sestdiena, 2015. gada 5. septembris

Laižam prātu brīvdienās

Šodien kaut kas pavisam jauns- kopā ar mīļajiem pabijām Jaunmoku Pils Zīmju centrā. Tā bija pavisam nepazīstama un unikāla pieredze man, ko iesaku izbaudīt ikvienam interesentam. Neiedziļināšos kas un kā, ja vēlēsies un būs lemts- es ticu, ka atradīsi veidus un ceļus kā tur nokļūt. Bet ne jau pakacināt šoreiz vēlos, bet dalīties savās sajūtās :)

Ilgi, pārāk ilgi mans prāts ir valdījis pār manu dzīvi. Licis uzdot jautājumus un meklēt pierādījumus tur un tad, kad tas nemaz nebija jādara. Mirkļos, kad bija tik vien jāizdara, kā jāatver sirds un jāļaujas. Pārāk ilgi un uzstājīgi tas ir licis lasīt un klausīties negatīvās ziņas medijos un spiedis pakļauties negatīvajam informācijas vilnim un sabiedrības noskaņojumam. Pilnīgi un noteikti pārāk ilgi tas ir neļāvis noticēt, ka es varu paveikt/ sasniegt/ izbaudīt/ sajust tik daudz, cik pati vēlos. Tas ir- neierobežoti! 

Tāpēc es esmu nolēmusi uz laiku savu prātu sūtīt atpūta vai arī, ja tas neļausies, uz laiku iespundēt kādā tālākā kaktiņā, lai tas netraucētu tajā feinajā sevis iepazīšanas procesā. Es vēl īsti nezinu, ko tas īsti nozīmē. Iespējams, es uz kādu laiku nerakstīšu, bet, varbūt gluži pretēji- es rakstīšu tik bieži kā vēl nekad :) Iespējams, es daudz un dikti lasīšu un apmeklēšu vēl nedzirdētus seminārus. Bet, varbūt, es iešu garās jo garās pastaigās un negribēšu nevienu satikt nedēļām ilgi.

Mūsu, ar prātu, kopīgajās/ šķirtajās brīvdienās mans vienīgais mērķis ir atpūsties un ļauties pašai sev. Bez prāta cenzūras un kontroles. Sadzirdēt sevi, savas patiesās vēlmes un iegūt harmoniju sevī. Redzēsim, kā man ies :)

Šovakar es, tā vietā lai tīrītu māju vai kā citādi šeptētos, zīmēju mandalas. Jā, un arī baudu glāzi fantastiska, atdzesēta, baltā gruzīnu vīna. Prāts teiktu, ka galīgi nav feini un vēl tak var kaut ko uzspēt šovakar. Bet sirds saka- mīļā, Tu esi tā vērta, tieši šovakar un tieši šobrīd.

P.S. un zini, lai cik smieklīgi nebūtu, man šovakar paralēli atkal multfilmu terapija- Vall-e. Iesaku noskatīties sākumu. Cik ļoti Ieva ir kā mēs- visu varošās un skrejošās sievietes. Ja kaut kas nokaitina, varam veselu ostu uzspridzināt. Savā visu varēšanā varam pat nepamanīt kādu, kurš mūs burtiski dievina. Bet ir labi, jo es zinu, ka beigas šim stāstam ir tik feinas, ka man, lielai meitenei, katru reizi nobirst pa aizkustinājuma asarai :)

Samīļoju,
Es

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru