Mums visiem ir mazliet bail

Pēdējās dienas atverot sociālos tīklus, uzkrītoši daudz cilvēku rakstu sākas ar :"Es parasti nesūdzos un nečīkstu, bet šoreiz.." un tad aiziet situācijas apraksts. Kādu apkrāpa banka, citu līdzcilvēku uzvedību, vēl kādam Valsts pārvalde ir nokaitinājusi. Vienu vārdu sakot- es jau tāds neesmu, bet šoreiz pateikšu. Man kā lielajam prātotājam uzreiz jādomā- kādēļ tas viss nonāk manā uztveršanas zonā un vai galu galā es neesmu tāda pati- man tik ļoti gribas izteikties un tik ļoti gribas paust viedokli, un reizē arī ir tik ļoti bail, ka mani nesapratīs un es neatbildīšu kāda gaidām. Esmu, tieši tāda mīļo lasītāj es arī esmu :)

Man vajadzēja vairākus gadus, lai saprastu, ka mani rokdarbi ir ko vērti, ka tie var patikt un patīk citiem cilvēkiem. Man vajadzēja neizsakāmi ilgu laiku, lai es varētu paprasīt par tiem samaksu, jo- kas es tāda, lai to varētu atļauties? Man vajadzēja vēl ilgāku laiku, lai savus darbus publicētu Facebook un Instagram un vēl vairākus mēnešus pēc tam, lai varētu pateikt- hei, arī Tu vari tos iegādāties, tik sazinies ar mani. Un man vajadzēja tik pat ilgu laiku, lai saņemtos rakstīt un savas pārdomas arī publicēt, jo- kas es tāda, lai noslogotu kāda cita informatīvo telpu.

Mēs visi esam vārīgi, kad jautājums skar kaut ko, ko mēs paši esam radījuši- tai skaitā jautājumos par mūsu bērniem. Mēs esam kā jēlas olas, kā vistrauslākie pavasara ziedi mirkļos, kad kāds kritizē, pasaka ko skarbāku vai pat nejauši aizskar šo tik ļoti mums svarīgo. Nereti gadās, ka cilvēks nespēj pretoties negatīvajam un pats sāk noliegt paša radīto, novēršas vai pat vēršas pret to. Tie, kas ir mazliet uzaudzējuši ādu, metas taisnoties un ir tādi, kuri savā pārliecībā ir tik stipri, ka, ja ne uzreiz novēršas, tad uzklausa un aizmirst negatīvo. Es novēlu mums visiem kļut par tiem trešajiem- būt bezgala un malas pārliecināti par to, ko darām un sakām un ielikt tajā tik daudz mīlestības, cik vien ir iespējams un iedomājams.

Es vēl mācos un tik viegli nemaz man nesokas. Reiz es sajutos tik bezgala vainīga un nekam nederīga, ka ar savu rakstīto aizskāru cita jūtas. Negribot, nemaz par to neiedomājoties un vēl aizvien pat nesavelkot kopā- kas tur bija tāds. ja es būtu pārliecināta par sevi, sevis teikto, es uzklausītu un ņemtu vērā. Bet es aizsvilos, sabēdājos, izdzēsu un vēl atvainojos.

Tāpat nesen pie kāda manis rakstīta raksta cilvēks komentāros uzrakstīja "Un?". Un es atkal pati sevi nolīdzināju līdz ar zemi. Tātad nebija labi, tātad mana ziņa neaizgāja, tātad es neesmu gana laba. Bet patiesībā jau es nemaz nezinu kas ar to "Un?" bija domāts un visdrīzāk nekad arī neuzzināšu. Un mums katram laiku pa laikam būs tāds "Un?", kurš pārbaudīs- cik ļoti Tu pats tici tam, ko dari? Un mans novēlējums nākošajam gadam- notici! Nu tā līdz iekšām :)

Ja esi horoskopu mīļotājs un Facebook lietotājs, noteikti zini astrologu Andi Gesti, kurš ik mēnesi publicē vienkārši kolosālus, fantastisku un superpozitīvus horoskopus. Un tieši šodien es redzu rakstu, kurā viņš skaidro, kādēļ raksta tik pozitīvus un "cukurainus" horoskopus (nu bet protams, tāpēc ka negatīvā mums visiem ir līdz acīm un tāpēc, ka patiesībā mēs katrs pats izvēlamies attieksmi ar kādu dzīvi tvert. Anda attieksme ir kolosāli pozitīva). Tātad arī Andis šodien saskārās ar savu "Un?". Un tad komentāros viena meitene rakstīja, ka tieši Anda superpozitīvais horoskops vienā no vasaras mēnešiem mainīja viņas dzīvi. Viņa saņēmās kardinālām pārmaiņām un viss ir nokārtojies tā, kā iepriekš varētu tikai sapņot. Un visi "Un?" aizgāja ziemas miegā! Vai tā dēļ vien nav vērts turpināt rakstīt vēl 5 gadus no vietas?

Šodien, Vecgada dienā es mums visiem novēlu būt pašiem savas dzīves radītājiem un realizētājiem. Nereti apkārtējiem ir priekšstati un cerības, kādiem mums vajadzētu būt un kā rīkoties. tas nav aiz ļauna, tas pat ir domāts mūsu interesēs, lai viss izdotos un būtu forši. Tomēr.. tomēr citu ieceru un plānu realizēšana ir tāda kā būšana par..surogātmammu. tu to audzē, lolo, saudzē, Tu esi par to atbildīgs un uzņemies visu vainu, ja notiek kas nelāgs. Tomēr tas nekad līdz galam nav Tavs, ja viss būs labi, Tevi paslavēs, taču bērniņu, Tavu loloto domu, kura nav Tava, pat ja to beigu beigās esi pieņēmis, jo atkāpties bija par vēlu- atņems. Jo Tu esi tikai inkubators. tapēc esi mamma :) Vīrietis vai sieviete, jauns vai jau pašos skaistākajos brieduma gados- esi savas dzīves autors, mamma un baudītājs :)

Lai mums izdodas!
Un lai fantastisks 2016.gads jau no pašas pirmās tā sekundes,
Renāte