Sen no manis nekas nav dzirdēts, bet kā vienmēr- tas neko nenozīmē :) manā prātā viss mutuļo, mostas, esmu vēl zinātkārāka kā agrāk un ar lielu aizrautību uzsūcu visas tās foršās zinības, kuras ikdienu padara.. mazliet maģisku, ārpus rāmjiem un tik ļoti ļoti foršu :)
Un šodien, tieši Sieviešu svētku dienā, es aicinu Tevi uz sarunu par.. auto! Jā, jā Tu itin nemaz nepārklausījies. Kādu mirkli atpakaļ es dzirdēju tik spēcīgu salīdzinājumu, kas man vēl vairāk izskaidroja un nostiprināja pārliecību, ka mūsu katra dzīve ir nenovērtējama, vienīgā un tikai un vienīgi mūsējā.
Patiesībā stāsti ir divi. Pirmais nāk no Robina Šarmas grāmatas, kur viņš mūs pašus salīdzina ar fantastisku, sarkanu, jaudīgu, iekārojami Ferrari (vai jebkuru citu transportlīdzekli, kurš Tavai sirdij liek iepukstēties straujāk, vai vismaz raisa interesi). Un tagad iedomājies, ka labā burve ir novicinājusi nūjiņu un Tu esi saņēmusi šo kolosālo braucamrīku. Tu izbaudi katru rūkoņu piespiežot gāzes pedāli. Tu ieelpo jaunā salona smaržu, Tu izbaudi katru sekundi, katru nobraukto kilometru un laimīga murrā. Tu regulāri uzpildi labāko degvielu, seko tehniskajām apskatēm un nomazgā visus dubļus, putekļus un ziemā kaisīto sāli. Vakaros Tu to noparko garāžā un ļauj tam atpūsties. Tu rūpējies, lai šis skaistais auto Tev kalpotu ilgi un dikti.
Un tagad iedomāsimies tādu absurdu, ka šis auto esi Tu pati. Nereti Tu brauc un brauc bez apstājas, pat naktīs turpini kurbulēt satrakojušos motoru (prātu). Tu ēd to, ko ātri var paķert un labi ja kādreiz atceries par vitamīniem vai kaut ko vērtīgu un veselīgu sev. Un tagad salīdzini, cik rūpīgi mēs izturamies pret lietām, kuras uzskatām par vērtīgām, lai gan tik pat un vēl jo rūpīgāk mums būtu jāizturas pašām pret sevi, vai ne tā? Tāpēc mans pirmais aicinājums šodien ir- esi pati sev visvērtīgākā lieta, vissvarīgākais cilvēks, pati pati foršākā!
Un tagad otrs stāsts, kurš man lika aizdomāties vēl jo vairāk. Mēs katrs esam šoferis uz lielās auto šosejas, ko sauc par dzīvi. Ja mēs katrs parūpētos par sevi- savu veselību, piemērotu transporta līdzekli, ievērotu ceļa zīmes un braukšanas virzienu- braukt būtu pavisam viegli, vai ne? Nebūtu avāriju, sastrēgumu, lamāšanās pie stūres u.tml.
Tā nu mēs braucam, skaistas ainavas zib gar logiem un te, hops! Mēs satiekam savu Īsto un Vienīgo un sākam braukt vienā virzienā. Pasaka sākas. Pēc kāda laika, visbiežāk mums, meitenēm, sāk šķist, ka mēs zinām labāk, kā vajag braukt un sākam piekantēt arī Viņa auto. Pastumjam pa labi, pa kreisi, pasteidzinam, nobloķējam. Bet varbūt vispār cenšamies pārņemt vadību.
Un te, hops! Pēc laika parādās viena Mini mašīnīte, te otra (piemēram, dēliņš un meitiņa :) ) un mēs cenšamies pārņemt arī šo transporta līdzekļu vadību. Mīļā, Tu jau iedomājies šo skatu, vai ne? Kaut kas no filmas Ātrs un Bez Žēlastības, kaut kas no Lielceļu Policijas- pilnīgs haoss, mūžīgas avārijas u.c. briesmīgi skati. Iespējams, ka pārējo auto vadītājiem nemaz nav iebildumu- viss tiek paveikts, viss tiek noorganizēts un arī atbildība nav jāuzņemas. Taču kas notiks, ja pēkšņi Tu vairs nevarēsi žonglēt ar to visu? Kurš tad parūpēsies par Taviem mīļajiem, kuri Tavas labās sirds dēļ ir izlaidušies savu auto aizmugurējos sēdekļos. Un mīļā- kurš galu galā gribēs parūpēties par Tevi- nikno lielceļu fūriju, kura pati visu var un kurai pat bail tuvoties- ja nu neuzsprāgs un neuzlaiž gaisā arī visus pārējos, kuri atrodas šajā ceļa posmā?
Tāpēc mans otrais aicinājums tieši šodien, tieši šajos burvīgajos svētkos- būsim pašas savu lielisko, skaisto auto- mūsu lieliskās dzīves- vadītājas! Izbaudīsim šo ceļojumu un ļausim to izbaudīt arī mūsu mīļajiem, jo viņi ir to pelnījuši. Jo galu galā mīlēt nenozīmē vēlēt saviem tuvajiem laimi kopā tikai ar mani. Bet arī bez manis, savos ikdienas skrējienos, priekos un bēdās :)
Lai skaista un ziediem bagāta šī burvīgā pavasara diena!
Mīlestībā,
Renāte
P.S. vai Tu jau dzirdēji pirmos strazdus vīterojam :)? Es jā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru