Arī man. Uzreiz jāpiemin, ka saskāros ar ļoti savādām savām sajūtām, kuras mani pārsteidza nesagatavotu. Es biju dusmīga. Par to, ka cilvēki sociālajos tīklos sēroja un lika karodziņus un visādi citādi izrādīja savu atbalstu šajā Francijai grūtajā mirklī. Dusmas bija par to, ka cilvēki ikdienā viens otram nepievērš uzmanību, viens otru aprunā, dara pāri, aizvaino, nerūpējas par tuvākajiem, taču, kad notiek kas tāds, tik liels un ārprātīgs, metas iekšā notikumu virpulī. Man radās sajūta, ka tas ir kaut kādā veidā "stilīgi", būt kaut kā iesaistītam un cilvēks tādā veidā pats savās un citu acīs paceļ savu vērtību. Liekulības tirgus.
Un tad notika interesantākais- man iekaisa acs. Es 2 dienas nomocījos ar tik grauzošu sajūtu acī, ka bija pamatota versija par došanos uz traumpunktu. Šajās 2 dienās es neskatījos TV, nelietoju datoru un, galvenais- nebakstīju telefonu. Es biju 100% ar "šeit un tagad" sajūtu un izbaudīju katru mirkli. Midzinot mazo es nečatoju un nepētīju jaunumus mīļākajās mājas lapās. Es arī nelasīju un- nerokdarbojos. Es to nemaz nevarēju. Un bija tik riktīgi forši. Visinteresantākais- laiks gāja patiešām daudz lēnāk un es biju daudz daudz mierīgāka kā ikdienā. Pie tam- nejaušā kārtā vīriņš aizmirsa savu viedtālruni darbā, bez iespējām to atgūt līdz pat šodienai. Tas bija tik svētīgi :)
Un te savelkas abi stāsti kopā. Tā saka, ka ķermenis mums ir labākā ceļazīme un norāde, kad kaut ko darām nepareizi. Un vai gadījumā es pati nebiju kļuvusi par to liekuli un riebekli, kura metās ķidāt citus, pati neieskatoties, kā jūtos un ko domāju es pati? Noduru galvu un kaunpilni atzīstu- biju gan. Es kļuvu par to, kurai par visu ir viedoklis un kura nevis dzīvo savu dzīvi, ar centru sevī, bet gan kaut kā aplami.
Šodien izlasīju rakstiņu, ko rakstīja meitene Nadīna, kura šobrīd dzīvo Parīzē un kura tām visām šausmām iet cauri klātienē. Tik patiesi un pa īstam, ka katrs karodziņš, katrs līdzjūtīgais smaids un uzmundrinājums, katrs jautājums- kā tev iet?- tas tiešām palīdz. Un es atkal mazliet nokaunos. Tā nav liekulība. Tas ir tas, kā mēs katrs, esot tūkstošiem km attālumā, varam sniegt savu emocionālo atbalstu. Mēs nevaram būt fiziski tur klāt un apskaut un samī'ļot tos, kuriem to patiešām vajag. Bet mēs varam sūtīt simtiem gaišu domu un, piemēram, uzlikt karodziņu savai profila bildei FB. Sestdien gadījās būt blakus Francijas vēstniecībai. Un tas, cik daudz tur bija svecīšu un ziedu, cik daudz tur bija franciski runājošo cilvēku un viņu latviešu draugu- tas aizkustināja līdz asarām. Un es ticu, ka visas tās gaišās domas un silto sajūtu, ko sūtām mēs visi, lai kur arī mēs būtu- tas viss patiešām palīdz un stiprina.
Bet tomēr tas, ko es mācos no tā visa ir- mazāk skatīties, ko dara citi, mazāk salīdzināt un darīt citiem par prieku, mazāk bāzt degunu citu darbos un runās. Vairāk uzklausīt, vairāk būt kopā, vairāk būt šeit un tagad un bez telefona, vairāk ieklausīties savā bērnā, vairāk mīlēt un teikt to skaļi, vairāk baudīt. Mēs nevaram paredzēt to, kas būs rīt un mēs nevaram novērst visu pasaules ļaunumu, bet mēs varam sākt paši ar sevi un saviem tuvākajiem. Mēs varam būt pa īstam un dzīvot pinu krūti šeit un tagad un- sākot ar šo pašu minūti!
Lai top!
Renāte
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru