Mums katram reiz pa reizei uznāk domas par to, kur šobrīd esam, vai esam sasnieguši to iekšējo potenciālu, kas mūsos irielikts un paredzēts un vai krunku nav palicis vēl vairāk. Tas vienkārši piederas pie lietas. Taču mūsu katra paša ziņā ir izvēlēties attieksmi ar kādu tai pieejam. Mēs varam sēdēt un raudāt par to. Bet varam arī kāri tvert katru mirkli.
Manai mammītei ir 63 gadi. Fantastiski 63 gadi! Un ja viņa kādu reizi man sāk teikt kaut ko, kas sākas ar "manā vecumā" vai arī "vecam cilvēkam kā es" es atgādinu par mūsu tanti, kura nomira 100 gados un izbaudīja katru no tiem un pucējās līdz pēdējam elpas vilcienam. Es atgādinu, ka mans mammuks ar visiem saviem 63 ir skuķēns mūsu tantes acīs. Un tad mēs pasmejamies un šeptējamies tālāk :)
Spilgti atceros foto, kurš ir uzņemts 10 gadus atpakaļ un uz kuru tolaik mans vīrs skatoties teica- te Tu izskaties riktīgi pieaugušāka- nu tāda waauu! Un paiet 10 gadi un es saprotu, ka šobrīd izskatos tieši tā, kā tai bildē un tik daudz komplimentu par lielisku izskatu kā šobrīd, no sava vīra neesmu saņēmusi. Un man ir pamatotas aizdomas, ka to taps vēl vairāk. Jo vairāk es tos dzirdu, jo vairāk man ir vēlmes izskatīties labi un jo vairāk es saprotu, ka tikai atr laiku ārējais var savienoties ar iekšējo un tas viss tikai kopā spēj uzplaukt varenā sievišķībā. Man līdz tam vēl uh, cik tāls ceļš ejams. Bet es jau esmu uzkāpusi uz pareizās takas un aicinu Tevi sev līdzi :)
Mums, cilvēkiem, ir fantastiska tieksme iekārot to, kā mums nav, vai arī to, kas jau ir pagājis. Reizēm man uznāk tādi vājuma miirkļi, kad šķiet- nu bāc, nebūtu maziņš bebuks mājās, nebūtu es tagad piesieta pie mājas un varētu to un šo un vēl nez ko. Un tad es pati sev aizrādu- nu nu? Un ko Tu tagad tad darītu? Un man jāatceras sevi pašu, pirms Valčuka, un es saprotu, ka toreiz nebija diezko labāk. Es toreiz dzīvoju tādu pusmūža cilvēa viduvējo dzīvi. Viss caur tādu "jādara" attieksmi. Nekādas spontanitātes, nekādu atkāpju. Toties tagad..waaaauu! Mēs abi tikko dancojām Shakiras ritmos, darbdienas vidū, mājās, uz paklāja- kolosāli :)!! Viņš man ir atvēris jaunu mani. Uz lietām skatos kā pirmoreiz un baudu katru dienu :)
Atceros, kā mana šuvēja reiz stāstīja- ak mī, kad nebija bebuka es satraucos par 60 kilogramiem. Pēc dzemdībām man ir 64 un tagad man šķiet- nu bāc, par ko es toreiz satraucos?!
Abi stāsti par mazajiem :) bet tādu ir simtiem un tūkstošiem par daudzām un dažādām tēmām. Morāle ir tāda- baudi to, kas Tev ir tagad! Tu nekad nebūsi vairs tik jauns kā tagad. Un vai ir jēga satraukties par vienu jaunu sirmu matu klāt vai arī krunciņu? Mazāk viņu nepaliks, to es Tev garantēju :) Bet Tev ir izvēle izbaudīt šodienu- aizej izskrienies vai izdejojies ar bērniem, kaislīgi pamīlējies vai aizej uz tuvējo kafūzīti un pasūti treknāko un garšīgāko kūciņu! Un tas nekas, ka rīt būs jānoskrien kāds kilometrs vairāk vai arī jāpadzer tīrs ūdentiņš (veselīgi ādai :) ). Dzīvo ar baudu :)
Buča :)
R.
Labi teikts :) šodien kā reiz kolēģei palika smukie 25 un tad nu viņa dabūja dažādas versijas par vecumu klausīties. Bet, jā, jābauda un jānovērtē esošās iespējas :)))
AtbildētDzēst