Savu grāmatu nelasīšanas periodu esmu noslēgusi un tā vienšķiet, ka tās jau sēdēja aiz durvim un gaidīja, kad es tikai pavēršu durvju spraugu, lai mestos man virsū. Un tā esmu "apēdusi" Arkādija Panca grāmatu "Sarunas par laimi" un nu tikusi līdz pusei Džo Vitāles grāmatai "Pievilkšanās faktors". Neba tur ir kas jauns un nezināms. Viss vecais- mēs esam paši sava likteņa noteicēji, savas laimes kalēji un dzīves autori. Dzirdēts, vairāk vai mazāk pieņemts un varbūt pat daļēji ieviests dzīvē. Taču šoreiz kaut kas noklikšķēja un aiz visa jau kaut kur dzirdētā pamanīju ko jaunu. Šo vienkāršo jautājumu :"Ko Tu vēlies?"
Godīgi sakot es abstulbu. Pirmajā mirklī es mazliet pārbolīju acis un pie sevis sāku uzskaitīt- vēlos to un to tāpēc ka.. un aiziet. Bet tad aprāvos- ko es patiešām vēlos, neņemot vērā nekādus aizspriedumus, faktus, ka kādam tas varētu būt neērti, ko pa priekšu vajadzētu izdarīt vai arī kas manai ģimenei būtu labāk. Es goda vārds nezinu.
Būsim atklāti- katrs no mums ir ievēlējies vēlēšanos dzimšanas dienā vai Jaunajā gadā. Ta'vu tik bieži tas ir pačibējis gaisā nemaz nepiepildījies. Vai arī esam aprāvušies no savas vēlmes varēnības un padomājuši- nu nē, kaut ko tādu es noteikti nevarētu sasniegt- esmu par tievu, resnu, gudru, dumju, par daudz attiecībās, pārāk vientuļš, pārāk aizņemts, man taču ir bērni, suņi, kaķi utt utjpr. Nu vienvārdsakot- visas iespējamās pasaules atrunas.
Un tagad pieņemsim, ka visas atrunas pazūd kā pēc burvju nūjiņas vēziena- vairs nav palikusi neviena pati, kas kaut kādā mērā mūs ietekmētu. Un ko Tu vēlies? Tā pa īstam, pa riktīgam, no visas sirds?
Visuma likums ir- lūdz un Tev taps dots. Tādēļ šodienu es veltīšu, lai pati sev, savai dvēselei pavaicātu- mīļā, ko Tu vēlies? Un es no visas tīras sirds ticēšu, ka tas piepildīsies:)
Lai top!
Renāte
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru