Un ir tik labi

Ir mazliet pāri sešiem no rīta un es pieceļos no tā, ka mazais ķipars pa miegam virpina man matus. Neskatoties uz to, ka vakardien aizvadīts tiešām grūts treniņš un pilnīgi katrs muskulis paceļ balsi, cik ļoti viņam gribas vēl pasnaust, ir tik labi :) ļaujos pasapņot par skaisto nākotni, sajūtu saules glāstus uz savas ādas un dzirdu jūras šalkoņu (lai arī ārā vēl tumšs un dzirdami tikai pirmie uz darbiem braucošie auto). Ir tik super labi.

Šķiet, tieši vakar vakarā ar mani atkal ir noticis reality check, kas šoreiz ir gan atgriezis realitātē, liekot novērtēt visu, kas man ir, gan arī pacēlis centimetrus 7 virs zemes. Un liels paldies par to Pavasara Studijas Ineses atradumam- Sirds Siltuma Darbnīcai. Tā ir organizācija, kura dāvina zeķītes, cepurītes, sedziņas un daudz ko citu priekšlaikus dzimušiem bērniņiem un viņu vecākiem. Nezinu kāpēc, bet vakar, vēlā vakarā tā vien nevarēju atrauties ne no Ineses raksta, ne no SSD mājas lapas- lasu, iekšēji sildos un jūtu, kā enerģija aug un aug un aug un nu jau tā, ka asaras izsprāgst un viņa tik turpina augt :)

Lai arī nedēļas 3 rokas pie rokdarbiem neceļas, vakardien eju gulēt ar sajūtu, ka nevaru sagaidīt, lai ķertos klāt un sāktu darināt mīļās lietiņas kādam, kura vēl nemaz nav starp mums, bet kurš pēc neilga laika jau būs tik nepacietīgs, ka skries laukā satikt savus mīļos pirms laika. Un mēs visi būsim gatavi, vismaz ar mīļām zeķītēm un cepurītēm, lai nesalst arī ārēji, jo iekšēji mamma un tētis sildīs ar savu mīlestību tā, kā neviens :)

Un es nevaru aizmigt. jo nespēju beigt mīļot un bučot savu dēliņu, kurš pa miegam stumj mani prom, jo es traucēju mierīgi šņākuļot :) Un es saprotu to, cik liela svētība man ir tikusi. Cik labi ir tad, kad viss ir labi. Un šonakt mēs čučam visi kopā, lielajā gultā. Un ir pilnīgi vienalga, ka tā nav labi un lieliem puikiem jāguļ savā gultā. Šonakt mums visiem miedziņš ir tik mīļš, kā vēl nekad. Jo ir bijis tāds kārtīgs reality check.

Ik pa laikam mums kāds aizrāda, ka nu jau vajadzētu iespringt, ka Valters vēl neceļas četrrāpus, vai vēl labāk- jau stāvus. Un es saprotu, ka man ir vienalga. Lai tik springst :) bet vispār būtu labāk, ja paņemtu adāmadatu, tamboradatu vai šujmašīnu, un to saspringumu novirzītu tam, lai uzdarinātu ko tiešām nepieciešamu tam mazajam cilvēciņas, kurš steidzas visam pa priekšu un druscītiņ par ātru. Un es iekšēji saku paldies savam puisītim, kurš nesteidzās, kurš pat mazliet kavējās un arī tagad paķiķina par ārstu standartiem un visu dara tā, kā pašam patīk :)

Rakstu un smaidu. Jo es zinu, ka es varu un kā es varu palīdzēt. Un tā ir tik laba un tik svētīga sajūta. Paldies par to :)

Lai Tev burvīga, piesātināta, mīļa un svētīga diena,
Es :)*(: