Par attieksmēm

Man ir vaicāts, vai es vienmēr esmu tik labā omā, sprēgāju un dzirksteļoju un visus motivēju darboties :) Nu tā gluži nevarētu teikt. Ir brīži, kad man ir tāds kārtīgs dvēseles putenis. Kad rauj uz visām pusēm un nezini kur likties. Tad jautājumi jaucas un mijas un es atkal metos meklējumos un cenšos rast atbildes uz tādiem jautājumiem, kuri reizēm nemaz vēl nav tā kārtīgi izveidojušies.

Esmu jau teikusi, ka esmu izlasījusi kaudzēm grāmatu, apmeklējusi dučiem semināru un ik pa brīdi metos iekšā jaunos. Ir bijis krietns brīdis, kad esmu par to kautrējusies, taču beidzot esmu pieņēmusi to, ka tas ir mans izziņas ceļš. Es paņemu no visa pa maziņam un lieku kopā savu- vienīgo un unikālo viedokli. Es varu nepiekrist, es varu veidot savus uzskatus, bet es arī esmu iemācījusies neapstrīdēt- kas der vienam, neder otram. Un kas es tāda galu galā esmu, lai apstrīdētu kāda cita izvēles, vai ne?

Ir pagājis apmēram pusotrs mēnesis, koš pirmo reizi uzzināju par čenelingošanu. Krietnu mirkli no tā bijos un man šķita- nav mans un tie cilvēki ir mazliet.. no citas atmosfēras :) bet tad kaut kā uzdūros Art Of Peace video, kuros Matīss un Linda par to visu stāsta un viss sāk lēnām sakārtoties un sakrist savās vietās kā mazi zobratiņi. Jāatzīst, ka vēl esmu tālu no tā visa un tikai mācos meditēt. Atklājumi interesanti. Piemēram, publiskās meditācijās tālāk par skaļi kurkstošu vēderu, uzmācīgu pēkšņu klepu vai domām par rokdarbiem nekad nebiju tikusi. Bet mēģinot mājās viss lēnām (ļoooti lēnām) sāk notikt. Sākot jau ar vismaz mazliet norimstošu domu straumi un iespēju pāris minūtes atpūsties pašai no savas nemitīgās šiverēšanas.

Jāatzīst, ka "blakne" varētu būt urdošās eksistenciālās domas, kuras pēdējās dienas mani moka. It kā viss forši un tā, bet nav piepildījuma sajūtas. Ar sirdi es zinu un jūtu, ka visdrīzāk kaut kādu duļķi sevī esmu sakustinājusi un šobrīd notiek iekšējā tīrīšanās un kārtošanās. Un tad kāda mīļa saruna (paldies, Inesīt:) ) atgādināja, ka mums šai dzīvē ir brīnišķīga iespēja izvēlēties ar kādu sajūtu dzīvojam. Ar pilnīgu piepildījuma, laimes, mīlestības un "ak, cik interesanti!" vai arī ar agresijas, naida, izmisuma un skumju pilnu sajūtu. Up to you! Man reizēm vēl sanāk iekāpt ar vienu kāju vienā grāvī, ar otru otrā. Bet priecājos, ka aizvien biežāk izdodas sevi uzkurināt un uzkurbulēt tieši uz to labo. Un tad nevajag nekādus ārējus pamudinājumus vai stimulus, lai būtu tāda wooohoooo sajūta. Nu tāds- ak, Dievs, kāds kaifs ir dzīvot :)!!

Un ir taču arī ;) Dienas trīs atpakaļ pamanīju (it kā), ka esmu sagurusi un, iespējams, kāda krunciņa uzmetusies un ko nu darīs.. un pie manis nonāk Shape ar pilnīgi apburošiem rakstiem par kolosālām dāmām un absolūti apburošo Ievu Bondari. Un es saprotu- waauuu, lūk tā ir sieviete un viņa pilnīgi ir mana iedvesma ar visiem saviem totāli absolutely fabulous 43 gadiem :) Jep, ne prātā nenāk satraukties par kaut ko, kas man tur nomigloja spogulī.

Jo, būsim reāli un patiesi- viss, absolūti kategoriski pilnīgi viss, ir tikai un vienīgi atkarīgs no mūsu attieksmes. Es izvēlos būt pilnīgi un galīgi nekaunīgi forša, fifīga, seksīga, skaista, jautra, laimīga, dzīvespriecīga, mīloša, mīlēta, vesela, veiksmīga, radoša un vēl un vēl un vēl :)

Ak, kā es mīlu dzīvi :)!
Buča!