Bet stāsts ir par to, ka jau kādus mēnešus 2 šī frāze tādās vai šādās situācijās visu laiku parādās manā redzeslokā, Teikts man, nejauši noklausīta saruna, rindiņa grāmatā, vārdi uz plakāta.. Tu jau saprati- it visur. Un es tiešām godprātīgi cenšos un mācos dzīvot, just, redzēt un dzirdēt ar sirdi, nevis prātu. Interesanti, ka tad, kad to sāc darīt, lietas notiek pavisam citādi, kā ierasts. Nesaprotamāk, tomēr vienkāršāk.
Es zinu, ka šķēršļus lieku sev pati un neviens cits un mans lielākais ienaidnieks ir mans prāts, kurš nereti iesēj šaubas visforšākajās idejās un iecerēs. Un vēl man ļoti ļoti gribas izpatikt, būt vislabākajai un nepievilt nevienu pašu. Paldies Dinai, ar kuru runājoties šo visu vilkām ārā un dziedinājām. Un atkal- paiet diena un pie manis "atnāk" 2 raksti par iekšējām bailēm un to, ko paši sev liedzam. Un vēl vairāki, kurus izlasot (un vēl jo vairāk- komentārus pie tiem) ir skaidrs- visiem labs nebūsi un, pirmkārt, esi atklāts, patiess pret sevi un dari visu ko, lai iepatiktos tikai un vienīgi sev :)
Pēdējās dienās uzskrienu virsū cilvēku viedokļiem, ziņām un publikācijām, kurās viss ir slikti. Kas tieši? Nu viss!! Un tas mani tā sakacināja, ka radās sajūta, ka cilvēki tik ļoti baidās no visa kā, ka paši sāk izdomāt no kā baidīties- bailēm lielas acis. Tā vietā taču varētu darīt tik daudz, tik fantastiskas lietas! Bet kaut kur sēž maza aizdoma, ka šis ir kārtējais eksāmens, kurā mani pārbauda- cik tad ļoti esmu pieņēmusi jauno, foršo un dzīvesprieka pilno domāšanu.
Kopš mācos dzīvot ar sirdi, daudz biežāk domās paceļos pāri ikdienai un cenšos skatīties tai pāri. Es redzu savu superīgo ģimeni, es redzu savus fantastiskos draugus, ar kuriem es varbūt tiekos reizi pāris mēnešos, bet kopā sirdī esam katru mīļu brīdi, es redzu savu hobiju, es redzu, kā attīstos crossfit zālē, es būvēju sapņu pilis un plānoju burvīgus ceļojumus. Es nelasu ziņas un pēc Valčuka nākšanas pasaulē nevaru skatīties vardarbību. Es izvairos no sekošanas līdzi "aktuālajām zņām". Mani nesatrauc bēgļu jautājums, man ir vienalga, līdz cik gadiem bērns guļ vecāku gultā un vai viņš tiek barots ar krūti (pēdējo izlasīto rakstu pārdomas.. ), es sāku izvairīties no Facebook (vēl pilnīgi nesanāk, bet ir uzlabojumi) un izvairos no negatīviem cilvēkiem. Taču es palīdzu saviem tuvākajiem, iesaistos mīlestības pilnās labdarības aktivitātes, lasu iedvesmojošas grāmatas, skatos smieklīgas komēdijas un multfilmas (un praktiski vienmēr beigās apraudos :), sportoju (lai gan vēl aizcvien zālē esmu visšvakākā, kompanjoni un vīrs man lieku justies uz visiem 10000% :) ). Kāds teiks- nu tāda mamaška, vispār nezina kas valstī un pasaulē notiek!! Bet es esmu laimīga!! Ar ko ziņu sagrauzts, izmisis, par politiku sacepies, tāds, kuram nekas vairs neinteresē un ir depresīva apātija, ir labāks par mani? Ko viņš var dot pasaulei?
Man mainīties ļoti palīdzēja doma- kad par kaut ko saecējies, vai tas būs aktuāli arī pēc gadiem 5? Jā, tas šobrīd kliedz, ir ASAP, visi par to runā un kreņķējas. Bet reāli- ko Tu vari mainīt? Vai vari? Un ko vēl arī Tava negatīvo emociju gamma dos šai situācijai?
Citreiz mēs kaut ko darām vai reaģējam tādēļ, lai būtu labi un ērti citiem. Taču tajā pat laikā pavaicā, kā pret Tevi atteiktos apgrieztā situācijā? Reiz es aizgāju no darba un pieņēmu citu piedāvājumu pēc mēneša nostrādāšanas. Mani izsauca uz tepiķa pie uzņēmuma Valdes un stundas garumā pratināja, kādēļ un man palika sajūta, lai saprastu- kas ar mani nav kārtībā, ka es tā daru. Tajā pat laikā, ja es nebūtu gana laba, mani pēc 3 mēnešiem, pārbaudes laika beigās varētu atlaist un pateikt- mums nesakrita redzējums. Un kur ir starpība?
Manas domas pēdējo gadu laikā ir krietni mainījušās un ticu, ka turpmākajos gados, varbūt pat mēnešos un nedēļās mainīsies vēl pāris reižu. Un tass ir ok, mēs augam, mēs attīstāmies, mēs mācāmies. Un tas taču ir forši!! Agrāk man šķita, ka amatiem un statusiem ir nozīme. Taču tie visi sabrūk piemēram, kādā foršā nometnē, semināros vai crossfit zālē. Tad Tu redzi cilvēku, kāds viņš ir- vai nu jums ir pa ceļam, vai nav. Un amatam ar to nav ne mazākā sakara. Un arī visu pasaules naudu nekad nenopelnīsi. Svarīgākais tāpat ir emocijas un mīļie.
Slikta ir tā māte, kura bērnu ar krūti nebaro un vēl sliktāka- kura baro pārāk ilgi, nav forši, slikta ir tā, kura sēž mājās un audzina bērnus un vispār nepieskaitāma ir tā, kura atstāj bērnu bērnudārzā pirms gada vecuma sasniegšanas. Skumji, kad sieviete sevi nolaiž un ziedo ģimenei, taču īsta vellata ir tā, kura par sevi rūpējas un atstāj mazo pieskatīšanai omei vai auklei, lai aizietu pie kosmetologa un papļāpātu ar draudzenēm.. Tie ir šobrīd man aktuālie piemēri :) bet doma jau ir viena- vienmēr kādam kaut kas nebūs pa prātam...
Taču tagad uz mirkli aizmirsīsim citus, jo patiesībā jau tie citi mums iebaksta sāpīgajā vietā tikai un vienīgi tad, kad mēs paši klusībā vai varbūt pat neapzināti par kaut ko kreņķējamies. Tad to kreņī kāds cits smuki izceļ ārā un atgādina par to, Un tādos brīžos ir nevis jāvaino visa pasaule, bet jāpavaicā sev- ko es pats par šo situāciju domāju :)?
Sanāca diezgan.. drūmi :) bet patiesībā es gribu aicināt Tevi izbaudīt, izgaršot un izkaifot dzīvi! Man tik ļoti gribas, lai cilvēki un protams, arī es- esam ļoti ļoti laimīgi, tik laimīgi, cik vien šī pasaule, šis visums un šī dīve mums ļauj :)
Ai, gribas samīļot visus un ikvienu un skaļi saukt, cik forši takšu ir dzīvot :)!!
Renāte
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru