Pēdējā laika notikumi un sarunas manā dzīvē liek pārdomāt tādas
fundamentālas lietas kā dzīves jēga, ko mēs šeit darām un starpību starp „tā vajag”
un „jo es tā vēlos”. Patiesība, ko esmu sapratusi un pieņēmusi sev- iemesls, kādēļ
esam uz Zemes mums katram ir savs- gūt prieku, mīlēt, būt mīlētiem, svinēt šo
laiku šeit un tagad. Kā teicis Dalailama- ir tikai divas dienas gadā, kurās Tu
nevari neko paveikt. Un tās ir- vakardiena un rītdiena. Jādzīvo šeit un tagad,
jo tieši tagadnē ir spēks. Un mīlestībā pret sevi un otru.
Un arī mūsu bērniņiem. Tik grūti un tik svarīgi ir saprast,
ka bērni mums nepieder- tie ir doti mums uz laiku, lai radītu, mazliet
paskolotu (vai varbūt drīzāk- lai viņi paskolotu mūsJ?) un palaistu savā dzīvē.
Neko neuzspiežot un atbalstot it visā. Arī tajā, kas mums nešķiet pieņemams.
Protams, nerunāsim par pārmērībām, atkarībām un tā tālāk. Bet lietām, kas patiešām
ir būtiskas un ietekmē cilvēka dzīvi. Piemēram- ļaut būt santehniķim, ja tāds
ir viņa aicinājums, pat, ja visa ģimene jau 5 paaudzēs ir augstākās klases
pianisti.
Šīs pašas domas aizvijas pie tā, kā mēs ietekmējam otru cilvēku-
mūsu bērnus, mīļotos, tuviniekus. Cik sasodīti viegli mēs varam salauzt otra dzīvi
jau pašos pamatos un ka tik pat viegli varam pacelt spārnos un iedvesmot uz
satriecošu dzīvi. Tikai- kādēļ biežāk notiek tas pirmais? Vai tādēļ, ka tā ir
bijis mums pašiem? Mūsu pienākums ir salabot šo nepareizo kodu un iedvesmot,
iedvesmoties un... mīlēt bez nekādiem nosacījumiem. Kā bērniem J
 |
| Paldies i-netam par foto :) |
Man ļoti tuva cilvēka dzīvi burtiski salauza viņa māte. Ar
savu egoismu un vēlmi būt pārākai. Vēlmi kontrolēt un valdīt. Ar to, ka bērnam
esot lika justies nevajadzīgam, it kā viņš būtu parādā un vecumā vēl aizvien
turot psiholoģiskā pavadā. Kā tas beidzās? Šis cilvēks vēl sirmā vecumā nepārtraukti
domā- bet ko par visu teiks citi? Viņš nepārtraukti cīnās par ekskluzīvu uzmanību
un tajā pat laikā atgrūžot un aizvainojot citus. Gluži kā niķīgs bērns. Un slīgst
aizvien dziļākā depresijā un negribot velk līdzi visus savus tuviniekus. Jo,
lai arī mīlestība pieaugušā vecumā bija pieejama no savas ģimenes, vēl aizvien
tā nelikās gana, nelikās pa īstam un allaž izlauzās maza bērna kaprīzēs: „vai
Tu mani patiešām mīli? Nu saki vēl, es neticu!”. Tik smeldzīgi skumji, ka viņam
nekad netika ļauts būt bērnam- peldēties bezgalīgā vecāku mīlestībā. Un tas ir tik
sasodīti smagi, ka liek sažņaugties kamolam pakrūtē.
Mēs esam tik ļoti atbildīgi par to, kā ietekmējam savus mīļos.
Tādēļ gribu patiesi, no sirds novēlēt- mīliet! Mīliet karsti, mīliet kvēli, mīliet
bezgalīgi, taču tik viegli, lai šī mīlestība ļauj lidot, iedvesmoties un nekādā
gadījumā nevelk pie zemes kā enkurs. Jo arī tā var (it kā) mīlēt. Un galvenais-
mīliet sevi! Jo no mīlestības pret sevi rodas mīlestība pret augstāko un pret
apkārtējiem. Viegla, netverama un bezgala mīļa J
Samīļoju :*
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru