Kad visa kā ir par daudz

Pāris dieu atpakaļ man pavaicāja, vai ieturu klusēšanas gavēni. Pati pat nebiju aizdomājusies, bet neviļus tā sanāca. Kaut kā visa kā bija sakrājies un noticies tik daudz, tik daudz, ka iekšā ir, bet ārā nenāk. Tikai tagad pamanīju, ka jau kādu brīdi visu novēroju un izdzīvoju, taču līdz ārējām izpausmēm tas nenonāk. Ļoti interesanti un neierasti man :)

Pēc atgriešanās no nometnes īsti nevaru pieķerties ne rokdarbošanai, ne rakstīšanai, ne arī kādai jaunai izziņu grāmatai vai citām aktivitātēm. Ir tāds īpatnējs aktīva miera periods. Īpatnējs ar to, ka beidzot es sevi par to nešaustu. Es vienkārši ļauju sev plūst un rāmi veikt mājas lietas, mazliet pasportot, paveikt visu, kas nepieciešams. Nekādu pārmetumu un absolūts miers par to, ka šis mirklis tūliņ pāries un atnāks jauns, daudz radošāks, rosinošāks un košāks.

Runājoties ar feiniem cilvēkiem, uzzinu, ka esam izdzīvojuši un pārdzīvojuši jauno laiku trakāko septembri- laiku starp diviem aptumsumiem un supermēnesi, mirkli, kad  (kārtējo reizi) mainās Maiju kalendārs, mirkli, kad Merkurs retrogrāds (zinošākie pielabos, ja uzrakstīju nepareizi, taču ideja skaidra- brīdis, kad lietas nu nekādi nevedas) un kārtējo pastardienas pareģojumu (elpo mierīgi, tas bija pirms 2 nedēļām :) ). Var ticēt un var neticēt, taču kas tik pa šo laiku nav noticis. Un, lai arī ir notikuši veselības saasinājumi, ķibeles un nedienas, ir sajūta, ka kāds augstāks spēks ir stāvējis klāt un nosargājis un viss ir noticis tieši tā, kā vajadzēja. Kāds darbos bija par daudz ieracies un sāka sevi graut- un, hops, stopmirklis klāt! Cits atrāvies no ģimenes- un atkal atsēdināts, lai bauda mirkli. Un atkal jāklausa mammai- viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Un minūtes 15 atpakaļ es nejauši nonāku pie secinājuma, ka arī mani atsēdināja, jo es biju ļoti ļoti pieķērusies. Atceries, daudz un bieži minēju, ka šobrīd apgūstu sievišķās zinības pie fantastiskās Antriņas. Un es biju tik safanojusies, ka gribēju vēl apmeklēt to un šito un vēl to tālāko semināru. Nu gluži kā aptrakusi plānoju, kā visu sabīdīt un uzspēt. Un te, hops, uz laiku paliekam bez auklītes un nav jau vairs ko plānot- netieku un viss, elpoju mierīgi :) Un pēkšņi es atjēdzos, ka man pat vairāk neprasās, es visu zinu pati. Nepārproti, es vēl aizvien esmu sajūsmā par Antriņu, bet tagad tas ir kaut kā tā vieglāk, bez atkarības pazīmēm.

Un patiesībā jau tā ir par visu- ja traki pieķeramies un pakārtojamies, tas ir gluži kā likums- kaut kas aizies pa gaisu un tas vienkārši neizdosies. Tāpēc šajā mirklī es mācos baudīt un nepieķerties par traku. Un te jau atkal atgriežamies pie tā, ka jādzīvo ar sirdi, jo sirds jau nemāk piesiet un uzlikt pienākumus, tā māk tikai skaisti mīlēt un baudīt :)

Samīļoju,
Renāte