Šodien es atļaušos pateikt skaļi- es gribu uzsūkt visu šo fantastisko mācību par sievietes sūtību un būtību un reiz, cerams ne tik tālā nākotnē, pati sākt to pasniegt. Man šķiet tik fantastiski pacilājoša sajūta, ka es varētu (un es taču varu!) iedvesmot kādu tik ļoti, kā tas viss iedvesmo mani. Kad ar katru poriņu izjūti, ka vari visu un, ka būt sievietei ir TĀDA svētība un TĀDS spēks! Un vēl arī to, ka nekam citam nav nozīmes- tikai Tavai attieksmei un redzējumam. Un, ka mainot to, Tu vari izmainīt ne tikai sevi, ne tikai savas ģimenes sajūtas, bet ittin visu un visus, ar ko Tu saskaries vai pat tikai saskaties. Kolosāli, vai ne? :) Jau kādu laiku šī sajūta mani spārno un es mācos. Katru dienu, katru mīļu brīdi. Reizēm aizskrienot 3 soļus uz priekšu, reizēm- 4 atpakaļ. Bet galvenais, ka bilance ir pozitīvu par labu sievišķajam manī.
Murr :)
Šodien, runājoties ar vīru atzinu, ka lielāko savas dzīves daļu esmu dzīvojusi vīrišķajās enerģijās. Jā, esmu pucējusies, krāsojusies, bet tā attieksme.. Nu tāda traki lecīgi vīrišķa. Cīņa, panākumi, rezultāti, mērķi.. Pēc būtības vajadzētu būt tā, ka mēs (sievietes) pa dienu darām to, kas mums patīk un padodas un pa vidu vēl paspējam parunāties, sapildīties ar foršām emocijām, socializēties un būt skaistas un iedvesmot vīriešus sasniegt rezultātus. Un tad atnākt mājās un būt labā omā, sapucēties, sagaidīt vīru un bērnus mājās, sabužināt viņus, iedvesmot, saņemt komplimentus, baudīt vakaru, mīlestību.. un tā skaisti visu mūžu arī nodzīvot.
Realitāte diemžēl nereti ir krietni skaudrāka. Mēs dodamies uz darbu, strādājam, pildām plānus, nereti paliekam ilgāk, atnākam mājās un vienīgā doma ir- lieciet mani mierā un ļaujiet man izstiepties pie TV uz dīvāna un kārtīgi pieēsties. Ar kaunu jāatzīst, ka esmu saņēmusi uzslavas un apbalvojumus kā labākā kolēģe, superpozitīvs cilvēks, iedvesmotājs, bet mana ģimene no šī pozitīvā cilvēka nereti neredzēja neko. Jebšu drīzāk jāsaka, ka redzēja gan, tikai ļauno dvīņumāsu- noskrējušos, dusmīgu, vienmēr par problēmām un negācijām runājošu mani.
Tāpat šodien pati sev atzinu, ka nereti pati sevi sakacinu un saērcinos par kāda teikto un tad to visu galvā pārmaļu un ķidāju un sadusmojos vēl vairāk un tad vēl nereti aprunāju šo vienu nelaimīgo ar kādu citu.. Viss, pietiek! No šodienas es izvēlos izrunāt sāpi atklāti (pirmais solis jau šovakar veikts- ne tik ērta saruna pārvērtās par superīgu parunāšanos un visiem palika vieglāk :) pirms tam par šo tēmu es "cepos" 2 nedēļas. Ai, ar izgāzto negatīvo enerģiju droši vien varētu kādu Latgales ciemu ziemā apkurināt... ), izvēlos laist gar ausi to, kas man nav pieņemams, ja vien tas neaizvaino vai neaizskar mani. Jo, būsim reāli- mēs visi esam superīgi cilvēki. Un vienkārši fiziski nav iespējams, ka mums par visu sakristu viedokļi. Tāpēc es izvēlos izvairīties no nepatīkamā, bet koncentrēties uz pozitīvo un kopīgo (lai Latgales ciemi apkurina sevi paši :) ).
Es apņemos mīlēt sevi un savu ķermeni. Atvērt acis un ausis un sadzirdēt, ko tieši es vēlos. Es apņemos pucēties un rotāties un būt maiga un mīloša. Es apņemos nesatraukties par lietām, ko nevaru ietekmēt. Es apņemos teikt daudz jo daudz komplimentus, arī sev! Es apņemos ļaut sev būt sievišķīgai un baudīt to, ka es esmu Sieviete- Dieviete. Jo es tiešām tāda esmu. Un Tu, mīļā, arī :)!
Samīļoju,
Renāte
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru