Par šo un to :)

Esmu no tiem cilvēkiem, kam patīk izzināt jauno. Īpaši, ja tas skar mani kā personību. Mani sajūsmina katrs gājiens pie astrologa, pie dziedniecītes, uz jaunu semināru utt. utjpr. Man patīk kolekcionēt atziņas, pārdomāt tās un paņemt sav, to, kas der tieši man. Es ticu, ka pēc kāda laika man tas vairs nebūs vajadzīgs un man būs savs, liels, spēcīgs, stabils viedoklis par lietām, vietām un cilvēkiem. Iespējams, arī es redzēšu un jutīšu mazliet vairāk kā citi. Bet tieši šobrīd es mācos. Un arī dalos ar visu, ko iemācos un uzzinu :) 

Nu lūk, un vairākās šādās sarunās ir izkristalizējies, ka es esmu no tiem cilvēkiem, kam nepietiek ar teoriju. Jā, es burtiski "apēdu" grāmatas ar dažādām teorijām un atziņām, uzsūcu visu, ko man stāsta. Taču tās pa īstam sāk dzīvot ar mani, kad notiek kāda situācija, kāda kārtīga mācība, kad beigu beigās es varu teikt- jā, tā tiešām ir. Vai gluži pretēji- tas nemaz nav atbilstoši man. Varētu pat teikt- nemaz nemācos no citu kļūdām, bet spītīgi situ punus pierē un kāpju uz saviem grābekļiem. Un vēl interesantākais ir tas, ka tiklīdz es iemanos kaut ko vai kādu nosodīt, tā šī pati situācija tādā vai citādā veidā atspēlējas uz mani. Šķiet, ka Karma ir nolēmusi mani tā cītīgi un pamatīgi paskolot. Bet, saliekot visus plusus un mīnusus, man šķiet, ka tā ir pat mazliet privilēģija. Man ir pašai sava privātskolotāja :)

Bet tas par ko šodien gribēju parunāties ir mūsu, vai drīzāk- mana attieksme pret citiem. Es mācos būt tāda, kura pieņem visu citādo. Viedokli, izskatu, situācijas un visu citu, kas nesakrīt ar to, kā es esmu pieradusi būt un darīt. Jāatzīst, viegli tas nenākas, bet aizvien labāk gan. Es ar katru dienu vairāk pieķeru sevi pie tā, ka priecājos un jūtu cieņu pret tiem, kuri atšķiras un nekautrējas no tā, ko pateiks citi. Lielā valstī to paveikt ir viegli, taču Latvijā, kur praktiski visi viens otru pazīst un katram ir viedoklis- tas ir mazliet grūtāk :) Esmu ievērojusi, ka mēs katrs vēlamies atšķirties un dusmojamies, kad citi mūs nosoda, taču brīdi, kad saskaramies ar kaut ko neierastu, paši metamies izteit savu viedokli. Tāds apburtais aplis.

Vakar dzirdēju interesantu frāzi- Sāncensība, konkurence, cīņa- tās visas ir vīrišķās kvalitātes un vairo testosteronu. Vīrišķo hormonu, kurš mums, meitenēm, mūsdienu apstākļos jau tā ir vairāk kā vajadzīgs. Bet interesantais ir tas, ka te ietilpst arī salīdzināšana, vērtēšana, apskaušana. Mazliet pakošļājot šo frāzi saprotu, ka ik dienu es to vien daru, kā salīdzinu, vērtēju, cepos par kaut ko, ko kāds man ir pateicis vai nevilšus nodarījis. Un izrādās, ka visu šo laiku ražoju mazos vīrišķos nedraugus. Patiesībā ir tā, ka tik daudz nelietderīgas enerģijas aiziet tādā pilnīgi liekā padarīšanā, kā īgņošanās un bubināšanā. Pa to laiku varētu.. kaut vai paklačoties vai samīļot kādu vai palasīt grāmatu.

Man šķiet, ka pasaule būtu traki feināka, ja mēs vienkārši būtu mīļas. Nekautrētos ar komplimentu dalīšanos, ar jauku vārdu un samīļojienu saviem tuvajiem, ja neskrietu kā trakas zebiekstes pa lielceļu, ja gatavotu mierīgas maltītes, ja lasītu vairāk romantisku romānu, nekā skatītos ziņas un lasītu visu to, ko mums potē mediji, Ja mēs vienkārši apsēstos un ieklausītos tajā mazajā meitenē, kurai tik ļoti patik rotāties, pucēties un gozēties spoguļa priekšā. Kura tik patiesi teica saviem mīļajiem, ka mīl viņus un arī atļāvās piecirst kāju, ja kaut kas nepatika. Nu forši tak, vai ne :)?

Lai superīga Tev diena un atļauj sev šodien mazliet paliderēties :)

Buča!