Un kaut kā šogad tas ļoti ļoti jūtas. Tāds biezs un pilns un pārdomu bagāts. Šogad mani sapņos bieži apciemo tētis un omīte. Sākotnēji sabīstos, bet tad aprunājos ar mīļajiem un saprotu, ka ciemojas arī pie citiem un ļaujos šim mazliet burvelīgajam mirklim.
Šis laiks ir bagāts arī ar dziļiem un eksistenciāli būtiskiem jautājumiem. Kādēļ? Kā vārdā? Kā man justies un rīkoties tālāk?.. Vēl dziļākus šos jautājumus padara šodienas ziņu virsraksti par teroraktiem Parīzē. Nu kādēļ tā?..
Bet lai cik smagi būtu apkārtējie notikumi un kādi jautājumi mūs arī neplosītu, aizvien vairāk apzinos, ka mūsu vienīgais dzīves uzdevums ir būt laimīgiem, mīlēt un priecāties. Atceros atstāstītu sarunu starp vecmāmiņu un mazmeitu, kad viņa vaicāja- omīt, bet kur Tu un Tavi draugi radāt iedvesmu ballēties, lustēties un svinēt kara gados, kad apkārt bija vienas vienīgas šausmas?- atbilde mani atmodināja no iedomātās ikdienas rutīnas un neapmierinātības- meitiņ,mēs katru brīdi svinējām,jo bijām dzīvi!-
Mana mammīte savukārt stāsta, kā kopā ar krustmāti adījušas kleitas uz katru pasākumu, jo nav bijušas pieejamas kleitas veikalos un pucējušās veselu dienu. Mūsdienās mēs nevaram izvēlēties tērpus no piebāztajiem skapjiem un viesības mēdzam uztvert par apgrūtinājumu. Mums arī ir slinkums šmorēt un gatavot svētkus, jo tas aiznem par daudz laika un tak varētu tik daudz ko paspēt. Tai skaitā internetā pasēdēt, pa telefonu paplāpāt un pašopingot. Bet ja vien Tu zinātu, ar cik feinām sajūtām es atceros mājas ballītes, kurām gatavošanās sākās jau iepriekšējā vakarā ar rosola griešanu. Mmmm... :) tie tiešām bija gaidīšanas svētki un nekad pēc tiem nebija tukšas sajūtas, kā tad mēdz būt tagad.
Ar to es gribu teikt, ka kaut kur kaut kas ir nogājis aplam. Mēs skrienam un raujam, ekonomējam laiku, lai kaut kur citur to nesakarīgi notriektu. Mēs sērojam par notikumiem, kas norit tūkstosiem km attālumā, bet nepamanām to, kas notiek tepat blakus, ar mūsu tuvajiem un mīļajiem. Vai nav skumji?..
Pāris vakarus atpakaļ mani apciemoja mans tētis. Aizverot acis pirms miega, pēkšņi viņu ieraudzīju tik skaidri, kā kādu sev blakām. Pirms slimības, smaidīgu un ar ziņu man. Stāstu to Tev tādēļ, ka tā noteikti ir ziņa arī Tev. Mani pārņēma liela laimes sajūta un pilnīga apskaidrība, ka mēs šeit, uz Zemes, esam pa ceļam uz kādu daudz gaišāku un labāku vietu. Mēs esam šeit, lai tā kārtīgi un pa riktīgam iemācītos mīlēt, priecāties un būt laimīgi. Arī skumjās.. Un baudītu ik mirkli, ik brīdi un darītu to, kas patīk pašam. Nedomājot par to, ko teiks citi un ar tādu pilnīgu atbildību par sevi un arī pašiem tuvākajiem. Ar atbildību un pinīgu brīvību vienlaikus. Tā riktīgi skaisti :)
Dzīvi nav iespējams nokavēt. Vienīgi tad, ja baidīsies kaut ko nokavēt, dzīvosi pagātnes atmiņās un ilgosies pēc vēl nenotikušās nākotnes. Arī tad, ja baidīsies novecot. Mums pieder tikai šis brīdis, šī diena. Un nekas nenotiks, ja neuzzināsi par jaunāko paziņu update sociālajos tīklos vai traģēdiju svešā valstī vai arī kurš ar kuru guļ...vienalga- kaimiņš, Ugunsgrēkā vai Holivudas zvaigznes :)
Ja vien esi laimīgs šeit un tagad, ja uzklausi un iepriecini savus mīļos, ja vien dari to, kas Tavai sirdij liek priekā palēkties. Un tagad es zinu, ka no veļiem nav jābaidā . Ir tikai jāatver sirds un jāuzklausa, ko tiešām vērtīgu tie ir atnākuši mums pastāstīt.
Lai rāmi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru