Atļaut sev pasapņot

Jau otro dienu man galvā sēž doma par pilnīgi citu rakstu, bet nu jau kādu brīdi fonā iet multfilma "Atrast Nemo" un es saprotu, ka, nē. Šodien prasās pēc mazliet multfilmas "preparēšanas"- liela daļa dialogu ir jaudīgāki un šim brīdim piemērotāki, nekā lielākā daļa psiholoģijas, iedvesmas un ezoterikas grāmatas kopā ņemot :)

Jāatzīst, jau kādu laiku šķita, ka jaunākās multfilmas ittin nemaz nav domātas bērniem, bet gan pašiem vecākiem. Es nezinu kāpēc, lai arī šī ir redzēta reizes 3-5 noteikti, tieši šodien, pat neskatoties to tā pamatīgi no vietas, daudz ko dzirdu pilnīgi citādi kā iepriekš. Tā riktīgi noderīgi.

Pirmām kārtām jau tas, ko saka Nemo tētis visu filmas pirmo pusi. Viņš burtiski programmē dēlu- nē, tur neej, tas ir pārāk bīstami. Tu esi pārāk vājiņš, Tev jāuzņem spēki. Tu man esi vienīgais, Tu nedrīksti iet bojā. Patiesībā tētis ir upuris un tirāns vienā personā. Viņš pamatīgi manipulē ar Nemo un neļauj viņam attīstīt sevī ticību par paša spēkiem, to sajūtu, kā ir kļūdīties un uzņemties atbildību pašam par savām kļūdām. Uz brīdi tas strādā, taču pēc laika tas viss uzkrājas un reiz var nākt ārā kā vulkāns. Un Nemo aizmuka. Nedrīkst izdzīvot savu mīļo dzīvi, cenšoties viņus no kaut kā pasargāt. Tā vietā ir jāaudzē sevī ticība, ka mūsu mīļie ir fantastiski- viņi var visu, viņiem visur veicas un viņi visur gūst panākumus.

Otrā lieta (zivs), kura man likās fantastiska, ir Dorija- zivtiņa, kurai ir ļoti īsa atmiņa. Viņa visu aizmirst. Viņa aizmirst gan to, ko var, gan arī to, ko nevar. Un rezultāts ir tāds, ka viņa tik daudz ko atļaujas un tiešām spēj izdarīt, tikai tāpēc, ka viņa neatceras, ka viņa nevar. Iedomājies, cik daudz mēs varētu paveikt un izmēģināt dzīvē, ja mēs aizmirstu, ka mēs nevaram, nemākam, ka mums ir kauns vai bailes paveikt ko jaunu.

Trešais mirklis ir brīdis, kad Dorija un Nemo tētis ir vaļa mutē un Droija saka, ka valis liek viņiem ļauties un peldēt pa straumi, jo tad viss būs labi. Un tētis pretojas un prasa Dorijai- un ja nu mums neizdodas? Dorija atbild- es nezinu, tad jau redzēsim! Un viņi ļaujas. Un viss notiek uz labu :)

Stāsts atkal un atkal ir par to, ka mums ir jāaizmirst, cik nopietni un pieauguši esam. Ka mums ir jāaizmirst, ka mēs nevaram. Jo, kā teicis Volts Disnejs- Ja Tu vari kaut ko iztēloties, Tu to vari arī piepildīt. Tikai atļauj sev mazliet vairāk pasapņot :)

Man šķiet, ka jāsāk caurskatīt visas multfilmas, ko esam atlikuši datorā kā "Multfilmas Rausītim". Un man ir pamatotas aizdomas, ka tur atradīšu daudz un labas īstas dzīves gudrības :)

Lai radoši,

Es