, nu bet protams un nešaubbīgi- arī Ego :), vēlas. Es atļāvos savā Facebook, saviem paziņām un draugiem pateikt- man ir sava rokdarbu lapa un man var uzsūtīt superīgākos rokdarbus! Jo es māku, jo man sanāk, man padodas un man pašai tie ļoti patīk! (Tu arī vari apskatīt un ielaikot :) www.facebook.com/HandmadeByRenate )

Man vēl ir jāmācās saņemt par to visu samaksu, jo es māku skaisti pamācīt citus, ka par savu darbiņu ir jāņem pienācīgs atalgojums, taču pati vienmēr nolienu zemāk par zāli un reizēm pat atvainojos ka tik izmaksā, jo izejmateriāi maksā tik, cik maksā, un es te drusku drusku pieliku klāt. Patiesībā, to pašu noteikti esi izjutis Tu pats, kad runa ir par Tavu algu, vai ne :)? Bet jāatceras ir tas, ka ja Tu pats sevi necienīsi, arī otrs to nedarīs. Jo- kādēļ gan? Te prātā nāk mīļu un viedu cilvēku teiktais- mēs paši atspoguļojam visu, kas ar mums notiek. Kas iekšiņā, tas arī āriņā.

Bet ne par naudu šis stāsts. Tas ir mans vissiltākais un mīļākais novēlējums man un Tev- atzīsti sev, ko Tu PATIEŠĀM vēlies! Gribi būt smukākais visā rajonā? Aiziet!! Pieraksti to un izlīmē pa visu māju! un esi visskaistākais! sākumā kļūsti pats sev visskaistākais un tici man- tāds Tu kļūsi arī rajonam, agri vai vēlu :) Gribi būt vispieprasītākais speciālists savā jomā- uz priekšu!! Notici sev, iemīļo sevi, atļauj sev būt un, galvenais- atļauj sev gribēt to, ko Tu patiešām vēlies :)

Lai fantastiska diena :)
Buča!

Un ko vēlies Tu?

Tik tieši un vienkārši- ko Tu, tieši Tu, nskatoties ne uz vienu apstākli, vēlies? Ko Tu vēlies sasniegt, darīt, kāds vēlies būt un ko Tu labprāt darītu tieši tagad? Vienkāršs jautājums, bet vai Tu pavisam godīgi un uz 100% vari uz to atbildēt, tieši tagad? Es nē :)

Savu grāmatu nelasīšanas periodu esmu noslēgusi un tā vienšķiet, ka tās jau sēdēja aiz durvim un gaidīja, kad es tikai pavēršu durvju spraugu, lai mestos man virsū. Un tā esmu "apēdusi" Arkādija Panca grāmatu "Sarunas par laimi" un nu tikusi līdz pusei Džo Vitāles grāmatai "Pievilkšanās faktors". Neba tur ir kas jauns un nezināms. Viss vecais- mēs esam paši sava likteņa noteicēji, savas laimes kalēji un dzīves autori. Dzirdēts, vairāk vai mazāk pieņemts un varbūt pat daļēji ieviests dzīvē. Taču šoreiz kaut kas noklikšķēja un aiz visa jau kaut kur dzirdētā pamanīju ko jaunu. Šo vienkāršo jautājumu :"Ko Tu vēlies?"

Godīgi sakot es abstulbu. Pirmajā mirklī es mazliet pārbolīju acis un pie sevis sāku uzskaitīt- vēlos to un to tāpēc ka.. un aiziet. Bet tad aprāvos- ko es patiešām vēlos, neņemot vērā nekādus aizspriedumus, faktus, ka kādam tas varētu būt neērti, ko pa priekšu vajadzētu izdarīt vai arī kas manai ģimenei būtu labāk. Es goda vārds nezinu.

Būsim atklāti- katrs no mums ir ievēlējies vēlēšanos dzimšanas dienā vai Jaunajā gadā. Ta'vu tik bieži tas ir pačibējis gaisā nemaz nepiepildījies. Vai arī esam aprāvušies no savas vēlmes varēnības un padomājuši- nu nē, kaut ko tādu es noteikti nevarētu sasniegt- esmu par tievu, resnu, gudru, dumju, par daudz attiecībās, pārāk vientuļš, pārāk aizņemts, man taču ir bērni, suņi, kaķi utt utjpr. Nu vienvārdsakot- visas iespējamās pasaules atrunas.

Un tagad pieņemsim, ka visas atrunas pazūd kā pēc burvju nūjiņas vēziena- vairs nav palikusi neviena pati, kas kaut kādā mērā mūs ietekmētu. Un ko Tu vēlies? Tā pa īstam, pa riktīgam, no visas sirds?

Visuma likums ir- lūdz un Tev taps dots. Tādēļ šodienu es veltīšu, lai pati sev, savai dvēselei pavaicātu- mīļā, ko Tu vēlies? Un es no visas tīras sirds ticēšu, ka tas piepildīsies:)

Lai top!
Renāte

Par apziņas centru sevī. Vēlreiz

Jau vairākas reizes esmu rakstījusi par apziņas centru sevī un kā man ar to iet. Jo vairāk par to piedomāju, jo vairāk mani ar to pārbauda. Iet kā pa kalniem, tomēr jāatzīst- beidzot ir mirkļi, kad ar pilni apziņu esmu tieši tajā mirklī. Un tas ir tik feini, ka negribot jāatzīst- cik maz tādu mirkļu ir.

Šķiet vakardien lasīju Lauras www.viensplusviens.lv rakstu par to, kā mamma izvēlas pārtraukt BKA, jo vienkārši vairs nav spēka būt mājās ar bērnu. Ļoti foršs, ļoti patiess raksts un iesaku to izlasīt kaut vai aiz tā vien, cik Laura ir forši godīga. Bet tas, kas mani vedināja aizdomāties, bija mammu komentāri. Par to, ka sabiedrība nesaprot ne tās mammas, kuras iet ātri strādāt, ne tās, kuras paliek mājās ilgi. Un tā patiešām arī ir. Un reizēm arī es reizēm pat gluži neapzināti paklačoju gan par vienām, gan otrām. Un- ļooooti aizvainojos, ja uzzinu, kad paklačo par mani. Tipiski, vai ne :)?

Un tālāk es nonāku pie vēl kādas mammas arī forša bloga, kur viņa raksta diezgan līdzīgu rakstu par jaunajām mammām kā darbspēka un to, ko darba devējs un sabiedrība domā par jaunajām māmiņām. Un es salasu diezgan līdzīgas idejas, kas šaudās manā galvā.

Un pāris dienas atpakaļ kolēģis man uzvaicā- kad un vai domā atgriezties, Un es tik ļoti izsitos no līdsvara, no savas mīļās ikdienas un arī man galvā- ko par mani teiks, ja nu es izdomātu neatgriezties un.. pabūt vēl kādu laiku kopā ar mazo mājās, rokdarbot un piedalīties kādos foršos projektos. Un atkal kā baznīcas zvans nodārd balss manā galvā- un ko par to teiks, radi, draugi, paziņas, kaimiņi, sētnieks (viņam toč vienalga :) ) utt utjpr.. Un tas apziņas centrs ir visos citos, tikai ne manī pašā.

Par laimi manās rokās nonāk Arkādija Panca grāmata "Sarunas par laimi". Viss, ko iepriekš esmu dzirdējusi mūsu, sieviešu, valodā, te ir aprakstīts tik tieši kā lāpstas vēziens pa pieri. Runāju ar draudzenīti, kura ilgi nevarēja pieņemt lēmumu, bet nu ir iesniegusi atlūgumu un pilnīgi laimīgi uz laiku būs bezddarbniece un viņa man ieteica šo grāmatu izlasīt. Un lasot grāmatu es saprotu, ka viņa ir pieņēmusi šo tik būtisko lēmumu tieši pēc izlasīšanas. Jā, tā ir. Lai arī dažbrīd lasot pārņem dusmas- nu kur var tik tieši teikt, tieši vīrišķais skarbums ir visa grāmatas sāls.

Mēs paši esam atbildīgi par savu dzīvi. Ne mamma un tētis ar kādu bērnības traumu (teju katram labpatīk uz ko tādu atsaukties), ne apstākļi kādos uzaugām, ne mūsu dzīvesbiedrs vai bērni, ne riebīgais boss- neviens nav atbildīgs, tikai Tu pats! Un es lasu un tas nāk kā atklāsme- bāc! Kāda kuram daļa, ko es daru vai nedaru, kādus lēmumus pieņemu. Lai cik egoistiski tas izklausītos, Tavs vienīgais pienākums ir dzīvot tā, kā pašam patīk, nevienam neizdabājot. Un pēkšņi es sajutos tik brīva savos lēmumos un rīcībā, tā, ka visas durvis man ir vaļā. Un tā taču arī ir :)!

Bet tas, ko es ar to visu gribēju teikt ir, ka ir jāsāk ar sevi. Pietiek dzīvot citu dzīves un satraukties par citu ķibelēm. Ir jāsāk dzīvot sava dzīve, jāpieņem savi lēmumi un par tiem arī jāatbild. Tad pasaule noteikti kļūs daudz daudz labāka, mīļāka un gaišāka :)

Buča!

Kad visa kā ir par daudz

Pāris dieu atpakaļ man pavaicāja, vai ieturu klusēšanas gavēni. Pati pat nebiju aizdomājusies, bet neviļus tā sanāca. Kaut kā visa kā bija sakrājies un noticies tik daudz, tik daudz, ka iekšā ir, bet ārā nenāk. Tikai tagad pamanīju, ka jau kādu brīdi visu novēroju un izdzīvoju, taču līdz ārējām izpausmēm tas nenonāk. Ļoti interesanti un neierasti man :)

Pēc atgriešanās no nometnes īsti nevaru pieķerties ne rokdarbošanai, ne rakstīšanai, ne arī kādai jaunai izziņu grāmatai vai citām aktivitātēm. Ir tāds īpatnējs aktīva miera periods. Īpatnējs ar to, ka beidzot es sevi par to nešaustu. Es vienkārši ļauju sev plūst un rāmi veikt mājas lietas, mazliet pasportot, paveikt visu, kas nepieciešams. Nekādu pārmetumu un absolūts miers par to, ka šis mirklis tūliņ pāries un atnāks jauns, daudz radošāks, rosinošāks un košāks.

Runājoties ar feiniem cilvēkiem, uzzinu, ka esam izdzīvojuši un pārdzīvojuši jauno laiku trakāko septembri- laiku starp diviem aptumsumiem un supermēnesi, mirkli, kad  (kārtējo reizi) mainās Maiju kalendārs, mirkli, kad Merkurs retrogrāds (zinošākie pielabos, ja uzrakstīju nepareizi, taču ideja skaidra- brīdis, kad lietas nu nekādi nevedas) un kārtējo pastardienas pareģojumu (elpo mierīgi, tas bija pirms 2 nedēļām :) ). Var ticēt un var neticēt, taču kas tik pa šo laiku nav noticis. Un, lai arī ir notikuši veselības saasinājumi, ķibeles un nedienas, ir sajūta, ka kāds augstāks spēks ir stāvējis klāt un nosargājis un viss ir noticis tieši tā, kā vajadzēja. Kāds darbos bija par daudz ieracies un sāka sevi graut- un, hops, stopmirklis klāt! Cits atrāvies no ģimenes- un atkal atsēdināts, lai bauda mirkli. Un atkal jāklausa mammai- viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Un minūtes 15 atpakaļ es nejauši nonāku pie secinājuma, ka arī mani atsēdināja, jo es biju ļoti ļoti pieķērusies. Atceries, daudz un bieži minēju, ka šobrīd apgūstu sievišķās zinības pie fantastiskās Antriņas. Un es biju tik safanojusies, ka gribēju vēl apmeklēt to un šito un vēl to tālāko semināru. Nu gluži kā aptrakusi plānoju, kā visu sabīdīt un uzspēt. Un te, hops, uz laiku paliekam bez auklītes un nav jau vairs ko plānot- netieku un viss, elpoju mierīgi :) Un pēkšņi es atjēdzos, ka man pat vairāk neprasās, es visu zinu pati. Nepārproti, es vēl aizvien esmu sajūsmā par Antriņu, bet tagad tas ir kaut kā tā vieglāk, bez atkarības pazīmēm.

Un patiesībā jau tā ir par visu- ja traki pieķeramies un pakārtojamies, tas ir gluži kā likums- kaut kas aizies pa gaisu un tas vienkārši neizdosies. Tāpēc šajā mirklī es mācos baudīt un nepieķerties par traku. Un te jau atkal atgriežamies pie tā, ka jādzīvo ar sirdi, jo sirds jau nemāk piesiet un uzlikt pienākumus, tā māk tikai skaisti mīlēt un baudīt :)

Samīļoju,
Renāte