Ne vienā sarunā vien esmu minējusi- viss sākas ar sevis
iepazīšanu. Vai tā būtu Laimes terapija, attiecības ar apkārtējiem, ģimene,
karjeras attīstība- ņem jebkuru savu dzīves jomu un galu galā tāpat attapsies
pie jautājuma- kas es esmu un ko es patiesi vēlos? Kādēļ tā?
Mirkļos, kad mēs neesam par kaut ko pārliecināti, dzīve,
citu cilvēku veidolā, mums sūta eksāmenus vienu pēc otra. Tevi tincinās,
strostēs un konfrontēs tieši tajos jautājumos, kuros jutīsies visnedrošāk. Piemēram,
pēc bērna kopšanas atvaļinājuma Tu esi izlēmusi neatgriezties ofisā, bet palikt
mājās vēl 1,5 gadu, lai kopā ar mazo pavadītu ikdienu un palaistu viņu bērnu
dārzā tieši tad, kad viņš būs gatavs. Tu pēkšni izjutīsi sabiedrības
pastiprinātu interesi un spiedienu- kā tad tā, vai tad Tu darbā nemaz netaisies
atgriezties? Vai arī, Tu esošajā darba vietā jūties nelaimīga un vēlies kaut ko
radikāli mainīt, jo citādi Tu vienkārši sajuksi prātā. Piemēram, nomainot labi
apmaksātu darbu pret oficiantes darbu mājīgā kafetērijā. Un nu Tu dzirdi tikai
tos jautājumus, kas skar algas apmēru, amata līmeni un prestižu sabiedrības
acīs. Vai arī - Tu jūties gaužām izsmelta esošajās attiecībās un vēlies sākt
jaunu dzīvi. Un kā tad Tu tā varēji- tik feins tas Tavs dzīvesbiedrs! Un Tu sāc
šaubīties un līkumot pati savos jautājumos un atbildēs un ar katru mirkli
slīksti tumšajā neziņā aizvien dziļāk..
Atbilde uz visiem šiem tik svarīgajiem jautājumiem ir tikai
un vienīgi Tevī. Ja Tu nebūsi 100% pārliecināta par to, ko patiesi vēlies un kaut uz sekundi šaubīsies- katrs teikums
no apkārtējo puses, kas kaut mazuliet atgādinās par šo tēmu, Tev šķitīs kā
duncis mugurā un tiešs uzbrukums Tavam lēmumam.
Tādēļ nekavējies ne mirkli, atlicini sev pāris minūtes laika
un uzdod šos pāris tik vienkāršos jautājumus. Un atbildi tik godīgi, cik vien
iespējams:
o Vai
es esmu laimīga?
o Kā
man trūkst, lai es būtu patiešām, patiešām laimīga?
o Kas
man traucē būt laimīgai tieši tagad?
o Kur
un kā es gribētu sevi redzēt pēc gada?
o Vai
cilvēki, vide man apkārt ļauj man būt patiesi laimīgai?
o Ko
es varētu paveikt tieši tagad, lai justos tuvāk savai laimei?
Jo pārliecinātāka es esmu par savu viedokļa patiesību, jo
grūtāk kādam ir satricināt manu iekšējo pasauli. Tad vairs nesatrauc- ko par
mani padomās? Kā es izskatīšos no malas?
Kad esam patiesi stipri savā ticībā sev, mēs sasniedzam
jaunu attīstības līmeni- absolūti pilnīgu cieņu pret otra cilvēka viedokli.
Tajā brīdī Ego vairs nevēlas lekties un zīmēties, kad ar putām uz lūpām ir
jāaizstāv sava taisnība un ne tikai tā jāpierāda, bet arī obligāti jāparāda, ka
otrs ir kļūdījies. Tajā mirklī ir viena alga, vai otrs ir veģetārietis vai
gaļēdājs, ticīgais vai ateists, vai sievišķīga sieviete sporto vai nē un ar ko
otrs dien dienā nodarbojas. Tajā mirklī ir svarīgs tikai tas, kādas ir manas
vērtības un vai es pati tām esmu uzticīga.
Tomēr reizēm ir brīži, vietas un jautājumi, kuri iedzen tik
dziļi stūrī, ka izeju grūti atrast. Tādos mirkļos ir vērtīgi pajautāt ar
pretjautājumu:
o Un
kādēļ Tev ir tik svarīgs šis mani skarošais jautājums?
o Vai
Tu pats esi laimīgs savā situācijā, ja tik ļoti vēlies labot manējo?
o Kā
Tu jūties- vai esi patiesi laimīgs?
Tā nav necieņa, tas nav uzbrukums. Tas ir atgādinājums otram
(uzbrucējam) atgriezties pašam pie sava ES- pie sava centra sevī. Ir tāda
skaista patiesība- laimīgs cilvēks nekad neuzbruks otram un necentīsies to
mācīt, ja padoms nav lūgts. Par piemēru situācija no manas dzīves. Brīžos, kad
ar vīru sākam „cepties” par kādu situāciju vai personu, kura nav īsti mums pa
prātam, kāds no mums, kurš ir tuvāk apskaidrībai pavaicā- klau, zaķīt, kas te
notiek? Vai mums abiem ēst sāk gribēties, ka mēs sākam citus ķidāt?
Un patiesi- paēdis cilvēks ir laimīgs cilvēks un prāts vairs
itin nemaz netiecas nozākāt kādu citu J
Lai lielisks nedēļas iesākums un lai daudz skaistu
apskaidrības mirkļu iepazīstot sevi J
Renāte
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru