Lasās lēni. Pat pārsteidzoši lēni, jo es sevi pieskaitu pie tiem, kuri grāmatas negausīgi "apēd". Ar katru nodaļu rodas aizvien vairāk jautājumu un reizē arī atbilžu pašai sev.
Viens no tiem- kurā mirklī es pazaudēju spēju priecāties? Un baudīt? Un sapņot? Es pati esmu uzcēlusi tik daudz žogu, rāmju un noteikumu, ka tajā visā nemaz nav palicis vietas dzīvot tā no sirds un kaifīgi. Ko tas padomās, ko šitas? Vai mana rīcība atbilst kaut kādiem nosacījumiem (kādiem gan?)? Un galu galā- ko es gūšu no tā, ko šobrīd daru- vienalga, vai tā būtu tikšanās, darījums, mājas sakārtošana, sava "dārgā" laika "ziedošana" kaut kam. Tajā visā kaut kā ir piemirsies.. dzīvot.
Esmu tikusi līdz nodaļai, kurā Makenzijs kopā ar Jēzu lūkojas zvaigznēs. Vienkārši tāpat. Klusumā un bezgalīgā dievīgā un debešķīgā skaistumā. Un asaras birst pār vaigiem, jo es neatceros, kad tā pēdējo reizi ir bijis man pašai. Nu vismaz bez duča citu domu, no sērijas- tie putekļi no viesistabas plaukta gan vienreiz būtu jānoslauka. Vai arī- cikos man rīt jāceļas lai visu paspētu. Skumīgi. Un fantastiski reizē- es esmu noķērusi šo mirkli un šo sajūtu, tātad es to varu mainīt.
Man bija dievīga* (tieši tā, ar sajūtu, ka tam tā bija jābūt) saruna ar draudzeni, kuras laikā nolēmām, ka ne tikai pret cilvēkiem, viņus sastopot, jāizturas kā pret baltu lapu (t.i.- viņš vēl neko šodien nav paspējis "sačakarēt" attiecībā pret mani un veco "čakaru" šodien esmu jau izdzēsusi no savas atmiņas), bet arī pret sevi. Nu un ka izspļāvi ko turbo neveiklu, vai nosarki, vai nokriti uz līdzenas vietas stilīgākās kompānijas priekšā? Piecēlies, sapurināji spalviņas un kā balta smuka lapa ej tālāk, pretim tiešām skaistiem un brīnumainiem ceļojumiem.
Mēs par maz sevi mīlam. Un par maz ļaujamies brīnumiem. Par ātri izaugam un "nomočījam" bērnišķību sevī.
Lai daudz, daudz bezgalīgi skaistas mīlestības sākumā pret sevi, tad visiem apkārtējiem! Lai daudz neticami skaistu brīžu, lai dūša būt bērnišķīgam- nedomāt un nemaz nezināt, kas tie tādi stereotipi un nosacījumi ir. Lai dūša būt sev- tieši tādam kapitāli superīgam cilvēkam, kāds bērnībā vēlējies kļūt, kad izaugsi liels. Un, ja vēl neesi tāds, tad neskumsti- Tu vēl neesi izaudzis un Tev ir visas iespējas par tādu kļūt :)
Es
* lasot "Būdu" aizdomājos par savām attiecībām ar Dievu. Jau ilgi man Viņš ir Dieviņš- tieši tāds, varens, bet mīļš. Reiz saņēmu aizrādījumu, ka tas ir necienīgi. Aizvēros un nesaucu Viņu nekā. Vēl atceros, ka meitenīte būdama nereti teicu "dievīgi" un "debešķīgi". Un atkal kādam tas likās teju zaimojoši. Vārds izdzēsts.
Bet tagad es zinu, ka katram Viņš ir tāds, kāds ir. Un viss. Citam- Tas Kungs, vēl kādam- Dievs, citam- Buda. Man- Dieviņš. Un vēl es zinu, ka turpmāk atkal lietošu ""dievīgs" un "debešķīgs". Jo es domāju, ka dievīgs ir kas tāds, kas ir brīnumains, iederīgs, ar Dieviņa klātbūtni. Un vēl es domāju, ka jāpārstāj domāt, ko citu domā, ka es domāju :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru