Pāris dienu atpakaļ nopirku mazu, necilu Torsunova grāmatiņu, kas īsumā pārstāsta vēdās teikto par vīrieša un sievietes pienākumiem un laimēm. Viens no pirmajiem teikumiem saka, ka nereti tie, kuri izvēlas iet garīgās attīstības ceļu, kādā no savas dzīves posmiem kļūst mazliet augstprātīgi- tādi drusku iedomīgi un ar zvaigznīšu slimību sirgstoši. Viņiem patīk pamācīt, pakoriģēt, salīdzināt citu dzīves ar izlasītajām un dzirdētajām gudrībām. Un es lasu un saprotu- tā tā tā mīļā, vai tas nav drusku par Tevi :)? Ir ir, mierīgu sirdi sev atzīstu un atceros vienā no semināriem dzirdēto- sāc ar iegūto zināšanu pielāgošanu savā dzīvē- soli pa solim. Un pārējie paši, redzot pozitīvās izmaiņas, vēlēsies uzzināt, ko Tu tur īsti apgūsti un ķīmiķo.
Tā nu arī man pēdējās dienās nāk viens mazais dzīves eksāmens pēc otra. Un šķiet, tieši šodien, darot tik ikdienišķu lietu, kā mazgājot galvu, es sapratu, ko man vēlējās pateikt. Ka jāsāk ar cieņu pret savu viedokli, nevis cita. Jā, es mēdzu cepties un bubināt par citu izteikto (manuprāt) nepatiesību un vēl ilgi to malt un košļāt. Taču ārēji es vienmēr esmu pieklājīga, noklusēju savu sakāmo un esmu par "mīļo mieru", savus uzskatus un viedokli noliekot kā vienu no pēdējiem un diezgan pamatīgi to apšaubot pie pirmajiem pārbaudījumiem. Nepareizi!
Esmu sapratusi, ka ļoti daudz ko man māca mans dēliņš. Pirmkārt- pacietību un to, ka jāuzticas savai intuīcijai un sirdsbalsij. Ne reizi vien ir bijis tā, ka mans viedoklis, ko pati esmu pieklusinājusi, beigu beigās ir vispareizākais, kuram pēcāk piekrīt arī savas jomas speciālisti. Valters ir īpašs un daudz ko dara pa savam. Viņš ilgi nevēlās un vienā dienā izdomāja, ka viņš var velties. Pie tam uz abām pusēm uzreiz. Viņš daudz ko dara ātrāk par savu vecumu, taču rāpot viņam ir slinkums. Feināk ir izdomāt, kur vēlas nokļūt un tad caur sāniņu aizvelties uz turieni. Jāsaka, ka viņš neko nedara uz pieprasījumu. Viņš applaudē un saka "Atā", māk slēgāt gaismas slēdzi un darīt vēl visādus brīnumus. Ja vien to nepieprasa un neliek darīt uz pasūtījumu :) Dakteri un fizio trenerīte saka, ka viss ir super un katrs attīstās savā tempā. Taču ir cilvēki, kuriem baudu sagādā panikas uzkurināšana un ķibeļu meklēšana. Žēl, ka nereti tie ir diezgan tuvu stāvoši. Un te ir brīdis, kad cieņa pret sevi un saviem mīļajiem ir lielāka par cieņu, pret otra cilvēka viedokli. "Tava brīvība beidzas tur, kur sākas mans deguns". Izcils teiciens! Jāizdrukā un jāpielīmē pie mājas durvīm :)
Ilgu laiku man ļoti gribējās izpatikt un būt vislabākajai draudzenei pasaulē. Es caur visām maņām mēģināju sajust otra cilvēka pašsajūtu, pieskaņoties tai, regulāri uzzvanīt vai uzrakstīt, regulāri aicināt uz jubilejām utt. Un tad man atvērās acis. Ja cilvēks apvainojas, ka Tu nebrauc pie viņa ciemos, jo Tev nav auto, bet viņam ir un uz lūgumu pašam atbraukt ciemos atbild ar :"Tu uzvedies kā 1.klasē, pieprasot "Kas man par to būs?"!", tad man jāsecina, ka tas nav gluži nesavtīgs draugs, kurš tiksies, ja būs iespēja. Tas ir labs cilvēks, kuram ērtāk ir tā, kā ir ērtāk pašam. Tas ir brīdis, kad ir jāsāk cienīt pašam sevi- jāpārstāj justies vainīgam par kaut ko, ko Tu nevari izdarīt un jādzīvo tā, kā ir feināk un ērtāk man un manai ģimenei. Jo ir cilvēki, kuri labprāt tiksies kādu reizi pie manis, kādu reizi pie viņiem un vēl citu- kaut kur pusceļā pa vidu :) Jebkuras attiecības ir abpusējs process- ar vienu rociņu dod, ar otru- saņem. Un- cik dosi, tik arī saņemsi. Bet ja vēl mazliet par draudzību- man šķiet, ka visfeināk ir tad, kad sazvanāmies, ja ir laiks, satiekamies, kad sanāk, neko negaidām pretim, bet baudām momentu. Un parasti tieši tādi mirkļi ir paši paši kaifīgākie un mīļākie. Un nav būtiski,vai pēdējo reizi sazvanījāties vakar, aizvakar vai pusgadu atpakaļ. Draudzība nav regularitāte, bet sirds sajūta- jā, tas ir mans cilvēks!
Un vēl esmu piefiksējusi- tik ļoti nāk atpakaļ tādas situācijas, kur iepriekš esmu bijusi mainītās lomās. Tāpēc es no sirds un ļoti lūdzu piedošanu visiem, kuriem esmu devusi nevēlamus un negaidītus padomus un ieteikumus. Lūdzu piedot man arī to, ka neesmu bijusi nesavtīga draudzene un uzvedusies nesaprotami un cūcīgi. Jo es esmu tā darījusi un daudz. Un es cenšos un ticu, ka ar katru mirkli, ar katru minūti tādu mazo cūcdarbiņu no manas puses būs aizvien mazāk un es kļūšu par iecietīgāku, mīļāku, foršāku, atvērtāku un uzticamāku cilvēku un draudzeni.
Lai izdodas ieklausīties sevī, sākt cienīt, pirmām kārtām, savu viedokli un pēc tam- arī savu tuvāko un visu citu viedokļus.
Ar mīļumu, Renāte
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru