Viens no pamatīgākajiem ieguvumiem pēc šīm 3 dienām ir sajūta par pieņemšana. Jau kādu laiku runāju par to, ka mums ir jāpieņem otra izvēle, izskats, uzskati un vispār viņš viss, kā viens veselums. Taču pa īstam sapratu un pieņēmu sev tikai tagad. Jā, bija meitenes, kas mani kaitināja- bija par skaļu, par klusu, par redzamu, par neredzamu.. un tā bez gala un malas. Nu Tu zini :) Un tad kaut kas noklikšķēja un es ļāvos. Un ieraudzīju- cik mēs visas kolosālas, cik dažādas, cik foršas, nu waaauuuu :) Un pieņēmu visu, visas, ikkatru jaunu pieredzi un mirkli. Vienkārši nojaucu prāta barjeras un ieraudzīju ar sirdi. Un varu teikt- tā ir daudz skaistāk dzīvot :)
Un vēl- es beidzot pieņēmu sevi. Par to tik liels paldies Inesei, kura teica apmēram tā. Dodoties uz kādu pasākumu, mēs bieži vien cenšamies pielāgoties apstākļiem, izskatīties labāki kā esam, sēdēt tā kā pienākas, neiet uz tualeti vai padzerties, lai tikai neiztraucētu kopējo atmosfēru vai kaut kādus iedomātus standartus. Un tad kļūstam nīgri un abižojamies uz tiem, kuri organizēja pasākumu, kurā mēs esam jutušies neērti. Bet patiesībā, tikai un vienīgi es pati esmu atbildīga par to, kā es jutīšos šajā pasākumā, vai, pareizāk sakot- ikvienā dzīves situācijā. Un es atļāvos sēdēt uz grīdas, es dzēru tēju, kad man gribējās un, jā, es atļāvos neiet uz ndarbību tad, kad jutu- man vajag pauzīti, vajag pabūt ar sevi. Un tā nav necieša pret organizatoriem, tā ir cieņa pret sevi un ikvienu dalībnieku, jo nākošajā mirkī, kad mēs tiksimies, es dāvāšu laimīgu, enerģijas pilnu un smaidīgu sevi. Forši taču, vai ne :)?
Nu re, iekšā vēl tik daudz ko teikt, bet ārā nenāk. Taču atkal vajag brītiņu, lai to visu apdomātu un varētu nonākt pie nākošās atziņas.
Lai forši :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru