Mana atbilde ir- jā! Vēl jo vairāk- jo skumīgāks un nelaimīgāks ir ittin viss mums apkārt, jo priecīgākiem mums ir jābūt un jo vairāk ir jāstaro no pašiem sirds dziļumiem uz āru, lai gaisma pietiktu ne tikai sev, bet arī mīļajiem un visiem, kuri vien ir mums tuvumā.
Mazai atkāpei, par ko iedomājos šorīt, īsi pirms pamošanās un kas mani pamatīgi sasmīdināja :) Iedomājies pa ielu ejošu, sadrūmušu, skatienu nodūrušu un pamatīgi sakumpušu cilvēku. Normāla parādība, vai ne? Tāds ikdienas skats un nekā neparasta. Un tagad iedomājies riktīgi smaidīgu, starojošu cilvēku, kurš iet piepaceltu gaitu, skatoties vai nu uz priekšu vai uz garāmgājējiem, varbūt pat pasmaidot tiem. Divas iespējas- vai nu mēs viņu uzskatīsim par riktīgi savādu, kaut ko salietojušos vai arī viņš mums uzlabos omu un mēs arī turpināsim starot visu atlikušo dienu. Variantu izvēlamies mēs katrs pats, pēc tā brīža sajūtām :) Bet ar to es gribu teikt- īgnam un sadrūmušam būt ir daudz vieglāk, nekā starojošam. Jo tas ir ne tikai vairāk pūļu prasoši, bet arī sabiedrība nemaz tik viegli neļaujas tādai spārnu izplešanai :) Bet tas noteikti, noteikti ir tā vērts!
Atgriežoties pie būšanas laimīgam un ar domu sevī- nesen tādā pārdomu mirklī es saskāros ar žurnālu "Ieva", kurš ir iznācis īsi pirms Ziemassvētkiem (ar Ilzi Ķuzuli- Skrastiņu uz vāka). Diemžēl žurnāls jau ir aizdevies prom un nevarēšu precizēt vārdu, bet man ļoti ļoti patika kādā intervijā mācītāja teiktais, ka mums ir jāiemācās būt tepat un koncentrēt mīlestība sevī un savos tuvajos. Lai darītu labu, nav jāskrien glābt izskaloti vaļi kaut kur Meksikā, nav jāveido bēgļu patversmes Sīrijā vai arī jāžēlo teroraktā cietušie kaut kur tūkstošiem km attālumā. Tās ir briesmīgas, asinis stindzinošas lietas, taču tajā pat laikā mēs varam izdarīt daudz vairāk laba, mīlot mājiniekus, izejot paspēlēties ar bērniem, uzzvanot omītei, palīdzot kaimiņu tantei. Vienalga ko, bet tepat esošu. Jo virtuāli atbalstot kaut ko tādu, kas ir tālu, virtuālu un svešu- mēs savā ziņā atpēkamies no šeit esošā, pabarojam savu ego un aizmirstam, pēc datora aizvēršanas. Sūtīsim gaišas, mīlestības pilnas domas tālumā, un darīsim labas, brīnišķīgas lietas tepat, saviem tuvajiem. Un būsim laimīgi, reāli redzot un sajūtot, cik mūsu veiktais iepriecina.
Žēlums, bailes un dusmas ir iznīcinošas emocijas. Tās atņem dzīvības spēkus un paralizē ķermeni. Tas ir tik ļoti nogurdinoši un.. tik nevajadzīgi. Tāpēc es aicina Tevi to visu izmest no galvas un ražot endorfīnus- tos foršos laimes hormoniņus, kuri ar cilvēku dara brīnumus (starp citu, vai esi redzējis sociālā projekta rezultātus, kur sākumā vienkārši nobildēja cilvēkus, un pēc tam vēlreiz, bet pēc tam, kad pateica, ka viņš/viņa ir skaists/a. Fantastiskas izmaiņas, kuras var redzēt pat caur attēlu :) ). Un te, ja nu pēkšņi Tevi vēl satrauc domas par to, ka tas ir egoistiski, atceries Bībelē teikto - "Mīli savu tuvāko kā sevi pašu". Ja Tu nemīli sevi, kā gan Tu vari mīlēt savu tuvāko? Un sevis mīlēšana sākas ar sevis sadzirdēšanu, jušanu, novērtēšanu un pieņemšanu.
Mums nereti šķiet, ka mums ir jāizdara viss, lai sagādātu prieku/ gandarījumu visiem pārējiem, tikai ne sev. Taču tas ir nudien aplami. Ja mēs sevi laiku pa laikam nesamīļojam, nepalutinām un nesapildām ar enerģiju, mums vienkārši nav ko dot apkārtējiem. Mēs kļūstam drūmi un dusmīgi un nelaimīgi. Un nemīlam ne sevi, ne savu tuvāko. Aplami.
Ar to visu es gribēju atklāt nedēļas nogali :) Lai kolosālas, sevi mīlošas un superīgas brīvdienas! Izdari to, ko patiešām vēlies, no sirds un nenožēlojot. Piemēram es tikko apēdu divas kūciņas, bez pārmetuma un ar pilnīgu laimes izjūtu. Jo es sevi ļoti ļoti mīlu :)
Lai izdodas atrast ceļu pie sevis.
Renāte
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru