Bezliekulības gavēnis

Pēdēja laikā aizvien vairāk pārliecinos, ka dzīve slēpjas sīkumos. Tā šodien, pēc īsas sarakstes ar draudzenīti, burtiski atvērās acis. Mēs tik bieži ikdienā liekuļojam- atrunājamies, izvairāmies, pielabināmies, lai iegūtu sev vēlamo attieksmi, izrādītos labāki kā esam vai arī, lai saudzētu citu un arī savas jūtas. It kā cēli, tomēr- vai tādējādi neliedzam sev iespēju būt patiesiem un dzīvot tā, kā patiesi vēlamies?

Attēls no filmas "Liekulības tirgus"

„Labdien, mani sauc Renāte un es regulāri liekuļoju, meklējot attaisnojumus tam, lai kaut ko nedarītu ārpus savas komforta zonas un vienmēr justos labiņa.” Auč.. tāda nu bija mana atklāsme.

                            

Esmu cilvēks, kurš sirgst ar teicamnieka sindromu. Visu gribu zināt iepriekš, visam sagatavoties, visiem izpatikt, būt uz „tip-top”, nepatīk aizvainot citus, kā dēļ bieži lavierēju konflikta situācijās un tā tālāk un tā joprojām. Un man grūti nākas mainīt ierastās lietas. Piemēram- ja mans dienas režīms ir tāds, tad katrs pārkāpums ir drauds manai ierastajai kārtībai un tas mani dzen izmisumā. Tajā pat laikā man gribas draudzēties un doties uz jaunām vietām kopā ar mazo bēbīti. Taču arī tas ir izaicinājums ikdienas ieradumam, jo, iespējams, es netikšu galā un nezināšu kā rīkoties. Vieglāk taču ir barot un guldīt mazo pēc ierastā grafika, ierastajā veidā un vietā, iet pastaigā vienā laikā utt. Tā nu es meklēju atrunas, lai kaut ko nedarītu- šodien līst, šodien man nav mašīnas, šodien ne, šodien ne, citreiz. Un tāds apburtais loks- jo vairāk sēdi savā rutīnā, jo grūtāk no tās izkāpt. Vēl viena mazā liekuļošana- ai, tie taču hormoni vai arī- bēbītis paaugsies un tad gan. Bet patiesībā jau šodien mums pieder tikai šodiena- šis vienīgais brīdis. Un jābeidz atrunāties. Jāsāk dzīvot.

Otra atklāsme, kas pār mani nāca- esmu cilvēks, kurā tik viegli iesēt šaubas un mainīt manu viedokli un te vēl piekabinās vēlme izpatikt. Beigu beigās izdodas tāds kārtīgs liekulības tirgus :) It kā nolemju vienu un te, pēc vienas vai otras sarunas- hops un jau ko citu.

Vēl es atzinu sev, ka esmu čīkstule. Tāda riktīga un gruntīga. Te šis nav labi, te tas. Tam kleita pa īsu, šim darbi ne tādi. Visi slikti un vispār pati arī ar sevi netieku galā. Starp citu, arī tagad, tieši rakstot šīs rindas, es atkal čīkstu, par ko nu jau man ir jāpasmaida :)

Ko nu darīt un kā nu būt? Atslābt. Padoms, ko mans vīrs man dod ik dienu. It kā nekāds. Bet patiesībā baigi labais! Reiz, sēžot un runājoties, abi nonācām pie secinājuma, ka manā dzīvē ne reizi nav bijis posms, kad es par kaut ko „neceptos”. Traks var palikt! Šitāds enerģijas kvantums aizgājis ņemoties būtībā par neko. Jau sen būtu Everestā uzkāpusi vai savu biznesu uzsākusi.

Labs ir, šodienai atziņu un „pīkstienu” gana! Laiks posties uz randiņu un kāpt laukā no savas komforta zonas. Laiks baudīt, laiks dzīvot, laiks uzsākt bezliekulības gavēni. Lai iet pirmās 40 dienas līdz Lieldienām un, kas zina, varbūt izdosies un piekopšu to turpmākās dzīves garumā. Tas gan būtu skaisti :)!