Sveika mīļā!
Pirmā īstā aprīļa nedēļa ir sākusies un šis rīts ir
brīnumains- zilām debesīm, putnu treļļiem piepildīts un ar neizteiktu solījumu
uz lūpām- šī būs viena lieliska un notikumiem bagāta nedēļa! Tieši par šādām
dienām es saku- enerģija burtiski sprāgst no visām malām un gribas ne tikai to
saujām smelt, remdējot ziemas laikā izveidojušos nogurumu, bet arī tik pat
aktīvi dot saviem mīļajiem.
Tieši par to es šodien gribu ar Tevi parunāties. Uzsākot
Laimes terapiju un ceļu pie sevis, mēs ļoti bieži apstājamies pie jautājuma-
kur ir tā smalkā robeža starp mīlestību pret sevi un egoismu. Vai nav tā, ka
jau no bērnu dārza mums māca- domāt par sevi un likt sevi augstāk par citiem ir
nosodāmi un slikti?
Mēs katrs uz Zemes ierodamies ar savu enerģijas bagāžu- vai
tas būtu čemodāns, trauks, nemateriāls objekts, bet ideja ir viena. Mēs esam
šeit ar konkrētu daudzumu spēka, potenciāla, dzīvības enerģijas. Un dzīves
laikā mēs to piepildām ar dažādiem jaukiem notikumiem, aktivitātēm un visu to,
kas mūs iedvesmo un liek justies brīnumaini. Taču no šīs krātuves mēs arī
ņemam- tas ir mūsu mazais akumulators un lādētājs. Un mēs mēdzam to iztukšot
arī citu labā- kad uzņemamies svešas rūpes vai darbus, kam ir nepieciešami
papildus spēki.
Ideālajā gadījumā, kad mīlam un dzirdam paši sevi, mēs
piepildām savu enerģijas krūzi tik pilnu, ka līst pāri. Un visu šo pārpalikumu
mēs ar mierīgu un atvērtu sirdi varam dot saviem mīļajiem. Tādā gadījumā mēs
pilnīgi noteikti nekaitējam ne sev, ne otram.
Taču kas visbiežāk notiek reālajā dzīvē? Mēs izsmeļam savu
trauku gandrīz tukšu, neļaujot tam piepildīties un vēl mēģinām izķeksēt kaut ko
no pašas trauka apakšas, lai iedotu arī otram. Un vai zini, kas notiek? Mēs
padarām otru cilvēku par zagli, kurš burtiski izzog mūsu spēku atlikumus. Mēs
kļūstam piktas, īgnas, nepiepildītas. Kā Tev šķiet, vai tas, ko esam atdevuši
otram ir spēcinošs un tiešām noderīgs? Visdrīzāk, ka nē. Tas ir duļķains,
negatīvu emociju bagāts un bieži vien pat kaitējošs.
Bet ko darīt, ja šķiet, ka bez manis dzīve apstāsies, ģimene
nomirs badā, vecāku lauku īpašums aizaugs vairāk kā Brazīlijas mūžameži un
bērni noslīks netīrumu kaudzē? Apstāties un uzpildīt sevi kaut tik mazliet, lai
apklust aizvainojums un parādās spēks kaut roku pacelt un loģiski padomāt.
Mums, sievietēm (jā jā, arī man J ) ir tieksme domāt, ka mēs visu varam. Un mēs taču
arī varam. Bet vai vajag?
Man ļoti patīk kāds teiciens- īsta mīlestība ir nevis mīlēt
tā, lai bez manis nevar iztikt un kaut iet bojā, bet tā, lai otram arī bez
manis ir labi. Jo no tās, kurai nav bail zaudēt, nekad neaizies. Brīnišķīgi
atvieglojoša doma, vai ne?
Esmu nonākusi pie secinājuma, ka vienīgais, kurš var man
palīdzēt, esmu es pati. Un liels palīgs šajā dziednieciskajā procesā ir patiesība.
Atzīt sev, ka man kaut kas nepatīk (pēc ilgas sevis mocīšanas es atzinu, ka man
šausmīgi briesmīgi nepatīk skriet un es neredzu neko skaistu sev cilpošanā pa
Rīgas centru. Man tam vajadzēja 5 gadus) un pateikt to arī otram (piemēram, ka
Tev ļoti nepatīk un apgrūtina, ka vecākiem ir milzīgs dārzs ar kuru viņi netiek
galā un burtiski manipulē ar Tevi). Bet mums taču tik ļoti gribas būt labām
meitenēm, vai ne?! Un mēs arī esam labas- pašas labākās sev, jo citas, kura
būtu vēl labāka un perfektāka mums vienkārši nav. Tādēļ atzīsties mīļajiem un
pārtrauc piktoties un sūtīt viņiem negatīvas emocijas noklusējot patiesību. Jo
tas, kā viņi to uztvers- apvainosies vai pieņems- jau ir viņu atbildība. Mamma
ir liela meitene un tētis ir liels puika- viņi tiks galā, tici man. Jo arī
viņiem Tu esi pati pati labākā.
Iespējams, tagad Tu domā- jā, bet viņi visi taču ir
pieraduši, ka es visu daru. Jā, tā tiešām arī ir. Te vietā būtu salīdzinājums
ar interneta pieslēgumu J mums Latvijā tas esot viens no ātrākajiem un jaudīgākajiem.
Taču Tu noteikti arī esi dzirdējusi kādu no tām anekdotēm- neprecies ar
cilvēku, kamēr neesi redzējusi, kā viņš uzvedas, kad pazūd vai kļūst lēnāks
internets. Nu vai kaut ko līdzīgu J ideja jau ir tā pati-
mēs esam pieraduši, ka šis pieslēgums mums ir super ātrs un izdevīgs un pēkšņi
tas pazūd- kā? Ar kādām tiesībām? Kāpēc tā? Taču pēc brīža jau mēs esam
pieraduši un dusmojamies aizvien mazāk, samierināmies un vienkārši pieņemam.
Darot visu citu vietā, Tu esi šis jaudīgais internets un ir
tikai pašsaprotami, ka sākumā „patērētāji” dusmosies. Taču atceries, ka tas
viss ir arī viņu labā. Tad, kad būsi uzpildījusies, enerģijas un mīlestības
pilna- tad Tu atkal varēsi dot. Tikai nu jau daudz prātīgāk. Tā, lai labi būtu
ne tikai kopā ar Tevi, bet arī mirkļos, kad Tevis nav klāt.
Lai mums lieliska šī nedēļa,
Renāte
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru