Šķiet vakardien lasīju Lauras www.viensplusviens.lv rakstu par to, kā mamma izvēlas pārtraukt BKA, jo vienkārši vairs nav spēka būt mājās ar bērnu. Ļoti foršs, ļoti patiess raksts un iesaku to izlasīt kaut vai aiz tā vien, cik Laura ir forši godīga. Bet tas, kas mani vedināja aizdomāties, bija mammu komentāri. Par to, ka sabiedrība nesaprot ne tās mammas, kuras iet ātri strādāt, ne tās, kuras paliek mājās ilgi. Un tā patiešām arī ir. Un reizēm arī es reizēm pat gluži neapzināti paklačoju gan par vienām, gan otrām. Un- ļooooti aizvainojos, ja uzzinu, kad paklačo par mani. Tipiski, vai ne :)?
Un tālāk es nonāku pie vēl kādas mammas arī forša bloga, kur viņa raksta diezgan līdzīgu rakstu par jaunajām mammām kā darbspēka un to, ko darba devējs un sabiedrība domā par jaunajām māmiņām. Un es salasu diezgan līdzīgas idejas, kas šaudās manā galvā.
Un pāris dienas atpakaļ kolēģis man uzvaicā- kad un vai domā atgriezties, Un es tik ļoti izsitos no līdsvara, no savas mīļās ikdienas un arī man galvā- ko par mani teiks, ja nu es izdomātu neatgriezties un.. pabūt vēl kādu laiku kopā ar mazo mājās, rokdarbot un piedalīties kādos foršos projektos. Un atkal kā baznīcas zvans nodārd balss manā galvā- un ko par to teiks, radi, draugi, paziņas, kaimiņi, sētnieks (viņam toč vienalga :) ) utt utjpr.. Un tas apziņas centrs ir visos citos, tikai ne manī pašā.
Par laimi manās rokās nonāk Arkādija Panca grāmata "Sarunas par laimi". Viss, ko iepriekš esmu dzirdējusi mūsu, sieviešu, valodā, te ir aprakstīts tik tieši kā lāpstas vēziens pa pieri. Runāju ar draudzenīti, kura ilgi nevarēja pieņemt lēmumu, bet nu ir iesniegusi atlūgumu un pilnīgi laimīgi uz laiku būs bezddarbniece un viņa man ieteica šo grāmatu izlasīt. Un lasot grāmatu es saprotu, ka viņa ir pieņēmusi šo tik būtisko lēmumu tieši pēc izlasīšanas. Jā, tā ir. Lai arī dažbrīd lasot pārņem dusmas- nu kur var tik tieši teikt, tieši vīrišķais skarbums ir visa grāmatas sāls.
Mēs paši esam atbildīgi par savu dzīvi. Ne mamma un tētis ar kādu bērnības traumu (teju katram labpatīk uz ko tādu atsaukties), ne apstākļi kādos uzaugām, ne mūsu dzīvesbiedrs vai bērni, ne riebīgais boss- neviens nav atbildīgs, tikai Tu pats! Un es lasu un tas nāk kā atklāsme- bāc! Kāda kuram daļa, ko es daru vai nedaru, kādus lēmumus pieņemu. Lai cik egoistiski tas izklausītos, Tavs vienīgais pienākums ir dzīvot tā, kā pašam patīk, nevienam neizdabājot. Un pēkšņi es sajutos tik brīva savos lēmumos un rīcībā, tā, ka visas durvis man ir vaļā. Un tā taču arī ir :)!
Bet tas, ko es ar to visu gribēju teikt ir, ka ir jāsāk ar sevi. Pietiek dzīvot citu dzīves un satraukties par citu ķibelēm. Ir jāsāk dzīvot sava dzīve, jāpieņem savi lēmumi un par tiem arī jāatbild. Tad pasaule noteikti kļūs daudz daudz labāka, mīļāka un gaišāka :)
Buča!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru