Esam atgriezušies no ceļojuma. Ir sagurums, ir prieks par atgriešanos mājās, ir atziņu bagāža, ko kādu brīdi vēl atcerēties un pārdomāt. Bet lēnām atkal dzīvē atgriežas ikdiena un parādās mazie burkšķīši- te atstāti netīrie trauki, te nevaram izdomāt ko darīt vakarā, te vēl kaut kāds pilnīgi sīks un nebūtisks lūpas uzmetiens. Un tad manās rokās nonāk septembra "Santa" un pirmais pats no sevis uzšķiras raksts/ pārdomas, ko stāsta Ērika Niedras mīļotā sieviete. Par to, cik daudz kopā piedzīvots, kā mazas ikdienas lietas atgādina tikai par viņiem abiem zināmo, kā kāds rīts bija pēdējais viņu kopdzīvē.. kā dēls nemanāmi pieauga pāris dienu laikā, kā mainās iekšējā pasaule un dzīves uztvere kopumā. Cik skaudri, skarbi, patiesi, bet vēl aizvien mīlestības piepildīti viss turpinās. Jo nāve nav beigas. Un es raudu. No skumjām. no līdzpārdzīvojuma par vēl neizdzīvoto, un arī no milzīgas pateicības, ka man ir šodiena. Un ikdiena vairs nemaz nešķiet ikdiena. Šodiena ir mūsu svētki, jo ir. Samīļoju vīru, dēliņu, kaķus, kuri mani satracina jau nākošo 5 minūšu laikā. Un esmu bezgala pateicīga, ka man viņi ir. Reality check.
Kārtējais vētrainais rīts, ņemšanās, darbošanās. Ai, atkal nevaru izdomāt ko vilkt, liekas, ka kāds puskilograms klāt, matu saknes ataugušas, dikti gribas vēl uz kādu semināru, ko lai šodien padara.. Un es redzu, ka mans mammuks šodien tāds mazliet citāds, mazliet savāds. Izrādās, manu rīta čalošanu par neko apsteidzis telefona zvans par klasesbiedrenes aiziešanu. Nē, nav ārkārtīgu skumju. Ir tikai apjukums, ka cilvēks, ar kuru ne tik sen apspriesta kāda pacienta slimības vēsture, vairs vienkārši nav. Un pēkšņi mūsu saruna kļūst dziļa un mierīga. Par to, ka viss dzīvē notiek tik neparedzami un vienā mirklī var mainīties jebkurā virzienā. Un saprotam, ka ir jāļaujas. SKaistajam, skumjajam, negaidītajam. Un mums ir iespēja dusmoties, priecāties, pieņemt zināšanai un būt pateicīgiem par to, ka visas šīs pieredzes mums ir dotas. Reality check.
Mazais Valča vēl aizvien nerāpo. Uznāk īgnums- nu saņemies, sīkuci! Paskat- Sofija jau sēž, Una jau rāpo, Ričards piecēlies kājās! Apkārtējo spiediens par to, vai mazais jau kaut ko sācis darīt galīgi nepalīdz. Un tas nekas, ka 3 fizioterapeiti ir pateikuši, lai atslābstu un ļauju mazajam uzaudzēt muskuļus. Tāpat tā riebīgā pīkstoņa ausī- nu davāaaaaaai!! Un te manā acu priekšā parādās raksts par ģimeni, kurā meitiņai ir 5 gadi un viņa knapi iet un praktiski nerunā. Un izmisušie vecāki nezina, kas viņai kaiš. Un pēkšņi man šķiet, ka Valteram taču ir tāds progress- skat, viņš ir sācis līst, viņš jau var attaisīt atvilktnes un izrevidēt zemākos plauktus. Un es esmu tik mežonīgi pateicīga par katru attīstības pussolīti un paveikto blēņu! Reality check.
Jau pusotru mēnesi darbojos crossfit zālē. Jau bija piemirsies cik izmisīgi gaidīju ārsta apstiprinājumu, ka no fizioterapijas un trenažieru zāles drīkstu atgriesties vingrot. Un cik ātri man aizmirsās iekšējais solījums, ka es izbaudīšu katru nodarbību. Lēnām piezagās dusmas uz organismu, kurš neļāva ņemt smagākās ripas, uz sirdi, kas leca ārā pa muti pie mazliet ātrāka skrējiena un 10-tā burpees. Un pilnīgi negaidot sākās asiņošana. Un apziņa- bāc, un ja nu man atkal aizliedz vingrot? Un ko es tagad darīšu? Šoreiz gan mana īgnā un sevis žēlojošā "es" pieklusa manas jaunās "es" priekšā, ka es tak varu apgūt ko nebijušu- cigun, vai strip plastik, vai, piemēram, dejošanu pie stieņa :) un es skrienu uz maksas pārbaudēm, jo tieši no šīs dienas mana daktere ir 2 nedēļu atvaļinājumā. Un tad atskan vārdi- hmm, labajā pusē kaut kas nav lāgā, varbūt kāda cista izveidojusies. Un es saprotu, ka netikšana uz zāli ir mana mazākā problēma.. 30 mokošas minūtes, kurās saprotu, ka man šausmīgi patīk dzīvot. Man nevajag noskriet maratonu, uztaisīt 100 burpees no vietas vai izspiest muscle- up. Ļaujiet man dzīvot... Un te atskan dakterītes ķiķnāšana- ai, jums tak ir ovulācija :) Izrādās, tik hormoni nolēmuši uzrīkot ballīti un līdzēts būs ar dažām nekaitīgām zālītēm. Es tik ļoti izbaudīju vakardienas treniņu- bez smagiem svariem, darot tik, cikes varu. Un es iemācījos lekt ar lecamauklu :) Reality check.
Mazliet žēl, ka tikai šādos brīžos apzinos, ka lielākā daļa kreņķu ir patiešām nebūtiski un pat muļķīgi. Bet atkal esmu pateicīga, ka man ir iespēja mācīties no citu pieredzes un tik saudzīgas arī savējās. Paldies par to liels.
Es mācos paļauties un baudīt mirkli. Kad atlaižu visstingrākās pavadas un nojaucu visaugstākos mūrus, pēkšņi izrādās, ka aiz tiem ir visskaistākie iespēju dārzi un es varu skriet un lekt un pat lidot. Iesaku pamēģināt to arī Tev. Lai mūsu nākošais reality chack būtu nevis kā enkurs, kurš liek apzināties mirkļa vērtību no skaudrās puses. bet gan tāds, lai gribētos pilnā balsī saukt- Ak, Dievs, cik tas ir forši!! Tieši tā es to biju iztēlojusies savos visskaistākajos sapņos! Reality check :)!
Mīļoju
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru