Pateicoties Pavasara Studijas Inesītei, šodien pirmo reizi noskatījos Matīsa Barkovska (Art of Peace) vienu no daudzajiem video, kas ir pieejami Youtube. Matīss ir ne tikai Latvijas Lepnums, bet arī Labdarības organizācijas dibinātājs un arī čenelingotājs. Ja pie pēdējā vārda Tev acis mazliet iepletās jautājumā- tas ir ok, pirms pāris nedēļām man arī :)
Neizplūdīšu garos stāstos, kas tas ir, bet pavisam īsumā- tā ir saziņa ar.. hmm, kā lai labāk pasaka:)? Neredzamo pasauli? Pēc tam, kad pirmo reizi to dzirdēju, es skaidri sajutu- pati tam neesmu gatava un man tas ir kosmoss. Bet lūk šodien traki sagribējās paskatītites, kas tas īsti ir.
Metu šaubas pie manlas un Youtube uzklikšķināju uz viena no pēdējiem video, kurā Matīsa garīgais pavadonis Enrico stāsta par bēgļu jautājumu un vispār baiļu sajūtām un stāvokli cilvēka ķermenī. Lai cik skeptiska es būtu un tas viss izskatītos mazliet savādi, man dikti patika tas, ko viņš teica. Un smējos es tik skaļi, ka gandrīz piecēlu blakus dusošo Valčuku.
Mūsu viedokļi sakrīt par visiem 200%. Kādam pilnīgi noteikti ir interese turēt sabiedrību bailēs un šaubās. Mūsu izdzīvošanas instinkts ir tik liels, ka mēs vienmēr ķersimies pie visiem iespējamajiem salmiņiem, lai izdzīvotu un izdosim visus pieejamos un reizēm arī nepieejamos līdzekļus, lai kaut kā uzlabotu situāciju. Taču lielāko dzīves daļu mēs baidāmies pa tukšo un ļoti viegli ļaujam sevi iebiedēt. Foršs ir Enrico jautājums- kāpēc Tu interesējies par negatīvajām ziņām, bet neinteresējies, piemēram, par Maxima vai Rimi atlaidēm, kas Tev varētu būt daudzreiz noderīgāks pasākums? Un patiesi- vai tā tas nav? Ir!
Reizēm vēroju savu mazo, kad viņš guļ- dažkārt viņš miegā tik superīgi un laimīgi pasmaida, ka ap sirdi paliek tiiiiiik silti :) un vēl viņš visu laiku smaida :) ja par kaut ko sabēdājas, tad uz īsu mirkli un tad atkal smaida un darbojās. Viņu tik daudz kas interesē un viņš jau tagad, gada vecumā štuko, kā lietas izbīdīt cauri pa savam. Viņš netur ļaunu prātu, neaizvainojas, priecājas par mirkli un ļaujās. Dara visu to, ko es, viņa mammīte, tagad macos no jauna.
Kurā brīdī šis bērna patiesums cilvēkā pazūd? Kurā brīdī mēs kļūstam ļaunatminīgi un vairs neesam dzirstoši un zinātkāri? Varbūt tad, kad sākam vairāk ieklausīties mediju negācijās un tajā, ko saka citi, nevis savos tuvākajos un paši savā sirdsbalsī?
Ar katru dienu aizvien vairāk manī nostiprinās pārliecība, ka mūsu spējas un iespējas ir neierobežotas, tikai mums katram ir jāiemācās sadzirdēt, kas ir nepieciešams tieši mums pašiem. Neskriet pakaļ tam, ko mums saka, ka mums vajag. Patiešām izvērtēt un sajust- tas ir mans, man tas patīk, es to izbaudu. Ne katram vajag milionu, ne katram ir saprotamas finanšu shēmas un ne visi var būt māksinieki. Un- vai vispār vajag?
Klusumā rodas atbildes un sevis iepazīšana un pieņemšana ir īstais pasaules skaistums. Lai burvīga diena darot to, kas pašam visvairāk tīk :)
Renāte
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru